Jaunais Van Kortlends, kurš bija sešas pēdas divas collas garš un kura krūšu apmērs līdzinājās trīsdesmit četrām collām, bija, kā Rolfs vēlāk izteicās, «ļoti laba jēlviela, bet vēl pavisam jēla». Koledžu pabeidzis, viņš pusi no diviem gadiem bija ziedojis jurisprudencei, kas viņam visā visumā atnesa maz labuma,— fiziski viņš bija palicis vārgs radījums, bet sabiedrībā izpelnījies uzlēcošas zvaigznes slavu. Prāts viņam bija neikdienišķs un solīja daudz nākotnē. Viņam netrūka ne vīrišķības, ne skaidras jēgas, un, lai galīgi izveidotu savu raksturu, viņš nebūtu varējis izgudrot nekā labāka, kā šo ceļojumu mežos.
Rolfs nekad agrāk nebija iedomājies, cik daudz jāzina fermerim, mežsargam, laiviniekam, medniekam, kamēr sastapa cilvēku, kas nezināja it nekā no visām tām lietām un pat nenojauta, cik daudz grūtību gadās ikvienā darbā, kamēr ieraudzīja, kā rīkojas viņa jaunais biedrs.
Vislabākais mēģinājums, kā dzīvot mežā, ir iekurt sārtu. Sim darbam ir ducis labu paņēmienu un tūkstoš nelāgu. Cilvēks, kas var aizdegt trīsdesmit sārtu trīsdesmit dienu no vietas un izlietāt šim nolūkam tikai trīsdesmit sērkociņu vai trīsdesmit dzirksteļu no šķiltavām, var izpelnīties mežinieka nosaukumu, jo pierāda, ka ieguvis daudzu gadu piedzīvojumus un prasmi pārvarēt šķēršļus.
Kad Kuonebs un Rolfs bija pārnesuši kravu pāri nelielam portedžam un atgriezās atpakaļ, viņi atrada Van Kortlendu kraujot sārtu, kādā nolūkā tas bija salicis lielā kaudzē mazus, lielāko tiesu mitrus un zaļus zariņus. Iegūt uguni ar šķiltavu palīdzību viņš prata; tolaik katrā mājā ieguva uguni šādā primitīvā veidā. Kopš pašas bērnības viņš bija radis aizdegt mājā sveces. Sakrāvis sārtu, viņš uzšķīla uguni, aizdedza ar dzirksti degli, kas viņam allaž bija pie rokas, uzpūta to un nolika starp divām mitrām pagalēm, gaidīdams, ka tās tūlīt aizdegsies, un ļoti izbrīnījās, ka liesma dziest, lai gan vairākkārt mēģināja iekurt sārtu.
Ieraudzījis, ka ceļabiedri atgriežas, Van Kortlends viņiem teica:
«Sārts acīmredzot nedegs.»
Indiānis klusā nicībā novērsās. Rolfam vajadzēja piespiesties, lai noturētos pieklājības un cienības robežās, bet viņš nodomāja: «Šķiet, ka viņa paziņām Albāni pilsētā es likos tikpat liels muļķis, kāds viņš man liekas še.»
«Redzat,» viņš skaļi sacīja, «zaļa un mitra malka neder 'sārtam; jāņem bērza tāss un priedes saknes.»
Viņš paņēma cirvi, nocirta dažas saknes un ar naža palīdzību sašķēla tās plānās skaidiņās; vienu gabaliņu saknes, kas bija tik sveķaina, ka to nebija iespējams sašķelt, viņš sašķaidīja ar pietu sīkās drumslās. Vēl viņš atnesa sagrieztu bērza tāsi. Noklaudzēja šķiltavas, nosprakstēja dzirksts, un ar bērza tāss un priedes sakņu palīdzību aizdegās un uzliesmoja deglis — un pēc brīža jau sprakstēja spožu liesmu iekļautais sārts. Kuonebs negribēja izmantot nevienu pagali, ko bija nocirtis Van Kortlends. Viņš pats nocirta jaunu papeli, apkrāva ap Rolfa iekurto uguni zaļu pagaļu sārtu, un pēc dažām minūtēm bija gatava pusdiena.
Van Kortlends nebija muļķis, bet jaunā apkārtne viņu pārsteidza. Viņš tagad grieza vērību uz to, kā iekurt sārtu, un viņi vēl nebija sasnieguši būdu, kad viņš jau prata pirmo no visām mednieku mākslām — mākslu sakraut un iekurt sārtu. Bet, kad pēc dažām nedēļām viņš jau mācēja ne tikai sakraut un iekurt sārtu ar šķiltavu palīdzību, bet arī rast uguni, berzējot kokus, viņa prieka kauss bija pilns. Viņš juta, ka paliek gudrāks.
Viņš nolēma iemācīties visu un cauru dienu airēja; viņš ķērās sākumā pie šīs lietas ar ārkārtīgu sparu, tad kustināja airus mehāniski un beidzot gurdi un ar mokām. Pret vakaru viņi pārgāja pirmo lielo ceturtdaļ- jūdzes garo portedžu. Rolfs nesa simt mārciņu, Kuonebs otrtik, bet Van Kortlends lēni vilkās aiz viņiem ar savu aptieciņu un airiem. Sai naktī viņš aiz noguruma aizmiga kā nosists uz sava krāšņā matrača. Otrā dienā viņš gandrīz nekā nedarīja un gandrīz nekā nerunāja. Kad sākās lietus, viņš uzsita savu milzīgo lietussargu un sēdēja salīcis zem tā, kamēr negaiss rimās. Trešajā dienā viņš sāka jau atkal rādīt dzīvības zīmes, un, iekām viņi piektajā dienā nokļuva līdz Srunas grīvai, viņa jaunā dvēsele jau kāri uzsūca sevī kalnu dzīves eliksīru.
Se mednieki konstatēja, ka nekādā gadījumā nespēj paņemt līdzi ne pusi no tiem krājumiem, ko bija nolikuši Srunas grīvas tuvumā, un tāpēc, izvēlējušies visnepieciešamākās lietas, atstāja pārējās līdz'nākošam braucienam.
Sēdēdams šai vakarā pie sestās nometnes uguns, Van Kortlends pārdomāja pēdējās dienas, un viņam likās, ka viņš jau sen aizbraucis no mājām. Viņš jutās vecāks un spēcīgāks. Tagadējā dzīve, upe, laiva, biedri nebija viņam sveši, bet gluži otrādi — kļuvuši tuvi; apmierināts ar to, viņš izstiepa roku un pieskārās Skukumam, kas gulēja viņam blakus, bet tas tikai neapmierināts ierūcās un, apzinādamies savu svarīgumu, piecēlās un lēni pārgāja sārta otrā pusē. Nekad vēl mazs suņuks nebija parādījis tik drošu pretestību pieaugušam vīrietim.
«Pašlaik jūs nekā nepanāksit pie Skukuma,» Rolfs teica, «jāpagaida, kamēr tas pieradīs.»
Ceļojums pa Hudzonas krācēm un portedžiem noritēja tāpat kā agrāk. Viņi ieradās pie ērgļa ligzdas un Džezupa upes rāmajiem ūdeņiem un bez kādām dēkām izkāpa malā pie būdas. Viņus pārņēma apziņa, ka nu ir savās mājās, un visi bija jautri.