«Vai jūs nejūtaties labi?» Rolfs jautāja kādā. jaukā rītā — kalomela rītā, kad Van Kortlends sev gatavoja dienišķo zāļu devu.
«Ai nē! Es jūtos lieliski, ar katru dienu labāk,» Van Kortlends jautri atbildēja.
«Es, protams, nezinu, bet mana māte parasti sacīja: zāles palīdz slimiem cilvēkiem, bet veselie saslimst no tām.»
«Šķiet, ka mūsu mātes būtu niknas pretinieces. Bet. . .» viņš lēnām turpināja, it kā kaut ko pārdomādams, un viņa acis jautri iezibējās, «ja spriestu pēc rezultātiem, tad jūsu māte uzvarētu,»— un nolika savu smalko, garo, vāro roku blakus vēl ne gluži pieaugušā jaunekļa spēcīgajai rokai.
«Vecais Silvanijs bija tuvu patiesībai, sacīdams: nav slimu cilvēku, izņemot tos, kas paši sevi uzskata par slimiem,» Rolfs teica.
«Es saku domāt, ka man vajadzētu atradināties no zālēm,» Van Kortlends viņam atbildēja.
Jau bija pagājusi nedēļa, un mednieki nolēma, ka laiks brauķt pakaļ lietām uz Srunas grīvu, kur tās riskanti ilgāk atstāt. Patiesību sakot, Van Kortlendu viņiem nebija vērts ņemt līdzi, bet vienu viņu tomēr nevarēja atstāt, un tāpēc tas devās viņiem līdzi. Viņš darīja visu kārtīgi: kalomels, raberbers; kalomels, ra- berbers; kalomels, raberbers, jūras sīpols. . . bet Rolfa piezīme bija viņam iespiedusies galvā kā kvēla lode, kas iekrīt salmu jumtā, aizdedzina to un saceļ veselu apvērsumu.
Tas bija raberbera rīts. Viņš izdzēra savu devu, rūpīgi aiztaisīja pudelīti, pievienoja to citām mikstūrām kārbā un nolika tuvāk laivas vidum.
«Būšu ļoti priecīgs, kad izdzeršu visas tās zāles,» viņš domīgi sacīja. «Nedomāju, ka tās tagad tik nepieciešamas. Brīžiem man gribas atbrīvoties no tām.»
Arī Rolfam tā gribējās, bet, ja Van Kortlends tā neizteiktos par zālēm, viņš nebūtu izdarījis to, ko izdarīja. Viņš nometa telts pārvalku laivas vidū, no kā nestabilā laiva sagriezās uz sāniem. «Nē, tā nevar,» viņš sacīja, izņēma no laivas dažas lietas, arī kārbu ar zālēm, aiznesa tās malā zem krūmiem, bet, kad vēlāk atnesa atpakaļ, izrādījās, ka aizmirsis paņemt kārbu ar zālēm.
Kad nākamā rītā Van Kortlends gribēja ieņemt savu kalomela devu, viņš neatrada zāļu.
«Atceros, ka redzēju kārbu ar zālēm piekrastē, kad kārtojām laivu,» Rolfs teica.
Jā, nebija nekādu šaubu. Van Kortlends bija spiests iztikt kādu laiku bez zālēm. Tas viņu sākumā nobiedēja, un viņš sāka uzbudināties, kā uzbudinās jauns peldētājs, kad pamana, ka ir tālu no malas, bet gluži kā tas pats peldētājs nolēma «peldēt bez korķu jostas», tas ir, iztikt bez zālēm.
Viņi ātri aizīrās pa upi lejup un pēc nedēļas atgriezās ar savām lietām.
Kārbu ar zālēm viņi atrada tur, kur tā bija atstāta. Van Kortlends paņēma to smaidīdams, mazliet samulsis, un tad sēdās' līdz ar citiem pie azaida. Azaida laikā Rolfs stāstīja:
«Reiz es ieraudzīju ligzdā trīs mazus vanadzēnus. Māte .mācīja tiem laisties. Divi no tiem sāka uzreiz lidot un drīz jau sēdēja koku galotnēs. Trešais baidījās. Tas teica: .«Nē, māmiņ, neesmu vēl nekad laidies un baidos, ka nositīšos, tiklīdz sākšu lidot.» Māte saskaitās un izsvieida to no ligzdas. Tiklīdz tas izkrita, tūlīt izplēta spārnus, lai glābtu sevi. Spārni tam bija labi, un tas nepaguva nokrist līdz zemei, kad jau bija iemācījies lidot.»