Rolfs domāja, ka tēvocis Mikijs drīz atradīs viņa slēptuvi un pēc dažām dienām ieradīsies ar policiju, lai aizvestu bēgli atpakaļ. Bet pagāja nedēļa un Kuonebs, iedams cauri Mianosai, dabūja dzirdēt, ka Rolfs redzēts ejam uz Demplingas dīķa pusi, un tāpēc visi domājot, ka viņš aizgājis uz Ridingu, Mikijs Kiterings esot apvainots zirga zādzībā un apcietināts, krustmāte pārgājusi dzīvot pie saviem radiem Noruolkā, un fermā saimniekojot sveši ļaudis.
Rolfs saprata, ka citas izejas vairs nav un jāpaliek pie Kuoneba uz visiem laikiem. Kā lai Rolfs nepriecājas? Viņš bija ticis vaļā no cietsirdīgiem varmākām, kas gandrīz viņu sakropļoja. Turklāt piepildījās viņa sen lolotais sapnis: viņš dzīvos mežonīgajā dabā. Viņš varēs medīt, cik patīk, un medības viņš bija iemīļojis, jau lasīdams Robinsonu Krūzo. Ērglim grūti laisties, ja spārni saistīti, un tikai tad viņš patiesi laimīgs, ja jūtas brīvs un mežonīgā priekā metas lejā no klints smailes, lai laistos līdzi mūžīgi nemierīgajam kalnu vējam.
Atmiņas par liktenīgo dienu un jenota medībām uz visiem laikiem palika Rolfa dvēselē. Nekad viņš nevarēja vienaldzīgi sajust jenotu smaku, tā viņam atgādināja liktenīgo dienu, kas līdz ar visām savām drausmām atnesa viņam brīvi.
«Kur tu iesi, Kuoneb?» viņš jautāja reiz ausmā, kad indiānis piecēlās un, sasildījis pie uguns savu tamtamu, taisījās doties ceļā. Indiānis norādīja uz klinti, un Rolfs pirmoreiz dzirdēja Uzlecošās saules himnu. Vēlāk viņš dzirdēja vēl Medību himnu un dziesmu «Kad sirds mums cietsirdīga kļūst». Kuonebs dziedāja lūgsnas Lielajam Garam un Lielajam Tēvam. Sīs lūgsnas pārvērta Rolfa uzskatus par sarkanādaini un lika viņam salīdzināt to ar sevi pašu. Indiānis, kuru visi uzskatīja par pagānu, uz katra soļa griezās ar lūgsnu pie Dieva, bet viņš, kristietis, jau vairākus mēnešus bija piemirsis visas lūgsnas.
Vienu pienākumu gan Rolfs nekad neaizmirsa: viņš stingri ievēroja svētdienu un sestdienas vakarā skaitīja lūgsnu, ko viņam bija iemācījusi māte. Viņš centās, lai neviens viņu tobrīd neredz, un neteica nevienam ne vārda par to. Kuonebs netraucēja viņu un nepiegrieza viņam vērību. Tikai reiz, kad bija jau pagājušas vairākas svētdienas, viņš tam jautāja:
«Vai tiešām tavs Dievs ierodas tikai reizi nedēļā? Un kāpēc viņš nāk paslepus, kad paliek tumšs? Un vai viņš kaunas no tā, ko tu viņam čukstēdams stāsti? Mans Dievs vienmēr un katrā laikā ir še. Es vienmēr varu griezties pie viņa ar lūgsnu. Man ir katru dienu svētdiena.»
Nepatīkamās atmiņas par smago dzīvi fermā drīz izgaisa, tās aizplīvuroja neskaitāmie jaunās dzīves prieki. Rolfs tūlīt redzēja, ka indiāņi nav tik izturīgi, kā baltie domā, un cenšas izvairīties no smagiem darbiem. Viņi pūlas padarīt dzīvi patīkamāku, bet visvairāk rūpējas par naktsguļas ērtībām. Rolfs jau otrā dienā Kuoneba uzraudzībā taisīja gultu. Viņi pataisīja divus lielus, četras collas biezus un trīs pēdas garus kokus. Koku galos viņi ierīkoja izgriezumus un iestiprināja tajos izturīgas sešas pēdas garas kārtis. Pēc tam sagrieza septiņdesmit piecas taisnas kārklu klūdziņas un ar kārklu lūkiem nopina sešas pēdas garu un trīs pēdas platu pinumu, kuru ievietoja pagatavotajā rāmī; viņi pārklāja pinumu ar divām segām un tā ieguva ļoti mīkstu, sausu un ērtu gultu, kas stāvēja virs zemes. Katrai gultai bez tam bija bieza vilnas sega, kas līdz ar vigvama audekla pārklāju ļoti labi aizsargāja pret vēju un negaisu. Gulēt laukā un elpot svaigo meža gaisu bija vairāk kā patīkami.
«Zāles mēnesis», tā sauktais aprīlis, jau pagāja, un iesākās «Dziesmu mēnesis», kad atlaidās dziedātāji putni. Rolfs ievēroja, ka daudzi no tiem mīl dziedāt tikai naktīs. Viņš jau bieži dzirdēja pazīstamo cīruļa dziesmu, kas atlidoja šurp no Ezemukas malienas, dzirdēja arī lauku zvirbuli čivinām koku galotnēs. Un bieži nakts klusumu pārtrauca ķikukazas žēlais brēciens, nemitīgie varžu kurkstieni, ko rada mazas vardī- tes, kuras šeit sauc par «pavasara cālēniem», un dīvainas «pint-pint» skaņas kaut kur augstu pie debesīm. Kuonebs paskaidroja, ka «pint-pint» kliedzot liels purva putns ar vēdekļveidīgu asti, garu, mīkstu knābi un stirnas acīm.
«Vai tu runā par sloku?»
«Jā, tā viņu sauc bālģīmji, bet mēs viņu saucam par pech-deš-ke-andže.»
Mēneša beigās atlaidās jauni dziedātāji un starp tiem arī lakstīgalas. Netālu no līdzenuma zemajos krūmos sāka dziedāt dzeltenkrūtītes. Mežā arvien atskanēja kāda brāzmaina, dvēselē smeldzoša dziesma, kas it kā plūda no tālajām, pie debesīm margojošajām zvaigznēm. Rolfs klausījās, viņa sirds liegi ietrīsējās, un acīs spiedās asaras.
«Kuoneb, kas tas ir?»
Indiānis pamāja galvu un, kad dziesma apklusa, teica:
«Tā dzied kāds noslēpumains putns … es viņu nekad neesmu redzējis.»
Ilgāku laiku bija klusums, pēc tam Rolfs teica:
«Kuoneb, te nav labu medību. Kāpēc tu negribi doties uz ziemeļu mežiem, kas tik bagāti zvēriem?»
Indiānis viegli šūpoja galvu un teica:
«Apsedzies siltāk — šodien vējš pūš no jūras.»
Viņš apklusa un kādu brīdi domīgi raudzījās ugunskurā. Rolfs pēkšņi sajuta kaut ko mitru un aukstu pieskārāmies rokai. Tas bija Skukuma deguns. Suns atzina balto zēnu par savu draugu.