Van Kortlenda atbraukšana piespieda medniekus padomāt par jaunu un apmēros lielāku būdu. Ieklausījies, ko viņi runā, advokāts sacīja:
«Jūsu vietā es to celtu divdesmit pēdu platu un trīsdesmit garu un katrā ziņā ar lielu akmens pavardu.»
«Kādēļ?»
«Kad es atkal atbraukšu pie jums, atvedīšu līdzi draugu.»
Rolfs uzmeta viņam vērīgu skatu. To, protams, varēja izdarīt, bet viņiem nebija zirga un nācās grūti atgādāt tik lielus baļķus. Tāpēc jauno būdu cēla piecpadsmit pēdu platu un divdesmit garu. Divdesmit pēdu baļķi tomēr izrādījās diezgan tievi. Van Kortlends stipri rūpējās, lai būdā būtu balta bērza gulta, balzam- zaru guļvietas un liepu pīteņi uz tām.
Van Kortlends ātri atspirga pēc tam, kad atmeta savu medicīnu un vairs nebažījās par to. Viņš aizvien vairāk iejutās savu biedru dzīvē un sarada ar viņu paražām. Bet Kuonebs tāpat neieredzēja viņu. Gadījums ar sārtu bija tikai viens no daudzajiem, kas samazināja sarkanādainā cieņu pret Van Kortlendu vēl zemāk par nulli. Bet, kad tam izdevās iegūt uguni, berzējot kokus, šī cieņa mazliet pacēlās; tad tā grima ar katru dienu aizvien zemāk un zemāk, bet pēc kāda notikuma noslīdēja zemāk par viszemāko pakāpi.
Lai kā Van Kortlends pūlējās, viņam tomēr neizdevās nošaut alni. Tas viņu vēl vairāk nomāca Kuorieba nievu dēļ, jo, lai gan pēdējais neizpauda savas jūtas vārdos, tomēr demonstratīvi vairījās Van Kortlenda un it kā pat neievēroja viņu.
Vēlēdamies kaut cik darīt galu tādām saspīlētām attiecībām, Rolfs reiz teica indiānim: «Vai mēs nevaram kaut kā iedot viņām alni?»
«Hm!» indiānis izvairīgi nomurmināja.
«Esmu dzirdējis, ka rīkojoties ar uguni. Vai tu vari to izdarīt?»
«Jā!» «*''
Lieta ievirzījās sliedēs.
Kuonebs uztaisīja lādi un piepildīja to smiltīm. Tai trijās pusēs viņš iekārtoja astoņpadsmit collu augstu bērza tāss aizsargsienu, bet pašā vidū iesprauda priedes zara lāpu ar smalki sagrieztas bērza tāss dakti. Tādu lādi parasti liek laivas priekšgalā, un, kad medniekam ievajagas,* aizdedzina dakti. Bet Kuonebs neuzticē-^ jās Van Kortlendam un novietoja šo senlaicīgo lākturi sev pretī uz sola, ar vaļējo pusi uz priekšu, bet aizvējā.
Laivu parasti virza uz tumšo ezera krastu, uz to vietu, kur aļņi ierodas dzert vai ēst ūdensliliju pumpurus. Tiklīdz mednieki izdzird, ka alnis tuvojas krastam, viņi virza laivu uz to pusi un aizdedzina lāpu. Dīvainās mirdzas pārsteigts, alnis stāv kā pienaglots. Viņa stāvs nav tumsā saredzams, bet acis atstaro gaismu un kvēlo kā spuldzes; medniekam atliek tikai tēmēt un šaut. Tas ir vieglākais un nesportiskākais medību veids. Tas jau sen atzīts par nelegālu, jo ar šo paņēmienu iznīcina galvenā kārtā briežu mātes un jaunas teles.
Bet pašlaik tikai tā bija iespejams glābt «Van Kort- lenda godu».
Un tā viņi devās ceļā. Van Kortlends paņēma savu medību divstobreni un milzīgu izrotātu medību dūci, ko aizbāza aiz jostas un kas noderēja par medību vai muļķības emblēmu, kā nu to ņem vai no Van Kortlenda, vai Kuoneba viedokļa. Rolfs palika mājās.
Kad satumsa un sāka pūst viegls austrenis, viņi bija spiesti griezt laivu uz austrumu piekrasti, lai aļņi nesaostu viņu smaku. Kad viņi klusi īrās pāri ezeram, Kuoneba vērīgās acis ieraudzīja uz viļņainā ūdens līmeņa garu vagu . .. kādu lielu dzīvnieku, droši vien alni. Tātad viņiem smaidīja laime. Kuonebs īrās ar vislielāko ātrumu, kādu vien spēja attīstīt laiva, un pēc trim četrām minūtēm viņi ieraudzīja lielu, tumšu dzīvnieku, kas, kā redzams, gribēja bēgt; tas peldēja ūdenī un bija bez ragiem. Sākumā viņi nevarēja saskatīt, kas tas par dzīvnieku. Van Kortlends nenovērsa 110 tā acu un turēja šauteni gatavībā. Laiva pa to laiku panāca peldētāju, kas nozuda zem tās priekšgala, bet brīdi vēlāk laivā ielēca «liela, melna cauna».
«Dūci!» iekliedzās Kuonebs, baidīdamies, ka Van Kortlends neķeras pie šautenes un neiešauj laivā caurumu.
Cauna, šņākdama un rūkdama kā lācis, devās tieši advokātam virsū.
Van Kortlends saķēra dūci, un nu sākās visneparastākā cīņa. Cenzdamies atvairīt pretinieku, advokāts vicināja dūci, gan atvēzēdams to, gan nolaizdams. Varēja domāt, ka caunai ir dzelzs bruņas. Dūcis neķēra to, un ļaunais, izveicīgais, lokanais radījums vēl arvien metās virsū advokātam, skrāpēja to nagiem un paguva ievainot vairākās vietās. Dž! Dž!— nolaidās dūcis un tomēr velti. Caunas spēks un trakums ar katru brīdi pieauga. Tā iecirtās zobiem Van Kortlenda kājā zemāk par ceļgalu un sāka to plēst un raustīt kā saniknots buldogs. Vans saķēra zvēru abām rokām aiz rīkles, bet cauna izrāvās un, atlēkusi atpakaļ, atkal metās jaunā uzbrukumā. Kuonebs pasteidzās izmantot izdevīgu bridi un no visa spēka iesita tai ar airi pa degunu. Tā brāzās uz priekšu. Vans parāvās sāņus, lai izvairītos no uzbrukuma, un sazvēla laivu, tā ka tā apgāzās. Vajadzēja glābties peldus.
Par laimi, nebija tālu no rietumu piekrastes, kur ūdens nav dziļāks par sešām pēdām. Kuonebs peldēja uz malu, turēdams ar vienu roku airi, bet ar otru laivu. Van Kortlends brida pa ūdeni, vilkdams aiz astes beigto caunu.
Kuonebs saķēra peldošu kārti un iegrūda to dūņainajā dibenā pēc iespējas tuvāk tai vietai, kur viņi bija apgāzušies, lai nākamā dienā atgrieztos un izvilktu no ūdens šautenes. Klusuciezdams viņš iesēdās laivā un sāka irties uz nometni.
Nākamā dienā viņi vispirms pie Kuoneba iegrūstās kārts uzmeklēja Vana šauteni un tad medību dūci. Un tikai tagad, viņam pašam par brīnumu un Kuonebam par vēl lielāku nicību, viņi ieraudzīja, ka dūcis pat nav izvilkts no maksts. Tātad visu laiku, kamēr Vans dūris ar to, dūča smaile bijusi paslēpta, bet darbojusies vienīgi biezā, apaļā, naglu vara galviņām izgreznotā ādas maksts.