Lai gan Rolfs bija pārāks laivā un mežā, tomēr gadījās, ka viņam nācās mācīties no Van Kortlenda, it īpaši garajās sarunās pie nometnes ugunskura vai Vana būdā, kurā Kuonebs iegāja ļoti reti.
Pie visinteresantākajiem sarunu priekšmetiem piederēja Senā Grieķija un tagadējā Albāni. Van Kortlends labi zināja Grieķijas vēsturi un, atradis Rolfā saprātīgu klausītāju, aizrautīgi vēstīja viņam par valdonīgo Ilionu, par Stēnām un Pergamu, stāstīdams ar tādu pat entuziasmu un mīlu, ar kādu profesori lasa lekcijas par seno vēsturi. Bet, kad viņš deklamēja varoņpoēmu par Trojas aplenkumu, Rolfs klausījās ar jo dīvainu interesi, tāpēc ka ne vārda nesaprata.
«Tas izklausās kā ļaužu duna un pūļa šalka, ejot lielā cīņā,» viņš sacīja.
Albāni un politika ar visām sabiedriskām un politiskām trauksmēm un intrigām bija pats galvenais gubernatora mājas dzīvē. Rolfam tas likās ārkārtīgi savādi un jocīgi. Gan tāpēc, ka pats Van Kortlends visu tā attēloja, Rolfs diezgan bieži lauzīja galvu par to, kāpēc gan prātīgi cilvēki izšķiež tik daudz laika tādām bērnišķām lietām, kā, piemēram, pieklājībai. Van Kortlends pasmīnēja, bet neatbildēja.
Pirmajā dienā pēc tam, kad bija gatava Van Kortlenda būda, viņi piegāja pie tās; saimnieks atvēra durvis un atkāpās, lai ielaistu Rolfu.
«Ejiet!» sacīja Rolfs.
«Pēc jums,» bija pieklājīga atbilde.
«Ak, ejiet jel!» teica Rolfs izbrīnā un mazliet īgni.
Van Kortlends pacēla cepuri un iegāja. Rolfs gāja viņam pakaļ un sacīja:
«Jūs man teicāt, ka pieklājības paradumiem esot savs pamats. Sakiet jel — kāda velna pēc vajadzīgas šādas blēņas? Man, brīvam amerikānim, šķiet, ka cepure jānoņem tikai Dieva priekšā.»
Van Kortlends pasmīnēja un atbildēja:
«Varat būt pārliecināts, ka katram paradumam ir savs iemesls, izņemot nedaudzus, kas vēl pastāv, lai gan vairs nav iemeslu, kas to ietekmējuši, gluži tāpat kā vēl šuj pogas uz svārku muguras. Sākumā ar tām sapogāja svārku šķeltnes, lai tās nekūļātos gar šķēpu. Tagad šķēpu vairs nenēsā, bet pogas palikušas. Ja jūs sakāt, ka cepure nav cilvēku priekšā jānoņem, tad viss atkarīgs no tā, ko pie tam domā; tā sabiedrībā pieņemts, un no šā viedokļa arī uz šo paradumu jāraugās.
Klejojošo bruņinieku laikos, satiekot svešu cilvēku, katrs domāja, ka tas viņa ienaidnieks. No desmita tikai viens nebija ienaidnieks. Lai paustu savus draudzīgos nodomus, bija pieņemts pacelt labo roku bez ieroča. Roku pacēla tik augstu, ka to varēja saredzēt bultas šāviena atstatumā; lai vēl skaidrāk pierādītu savu miermīlu, noņēma arī vaigu aizsegu un parādīja seju. Vēl ilgi pēc tam, kad bruņinieki vairs nestaigāja dzelzīs kalti, braucamie ceļi tomēr bija bīstami, un tāpēc satiekoties darīja to pašu, tikai vaiga aizsega vietā pacēla cepuri. Kas tā nedarīja, izrādīja ar to savu nicību vai naidu vai arī bija pilnīgi rupjš cilvēks. No tā laika visā civilizētā pasaulē, cepuri paceļot, izpauž savstarpēju uzticību un cieņu.»
«Nu, tā ir pavisam cita lieta. Bet sakiet — kāpēc jūs pacēlāt cepuri, kad nācāt pirms manis iekšā?»
«Tāpēc, ka šī ir mana māja un jūs esat mans viesis. Man jābūt pret jums laipnam un pakalpīgam. Ja es būtu licis jums atvērt sev durvis, tad ar to būtu izrādījis, ka raugos uz jums kā uz savu kalpu, bet es rādīju, ka turu jūs sev līdzīgu un cienu.»
«Hm!» teica Rolfs. «Tas man atgādina vecā Silvanija vārdus: es biju nepielūdzams kā dzelzs slazds un pilnīgi pārliecināts, ka nevaru maldīties. Jo vairāk cilvēks mācās atzīt, jo mazāk paļaujas pats uz sevi. Tam, kas pastāv ilgi, nevar būt satrunējis pamats.