Kādā jaukā rītā Vans izgāja no būdas un izdzirda klints smailē tamtama skaņas līdz ar dīvainu daiņo- jumu.
«Ko viņš tur dara, Rolf?»
«Tā ir lūgsna uzlecošai saulei,» skanēja atbilde.
«Jūs zināt, ko tas nozīmē?»
«Jā, nozīme ir īsa — ak tu, kas rītā pie debesīm pacelies, mans sveiciens tev!»
«Tā! Bet es nemaz nezināju, ka indiāņiem tādas paražas. Tas atgādina Osīrija svētniekus. Vai kāds viņam to iemācījis? Nevar būt, ka kāds no bālģīmjiem.»
«Nē, tā ir indiāņu paraža. Viņiem ir dziesmas un lūgsnas visiem svarīgākiem notikumiem: saules lēktam un rietam, mēness lēktam, laimīgām medībām; ir vēl tādas, ko dzied uz slimības gultas, dodoties ceļā un kad sirdij grūti.»
«Man brīnums par visu to. Nebiju iedomājis, ka viņiem arī tādas jūtas. Negribot nāk prātā Delfu tempļa laiki: Tas atgādina Kasandru, Tlionu. Es turēju indiāņus par mežoņiem, kas zina tikai medīt, lai tiktu vēders pilns, un tad gulēt, līdz tas atkal tukšs.»
«Hm!» teica Rolfs smīnēdams. «Arī jūs, kā redzu, esat nepielūdzams kā dzelzs slazds un turat sevi par nemaldīgu.»
«Man gribētos zināt, vai viņš klausīsies, kad es dziedāšu.»
«Pamēģināt var, bet es gan klausīšos katrā ziņā,» teica Rolfs.
Vakarā pie ugunskura Vans dziedāja «Jautro mednieku», «Kā medīja Džons Pils» un «Skaisto dendiju». Viņam bija labs baritons un lieli panākumi Albāni mūzikas pulciņos. Rolfs bija aizgrābts, Skukums norūca kaut ko labvēlīgu, bet Kuonebs pat nepakustējās, iekām dziesmas nebija galā. Viņš neteica ne vārda, bet Rolfs atskārta, ka gūta zināma uzvara.
Viņš piegāja tam klāt un sacīja:
«Se tamtams, Kuoneb! Vai nepadziedāsi mums dziesmu par Vabanakiem?»
Bet vēl nebija pienācis laiks. Indiānis kratīja galvu.
«Vai zināt, Van (Van Kortlends atļāva sevi tā saukt),» sacīja Rolfs, «jūs netiksit draugos ar Kuonebu, iekām nebūsit nošāvis alni.»
«Esmu jau vairākkārt izmēģinājies.»
«Rītvakar iesim un mēģināsim vēlreiz. Kāds būs laiks, Kuoneb?»
«Ap pusdienu celsies vētra un trakos trīs dienas,» bija īsa atbilde; sarkanādainis ātri aizgāja.
«Tad cita lieta,» Rolfs sacīja, «mums vēl jānogaida.»
Vanam bija liels brīnums, bet viņš brīnījās vēl vairāk, kad pēc stundas debess klājās tumšiem mākoņiem un uznāca vētra ar stipru lietu.
«Sakiet, Dieva dēļ,— kā viņš var tā noteikt laiku, tīri kā velna laikgrozis?,»
«Ja gribat zināt, tad labāk neprasiet. Es pats iztaujāšu un tad jums pastāstīšu.»
Rolfs pamazām to izdibināja.
«Vakar skrēja daudz pīļu, šodien to neredz; arī mazo putniņu neredz.
Vakar saule uzlēca zeltaina, šorīt ausma iesārta.
Vakar nakti bija mēnessgrieži, ap mēnesi neliels, biezs loks.
Desmit dienu nav lijis, un jau trešo dienu pūš austrenis.
Vakar vakarā nebija rasas. Gaismai austot, redzēju Mēles kalnu, un mans tamtams nedzied.
Jau trešā diena, kopš dūmi slīgst zemē un Skuku- mam karsts deguns.»
Medniekiem bija jāpaliek mājā un jātic Kuonebam. Debess sāka skaidroties tikai trešajā dienā. Tad vējš iegriezās rietumos un aizdzina mākoņus. Piepildījās vecā paruna: «Trīs dienu lietus izsūc debesi sausu».
Trešās dienas vakarā Rolfs ar Vanu pēc vakariņām sēdās laivā un brauca pa ezeru lejup. Viņi izkāpa malā vienu jūdzi no mājas tādā vietā, kur bija aļņu tekas. Pēc neilga laika Rolfs rādīja uz zemi. Viņš bija ieraudzījis pavisam svaigas aļņa pēdas, bet Vans, kā likās, neredzēja nekā. Viņi sekoja pēdām. Rolfs uzmanīgi un klusītiņām. Bet Vans, kājodams ar saviem garajiem stilbiem, sacēla troksni. Rolfs apgriezās un čukstēja: «Tā nevar! Nekāpiet uz sausiem zariem!» Vans pūlējās iet uzmanīgāk un jau domājās pavisam pareizi soļojam, bet Rolfu viņa pūles tikai kaitināja, un tikai tagad tas saprata, cik ļoti pats kaitinājis Kuonebu priekš kāda gada.
«Skatieties,» viņš teica, «jums jāceļ kāja tā. Nē, jūs nedrīkstat kāju tik daudz griezt uz āru. Katra vieta, kur soli sper, iepriekš labi jāapskata, pirkstgaliem jāaptausta, vai tur nav sausa zara, un tikai tad var lēnām likt kāju zemē. Jums labāk derētu mokasīni. Nebrāzieties caur zariem, atbīdiet tos uzmanīgi, lai tie netrinas cits pie cita, un tad atkal tikpat uzmanīgi laidiet vaļā! Bet sausajiem zariem neskarieties klāt, apejiet tiem apkārt!»
Tas viss Vanam nebija nemaz ienācis prātā, bet drīz vien viņš to ievēroja un guva apbrīnojamas sekmes.
Tā viņi atkal pienāca pie ezera, un Rolfs pēkšņi ieraudzīja maza līcīša otrā pusē aļņa tēvaini, kas stāvēja uz vietas un skatījās uz viņiem it kā aiz ziņkāres, kas te saceļ tādu troksni.
«Nu jums laba izdevība,» čukstēja Rolfs.
«Kur?» dedzīgi jautāja Vans.
«Tur! Vai neredzat pelēko stāvu ar baltiem plankumiem?»
«Nē, nekā neredzu.»
Minūtes piecas Rolfs centās draugam parādīt alni, kas nostāvēja visu šo laiku nekustēdamies. Tad alnis nojauta briesmas, slaidi palēcās un pazuda.
Tas bija par traku. Rolfs apsēdās, un viņa sirdi jau atkal radās nicība, bet tad ienāca prātā Silvanija vārdi: «Cilvēku nevar turēt par nelgu tikai tāpēc vien, ka tas nevar izdarīt to pašu, ko tu vari.»
«Van, vai jums nav līdzi kādas grāmatas?» viņš vaicāja.
«Jā, paņēmu līdzi Virgilu.»
«Lasiet man priekšā pirmo lappusi!»
Vans lasīja, turēdams grāmatu sešas collas no deguna.
«Lasiet vēlreiz,» teica Rolfs, turēdams grāmatu četras pēdas no viņa acīm.
«Nevaru; redzu tikai baltu papīru.»
«Labi, bet vai redzat tur to pili?»
«Jūs domājat tur to garo, tumšo līci?»
«Nē jel, tas ir priedes baļķis,» sacīja Rolfs smiedamies. «Es rādu tur, pusjūdzes tālāk.»
«Nē, tur neredzu nekā; tikai kaut kas pazib.»
«Tā jau man likās. Pat nedomājiet iet uz aļņu medībām, iekām neesat iegādājies aceņu, kas pastiprina jūsu redzi. Galva jums laba, bet nav redzes, kāda nepieciešama medniekam. Pagaidiet te, es iešu izmēģināt laimi.»
Rolfs pazuda mežā. Apmēram pēc desmit minūtēm Vans dzirdēja šāvienu, un drīz atgriezās Rolfs ar divi gadi vecu alni. Naktij uznākot, viņi jau bija mājā. Kuonebs uzmeta tikai īsu skatienu, kad tie gāja garām. Viņi centās palikt noslēpumaini, bet indiāni bija grūti piemānīt. Viņš nesacīja nekā, tikai novilka garu, zīmīgu «hm!».