«Tai pašā brīdī, kad viss ap tevi liekas tumšs un drūms, tevi gaida kāds prieks.» Tā bija teicis Sailass Silvanijs, un šie vārdi piepildījās pie Van Kortlenda. «Birstošo lapu mēnesis» bija pagājis, un tuvojās oktobris, kad Vanam bija jādodas uz Albāni, kur viņš bija nodomājis ierasties priekš medību sākuma un kamēr ūdeņi vēl nav ledus skavās. Viņa āriene bija stipri uzlabojusies un spēki pieauguši. Viņš bija iededzis un sārtiem vaigiem. Viņš vairs nedzēra zāļu un bija mārciņu divdesmit smagāks. Viņš prata iekurt uguni, airēt un gandrīz nedzirdami iet pa mežu. Viņa gudrie nostāsti valdzināja Rolfu un jaukais baritons mazliet arī Kuonebu. Bet alni vēl arvien neizdevās nošaut.
«Nāciet nākamgad ar acenēm, tad veiksies,» sacīja Rolfs, un šie vārdi deva Vanam nelielu cerību.
Vētra, kas trakoja trīs dienas, bija sagāzusi ļoti daudz koku. Medniekiem šķita, ka jāirās pa upi un tā jāiztīra no kritušiem kokiem, lai vēlāk varētu labi izbraukt.
Viņu bažas izrādījās dibinātas. Daudz koku bija sagāzušies šķērsām pāri upei. Viņi sacirta divdesmit piecus kokus, iekām ap pusdienas laiku nokļuva līdz ērgļa ligzdai. Tad tie griezās atpakaļ un brauca uz māju desmit jūdžu bez apstājas.
Pēdējā upes līkumā viņi ieraudzīja ūdenī lielu, melnu stāvu. Skukuma spalva sacēlās, un Kuonebs čukstēja: «Briedis! Šaujiet!» Šautene bija rokā tikai Vanam. Milzīgais, melnais dzīvnieks stāvēja kādu brīdi, plaši iepletis acis, kustinādams ausis un piepūzdams nāsis; tad tas novēcināja platos ragus, pagriezās un skrēja uz krastu. Vans izšāva, un lode ar skaļu troksni iešļāca ūdenī starp lilijām. Rolfs un Skukums sāka sajūsmā kliegt, it kā nemaz nebūtu mednieki. Milzis vēl ar vienu lēcienu bija krastā, bet tur saļima no Van Kortlenda otrās lodes. Gan tikai uz brīdi: tas šāvās atkal kājās un devās biezoknī. Kuonebs tūliņ pagrieza laivu un piebrauca pie krasta.
Krūmos dzirdēja skaļu vaidu; tas atkārtojās vēl laiku pa laikam. Kuonebs rādīja, kur tas ir. Rolfs paķēra savu šauteni, Skukums izlēca no laivas, un drīz vien krūmos netālu no krasta varēja dzirdēt viņu kareivīgi rejam.
Rolfs un Van Kortlends steidza ar šautenēm uz priekšu, bet Kuonebs sauca viņiem pakaļ:
«Uzmanīgi! Varbūt viņš gaida jūs.»
«Nu, ja gaida, tad lai notver vienu no mums,» smiedamies teica Rolfs, kas bija šo to dzirdējis par briežiem.
Viņi paslēpās aiz kokiem, kamēr Vans pielādēja savu šauteni, un tad uzmanīgi gāja uz priekšu. Laiku pa laikam viņi dzirdēja vaidus. Biezoknī skanēja Sku- kuma rejas. Un tad viņi ieraudzīja zemē milzi. Tas slaistīja augšup galvu un skaļi vaidēja.
Indiānis steidza raidīt lodi brieža galvā; iestājās klusums, traģēdija bija galā.
Bet tad Van Kortlends pēkšņi sagrīļojās; viņam drebēja ceļi, viņš nobāla un atslīga uz nokrituša koka. Tur nu viņš sēdēja, aizsedzis rokām acis; kājas viņam spārdīja zemi, pleci raustījās.
Viņa biedri stāvēja un klusēja. Viņi redzēja un saprata, ka tikai ar ārkārtīgu gribasspēku jaunais Van Kortlends, jau pieaudzis cilvēks, var savaldīties, lai neizplūstu histēriskās asarās. Otrā dienā Kuonebs sacīja:
«Tā ir arvien pēc tam, kad pirmais medījums nošauts; dažreiz arī priekš tam kā tev, Rolf; man tā bija pēc tam, kad, nozadzis tēvam zinti, pirmoreiz nošāvu.»
Pagāja vairāk stundu, kamēr briedi nodīrāja un noglabāja gaļu. Par laimi, viņi nebija tālu no mājas. Uzreiz visbrīnišķākā kārtā pārgrozījās nometnes ju- toņa. Kuonebs uzsāka divreiz sarunu ar Van Kortlendu, kad tas viņiem palīdzēja novākt sava brieža gaļu. Briedim izņēma iekšas, gaļu noberza sausu un iezieda ar taukiem. Vakarā pie ugunskura Skukums piecēlās, izstaipījās, nožāvājās, apgāja apkārt ugunij un piedūra savu degunu Vana rokai. Viņš nolaizīja to un apgūlās viņam pie kājām. Van Kortlends paskatījās Rolfā, un abu acis atmirdza līksmā smaidā.
«Tagad viss kārtībā. Tu vari glaudīt Skukumu, un viņš tev nekodīs. Viņš tevi atzinis par savējo. Tagad tu esi mūsējais,» teica Kuonebs un pavēra smaidā divas rindas baltu zobu.