Vai var iedomāties vēl mirdzošāku saules lēktu pēc tik drūmas nakts? Nevis nieka alni, bet milzu briedi bija nošāvis Vans, un no viņiem trim to bija veicis tikai viņš. Ada bija nodīrāta un nolemta uzvarētāja mednieka uzvalkam. Galvu un ragus rūpīgi noglabāja; tie jāved uz Albāni, labi jāapstrādā un jāpiekar Van Kortlendu zālē. Pēdējās dienas nometnē aizritēja laimīgi; tās pagāja ļoti ātri, un garais advokāts iededzis un veselīgs sēdās laivā un brauca uz Albāni. Laiva bez kravas, treju (Vans teica: divarpus) airu vadīta, pāris stundās nobrauca lejup pa Džezupa upi. To nakti pārgulēja trīsdesmit piecas jūdzes no mājas. Otrā dienā viņi nobrauca gandrīz līdz Srunai un pēc nedēļas īrās gar pēdējo upes līkumu, pēc kura jau varēja redzēt Albāni.
Cik stipri sita sirds Vanam! Cik priecīgs viņš bija, ka atbrauc mājā vesels un spēcīgs! Viņus ieraudzīja un pazina. Tūliņ steidzās ar ziņu. Cietoksnī atskanēja lielgabala šāviens, skanēja zvani, krastā no visām pusēm saplūda ļaudis, uz kuģiem pacēlās karogi.
Drīz pie doka blīva milzīgs pūlis.
«Re, kur nāk tēvs ar māti!» iesaucās Vans, cepuri vicinādams.
«Lai dzīvo!» kliedza pūlis, pār rēkdams zvanu skaņas un Skukuma rejas.
Laivu pievilka malā. Vans cieši apkampa māti, kas raudāja no prieka.
«Dēliņ, manu dēliņ, mīļo puisīt! Ak, kāpēc tu man nerakstīji? Bet cik tu labi izskaties! Paldies Dievam, ka beidzot esi mājās un ka tev tik veselīgs un spēcīgs izskats. Redzu, ka neesi aizmirsis lietot kalomelu un opodelkoku. Slava Dievam par to visu! Ak, cik es laimīga! Dēliņ, manu puisīt!»
Gubernators pasteidzās apliecināt Rolfam un Kuonebam, ka viņiem liels nopelns pie visa tā. Viņš sirsnīgi spieda tiem roku, un tūlīt viņi izdzirda laipnu balsi:
«Es atkal tevi satieku, manu zēn! Tu gan esi mazliet lielāks, vīrišķīgāks, bet gluži tāds pat kā agrāk.»
Rolfs atskatījās un ieraudzīja vecā Silvanija milzīgo stāvu un laipno seju. Viņš ļoti izbrīnījās, kad dzirdēja, ka visi to uzrunā par «senatoru».
«Jā,» teica senators, «viens no vēlēšanu jokiem, kas dažreiz mēdz izdoties. Liela laime visai Albāni, vai ne?»
«Ā,» sacīja Kuonebs, spiezdams senatoram roku, bet Skukums izskatījās izbrīnījies un īdzīgs.
«Lūdzu, neaizmirstiet,» teica gubernators indiānim, Rolfam un senatoram, «ka gaidām jūs pusdienās mūsu mājā septiņos vakarā.»
Rolfa acu priekšā pavīdēja šausmīgais pieklājības pūķis, kas valda pār viesiem un sargā mājas durvis, un viņš pasteidzās par to aptaujāties Vanam.
«Man bail, ka mans uzvalks nav tādām pusdienām pielāgots, un nemaz nezinu, kā izturēties.»
«Tūliņ visu izstāstīšu. Galvenais, ka jums vajag būt pavisam tīram; tāpēc nodzeniet bārdu, labi iztīriet un uzvelciet savu vislabāko uzvalku; nāciet taisni septiņos un esiet pārliecināts, ka visi izturēsies pret jums labi un jūs patīkami pavadīsiet laiku. Kas attiecas uz visām citām «ceremonijām», tad skatieties tikai uz mani, un nebūs nekādu pārpratumu.»
Pulkstenis sita septiņi, kad pa gubernatora nama kāpnēm kāpa lūgtie viesi un viņu starpā garš, slaiks jauneklis, rāms un mierīgs indiānis un ruds suns smailām ausīm. Jaunais Van Kortlends stāvēja pie durvīm, lai izsargātu savu draugu no dažādām nejaušībām. Cik lieliski viņš tagad izskatījās, glīti noskuvies, sārts, garš, skaists, tērpies Amerikas kapteiņa tērpā un draugu pulkā, kurā viņš likās loti populārs! Tas nemaz neatgādināja to Vanu, ar ko viņi bija kopā dzīvojuši būdā pie ezera.
Nama uzraugu, kas gribēja aizdzīt Skukumu, izglāba tikai Kuoneba un vēlāk Vana aizstāvība. Kad visi bija apsēdušies, tad meža bērns, kas neielaidās nekādos kompromisos, apgūlās zem Kuoneba sēdekļa un tikai paretam ierūcās, kad tam šķita, ka zīda zeķēs tērpies sulainis grasās pārkāpt vajadzīgo cieņu pret viņu.
Visu laiku pie galda sarunas vadīja jaunais Van Kortlends, bet viņam nepalika pakaļ kāds kara kungs, kas visu laiku pūlējās runāt svinīgā balsī. Reizes divas Rolfu uzrunāja gubernators un lēdija Van Kortlenda, un viņam bija jāatbild, visiem viesiem dzirdot; viņš ikreiz nosarka, bet atbildēja uz visiem jautājumiem pilnīgi apzināti un beidza runu īstā laikā, neradīdams ne mazākās neērtības.
Pusdienas ilga divi trīs stundas, un bija neskaitāmi daudz ēdienu. Un tad notika kaut kas Rolfam pavisam neparasts: namamāte un visas citas dāmas piecēlās un izgāja otrā istabā. Durvis aizvērās, un pie galda palika tikai vīrieši.
Vans piegāja pie Rolfa un deva tam šādu paskaidrojumu:
«Lūk, vēl viens paradums, kam tagad citāds iegansts nekā agrāk. Priekš simt gadiem vīrieši visās viesībās piedzērās un sāka uzvesties tā, ka dāmām nepatika to visu redzēt: lai dāmu jūtas paliktu neaizvainotas un vīrieši varētu justies savā vaļā, viņām atļāva aiziet no galda. Tagad vīrieši vairs pārmērībām nenododas; bet paradums ir palicis, jo vīrieši var pēc patikas izpīpēties, bet dāmas izrunāties par tādām lietām, kas vīriešus neinteresē. Kā redzat, arī šim paradumam ir sava nozīme.» ? '
Sī pusdienu daļa Rolfam šķita visinteresantākā. Kamēr dāmas sēdēja pie galda, vīrieši izturējās pieklājīgi, atturīgi un, var teikt, liekuļoti; runāja lielāko tiesu jaunais Van Kortlends un dažas jaunas lēdijas. Sarunas bija gan jautras un asprātīgas, bet bez dziļāka satura. Kad dāmas bija aizgājušas, gaisā sāka pūst citādas vēsmas; sāka lielāko tiesu pārrunāt nopietnas lietas, pie kam bija dzirdamas dažādas domas.
«Esam darījuši līdz šim visu, ko varējām,» teica gubernators, noklausījies nostāstu par to, kā britu fregate ar varu apturējusi amerikāņu tirdzniecības kuģi un paņēmusi pusi no kuģa ļaudīm, it kā tie esot pārģērbušies briti. «Tādas lietas atkārtojas jau trīs gadus. Ne īsti laupa, ne karo, bet mūsu pienākums ir sākt cīņu.»
«Džerseja ir kara pretiniece,» iebilda tiesnesis, kas bija ieradies no upes lejgala.
«Džerseja ir bijusi mūžīgi pretī visam, kas vajadzīgs nācijas labklājībai, ser!» aizsmakušā balsī teica uzpūtīgais karavīrs, kas visu laiku bolīja acis un katra teikuma galā sacīja «ser».
«Arī Konektikuta,» iemeta starpā kāds cits. «Tur mēdz aizrādīt: ņemiet vērā mūsu nenostiprinātos krastus un jūrmalas pilsētas.»
«Tur briesmas daudz mazākas nekā Ņujorkā,» paskaidroja gubernators, «visas ostas pie Hudzonas un aizmugure pilnīgi vaļā uzbrukumam no Kanādas puses. »
«Mums par laimi, ser, Pensilvānija, Merilenda un rietumi vēl nav aizmirsuši pagātnes slavu. Es tikai lūdzu, lai dod izdevību parādīt, ko mēs varam, ser! Es tvīkstu pulvera smakas, ser!»
«Es saprotu, kāpēc prezidents Medisons jau nosūtījis dažus protestus un pret Konektikutas un Ņūdžersijas gribu noņēmies pēc trim mēnešiem iesniegt Brilānijai jaunu ultimātu. Viņš domā, ka tā centīsies visu šo lietu nokārtot un neiedrošināsies sākt karu, kad tai durvju priekšā Napoleons ar saviem sabiedrotajiem.»
«Man šķiet,» sacīja Silvanijs, «ka angļi ir pārāk ietiepīgi un stūrgalvīgi un nemaz nebaidās, vai mūsu pacietība galā vai ne. Man liekas, ka mēs jau pārāk ilgi gaidām labas izdevības. Mūsu tirgoņiem katru gadu iet bojā kuģi tāpēc, ka «draudzīgā valsts» tiem atņem ļaudis. Nedomāju, ka būs ļaunāk, ja sāksim karu,— drīzāk labāk.»
«Jūsu māja un īpašumi atrodas trīs simti jūdžu no jūras krasta,» iebilda viesis no Manhatanas.
«Jā gan, bet uz pašām Kanādas robežām,» atteica Silvanijs.
«Nemitīgi apvaino mūsu karogu, ser, un mūsu tautai jācieš pārestības,— tas ir nesalīdzināmi ļaunāk nekā zaudēt kuģus un mantu. Man asinis verd, par to domājot,» sacīja ģenerālis, kura sarkanais zods drebēja naidā, spilgti atdalīdamies no baltā kaklauta.
«Un skaidra lieta, ka tas cilvēks, kam atņemsit maizes gabalu, teikdami, ka viņš godavīrs, jūs iemīlēs daudz vairāk nekā tas, kam iedosit piecus dolārus un aiztrenksit prom.»
«Var kaut ko piezīmēt arī no otras puses,» pabailīgi iesāka kāds džentlmenis. «Jums jāatzīst, ka britu valdība cenšas darīt visu, kā nākas, bet mēs nevaram noliegt, ka Džilsona lieta modina ļoti maz uzticības mūsu pašu administrācijai.»
«Cilvēks var izdarīt milzīgu kļūdu un tomēr palikt par godavīru, bet, ja kāds katru dienu atkārto to pašu—kaut arī nelielu—kļūdu, tam nav tiesību palikt godīgu cilvēku sabiedrībā,» noteica jaunais senators.
Gubernators piecēlās no galda un aicināja visus viesistabā, kur vīrieši piebiedrojās dāmām. Te sarunas ieguva pavisam citādu raksturu, zaudēdamas visu interesi un nozīmi tiem, kas nebija ievingrinājušies tērzēt sabiedrībā un turēja par svarīgāku nācijas labklājību, nevis tukšu flirtu. Sis flirts Rolfam un Kuonebam nozīmēja tikpat daudz kā Skukumam visa šī apkārtne.