«Tu kādreiz esi redzējis kauju?»
«Jā! Revolūcijas laikā biju izlūkos pie ģenerāļa Getsa.»
«Spriežot pēc sarunas, mūs var iesaukt vēl šogad. Ko tu tad darīsi?»
«Cīnīšos.»
«Ierindā?»
«Nē, izlūkos.»
«Varbūt mēs viņiem nebūsim vajadzīgi.»
«Par izlūkiem būsim vienmēr vajadzīgi,» atbildēja indiānis.
«Man vajadzētu jau iepriekš pamācīties.»
«Tu jau esi izmācījies.»
«Kā tad?»
«Izlūks ir tikpat kā visa armija vienā cilvēkā. Sēdēt mierā viņš nedabū.»
«Jā, jā,» noteica Rolfs, nopratis, ka izlūks ir tas pats mednieks, bet kara laikā tas medī tēvijas ienaidniekus un nevis meža zvērus.
«Redzi?» indiānis jautāja, rādīdams aļņa tēviņu, kas ēda brūklenes klajumiņā aiz upes — tai vietā, kur upe ietecēja ezerā. «Tūliņ tev parādīšu, ka rīkojas izlūks.» Viņš pavērās dūmos, kas cēlās no ugunskura, un no dūmu virziena vēroja, ka viņa plāns izdosies. «Skaties, es paņemu stopu. Aizsedzes te nav nekādas, bet es tomēr pielavīšos alnim un to nošaušu.»
Un Rolfs dabūja redzēt kaut ko pavisam jaunu, kas viņam rādīja, cik augstu pilnību ieguvis indiānis. Kuo- nebs paņēma stopu un izmeklēja trīs labas bultas, pēc tam apsēja galvu ar lenti un aizbāza aiz tās daudz zariņu un zāļu. Beidzot galva izskatījās kā zāļains cinis. Meža malā aiz krūmiem slēpdamies, viņš aizzagās līdz klajumam. Alnis arvien vēl ošņāja zāli divi simti soļu atstatumā no viņa, meklēja ogas un šad tad pacēla savu skaisto galvu, lai pavērtos visapkārt. Nekur nebija aizsedzes, klajumu klāja nokaltusi zāle. Rolfs domāja, ka indiānis pievilinās alni ar svilpienu, jo no uzpampušā kakla vēroja, ka alnis iededzies cīņas kārē.
Bet indiānis likās garšļaukus zemē un vilkās uz priekšu tikai ar ceļgalu un elkoņu palīdzību, kas prasīja daudz spēka; viņa galva notālēm izskatījās kā apaudzis zemes cilnis. Tā viņš aizlīda divdesmit piecus soļus un nokļuva klajā krasta slīpumā pie pašas četrdesmit soļu platās upes, kuras mirdzošā ledus sega bija alnim labi pārredzama. Kā indiānis varēs no viņa slēpties?
Bet Kuonebs, kā redzams, paļāvās uz labi zināmo baltastainā aļņa īpašību. Nolaistu galvu zāli ēzdams, viņš neredz it nekā savā apkārtnē; bet, taisīdamies celt galvu augšā, viņš paceļ vai skarina asti. Kuonebs labi zināja: kamēr aste stāv mierā, tikmēr alnis viņu neieraudzīs. Viņu var nodot tikai neapdomīga kustība vai vējš.
Vilkties uz priekšu pa klaju ledus lauku nav viegli, un mednieks nepanāktu nekā, ja viņa garais, sausais stāvs nelīdzinātos koka gabaliem, kas rēgojās vietvietām un kam viens gals bija iesalis ūdenī, bet otrs gulēja krastā.
Nenovērsdams acu no galvas un astes, indiānis ātri rāpās uz priekšu, kamēr vien alnim bija galva pie zemes, bet tūliņ pārvērtās nekustīgā koka gabalā, tikko iekustējās astīte. Kad indiānis nokļuva ledus lauka otrā malā, varēja domāt, ka nu alnis viņu tik drīz nepamanīs, bet nu bija jābaidās no viņa osmas, jo alnis staigāja no vienas vietas uz otru. Kuonebs paskatījās uz dūmiem, kas stīdza gaisā no būdas dūmvada. Piecdesmit soļu attālumā alnis ēda brūklenes, kas vietvietām sārtojās uz sasalušās sūnas; viņš pamazām tuvojās augstajiem kokiem, kuros varēja pazust. Te bija astoņpadsmit collu gara zāle; Kuonebs līda žiglāk. Alnis bija ieraudzījis daudz ogu starp koku saknēm un plūca tās, uz priekšceļiem nometies; Kuonebs izmantoja šo gadījumu un nolīda desmit soļu, līdz pamanīja asti pakustamies. Nolasījis ogas, alnis pavērās visapkārt un tad sāka tuvoties biezoknim; ja viņš ieiet mežā, tad indiānis zaudē visu, ko jau panācis. Bet, medniekam par laimi, aļņa skats atdūrās pret sarkano ogu čemuriem netālu no viņa; alnis pagriezās uz to pusi, un Kuone- bam nu bija jābaidās, ka alnis viņu nesaož. Tāpēc mednieks rāpās desmit soļu atpakaļ, arvien turēdamies pret vēju. Alnis jau reiz pacēla galvu un stipri vilka nāsīs gaisu, it kā saņēmis sava vecā drauga biedinājumu. Tomēr viņš apmierinājās un sāka atkal ogot, ļaudams Kuonebam atgūt zaudētos desmit soļus. Alnis atkal tuvojās biezoknim, un atkal viņu vilināja sarkano ogu čemurs zem zema krūma. Viņš nometās ceļos, lai to iegūtu, bet Kuonebs ātri rāpās uz priekšu un divdesmit piecu soļu atstatumā piecēlās uz viena ceļa un uzvilka stopu. Alnis pacēlās uz augšu un tad milzīgiem augstiem lēcieniem devās uz mežu. Rolfam nožēlā iesmeldzās sirds, bet pēkšņi viņš ieraudzīja, ka Kuonebs stāv taisni kājās un, labo roku pacēlis, kliedz: «Ho-ho!»
Indiānis zināja, ka šie lēcieni nav vairs parastie, un alnis, neticis līdz mežam, nokrita zemē, tūliņ šāvās augšā un krita atkal, lai vairs nekad neceltos. Bulta bija skārusi viņa sirdi.
Rolfs sajūsmā zibošām acīm steidzās turp un teica, draudzīgi sizdams pa plecu savam vecajam biedram:
«Nekad nebūtu domājis, ka tāda lieta iespējama. Tik apbrīnojamu mākslu vēl nebiju redzējis. Tu dari brīnumus. »
Indiānis pasmaidīja un mierīgi atbildēja:
«Ho! Gluži tāpat es nošāvu vienpadsmit cilvēku britu karā. Man par to iedeva medaļu ar Vašingtona galvu.»
«Medaļu? Kā es par to nekā nezinu? Kur tā ir?»
Indiāņa vaigu pārklāja ēna.
«Iemetu jūrā pakaļ tam kuģim, kas man nozaga Gamovini.»