Sai ziemā bija daudz dažādu piedzīvojumu, bet lielāko tiesu atkārtojās tas pats, kas agrāk. Tomēr daži no tiem ir tik interesanti, ka tos var droši atstāstīt, jo tie dziļi iespiedušies arī Rolfam atmiņā.
Viena dēka norisa drīz pēc tam, kad bija uznācis pirmais stiprais sals. Rudens togad bija gandrīz pavisam bez lietus; daži dīķi gandrīz izžuvuši, un simtiem bizamžurku nācās meklēt noderīgāku dzīves vietu. Pirmoreiz ieraudzīdams, ka viens tāds krastā izmests jūrnieks ceļo pa sausu zemi, Rolfs sāka to neuzmanīgi medīt. Bizamžurka metās no viņa bēgt, bet pa gabaliņu gadījās otra un pēc tam ari trešā. Tas vēl vairāk iekairināja Rolfu, un pēc dažiem lēcieniem viņš bija to vidū, bet piedzīvoja negaidītu pārsteigumu. Bizamžur- kas griezās atpakaļ un izmisuma drosmē metās virsū savam kopējam ienaidniekam. Rolfs taisījās sagrābt pirmo, te otrā pielēca viņam klāt, iekodās biksēs un palika tur karājamies. Trešā viņam uzlēca uz kājas un pārkoda mokasīnu, bet pirmā, sekodama tās piemēram, uzlēca uz otrās kājas un ieķērās tajā, cik vien spēja tās nestiprās ķetniņas un spēcīgie žokļi.
Kuonebs pa to laiku skaļi smējās, valdīdams Sku- kumu, kas svila slepkavības alkās un kā bez prāta rāvās uz priekšu, lai piedalītos cīņā.
«Ho! Tas tik ir kautiņš! Tā tik ir bizamžurka! Ho, Skukum, tev nav tik daudz jārūpējas par viņu, citādi viņš nekad neiemācīsies staigāt pats savām kājām. Tas ir ko vērts!» viņš iesaucās atkal, kad trešā bizamžurka iekodās Rolfam ikros.
Iznākums bija paredzams, un cīņai drīz pienāca gals. Rolfs deva krietnu spērienu vienai, saķēra aiz astes otru un aizmeta tālu prom, bet trešo samina kājām. Viņš bija ieguvis trīs bizamžurkas un piecas brūces. Kuonebs līksmoja, bet Skukums skuma, ka palaists garām tik izdevīgs gadījums.
«To visu mēs uzzīmēsim vigvamā,» sacīja Kuonebs. «Trīs varonīgi karavīri uzbrūk Segemuram. Karavīri ir drosmi, bet arī Nibovaka drosms un spēcīgs; viņš nogalina karavīrus, kā Pērkonputns Hurakans nogāza trīs sausas priedes kalna galā. Tev jāapēd šo dzīvnieku sirdis: tie bija varonīgi cīnītāji. Mans tēvs teica, ka bizamžurkas sirds esot varena zinte; šis dzīvnieks mīl mieru, kamēr tas iespējams, un bez bailēm dodas cīņā, kad vajadzīgs.»
Pēc dažām dienām viņi ieraudzīja lapsu. Gribēdami pajokot ar Skukumu, viņi uzlaida to lapsas pēdām; suns, skaļi riedams, devās uz priekšu. Mednieki sēdēja un gaidīja; viņi bija pārliecināti, ka Skukums pēc stundas atgriezīsies ar izkārtu mēli un nošļukušu izskatu. Bet šoreiz izdevīgs gadījums sagādāja viņiem negaidītu skatu.
Lapsa skrēja pa sniegu, un divdesmit soļu aiz tās steidza mednieku četrkājainais kolēģis. Un piepeši — viņi to nemaz nebija gaidījuši — suns saķēra lapsu, nāvīgi kratīja to un tad atnesa un nolika Kuonebam pie kājām. Bet Skukuma varenā uzvara tomēr nebija nekāds brīnums, jo, rūpīgi apskatot, mednieki pārliecinājās, ka lapsa tik un tā nebūtu ilgi dzīvojusi. Nepiedodamas neapdomības dēļ tā bija ielaidusies cīņā ar dzeloņcūku un stipri cietusi. Mute, žokļi, purns, kakls un kājas tai bija pilnas adatu. Lapsa bija pavisam novārgusi un nevarētu vairs nodzīvot ne pāris dienu, tāpēc Skukuma linču tiesa to tikai atbrīvoja no mokām.
Mednieku dzīves vienmuļību pārtrauca vēl viens atgadījums, kas bija daudz svarīgāks. Reiz janvārī, kad bija sasnidzis dziļš sniegs, viņi apskatīja slazdu ziemeļu virkni pie Raketupes un pa nakti apmetās savā būdā, ko bija tur uzcēluši. Liels bija viņu brīnums, izdzirdot, ka uz Skukuma skaļo rējienu atbild cilvēka balss. Drīz pēc tam uz sliekšņa parādījās maza auguma vīrs ar melnu vaigubārdu. Tas pacēla roku, pauzdams miermīlīgus nodomus; viņu aicināja iekšā.
Tas bija Kanādas francūzis no Lakolmillas. Viņš nodarbojās ar medībām jau daudz gadu no vietas. Gaidāmais karš starp Kanādu un Savienotajām Valstīm bija aizbaidījis viņa parastos biedrus, un viņš medīja viens pats; tas gan bija diezgan bīstami, tomēr viņš bija ieguvis labi daudz ādu. Priekš neilga laika viņš bija pakritis uz ledus, stipri sasities un zaudējis daudz spēka. Ar slēpēm viņš tika labi uz priekšu, bet nevarēja panest ādu saini. Viņš sen jau zināja, ka dienvidos dzīvo kaimiņi, jo bija pamanījis dūmus; tāpēc viņš bija ieradies piedāvāt, lai pērk no viņa ādas.
Kuonebs pakratīja galvu, bet Rolfs sacīja:
«Mēs iesim apskatīties.»
Otrā dienā, divi stundas nogājuši, viņi pienāca pie francūža būdas. Viņš rādīja tiem ādas: dažus ūdrus, ļoti daudz melno caunu, dažus lūšus un vairāk nekā trīsdesmit bebru. Par tām visām viņš prasīja divi simti dolāru. Laijonfelsā par tām dabūtu otrtik.
Rolfs saprata, ka te var nopelnīt, un čukstēja Kuonebam:
«Mēs varam dabūt otrtik. Ko tu saki?»
«Jā, tu esi Nibovaka,» atbildēja Kuonebs.
«Mēs pieņemsim jūsu piedāvājumu, ja varēsim vienoties par samaksu. Mums nav līdzi naudas; jāiet atpakaļ uz būdu un jāpaņem šie divi simti dolāru.»
«Vai jums ir tabaka un koloniālpreces?»
«Cik tikai vajag!»
«Vai varat man dot kaut cik? Jā?»
Rolfs nolaida acis un brītiņu cieta klusu, bet tad ieskatījās francūzim tieši acīs.
«Jūs esat ar mieru man tūliņ uzticēt pusi no visām ādām? Kad nākšu atpakaļ, tad samaksāšu visu naudu un paņemšu palieku.»
Francūzis mazliet apjuka, bet tad teica:
«Dieva vārds, jums ir godīga cilvēka seja. Ņemiet ādas. Es ticu, parbleu, ka jūs esat krietns vīrs.»
Rolfs aiznesa pusi no ādām un pēc četrām dienām atkal atnāca, iedeva laimīgajam francūzim simt piecdesmit dolāru, ko bija dabūjis no Van Kortlenda, un vēl dažas citas naudaszīmes, kopā simt deviņdesmit piecus dolārus un vēl krietni daudz koloniālpreču un tabakas. Francūzis izrādījās par ļoti laipnu un saticīgu cilvēku. Viņš un Rolfs iepatikās viens otram; šķirdamies viņi spieda roku un izteica cerību drīz satikties patīkamākos apstākļos.
Fansuā Lakolls steigšus devās uz māju, viņam bija priekšā deviņdesmit jūdžu gara gaita. Rolfs griezās uz dienvidiem ar prāvu ādu nastu, kas viņam vēlāk deva lielu peļņu, un šis piedzīvojums viņam netiešā kārtā izglāba dzīvību.