1812. gads bija galā. Prezidents Medisons, satraukts par tiem apvainojumiem un pārestībām, kas bija jācieš viņa tautas brāļiem un ko nevar panest neviena nācija, bija vasaru pieteicis Lielbritānijai karu. Viņa mazā armija nebija karam sagatavota, un to komandēja nespēcīgi vīri, tāpēc tā cieta vienu neveiksmi pēc otras.
Bija gan gūta uzvara pie Niagaras un varonīgi aizstāvēta Ogdensburga, bet tas bija tīrais nieks, salīdzinot ar Mekinovas, Čikāgas, Detroitas un Braunstaunas zaudējumu; bez tam bija pilnīgi iznīcināta visa tā amerikāņu armija, kas aplenca Kvīnstaunu.
Rolfs un Kuonebs ieradās Albāni pilsētā, kā agrāk bija norunāts, un no turienes devās par izlūkiem
Savienoto Valstu armijā un nevis par pavadoņiem četriem sportistiem, kas alka izbaudīt primitīvo dzīvi.
Pirmais uzdevums viņiem bija aiznest depešas no Pletsburgas.
Sim nolūkam sagatavotā vieglā laiviņā, ņemdami līdzi tikai visnepieciešamāko bagāžu, viņi divās dienās nokļuva Tikonderogā, kur atrada priekšā jau pazīstamo ģenerāli Hemptonu, kas rāvās ar visādiem darbiem, likdams rakt pavisam nevajadzīgas tranšejas, jo esot gaidāms šausmīgs aplenkums, kā viņš mēdza teikt. Rolfs nodeva viņam pulkveža Paika depešas no Pletsburgas. Kad ģenerālis viņam pasniedza papīrus līdz ar norādījumu, kurp tie jānes, viņš prasīja:
«Lūdzu atvainot, ser! Bet ja satikšu . . .»
«Jaunekli,» viņu bargi pārtrauca ģenerālis, «negribu no jums dzirdēt nekāda «ja» un «bet», ar to jātiek galā jums pašam — par to jums maksā.»
Rolfs pietvīka un palocījās. Viņš ļoti dusmojās pats uz sevi par šo jautājumu, bet nebija gaidījis rājiena. Tomēr viņš apmierinājās un paturēja prātā mācību.
Rolfs devās uz ziemeļiem ar depešām, kurās Hemp- tons augstā stilā vēstīja, ka iznīcinās visus ienaidniekus, kas iedrošināsies duļķot viņa ezera ūdeni. Tikai šai ceļojumā Rolfs dabūja no Kuoneba zināt, ka indiānis bijis Sentredžisā pie savas tautas brāļiem. Jādomā, ka Kuonebam bijis liels prieks, tiekoties ar nedaudzajiem cilts biedriem, ar kuriem vēl varēja sarunāties dzimtajā valodā, bet šo prieku mazinājuši naidīgie mohoki, kas tur dzīvo lielākā skaitā. Tur daudz runājuši par karu starp britiem un jeņķiem. Mohoki atklāti izteikušies, ka nostāšoties britu pusē: tā pieticis, lai Saineves ciltī dzimušais Kuonebs pārietu pie amerikāņiem. Sent- redžisu atstājot, Kuonebs nolēmis nekad vairs tur neatgriezties.
Pletsburgā Rolfs un Kuonebs satika vēl vienu paziņu, ģenerāli Vilkinsonu, un dabūja no tā depešas uz Albāni, kur nokļuva pēc nedēļas.
Pēc 1812. gada Rolfs vienā laidā vadāja depešas augšup un lejup pa Cemplēna ezeru. Amerikāņus komandēja ģenerāļi Vilkinsons un Hemptons, kuru neizveicība kļuva dienu no dienas skaidrāk redzama.
1813. gadā mēs redzam, ka Rolfs ir astoņpadsmit gadus vecs un sešas pēdas un vienu collu garš jauneklis, kas izveidojies par krietnu izlūku un kurjeru.
Tanvāra mēnesi viņš ar slēpēm aizgādāja ģenerāļa Hemptona vēstules no Tikonderogas uz Saketas ostu un bija atpakaļ nedēļas laikā, noskriedams pavisam ap trīs simti jūdžu. Viņš ieguva ātrskrējēja slavu, bet lielāko tiesu nesa tikai ļaunas vēstis. No viņa dabūja zināt visus sīkumus, kā amerikāņu armija galīgi sakauta un saņemta gūstā pie Frenčtaunas. Viņam ļāva mazliet atpūsties, un tad sūtīja viņu ar labām vēstīm uz Ogdensburgu. Laiks ar katru dienu metās aukstāks, un ietīties segā vien bija par maz, tāpēc «Lidojošais Kiterings»— kā viņu tagad saukāja — ņēma toboganu un aicināja Kuonebu palīgā. Skukumu atstāja drošā vietā. Toboganā sakrāva segas, katliņus, bļodas, ēdamo, šautenes un depešas. 1813. gada 18. februārī, gaismai austot, viņi no Tikonderogas devās uz ziemeļrietumiem, nemitīgi vērodami kompasu. Lai gan pūta griezīgs vējš un putināja sniegs, viņi tomēr noskrēja šai dienā trīsdesmit jūdžu. Vakarā uznāca šausmīgs putenis. Gaisā griezās asas ledus adatas, un otrā rītā viņi redzēja, ka gandrīz jau ieputināti sniega kupenā, kaut arī viņu naktsmītne atradās no visām pusēm apsargātā biezoknī. Viņi paskatījās kompasā un turpināja gaitu, bet sniegs blīva no visām pusēm un lipināja ciet acis. Tāpēc bija arvien jāapstājas, un viņi varēja tikt uz priekšu tikai ļoti gausi. Trīs stundas vilkuši toboganu, viņi norunāja mainīties vietām, un tikai tad Rolfs ieraudzīja, ka Kuonebam vaigā un uz deguna ir liels, pelēks plankums.
«Kuoneb, tu esi nosaldējis seju,» viņš sacīja.
«Tu arī,» atteica Kuonebs.
Viņi nogriezās sāņus un devās pa ieleju, kamēr tika pie priežu meža, kur nodomāja atpūsties. Te viņus pārsteidza atklājums, ka starp viņiem un kompasu izcēlusies liela domstarpība par ceļa virzienu. Vētras laikā kompass nebija lietojams. Viņi uzmanīgi berzēja ar sausu sniegu seju un apsēdās pie ugunskura.
Labs izlūks sevi nekad nenogurdina un vairās velti izšķiest spēkus, bet glabā tos dažādām nejaušībām. Stipra sala un puteņa laikā, kas parasti ilgst diennakti, viņš cenšas iekārtoties pēc iespējas ērtāk.
Mūsu izlūki nolīdzināja ar slēpēm apaļu laukumu ap divpadsmit pēdu caurmērā un apmeta tam visapkārt piecu pēdu augstu sniega valni. Tad viņi ķērās pie cirvjiem un sacirta labi daudz jaunu priežu un sasprauda tās ap savu nometni slīpi uz iekšu; tā iznāca desmit pēdu augsta, zaļa siena ar piecu pēdu caurumu vidū. Visapkārt auga daudz balzampriežu; no priežu zariem viņi sakrāva augstas guļvietas, kam uzklāja segas, un tādā kārtā sagādāja sev brīnišķu komfortu.
Tagad nācās tikai nogaidīt. Kuonebs sēdēja mierīgi un pīpēja, bet Rolfs ņēmās lāpīt svārkus. Visapkārt šņāca un krāca vējš, jaukdams ledus adatas un sniega pūkas, kas krita arī uz degošajām pagalēm un ar saviem švīkstiem papildināja vienmuļīgos ugunskura sprakstus. Vienādās skaņas sāka jau ieaijāt izlūkus, kad tie izdzirda sniegā soļus. Rolfs jau saķēra šauteni un mazliet pašķīra sienu. Nepagāja ne minūte, kad viņi ieraudzīja mazu sunīti — Skukumu, kas izpauda savu līksmi ārkārtīgi dzīvā mīmikā, reizē kustinādams visus savus locekļus un visas auguma daļas. Viņi to bija pametuši, neprasīdami, vai viņš tam piekrīt, un tāda veida līgumi nav spēkā.
Nu vairs velti prasīt: ko ar viņu lai darām? Skukums pats bija nolēmis, kā viņam rīkoties, bet, ar kādām tiesībām,— to viņš nevēlējās paskaidrot.
Uz rīta pusi sniegputenis sāka pamazām nomierināties. Brīžiem iestājās pat pilnīgs klusums, un beidzot palika tik gaišs, ka laiks šķita pavisam noskaidrojies.
«Jā, laiks uzlabojas,» sacīja Kuonebs, iziedams apskatīties.
Mākoņi vietām plaisāja un ātri trauca pa gaisu; brīžiem pavīdēja jau saule, bet aukstums vēl arvien bija ļoti stiprs un vējš vēla kupenas. Nabaga Skuku- mam bija daudz grūtāk iet nekā cilvēkiem, kam kājas uz slēpēm, bet viņš apslēpa savu nepatiku un modri tecēja tiem līdzās. Ja viņš spētu izteikt savas domas vārdos, tad laikam gan sacītu: «Kas par brīnišķīgu laiku! Blusas tagad pavisam mierīgas.»
Sai dienā nekā ievērojama nenotika, ja negrib minēt stipro salu, no kā medniekiem atkal palika balti vaigi. Sai naktij viņi ierīkoja mītni ērtā kaktiņā zem klints nokares. Nākošā dienā laiks atkal tapa pavisam nelāgs, bet viņi baidījās nokavēties un tāpēc devās tikai droši uz priekšu, galveno tiesu turēdamies pēc vēja. Tas pūta no ziemeļrietumiem un, kamēr viņi juta, ka trakais, dedzinošais sals nežēlīgi kremj un graiza neaizsargāto labo vaigu, tikmēr zināja droši, ka iet pareizā virzienā.
Viņi ļoti priecājās, kad, tumsai metoties, beidzot varēja atpūsties un berzēt vaigus. Nākošā rītā viņi izgāja ar gaismiņu; papriekš bija kluss laiks, bet tad atkal cēlās putenis, un drīz vien viss gaiss bija tik pilns sniega pārslu, ka piecdesmit soļu atstatumā nevarēja nekā saredzēt. Ja laiks nebūtu tik nejauks, viņi būtu tikuši Ogdensburgā jau ceturtajā dienā, bet tagad bija vēl tālu no tās; cik tālu īsti, to viņi nezināja, jo visā ceļā nebija dabūjuši redzēt nevienas mājas, nevienas nometnes.