Agri no rīta, tikko nožuva rasa, Kuonebs taisījās iziet no mājas, piegāja pie uguns un sasildīja savu tamtamu, lai to uzskaņotu. Nelāgā laika dēļ tamtams bija sabojājies, un Kuonebam vajadzēja pievilkt pakaļējās siksnas. Kad siksnas sasila, tamtams pēkšņi tik skaudri ieskanējās, ka Rolfs neviļus apgriezās. Un pēkšņi —«krah!» . . . pārsprāga tamtama āda.
«Tas ir par vecu,» sacīja Kuonebs. «To vairs nevar salabot. Es pataisīšu jaunu.»
Un Rolfs šai rītā redzēja, kā taisa tamtamu. Kuonebs pāršķēla jaunu lazdu un nodrāza garu sloksni, trīs collas platu un vienu collu biezu vidū, bet malās tievāku, no vienas puses izdobtu un no otras puses lēzenu. Saliecis to ar lēzeno pusi iekšup, viņš pataisīja stīpu, kuru turēja kādu laiku karstā ūdenī un garaiņos, pēc tam samazināja to caurmērā līdz piecpadsmit collām un sasēja galus iepriekš ūdenī izmiekšķētām siksnām.
Tamtamu parasti pārvelk ar aļņa ādu. Bet Kuonebam tās nebija, un viņš izvilka no savas noliktavas vecu teļādu. Viņš iemērca to dīķī, lai tā cauru nakti labi izmirkst, un otrā dienā nozieda visu vilnas pusi ar nedzēstu kaļķu un ūdens maisījumu. Nākošā rītā viņš viegli notīrīja visu spalvu, nokasīja visas tauku daļas, nogludināja ādu un, uzlicis uz tās stīpu, izgrieza pareizu apli, piecas collas platāku par stīpu. Apļa malām viņš izvilka cauri siksnu, lai to varētu aizķert un savilkt, kad āda būs uzvilkta uz stīpas. Ievilcis siksnu četrās apļa vietās, viņš savilka to tā, ka sloksnītes krustojās pašā centrā, radot astoņus starus kā riteņa spieķus. Viņš paņēma vēl vienu siksnu, izpina to starp visiem spieķiem pēc kārtas, gan no augšas, gan apakšas, lai varētu ciešāk savilkt ādu. Kad tamtams izžuva, kad āda sasprindza vēl vairāk un kļuva cietāka, tas sitot radīja gandrīz metālisku skaņu.
Un Kuonebs daiņoja dziesmu par to, kā priekš daudz gadiem viņa tauta Vabanaki —«Rīta ausmas cilvēki»— devusies uz rietumiem, ar varu izlauzdama ceļu, un iekarojusi visu Lielā Setemuka zemi, kas bālģīmjiem pazīstama ar Hudzona vārdu. Un, jo vairāk viņš daiņoja, jo vairāk viņa dvēseli satrauca atceres. Indiāņus sauc par klusiem. Kad apkārt sveši, indiāņi ir vienmēr klusi, noslēgti un kautri. Bet savā starpā viņi ir ļoti sabiedriski un mīl runāt. Rolfs par lielu brīnumu redzēja, ka klusais Kuonebs mājās ir ļoti sabiedrisks un runīgs, tikai jāprot aizķert viņa dvēseles dziļākās stīgas.
Klausīdamies stāstu par Vabanakiem, Rolfs jautāja:
«Vai tava tauta vienmēr dzīvojusi še?»
Un Kuonebs pamazām izstāstīja visu cilts vēsturi.
Jau sen priekš tā laika, kad ieradās bālģīmji, Saineve iekaroja un turēja savā varā visu zemi no Kvinuchteku- tas līdz Setemukai. Tad atnāca bālģīmji: holandieši no Manhatanas un angļi no Masačūsetsas. Sākumā viņi noslēdza ar Sainevi savienību, tad ziemā savāca armiju un pamiera un dzīru laikā, kad visa cilts bija sapulcējusies sienām nocietinātajā Pitukvepenes pilsētā, ielenca savus sabiedrotos, un aizdedzināja pilsētu. Liesmas izdzina no mājām cilvēkus, kurus nāvēja kā aļņus, kas iekļuvuši sniega kupenās.
«Lūk, tur stāvēja manu tēvu ciemats,» sacīja indiānis, rādīdams klajumu ceturtdaļjūdzi no vigvama, netālu no klints kalniem, uz rietumiem no Striklendplē- nas. «Tur bija varenā Emedžerones māja; viņš bija godavīrs, viņš domāja, ka var ticēt visiem cilvēkiem, un noticēja bālģīmjiem. Tas ceļš, kas nāk no ziemeļiem, iemīts mokasīniem, un tai vietā, kur tas nogriežas uz Kos- kobu un Mianosu, to slacīja asinīm tai nakti; viss sniegs no tā kalna līdz tam bija melns—tik daudz līķu tur gulēja.
Cik cilvēku gāja boja? Tūkstotis, pa lielakai daļai sievietes un bērni. Cik bālģīmju nogalināja? Neviena. Kāpēc? Tas bija miera laiks. Mēs negaidījām kara un bijām neapbruņoti. Ienaidnieks uzvarēja mūs ar viltu.
Izglābās tikai drošsirdīgais Menmeijano, tas pats, kas bija pret savienību ar bālģīmjiem. Bāilģīmji sauca viņu par kareivīgo Segemuru. Viņš nemitējās karot ar tiem. Daudz, daudz skalpu viņš ieguva. Nekad viņš nebijās sastapties ar vairākiem' pretiniekiem un vienmēr uzvarēja tos. Ar laiku viņš palika vēl drošsirdīgāks. «Viens indiāņu Segemurs ir stiprāks par trim bālģīmjiem,» viņš runāja ar lepnumu un arī pierādīja to. Tomēr atnāca tā nelaimīgā diena, kurā viņam neveicās. Viņš gāja tikai ar tomahauku bruņots, un viņam gadījās ceļā trīs karavīri—bruņās tērpti, šautenēm un pistolēm pie sāniem. Viņš nogalināja pirmo, ievainoja otro, bet trešais, kapteinis tērauda cepurē, aizskrēja desmit soļu atstatu un no turienes iešāva nabaga Menmeijano sirdī. Tur, otrpus kalna, pie lielā ceļa, kas ved uz Stemfordu, viņa sieva to paglabāja. Pie viņa vārdā nosauktās upes dzīvoja mana tauta, kamēr apmira visi un palika tikai mans tēvs.
Koskobs, tā sauca manu tēvu, atnesa mani šurp, kad es vēl biju bērns, kā arī viņu bija reiz atnesis šurp vectēvs, un parādīja man vietu, kur bija atradusies mūsu Pitukvepenes pilsēta. Tā bija ieņēmusi visu klajumu, kur iet kādreiz asinīm slacītais ce]š. Tur, purvainajos mežos, bendes ieraka mūsu nogalināto karavīru miesas; tur, pie klints kalniem aiz Ezemukas, atdusas iznīcinātā cilts. Kad klāt «Meža zosu mēnesis», mēs, indiāņi, ejam uz šo pauguru, mēs zinām, ka tur visagrāk parādās zilacainais pavasara zieds. Es arī to vienmēr atrodu tur, un tad man liekas, ka dzirdu kliedzienus, kas tai naktī atskanēja uguns ieskautajā ciematā . . . Tur kliedz mātes un zīdaiņi, kurus apšauj kā trusīšus. Un tad es atceros drošsirdīgo Menmeijano. Viņa gars atnāk pie manis, kad es sēžu un dziedu savas tautas dziesmas. . . Ne kara dziesmas, bet skumju dziesmas. Es esmu viens zemes virsū. Vēl mazs laiciņš — un arī es aiziešu pie viņiem, pie saviem senčiem. Se es dzīvoju, še arī nomiršu.»
Indiānis nobeidza un nogrima domās.
Sai dienā viņš vēlu vakarā paņēma savu tamtamu, kas karājās vadzī, uzkāpa lielā klints cijņa smailē un daiņoja:
«Tēvs, mēs maldāmies tumsā,
Tēvs, mēs nezinām nekā
Un tumsā un maldos noliecam galvas.»