Tas bija drausmīgs trieciens! Tikai tagad Rolfs sajuta, cik viņš noguris, kā gribētos nodot labo vēsti un tad mazliet atpūsties. Viņš jutās fiziski un garīgi salauzts. Šaubu nebija: viņa tēviju skāris smags trieciens.
Vispirms bija jānoslēpj ragavas ar svarīgo depešu krājumu. Bet ko iesākt ar tām? Nekā, iekām nav skaidrības par visu. Viņš sūtīja Kuonebu ar toboganu atpakaļ, noteikdams vietu divi jūdžu atstatumā, kur tam paslēpties un viņu gaidīt.
Tad viņš turpināja ceļu viens pats. No galvas neizgāja doma: «Ja es būtu ticis laikā varbūt mūsējie noturētos.»
Pie kāda liela nama pilsētā viņš redzēja vairākas kamanas un noprata, ka tur ir viesnīca. Viņš gāja iekšā un atrada priekšā daudz cilvēku brokastojam. Nebija nekas jāprasa: visu dabūja zināt no sarunām pie galdiem. Ogdensburga bija ieņemta dienu iepriekš. Visi zināja, kā tas noticis. Pulkvedis Makdonnels katru dienu bija vedis savus Glengarijas kalniniekus mācībās uz Svētās Labrenča upes ledus iepretim Ogdensburgai. Dažreiz viņi piemaršēja gandrīz šāviena atstatumā, citreiz it kā gāja uzbrukumā, bet ikreiz zināmā attālumā strauji apgriezās un devās atpakaļ. Nedaudzie amerikāņi, kas sargāja pilsētu, noskatījās šais, pēc viņu domām, nevainīgajos vingrinājumos, bieži vien nopriecādamies par izveicīgajām kustībām. Viņi jutās pilnīgā drošībā aiz saviem nocietinājumiem. Abas puses — it kā norunājušas — izturējās mierīgi un nešāva virsū viena otrai. Šķita, ka pat nav iemesla naidīgām attieksmēm; un tiešām daudziem bija draugi ienaidnieka nometnē, un briti jau vairākkārt pienāca it tuvu, bet amerikāņi nešāva.
22. februārī, taisni tai dienā, kad Rolfs ar Kuonebu atradās uz upes, britu ģenerālis, kā parasti, maršēja ar saviem kareivjiem, veda tos arvien tuvāk pilsētai un, kad jau bija pavisam tuvu, deva pavēli doties uzbrukumā. Amerikāņi skatījās mierīgi, kā tie tuvojās pilsētai. Bet šoreiz tie negriezās vis atpakaļ. Taisni otrādi — briti ar skaļu troksni ieņēma pilsētas sienas; mazais garnizons nepaspēja nojēgt, ka uzbrukums ir nopietns, kad jau bija pārspēts.
Amerikāņu komandantu saņēma gūstā; viņa palīgs, kapteinis Forsaiss, bija kaut kur devies ar slēpēm un izvairījās no gūsta. Visi citi amerikāņi bija sagūstīti, un Rolfs tagad nezināja, ko iesākt ar ziņojumiem un kā dabūt jaunas instrukcijas. «Ja nezini, ko darīt, tad nedari nekā,»— bija viena no Silvanija dzīves gudrībām. «Ja tev ir šaubas, tad atver ausis un turi muti.»
Rolfs visu dienu klaiņoja pa pilsētu, lai dabūtu ko zināt. Ap pusdienas laiku ķamanās piebrauca garš, slaiks, enerģisks vīrs bizoņādas kažokā. Tas iegāja viesnīcā un steigšus ieturēja pusdienu vidus istabā. Rolfs viņu noturēja par amerikāņu virsnieku, lai gan tas tikpat labi varēja būt arī kanādiešu karavīrs. Velti Rolfs nopūlējās viņu apskatīt tuvāk: istabas durvis visu laiku bija ciet. Pie viņa laikam bija pats viesnīcnieks. Arā nākot, viņam vēl arvien bija mugurā kažoks. Rolfs spiedās viņam tuvu garām un pamanīja labajā kabatā kaut ko garu un cietu.
Viesnīcnieks, svešinieks un važonis brītiņu sačukstējās. Rolfs tuvojās tiem, bet tie uzmeta viņam aizdomīgu skatu. Tad važonis sarunājās ar kādu citu važoni, un Rolfs dzirdēja minam «Melno ezeru». Jā, tā jau Rolfs bija domājis. Melnais ezers atradās pa ceļam uz Alek- sandrijas līci un Saketas ostu.
Jaunais, brašais važonis tagad sarunājās ar viesnīcnieka meitu, kura laikam viņu valdzināja, bet svešinieks vēl arvien apspriedās ar viesnīcnieku. Kad viņi izšķīrās, Rolfs piegāja pie viesnīcnieka un aukstasinīgi teica: «Kapteinim laikam kur jāsteidzas.» Vēss skats un īsa atbilde: «Kāda jums tur daļa.» Tātad viņš bija kapteinis. Važoņa cimdi žāvējās auklā pie krāsns. Rolfs parāva auklu, un cimdi nokrita tumšā kaktā. Važonis sāka meklēt cimdus, izgāja ārā un atstāja kapteini vienu.
«Kapteini Forsais,» Rolfs viņam čukstēja, «neaiz- brauciet, iekām neesmu ar jums runājis. Gaidiet mani uz ceļa vienu jūdzi no šejienes.»
«Kas jūs tāds un ko gribat?» bija auksta un naidīga atbilde, kas tomēr apstiprināja Rolfa domas.
Rolfs atpogāja svārkus un parādīja izlūka zīmi.
«Kāpēc nevaram runāt tepat, ja jums kas jauns, ko ziņot? Nāciet!» Abi iegāja blakusistabā.
«Kas viņš tāds?» Rolfs prasīja aizdomīgi, kad istabā ienāca viesnīcnieks.
«Tas ir uzticams cilvēks. Tits Fleks, viesnīcas īpašnieks. »
«Kā lai to zinu?»
«Vai tad jūs visu augu dienu neesat dzirdējis, ka viņu tā sauc?» prasīja kapteinis.
Fleks pasmīnēja, izgāja un tūliņ nāca atpakaļ ar tirdzniecības zīmi un apliecību, ka ir tiesnesis Ņujorkas valstī. Apliecībā bija viņa paša paraksts. Viņš noņēma spalvu un uzrakstīja savu vārdu. Tad kapteinis novilka kažoku un parādījās armijas virsnieka tērpā. Viņš attaisīja savu virsnieka somiņu un izņēma no tās kādu papīru, bet Rolfs tur pamanīja arī citus papīrus, kas bija adresēti ģenerālim Hemptonam. Izņemtais papīrs bija neliela zemes karte.
«Man šķiet, tie papīri domāti man,» Rolfs teica.
«Mēs vēl neesam redzējuši jūsu pilnvaras,» atteica virsnieks.
«Tās atrodas divi jūdzes no šejienes,» sacīja Rolfs, uz meža pusi rādīdams.
«Tad iesim turp,» teica virsnieks, un viņi piecēlās.
Kiteringa izskats iedvesa uzticību, bet, ar viņu ejot, kapteinim tomēr radās šaubas. Izlūka zīme varēja būt zagta, un kanādieši izskatījās gluži tādi pat kā amerikāņi. Rolfs viņu veda mežā. Viņi nebija vēl simt soļu pagājuši, kad virsnieks pēkšņi uzsauca: «Stat!» Rolfs apgriezās un ieraudzīja pret sevi vērstu pistoles stobru. «Nu, mans mīļais, jūs spēlējat interesantu lomu, un es nemaz nezinu, ko domāt. Bet to es zinu, ka, tiklīdz pamanīšu pirmo nodevības zīmi, ietriekšu jums galvā lodi.»
Rolfs sarāvās. Viņš pirmoreiz mūžā redzēja pistoles stobru taisni pret savu pieri. Līdz šim viņš bija turējis pistoli par nieka lietiņu, kas collu resna un pēdu gara, bet nu tā viņam šķita resna kā muca un tik gara, ka sniedzas aiz zvaigznēm mūžībā. Viņš pavisam nobāla, bet drīz saņēmās un sāka smaidīt.
«Varat būt mierīgs. Pēc piecām minūtēm redzēsit, ka viss kārtībā.»
Drīz viņi izdzirda skaļi rejam suni un nonāca nometnē pie Kuoneba un Skukuma.
«Neizskatās pēc lamatām,» nodomāja kapteinis, pavēries visapkārt un neredzēdams neviena tuvumā. «Nu, kas jums ir, ko man rādīt?» viņš jautāja.
«Atvainojiet, kaptein, beJ kā lai zinu, ka jūs tiešām esat kapteinis Forsaiss. Katrs spiegs var man dot tādus pat pierādījumus kā jūs.»
Kapteinis attaisīja savu somiņu un parādīja instrukcijas, ko bija saņēmis priekš četrām dienām, Ogdens- burgu atstājot; atbraucīja roku un rādīja ietetovētus burtus «U. S. A.» kara akadēmijas laiku atcerei, izvilka kabatas lakatiņu, kur bija iešūti burti «J. F.», tādi pat burti bija iegriezti zīmoggredzenā. Beidzot viņš izņēma ģenerālim Hemptonam adresētos papīrus un teica:
«Ja dosiet man savus ziņojumus, tad dabūsiet no manis šos papīrus. Ar to būsim abi nodrošinājušies.»
Rolfs sameklēja savus papīrus un apmainīja pret kapteiņa papīriem. Abi juta, ka var viens otram uzticēties. Viņi sāka sarunāties draudzīgi, un Rolfs dabūja zināt visu, kas noticis uz ezera, arī to, ka uz pavasari gatavo lielu uzbrukumu.
Pēc pusstundas skaistais virsnieks atvadījās no viņiem un aizgāja kā dzīvs spēka un vīrišķības iemiesojums. Pēc trīs stundām, kad izlūki sāka gatavot vakariņas, Skukums riedams ziņoja, ka tuvojas svešs cilvēks. Bija kara laiks; Rolfs turēja šauteni gatavu. Tūliņ pieskrēja jauns cilvēks, kapteiņa Forsaisa važonis. Tas bija bāls kā nāve, labā roka tam asiņoja, bet kreisā turēja kapteiņa somiņu.
«Jūs esat ģenerāļa Hemptona izlūks?»
Rolfs pamāja galvu un parādīja savu zīmi uz krūtīm.
«Kapteinis Forsaiss sūta jums šos papīrus atpakaļ,» viņš teica aizelsies. «Viņa pēdējie vārdi bija: «Labāk sadedzini tos nekā ļauj iegūt britiem.» Tie viņu nošāva, viesnīcā bija slēpies spiegs. Es izbēgu, bet man var viegli sekot, ja sniegs neaizvelk pēdas. Nepalieciet vairs te!»
Nabaga zēns! Viņam bija lauzta roka, bet viņš izpildīja virsnieka pēdējo pavēli un brīdināja izlūkus, un tikai tad devās uz pilsētu, lai tur sasietu roku.
Bija jau nakts, kad Rolfs sāka doties uz austrumiem ar divējādiem papīriem. Tikai vēlāk viņš pats dabūja zināt, ka tur bijušas vēstis par to, ka Osvega, Ročestra un Saketa pavisam vāji aizsargātas un ka tās lūdz palīgspēku; tur bijis arī pilnīgi izveidots plāns pretuzbrukumam uz Monreālu. Bet to gan Rolfs zināja, ka šie papīri ir ļoti svarīgi un ka tie tūliņ jānogādā ģenerālim Hemptonam.
Pa biezo mežu varēja tikt uz priekšu ļoti gausi un tikai ar lielām pūlēm, bet pa upes ledu Rolfs neiedrošinājās iet. Nogājuši trīs stundas pilnīgā tumsā, viņi apmetās egļu biezoknī atpūsties.
Gaismai austot, viņi jau atkal bija lielā gabalā. Viņi sūrojās, ka nemaz nav vēja. Pēdas palika vaļā un bija tikpat skaidri redzamas kā ceļš, pa kuru viņi gāja. Viņiem gan nenāca prātā, ka viņiem jau dzenas pakaļ. Tikai pēc stundas gājiena, kad jau bija uzlēkusi saule, viņi pamanīja, ka nogāzē — divu jūdžu atstatumā — kustas tumšu punktu virkne: vismaz ducis britu kareivju bija viņiem uz pēdām.
Ienaidnieki bija uz slēpēm un bez nesamā, tāpēc tika ātri uz priekšu. Rolfs un Kuonebs ar savām piekrautajām ragavām nevarēja no tiem izbēgt.
Bet viņi skrēja, cik jaudas, drebēdami par savu dārgo kravu. Rolfs jau sāka domāt, ka papīrus vajadzētu sadedzināt. Viņi tagad bija nonākuši kādā kalnā, no kura varēja redzēt tālu visapkārt. Pusjūdzes atstatumā viņi ieraudzīja kareivju galvas, kas ātri paslēpās aiz klintīm. Rolfam iešāvās galvā pārdrošs plāns. Viņš ātri pārskrēja pāri ap divdesmit pēdu platam klajumiņam, ko ienaidnieks varēja pārredzēt, un ieskrēja biezoknī, likdams Kuonebam darīt to pašu. Tad viņi pa mežu ar līkumu aizsteidzās agrākā vietā un skrēja atkal pāri klajumiņam. Piecu minūšu laikā viņi skrēja pāri klajumiņam cik jaudādami gan viens aiz otra, gan abi blakus, gan šautenēm plecos, gan segās satinušies, gan šo to nesdami un beidzot ragavas vilkdami. Arvien pa mežu atpakaļ un pāri klajumiņam kādā citādā veidā. Vēl nebija pagājušas piecas minūtes, kad britu virsnieks bija saskaitījis piecdesmit sešus apbruņotus amerikāņus, kas ar dažādiem kara piederumiem pārgājuši cits pēc cita pāri klajumiņam un kam bijuši līdzi pieci rudi suņi. Ja Skukumam būtu ļāvuši rīkoties pēc paša prāta, tad gan varētu saskaitīt piecdesmit sešdesmit suņu, jo viņš smalki saprata un ar lielu aizrautību izpildīja šo kara viltību.
Pēdas gan nerāda, ka gājis tāds bars ļaužu, prātoja britu virsnieks, bet ko lai zina! Varbūt tobogans nolīdzinājis pēdas, varbūt ceļā pienākuši papildspēki. Ko lai viņš iesāk ar saviem desmit kareivjiem pret piecdesmit amerikāņiem? Viņš slavēja Dievu, ka laikā pamanījis lamatas, un, nemaz necenzdamies izpētīt, cik stiprs ir ienaidnieks, devās ar saviem ļaudīm atpakaļ uz Ogdensburgu.