Pagāja vairākas stundas, iekām Rolfs galīgi pārliecinājās, ka viņam vairs neseko. Viņš apmierinājās tikai pēc tam, kad sacēlās stiprs vējš un sāka griezties sniegputenis.
«Ak svētītais putenis!» viņš iesaucās, vērodams, ka gaist viņu pēdas. «Kā es lādēju vēju, kas mūs kavēja ceļā,— bet tas mūs izglāba no gūsta. Kā es ārdījos, kad iegāzos upē,— bet šī dēka izglāba manas depešas no ienaidniekiem. Cik tagad esmu pateicīgs putenim, kas nesen man likās tik nežēlīgs.»
Sai rītā viņi apgāja apkārt lielajam upes līkumam un šoreiz devās taisni pa upes ledaino virsmu līdz pat Rinselerfelsai. Dabūjuši zināt no vietējā kolonista, kādā virzienā jāiet, viņi trauca tālāk un nakti apmetās četrdesmit jūdžu no Ogdensburgas.
Visā grūtajā ceļā viņi sastapa maz, ļoti maz pazīmju, kas liecinātu, ka še ir ko medīt; visi, kas vien spēja glābties no puteņa, bija kaut kur paslēpušies. Tikai vienā ciedriem apaugušā vietā Krenberezera tuvumā viņi atrada «Aļņu mītni», kas noderēja par ziemas patvērumu dažiem simtiem aļņu. Viena aļņu mītnes puse stiepās trīs jūdžu garumā, bet otra pusjūdzes; lai gan bija dziļš sniegs, visur rēgojās iemītas teciņas. Kādā vietā viņi ieraudzīja ap piecdesmit aļņu un bez mazākām grūtībām izraudzījās sev pusdienā jaunu alni.
Viņu turpmākā gaita nebija interesanta. Tā pati ikdienišķā cīņa ar salu, kas tagad nebija tik bargs kā agrāk, jo stipro vēju laiks jau bija garām. 27. februārī, sava ceļojuma devītajā dienā, viņi beidzot ieradās Tikonderogā un devās uz komandanta galveno mitekli.
Ģenerālis vēl joprojām raka nocietinājumus un draudēja iznīcināt visu Kanādu. Bet saņemtās ziņas deva viņa domām un runām jaunu virzienu. Priekšlikums ņemt dalību Monreālas aplenkumā, protams, glaimoja viņa patmīlībai, bet arī norādīja, cik smieklīgi viņa nocietinājumi Tikonderogā.
Dienas trīs no vietas Rolfs cirta kokus, bet tad viņu aizsūtīja ar depešām uz Albāni.
Marta mēnesis pagāja strādājot visdažādākos darbus: viņš kāva cūkas, tīrīja kūtis un raka grāvjus. Tad atnāca nepastāvīgais aprīlis, kad nevarēja ne braukt laivās, ne skriet slēpēm un galīgi izbeidzās satiksme ar ziemeļiem.
Bet tad bija klāt maijs — lielais, vizošais maijs ar jūsmīgām dziesmām un dzīvības dvesmu. Uz ūdens parādījās laivas, meži apakšā kļuva brūni, bet koku galotnes atmirdza zeltainā gaismā.
Rolfs jutās stiprs kā jauns alnis. Viņš alka kustības un labprāt apņēmās nogādāt depešas Saketā. Tagad viņš varēja iet viens; guļai pietika ar vienu segu, ēdienam ar divām mārciņām žāvētas gaļas dienā. Neliels cirvis vienmēr noder, bet šauteni smagi nest; jauns virsnieks, redzēdams viņa šaubas par šauteni, piesolīja pistoli, un Rolfs ar prieku paņēma to un aizbāza aiz jostas.
Viņš bija tagad izaudzis vēl garāks, ievērojami garāks par sešām pēdām. Kalsens, bet lokans un plecīgs — viņš staigāja vieglu gaitu kā veselīgs cilvēks, kas radis daudz iet. Viņa seja kvēloja, bet zilganpelēkās acis staroja, kad viņš devās ceļā tieši Saketas ostas virzienā. Sargkareivis atdeva viņam godu, bet dežurējošais virsnieks, ko pārsteidza Rolfa stāvs un ziedošā seja un kas sajuta cienību, ka viņš uzņēmies tādus pienākumus, atvadīdamies spieda viņam roku un sacīja:
«Laimīgu ceļu, Kitering! Atnesiet mums labākas vēstis nekā pēdējās divas reizes.»
Rolfs tagad zināja, kā jāiet, un sākumā nesteidzās. Vismaz pusstundu viņš gāja lieliem, vienādiem soļiem, tad nākamās divas jūdzes ātrākā gaitā. Stundas laikā viņš būtu viegli varējis noiet piecas jūdzes, ja šai gada laikā nebūtu viena, visai svarīga šķēršļa: visas upes bija ūdens pārpildītas un tāpēc ļoti grūti tikt tām pāri. Pār brist vai tikt pāri pa laipu varēja tikai mazām, šaurām upītēm; turpretim lielās upes bija pārāk platas, lai pār tām uzceltu tiltiņus gājējiem, un pārāk saltas un bīstamas, lai tās pārpeldētu. Gandrīz ikreiz Rolfs pie upes taisīja plostu. Labs izlūks nekad neceļas pāri uz labu laimi. Nemākulīgi veidots plosts ir ļoti bīstams; labs plosts garantē drošību, bet prasa daudz laika, kamēr to uztaisa. Triju dienu laikā Rolfam nācās taisīt piecpadsmit labu plostu; šim nolūkam viņš izmantoja sausus priedes koķus, kas bija visur un vienmēr atrodami, un sasēja tos ar kārklu klūgām. Katrs plosts viņam laupīja veselu stundu laika, bet dienā sanāca piecas stundas. Rolfs tomēr mācēja lietderīgi izmantot savu laiku. Dienas palika garākas, un tas viņam deva iespēju ceļot arī krēslā. Drīz viņš nokļuva apdzīvotās vietās. Kāda kolonista būdā viņš dabūja zināt, ka sers Džordžs Prevo mēģinājis strauji ieņemt Sametu, bet cietis neveiksmi. Ceturtajā dienā Rolfs bija jau uz kalnu grēdas Saketas tuvumā — tai pašā vietā, kur bija stāvējis priekš apmēram trim mēnešiem. Viņa krūtis sažņaudzās, kad viņš vērās tālē; nesen pārdzīvotie notikumi modināja galvā daudz smagu domu un šaubu, bet . . . paldies Dievam! . . . kārtī tāpat vēl plīvoja karogs ar uzrakstu: «Senā slava».
Viņš parādīja savas pilnvaras sargkareivjiem; viņu ielaida pa vārtiem un tad noveda galvenajā miteklī.
Te viņš no visām pusēm izdzirda labas ziņas. Eskad- ras priekšnieks Sonsejs bija pārbraucis pāri Ontario ezeram un negaidot izkāpis Jorkā (tagadējā Toronto), Augškanādas galvaspilsētā, ieņēmis pilsētu un izpostījis to. Sers Džordžs Prevo, izmantodams Sonseja prombūtni, bija uzbrucis Saketai, bet cietokšņa garnizons arī bez flotes tik drošsirdīgi pretojies, ka aplencēji atkāpušies.
Sienas un jumti bija sašaudīti, slimnīcā gulēja ievainotie, dambji bija izpostīti un karoga kārts pāršķelta. Bet ienaidnieks bija atkāpies, zvaigžņotais karogs plīvoja vējā, un drošsirdīgais nelielais garnizons bija pilns tā varonīgā gara, kas nostiprinās un aug varoņos, kad tie aizstāv savu tēviju.
Kāda starpība ar Ogdensburgu!