Sai pašā naktī Rolfs devās atpaka], nesdams līdzi pēdējās vēstis un komandanta ziņojumus. Tagad viņš bija labi izpētījis visu to apgabalu un ar ārkārtīgu mežinieka atmiņu varēja uz mata ieturēt agrāko ceļu. So ceļu nevarēja saukt par labāko, bet tam piemita viena priekšrocība: viņš varēja izmantot savus plostus un tā aiztaupīt dārgo laiku.
Sai reizē viņš redzēja daudz labu aļņu, pat sastapa lāci un dzirdēja naktīs kaucam vilkus, bet vienmēr kādu gabalu prom. Otrajā naktī, kad viņš bija vistuksnešainākā vietā, vilki izturējās sevišķi trokšņaini un viņu kaucieni atskanēja diezgan tuvu. Bija jau pavisam tumšs, kad viņš apmetās uz naktsdusu. Viņš taustīdamies savāca nepieciešamo iekuru un sakrāva nelielu sārtu. Kad uguns iedegās, viņš ieraudzīja sausu priedi, kura bija divdesmit soļu atstatumā no viņa. Paņēmis virvi, viņš devās pie tās un tai brīdī, kad jau grasījās cirst, ieraudzīja piecus soļus no sevis vilku, kas stāvēja, priekšķepām atspiedies pret kritušu koku, un ziņkāri blenza viņā. Netālu bija dzirdamas citu vilku balsis. Vilks pacēla purnu un gari, klusi iekaucās.
Rolfs bija atstājis pistoli pie sārta, bet neuzdrošinājās sviest vilkam ar cirvi, lai nepaliktu bez ieroča. Viņš pacēla zaru un meta tam; vilks pieliecās tā, ka zars pārlidoja tam pāri, tad nocēla ķepas no koka un vēl arvien blenza Rolfā, neizrādīdams ne baiļu, ne draudu. Pārējie vilki kauca kā agrāk, un Rolfs galu galā nobijās. Uzmanīgi kāpdamies atpakaļ, viņš atgriezās pie sārta un paņēma pistoli. Bet vilka pie priedes vairs nebija; tomēr kaucieni skanēja visu nakti, un tāpēc Rolfs sakūra divus lielus sārtus.
No rīta viņš devās tālāk un pēc pusstundas atkal ieraudzīja vilku, vēlāk arī otru; tie nāca pa viņa pēdām, simt soļu aiz viņa. Tie, kā redzams, nedomāja viņam uzbrukt; kad viņš apstājās, arī tie palika stāvam, bet, kad viņš gāja, tie seķoja viņam kā suņi. Rolfs nožēloja, ka nav līdzi šautenes; vilki nedeva viņam ne mazākās iespējas šaut no pistoles. Tie izturējās tā, it kā saprastu, kādā atstatumā tiem jāpaliek, lai nebūtu pa šāvienam. Pārcēlies pāri upei, Rolfs aizzagās atpakaļ un mēģināja tiem uzglūnēt, paslēpdamies netālu no savām pēdām. Bet vējš brīdināja vilkus no briesmām: tie notupās zemē un gaidīja, kamēr viņš iznāca no paslēptuves un devās tālāk. Visu dienu viņam sekoja šie divi savādie suņi, neizrādīdami ne izsalkuma, ne naida, un nozuda pēc tam, kad viņš trijos pēc pusdienas pārcēlās pāri lielai upei. Tikai pēc vairākiem gadiem, kad Rolfs bija labāk iepazinies ar vilku dabu, viņš saprata, ka tie viņam sekojuši vai nu aiz vienkāršas ziņkāres, vai varbūt cerībā, ka viņš nošaus alni un ļafmetīs kaut ko tiem. Tie atkāpās tāpēc, ka viņš atstāja viņu robežas un aizgāja, tā sakot, no viņu medību apgabala.
Nakti viņš apmetās sešdesmit jūdžu no Tikonderogas, jo bija nolēmis noiet visu šo atstatumu vienā dienā. Vai tad viņš nebija apsolījis atgriezties pēc nedēļas? Vecāki cilvēki, to padzirdēdami, neticīgi nogrozīja galvu, bet viņš — lepns par savu spēku — deva sev vārdu katrā ziņā pildīt solījumu. Viņš baidījās cieši aizmigt, lai neaizgulētos. Viņš apgūlās pulksten desmitos. Vienpadsmitos uzlēca mēness; viņš nolēma doties ceļā pēc apmēram trim stundām, kad tas pacelsies augstāk un paliks gaišāks. Reizes sešas viņš modās un lēca augšā, baidīdamies, ka aizgulēsies. Bet mēness vēl stāvēja zemu virs apvāršņa, un viņš atkal aizmiga.
Bet tad mēness pacēlās tik augstu kā saule launaga laikā un pielēja visu mežu ar savu sudraboto gaismu. Ausainā pūce skaļi sauca «uhū», tālē atskanēja vilka gari stieptais, melanholiskais kauciens. Rolfs bija ticis galā ar savu žāvēto gaļu un sajozies devās garā, grūtā ceļā, kas varētu sniegt vielu daudzām Senās Grieķijas episkajām poēmām.
Viņš vairs neprasīja padomu kompasam. Spožā spuldze pie debesīm bija viņa vadītāja: tā vērsa viņa ceļu uz austrumiem. Viņš gāja taisni, vietām gar nelieliem kalniem un ezeriem, sākumā vienādā, mierīgā gaitā. Nostaigājis tādā solī vienu jūdzi, viņš nokļuva pie klajas ezermalas, pa kuru devās uz priekšu sešu jūdžu gaitā (tas ir, sešas jūdzes stundā); tad iegāja alkšņu biezoknī, pa kuru jau bija nesalīdzināmi grūtāk iet.
Biezoknis drīz vien beidzās, un tad viņš pusstundu brida pa purvainu vietu, virs kuras bija veselu pēdu dziļš ūdens. Viņš izbrīnījās, kad purvainā vieta beidzās nelielā ezerā, kurā rēgojās divpadsmit bebru būdiņu. «Bac! plunkš!»—viņš tuvodamies izdzirda, bet devās tālāk uz kalnu pusi. Mežs tagad bija palicis retāks, mēness staroja spoži; viņš trauca uz priekšu teciņiem visur, kur bija gluds ceļš, vai gāja no kalna lejā un tad kāpa atkal kalnā. Priekšā atskanēja troksnis, kam sekoja brīkšķis un lūza sausi zari; troksnis ilga ne vairāk kā minūti, bet, kāds tam bija cēlonis, to Rolfam nebija laika izdibināt.
«Tap, tap!»—gāja Rolfs, veikdams stundā sešas jūdzes klajā, līdzenā vietā un divas, trīs jūdzes biezoknī. Viņš virzījās aizvien tālāk uz austrumiem. Kalni sekoja kalniem, purvi purviem, ezeri ezeriem, tiem viņš gāja apkārt, bet upītēm meta pāri laipu no vienas malas uz otru vai arī ar kārts palīdzību meklēja braslu un pēc tam noskrēja pāris jūdžu skriešus, lai atgūtu zaudēto laiku.
«Tap, tap, tap!»—skanēja nenogurdināmi soļi, kuriem piebalsoja tādi pat nenogurdināmi, ritmiski elpas vilcieni un sirdspuksti.