Rolfs jau bija nogājis divpadsmit jūdžu, kad atsarka rīta blāzma un viņš ieraudzīja ceļā strauju strautu.
Viņš devās uz to pusi, kur sākas varenā Hudzona, un atrada tur paslēpto plostu, airi un kārti. Jauns un spēcīgs būdams, viņš vienā mirklī atgrūda plostu no malas. Palēkdamies, sašķiebdamies, starp atvariem virpodams, drošā loča vadītais plosts brāzās uz priekšu, un garā kārts visur atrada atbalsta punktu; nepagāja ne desmit minūtes, kad Rolfs jau izlēca malā, piesēja plostu un trauca tālāk.
Pāri Venderuekeras kalniem, cauri Boreāsas mežiem! Tap! tap! Noguris, nosvīdis, bet stiprs un neatlaidīgs. Zem kājām spurdza irbes, abās pusēs sprauslāja aļņi, šņāca puma. Tap! tap! Priekšā lēcošās saules mirdzā beidzot pavīdēja gaišzilā plīvurā ietītā Uošbernas kalnu grēda. Rolfs ātri devās augšā pa slīpo, līdzeno, veselu jūdzi garo nogāzi. Kad dienas spīdeklis zeltīja kalna smaili, viņš jau bija pie Tehevusas upes, veicis kopskaitā astoņpadsmit jūdžu.
Viņš piegāja pie upes nodzerties un ieraudzīja irbes tēviņu, kas, savā pavasara rotā lepodamies, augstprātīgi lēkāja pa kritušu koku. Rolfs izvilka no jostas pistoli, nošāva irbi un sāka kraut sārtu; miežu maize, irbe un upes ūdens bija viņa brokastis. Viņa pirmā dziņa bija traukties tālāk, bet prāts brīdināja, lai nesteidzas. Viņš nolēma minūtes piecpadsmit nogaidīt un devās uz priekšu lēniem soļiem, tikai pamazām tos paātrinādams. Pēc pusstundas viņš jau gāja ātri, bet pēc stundas jau atkal bija dzirdams vieglo tecinu «tap! tap!», kas skanēja dobjāk, kad viņš gāja pa kalnu vai purvu. Pagāja vēl viena stunda, un viņš jau bija Uošbernas kalnu grēdas virsotnē, no kurienes pavērās skats uz Sruna ezeru, kur iesākās Srunas upe. Viņš gāja gar ezermalu, bet sirds priecīgi drebēja sava spēka apziņā. Se viņš atkal ieraudzīja pelēko vilku, kas nāca pa viņa pēdām, un sāka smieties, jo nejuta ne mazāko baiļu. Viņam šķita, ka tagad viņš pazīst to labāk, zina, ka tas ir viņa biedrs: vilks ne reizi nikni neiekaucās, bet acīmredzot skrēja tam pakaļ tikai sava prieka pēc, kā bezdelīga vai antilope trauc līdzās vilcienam, kas pilnos tvaikos attālinās no tām. Veselu stundu vilks skrēja viņam pakaļ, bet tad atkāpās, laikam atzīdams, ka laiks beigt patīkamo pastaigu. Rolfs palika atkal viens.
Pavasara saule bija jau augstu, un pusdienā kļuva pavisam silts. Ticis lidz Srunas upei, Rolfs apstājās atpūsties. Te viņš iekoda savu beidzamo pusdienu, miežu maizīti un tēju. Viņš bija jau nogājis trīsdesmit astoņas jūdzes; viņa drēbes bija saburzītas, mokasīni saplīsuši, bet viņš jutās stiprs un bija pārliecināts par saviem panākumiem; vēl divdesmit divas jūdzes — un viņa pienākums būs izpildīts. Ko labāk darīt? Vai tūlīt doties tālāk? Nē, viņš nolēma, ka stundiņu jāatpūšas. Uzmeklējis ērtu vietu pie neliela dīķa, viņš sakūra sārtu, dabūja sūnas un, izmantodams tās kā sūkli, nomazgājās no galvas līdz kājām. Tad izņēma adatu, kas viņam vienmēr bija klāt, un salāpīja mokasīnus; pakāris savas drēbes žaudēties, viņš nogūlās uz muguras un gaidīja, lai paiet stunda, tad piecēlās un sagatavojās gājiena beigu posmam. Viņš jutās noguris, bet vēl tālu no sabrukuma, un gadiem stiprinātā dzelzs griba bija viņam nesatricināms atbalsts.
Sākumā lēnām, tad aizvien ātrāk un ātrāk un beidzot vieglajiem izlūka teciņiem. Debesis pa to starpu klājās mākoņiem, un sāka gaudot nikns austrenis, atdzīdams lietu. Uz ceļa griezās viesulis, un drīz sāka šalkt lietus, kas izmērcēja Rolfu līdz ādai. Bet viņa papīri palika sausi, un viņš mierīgi turpināja ceļu. Pēc brītiņa viņš nonāca pie alkšņiem apauguša purvāja. Sekodams vienīgi kompasam, viņš virzījās tālāk uz austrumiem. Viņš nogāja stundas laikā tikai vienu jūdzi pa pašu meža biezokni; viņš bija izmircis, kājas viņam sāpēja, bet viņš tikpat neatlaidīgi un noteikti trauca uz savu mērķi. Trijās stundās viņš bija nogājis tikai septiņas jūdzes. Bet, kad viņš izgāja līdzenā vietā, kas bija apaugusi ar Senderboltas mežu, viņa gaita sasniedza vislielāko ātrumu — sešas jūdzes; atlika pavisam piecpadsmit jūdžu. Viņu spēcināja un iedvesmoja doma, ka viņš nes labas ziņas; viņš centās nepadoties nogurumam un tikai trauca uz priekšu.
Vienu stundu pēc otras dimdēja «tap! tap!» … bezgalīgs, nenogurdināms «tap! tap!». Pulksten piecos viņš jau bija pie Senderas upes, astoņas jūdzes no sava mērķa. Kājas viņam dega, bet viņš nejuta noguruma, jo sirds viņam kaisa priekā.
Viņš nesa vēstis par kauju, par uzvaru, un šī apziņa deva viņam spēku. Viņš nogāja vēl piecas jūdzes; ceļš še bija labs, bet viņš bija noguris. Viņa gaita bija kļuvusi lēnāka; viņš nevarēja skriet. Saule slīga uz rietumiem, kājas viņam bija asiņainas, galva sāpēja, bet viņš vēl aizvien gāja un gāja. Viņš gāja garām mājām, nepiegriezdams tām vērības.
«Ienāc un atpūties!» sauca no logiem nogurušajam ceļiniekam. Rolfs kratīja galvu, neatbildēja un gāja tālāk. Jūdze! . . . Vēl tikai viena jūdze! Viņam jāiztur līdz galam . . . viņš baidījās, ka nespēs piecelties, ja apsēdīsies. Tad beidzot viņš ieraudzīja cietokšņa kontūras; saņēmis visus atlikušos spēkus, viņš devās uz priekšu ātrāk, bet bija tā novārdzis, ka vairs nepieceltos, ja tai brīdī nokristu. Bet viņš gāja tālāk; tiesa, lēnāk, bet tomēr ātrāk nekā parastā pastaigā. Tā viņš beidzot nokļuva pie vārtiem tai pašā brīdī, kad saule grima aiz apvāršņa. Viņam nebija tiesības sniegt ziņojumu nevienam, izņemot ģenerāli, bet visi izlasīja šīs vēstis viņa acīs. Sargi un kareivji izpauda jūsmu priecīgos kliedzienos, bet Rolfs grīļodamies pagāja tiem garām. Viņš bija turējis solījumu — atnesis Vēstis un laimīgi nokļuvis galā.