Kuoneba atnestās vēstis pilnā mērā saskanēja ar tām ziņām, kuras bija savācis Rolfs, un proti: pulkvedis Mirrejs taisās ar tūkstoš vīriem uzbrukt Pletsburgai.
Viņu pienākums bija nekavējoties ziņot to ģenerālim Hemptonam.
Galvenais miteklis atradās Berlingtonā, četrdesmit jūdžu no viņiem. Apdraudētā Pletsburga bija divdesmit jūdžu tālu.
Vispirms viņiem vajadzēja izlemt jautājumu: kā notiks uzbrukums, no zemes vai ūdens puses? Pēdējā gadījumā bija nepieciešams izdibināt, kā tam gatavojas Isl-o-Nuā, b'ritu jūras bāze. Visu nakti viņi nenogurdami gāja pa tumšo mežu, lai gan tāpēc vajadzēja mest jūdzes septiņas lielu līkumu. Mazā gaismiņā viņi ieraudzīja veselu virkni kuģu, kur ietilpa divi kara kuģi, trīs lielgaballaivas un piecdesmit barkasi; tie visi acīmredzot gaidīja, kad grozīsies vējš, kas šai gada laikā Cemplēnā vienmēr pūš no dienvidiem.
Viņi nogāja trīs stundās desmit jūdžu pa Rolfam nu jau pazīstamo ceļu un ieradās no ziemeļiem Bigčēzijā, kur bija paslēpta viņu laiva. Nezaudēdami laika, viņi devās uz Berlingtonu, kas bija trīsdesmit jūdžu no turienes. Vējš pūta viņiem pretī, un pēc stundām četrām, tas ir, pusdienas laikā, viņi nolēma atpūsties. Bija nobraukts tikai divpadsmit jūdžu.
Visu dienu viņi cīnījās ar stipriem viļņiem un bija spiesti turēties tuvu malai, jo baidījās apgāzties. Tas ievērojami palēnināja viņu ceļu, bet līdz ar to deva pārliecību, ka naidnieks nekustēsies no vietas, kamēr nerimsies vējš.
Bija jau pāri sešiem vakarā, kad viņi ieradās Berling- tonā un devās uz Hemptona galveno mitekli.
Viņus pieņēma Hemptona adjutants. Izdzirdis, ka viņiem svarīgas vēstis, tas devās pie ģenerāļa. Viņi drīz vien izdzirda vidējā istabā lielā cilvēka balsi: «Atvest viņus šurp!»
Galdā sakrautās pudeles, sarkanā seja un stīvā mēle skaidri norādīja, cik pareizas baumas, par kurām visi runāja tikai čukstos.
«Uzbrukums Pletsburgai? Ā! To es ceru. Taisni to es ceru. Priecāšos ar viņiem sastapties. Džentlmeņi,» viņš griezās pie sava štāba, «ā, ā! Mekomb, lūdzu!»—un ģenerālis piebīdīja pudeli nopietnajam, jaunajam cilvēkam, kas stāvēja viņam līdzās.
«Nē, ser, pateicos,» tas atbildēja.
Ģenerālis atmeta ar roku, un izlūki izgāja izbrīnā un mulsā. Vai tiešām viņi tikko bija redzējuši armijas vadoni? Kas par brīnumu, ja amerikāņi cieta vienu zaudējumu pēc otra!
Mekombs tomēr uzdrošinājās sacīt:
«Vai nebūs kādu pavēļu, ser? Sie izlūki bauda pilnīgu uzticību. Sapratu no viņu vārdiem, ka briti tikai gaida, kad grozīsies vējš. Viņiem ir tūkstoš līdz divi tūkstoši viru.»
«Līdz rītam vēl daudz laika. Esmu izlicis viņiem Pletsburgā lamatas. . . Viņi neatgriezīsies dzīvi no turienes.»—un ģenerālis atļāva štābam aiziet, lai varētu palikt viens un stiprināties pret sala draudiem.
Tad otrs jaunais cilvēks, leitnants Tomass Makdo- nougs, flotes komandieris, mēģināja viņu iebiedēt, norādīdams uz briesmām, kas draud viņiem visiem. Vispirms tas vērsa viņu uzmanību uz to, ka viņu barkasi un lielgaballaivas ir pilnīgā kārtībā un sešu stundu laikā var pārvest trīs tūkstošus kareivju no Berlingto- nas uz Pletsburgu. Viņš droši uzstājās,- ka tūlīt jāsāk rīkoties.
Uz Cemplēna pūš divējāda virziena vēji. Jau divas nedēļas bija pūtis dienvidu vējš, un tagad ik dienas varēja sagaidīt, ka tas pāries ziemeļu vējā. Makdo- nougs sevišķi uzsvēra šo apstākli, bet viss velti; jaunais cilvēks saņēma pavēli «gaidīt, kamēr prasīs viņa padomu»; tā viņu apvainoja un aizskāra, bet viņš bija spiests klusēt.
Otrā dienā Hemptons nolika parādi, bet nedeva pavēli izsūtīt karaspēku. Pats viņš bija tādā stāvoklī, ka nespēja parādē ierasties.
Visa armija tagad zināja, kas notiek; milicija, tas ir, zemessargi, ne visai kautrējās un izteica par šo jautājumu savas domas.
Nākamā dienā, 30. jūlijā, vēja virziens uzreiz mainījās. Hemptons tāpat nīka bezdarbībā. 31. jūlija rītā no ziemeļiem dārdēja lielgabalu grāvieni, un pret vakaru ieradās izlūki ar ziņu, ka uzbrukums sācies. Pletsburgu ieņēma un izpostīja, pie kam britu kareivju bija trīsreiz mazāk par karaspēku, kas atradās Berlingtonā.
Daudz rūgtu un sašutuma pilnu vārdu izlauzās kareivjiem, un daudz jauno virsnieku lāstu dzirdētu tas, kas iedomātos noklausīties viņu sarunās. Silvani- jam bija taisniba, kad tas runāja par parādību, kas bieži vien izpaužas kritiskos brīžos: «Muļķi stāv armijas priekšgalā, bet īstie vadoņi novietoti zemos posteņos kareivju ierindā.»
Drīz pēc tam pienāca ziņas par jaunām likstām — zaudētām cīņām pie Biverdemas, Stonikrika un Niagaras. Arī še darbojās tās pašas divas grupas: ļaudis, kas drošsirdīgi cīnījās, bija vāji disciplinēti, bet nekurnēja; un nespējīgi vadoņi, kas tos dzina lamatās.
Septembrī leitnantu Mekombu iecēla par Pletsbur- gas komandantu. Tas bija prātīgi un vēstīja labākus laikus. Tieši pēc tam pienāca ziņa par slaveno Pirrija uzvaru pie Eri ezera, kas ievadīja jaunu laikmetu amerikāņu brīvības cīņā. Tūlīt arī iznīcināja Moravian- taunu un turienes britu armiju.
Ģenerālis Vilkinsons beidzot bija spiests rīkoties un sūtīja Hemptonam depešas, ka nepieciešams uzbrukt Monreālai. Par neveiksmi nevarot būt runa, viņš teica, jo Monreālas aizsardzībai esot pavisam 600 jūrnieku, bet viņa armijā 8000 vīru un Hemptonam 4000. Kad tie savienosies pie pašas Satogejupes grīvas, tā būs neuzvarama armija. Vismaz tā likās.
Rolfam, kas nekad nebija redzējis īstu kauju, ļoti gribējās tikt armijas rindās. Bet kurjera pienākumi, ko viņš bija uzņēmies, spieda viņu kā agrāk iznēsāt depešas. Ceļu uz Saketas fortu, no turienes uz Ogdens- burgu un Kvingtaunu, tad atpakaļ uz Pletsburgu viņš zināja ļoti labi, bet viņa laiva bija apmeklējusi visas ostas pie Cemplēna un Džordža ezera.
Oktobra otrā pusē un novembra pirmā pusē viņš bija Albāni pilsētā, kad tur izplatījās ļaunas vēstis. Hemp- tons pieprasīja, lai Makdonougs dodas uz Isl-o- Nuā — tā bija nejēdzīga prasība, un, ja to izpildītu, varētu iet bojā daļa amerikāņu flotes. Bet Makdonougs bija jau agrāk saņēmis instrukcijas: «atbalstiet armiju, bet lūkojiet katrā ziņā noturēt ezeru savās rokās»,— un tāpēc viņš atsacījās paklausīt Hemp- tona pavēlei.
Draudēdams viņam ar kara tiesu un personīgu atriebību, Hemptons devās kara gaitā. Pie Satogejas viņš sastapa nenozīmīgus kanādiešu spēkus, kas tik sekmīgi pretojās viņam, ka viņš atkāpās un atgriezās ar savu armiju Pletsburgā.
Ģenerālis Vilkinsons rīkojās vēl ļaunāk. Viņa armijā skaitījās 8000 vīru. No tiem 2500 ietilpa arjergardā. 800 kareivju liela kanādiešu nodaļa pārrāva viņu rindas. Gribēdami atsist uzbrukumu, amerikāņi metās tiem virsū, bet viņus sakāva pie Kristlera fermas. Tad Vilkinsons atteicās no uzbrukuma Monreālai, pārgāja pāri Svētā Labrenča upei un novietojās Sutogejā ziemas mītnē.
Decembrī Amerika spēra lielu soli uz priekšu, atņemdama Hemptonam armijas vadību.
Vilkinsona pirmais darbs, pavasarim tuvojoties, bija uzbrukums Lakolmillai, kas bija pārvērtusies par diezgan stipru cietoksni un noderēja par galveno punktu, kas aizsargāja piecu jūdžu garo robežu.
No visiem izlūkiem Rolfs vienīgais labi pazina šo apgabalu, bet viņu aizmirsa un aizsūtīja ar depešām uz Pletsburgu. Uzbrukums Lakolmillai bija milzīga kļūda no sākuma līdz galam. Vilkinsons bija galīgi sakauts, un, tikai pateicoties Mekombam, viņa armija varēja atkāpties un nevis bēgt.