Makdonougam bija pavēlēts apsargāt ezeru; mēs redzēsim, ka viņš to izpildīja. Britu flote pie Isl-o-Nuā bija mazliet stiprāka par viņa floti, un tāpēc viņš iekārtoja punktus pie Veržeņas, Vermontā, septiņas jūdzes augšup no Bebrupes, pie kuras grīvas viņš lika taisīt ierakumus un uzstādīt baterijas. Tad viņš ataicināja Braunu, slaveno Ņujorkas kuģu būvētāju. Brauns bija ar mieru sešdesmit dienu laikā uzcelt kuģi ar divdesmit četriem lielgabaliem. 2. martā koki stāvēja vēl mežā, 7. martā bija gatavs ķīlis, bet 11. aprīlī «Saratogu» ielaida ūdenī. . . tas notika četrdesmit dienu pēc tam, kad masta koki vēl pacēlās kalnos.
Uzcēla arī citus kuģus un tādā pat steigā. Drīz visi ieraudzīja, cik gudri rīkojies Makdonougs sava punkta izvēlē, jo britu eskadra, kas bija sūtīta, lai iznīcinātu viņa nelielo floti vai nogrieztu viņam izeju no upes grīvas, piedzīvoja galīgu neveiksmi, ko tai sagādāja tālredzīgā amerikāņa baterijas.
Pēc amerikāņu uzvaras pie Caipevas viņus sakāva pie Lendislēnas, bet 25. augustā briti ieņēma Vašingtonu, kur iznīcinaja visas sabiedriskās ēkas. Tomēr šī kļūme neiedzina vis armiju izmisumā, bet — gluži otrādi — pacēla tautas garu un lika beidzot saprast, ka karš ir nopietns. Nekavējoties saformēja jaunas karaspēka daļas un sagatavoja lielu krājumu munīcijas un pārtikas; nespējīgos komandierus atstādināja un aizvietoja vīriem, kas divu pēdējo karagājienu laikā bija parādījuši izcilu prātu un enerģiju.
Pa to laiku Lielbritānija, kas bija paguvusi sadragāt Napoleonu, steidza sūtīt pastiprinājumus savai Amerikas armijai un aizsūtīja uz Kanādu karaspēku, kas bija piedalījies kontinenta cīņās.
Rolfs visu vasaru iznēsāja depešas. Ziemā viņi abi ar Kuonebu uztaisīja bērza tāss laiviņu, kura bija domāta vienīgi steidzīgiem braucieniem; tur varēja novietoties tikai divi cilvēki bez bagāžas.
Laiviņa trauca sešas jūdzes stundā, caurmērā apmēram piecas jūdzes labā laikā. Sai laiviņā viņi bieži braukāja pa Cemplēnu un izpētīja visus tā līčus un zemesragus. Ceļu uz Saketas fortu viņi veica vairākkārt; viņi izpētīja ceļu no Pletsburgas līdz Kvingtaunai, veikdami vienalga kādā laikā sešdesmit jūdžu divdesmit četrās stundās. Viss ceļš, ko viņi bija veikuši pēdējos gados, bija kara ceļš starp divām nometnēm.
Bet viņu galvenā darbība koncentrējās Kanādas tuksnešainajos apgabalos uz ziemeļiem no Cemplēna ezera. Cēziju, Cemplēnu, Odltaunu, Lakolmillu, Isl-o-
Nuā un Rišeljē upi viņi bija izpētījuši visos sīkumos un līdz ar to arī diezgan labi iemācījušies franču valodu.
Tas fakts, ka ģenerālis Vilkinsons nepazina savus piedzīvojušos izlūkus, tikpat raksturīgs viņam, kā viņa pēcnācējiem Izārdām un Mekombam raksturīga prasme izraudzīties vislabākos vīrus.
Jaunās vēstis, ko atnesa Rolfs, bija tās, ka briti savelk savus karapulkus, lai ielenktu Pletsburgu un Albāni.
Izards pie Pletsburgas un Cemplēna un Mekombs pie Berlingtonas netaupīja nekā, lai cienīgi saņemtu ienaidnieku. Izards jau bija sapulcējis 4000 kareivju, kad no Vašingtonas pienāca pavēle, kas iznīcināja visus viņa plānus: atstāt Cemplēnu un doties ar savu pulku uz Saketas fortu, kur pagaidām viss vēl bija mierīgi. Viņš protestēja kā pilsonis, bet paklausīja kā kareivis, atstādams pie Cemplēna ezera Mekombu ar 3400 vīriem.
Tai pašā dienā, kad Izards aizgāja no Cemplēna, to ieņēma briti Brisbena vadībā.
Tiklīdz Rolfs pamanīja, ka tie tuvojas, un konstatēja to skaitu, viņš nekavējoties aizsūtīja Kuonebu ar ziņojumu, bet pats devās nakti desmit jūdžu tālāk pa ceļu uz Cēziju. Viņu labi pazina daudzi kolonisti, kas ar prieku uzņēma viņu pie sevis ne tikai kā patriotu, kas cīnās par savu tēviju, bet arī aiz personīgām simpātijām pret šo skaisto, izveicīgo un atturīgo jaunekli. Sen jau zināms, ka sabiedrībā ieredz labāk mednieku nekā fermeri. Medniekam mazāk iedomības un vairāk nosvērtības. Viņš nedomā par to, ko lai iesāk ar savām rokām un kājām, izturas ar lielu cieņu un modina visos cienību. Rolfs bija mednieks, un cilvēki, kuru rokās bija vara, cienīja un labprāt uzņēma viņu. 1814. gada septembrī viņš viesojās Cēzijā pie tiesneša Hebeļa. Ik dienas viņš devās apkārtnē izlūkos, bet nakti atgriezās viesmīlīgajā tiesneša namā.
12. septembrī Rolfs kalna galā uzrāpās augsta koka galotnē un ieraudzīja, ka pie Cemplēna sapulcējušies 10 000 līdz 15 000 britu, kuru priekšpulks jau virzās uz Cēziju.
Tiesnesis Hebelis ataicināja pie sevis izbiedētos kaimiņus, un viņi visi līdz ar Rolfu sāka iztirzāt jautājumu, ko iesākt ar savām ģimenēm. Viens no klātesošiem ar naidu un lāstiem uzbruka angļiem.
«Atcerieties, kā nodedzināja Vašingtonu,» viņš teica, «un kā viņi apgājās ar sievietēm Bledensburgā!»
«Kas zīmējas uz sievietēm, tad visas šīs baumas jau sen atspēkotas. Patiess tikai viens gadījums, bet vainīgo notiesāja pēc viņu pašu komandiera rīkojuma,» tiesnesis Hebelis atbildēja.
Daži klātesošie apstiprināja, ka briti nav Pletsburgā nevienu aizskāruši. Pulkvedis Mirrejs devis visstingrāko rīkojumu, lai visi izturētos ar vajadzīgo cienību pret privātīpašumu. Briti nopostījuši tikai sabiedriskās ēkas un tad arī vienīgi tās, kuras varētu izmantot pulku noliktavām un citām vajadzībām. Visi citi postījumi nodarīti vai nu nejauši, vai aiz kļūdas. Tiesa, virsnieki novietojušies iedzīvotāju namos, bet maksājuši par visu skaidrā naudā, un pat paklājs, ko britu virsnieks netīšām sabojājis, pēc dažiem mēnešiem atlīdzināts, jo tai laikā viņam nav bijis līdzekļu to izdarīt.
Nolēma, ka Hebelis un Rolfs līdz ar tēviem un brāļiem pievienosies armijai, bet pilsētā paliks tikai sievietes un bērni.
Stingro, drūmo ļaužu sejas slacīja asaras, kad viņi taisījās doties prom, skūpstīja savas sievas un bērnus. Viņu sirdī modās nejaušas bažas, galvā pazibēja doma: «Tas tak ir karš!» Bet viņi centās sevi pārliecināt: «Mums ir pierādījums, ka briti nedara pāri ne sievietēm, ne bērniem.» Viņi atvairīja asaras, kas tos smacēja, un, pacēluši šautenes plecos, stingru soli devās uz armiju, pamezdami savus dārgos tuviniekus Dieva un britu rokās.
Neviens no viņiem nenožēloja savu paļāvību. Sers Džordžs Prevo pavēlēja, piedraudēdams ar nāvessodu, i
lai sievietes, bērni un privātīpašums paliek neskarti. Neviens no tiem, kas bija palicis pilsētā, netika ne mazākā mērā vajāts, un smags trūkums piemeklēja tikai tos, kas, to nezinādami, baidījās no britiem un bēga kalnos, lai meklētu tur glābiņu.
Sers Džordžs Prevo un viņa štābs, kurā ietilpa desmit virsnieku, novietojās tiesneša Hebeļa namā. Viņi pieprasīja, lai misis Hebele viņus ēdina, bet izturējās visu laiku pret viņu ar lielu cienību un, nezinādami, cik ilgi še paliks, atstāja katru vakaru uz galda naudu par savu uzturu un dzīvokli.
Trīs dienas viņi palika še, tad devās uz priekšu.
«So nedēļu paliksim Pletsburgā, bet nākamajā būsim Albāni pilsētā. Uz redzi, kundze!» viņi pieklājīgi sacīja, atvadīdamies no missis Hebeles.
«Uz redzi, kungi, ne uz ilgu laiku . . . esmu pārliecināta, ka jūs drīz griezīsities un pabrauksit mums garām, degunus nokāruši,» viņa atbildēja.
«Ja man to teiktu vīrietis, es viņu izaicinātu uz divkauju,» sers Džordžs atbildēja. «Bet, ņemot vērā, ka "ss dzirdu to no daiļas lēdijas, kas bija mūsu laipnā namamāte, dodu vārdu, ka tai gadījumā, ja viņas pareģojums piepildīsies, mēs visi, braukdami garām, nometīsim savus maciņus pie viņas durvju sliekšņa.»
Un tā šie 13 000 disciplinētie vīri devās uz priekšu, bet starp viņiem un Albāni palika tikai 2000 vīru regulāra karaspēka, tikpat daudz neapmācītas milicijas un . . . Makdonougs uz ezera.
Nākamajā nedēļā Rolfs desmit reižu nostaigāja pa šo ceļu uz ziemeļiem no Pletsburgas un ik dienas atnesa to pašu vēsti — briti neatlaidīgi virzās uz priekšu.