Pletsburgā tagad valdīja burvju gars, un zemes čaula, kurā tas mita, piederēja staltam, nopietnam, jaunam cilvēkam, kas bija protestējis pret Hemptona darbību Berlingtonā; tas bija agrākais kapteinis, bet tagad ģenerālis Mekombs. Viņš nepielaida nekādas nolaidības, iepriekš apdomāja katru nejaušību, neatstāja bez darba nevienu noderīgu cilvēku. Aizvien nenogurdināms un enerģisks, viņš, kā redzams, pazina katru cilvēku, kas bija pakļauts viņam, un katrs savukārt dziļi uzticējās savam priekšniekam. Mēs esam dzirdējuši stāstu par to, kā kareivji bēg naktī no uzvarētā cietokšņa; bet tāds bija Mekomba morālais spēks, ka pie viņa vienmēr plūda kalnieši, nedisciplinēti un bargi ļaudis. Tie bija noteikti, varonīgi un pirmšķirīgi šāvēji.
Viens no šiem ļaudīm — vecs fermeris — gāja kādā rītā pa mežu, lai ieņemtu vietu līdzās tiem, kas aizstāvēja valni. Kāds bija noklausījies, ka viņš, raudzīdamies uz savām trīcošajām kājām, sacījis:
«Trīciet, nolādētās, trīciet! Ja zinātu, kurp jūs vedu, jūs trīcētu vēl vairāk.»
Gars viņam bija daudz modrāks nekā miesa un spēcināja viņu. Tāda ir īstā vīrišķība. Tas bija raksturīgs gadījums.
Neviens neizprata to labāk par Mekombu. Viņš ļoti labi zināja, ka vajag tikai mazliet apmācīt visus šos ļaudis un no tiem iznāks vislabākie kareivji pasaulē. Viņš sadalīja tos starp veterāniem un izrīkoja veselu virkni nelielu sadursmju, kuras norisinājās tik jautri un mierīgi, it kā mēģinātu kādu teātra izrādi.
Pirmā sadursme notika pie Kelvershollas. Šķērsām pāri ceļam uzcēla barikādi, uz kuras uzstiepa lielgabalu, bet lejā novietoja dažus simtus strēlnieku piedzīvojušu kareivju vadībā, un viņu uzdevums bija ķircināt ienaidnieku un nedot tam iespēju nokļūt aizmugurē.
Barikādes aizsargos bija nozīmēti arī Rolfs un Kuo- nebs. Pēdējais bija jau piedalījies šādās sadursmēs revolūcijas laikā, bet Rolfs pirmoreiz ņēma dalību kaujā un jutās tā, kā jūtas lielākā daļa cilvēku, kad tiem uzbrūk ienaidnieks. Kad visi bija ieņēmuši vietas, komandieris pavēlēja: «Saut!» Šautenes sprāga, un tūlīt arī sekoja atbilde. Lodes triecās pret barikādi un svilpa visapkārt. Viena ķēra kareivi, kas stāvēja Rolfam tuvumā; tas vaidēdams noslīga zemē, bet otrs viņam līdzās saļima bez dzīvības. Neizsakāmas šausmas sagrāba Rolfu. Viņa nervi bija satraukti vēl pirms kaujas sākuma. Bet tagad viņš galīgi apjuka: rokas un kājas drebēja; viņš juta, ka viņu pamazām pārņem paniskas bailes, un ikreiz, kad lodes lidoja pār galvu, viņam uzmācās gandrīz nepārvarams kārdinājums notupties zemē. Viņš aizmirsa šaut un kā ārprātā vērās uz priekšu. Vecs kareivis, pamanījis viņa bālo seju un drebošās rokas, pieskārās viņa plecam un laipni teica:
«Apmierinies, manu zēn, apmierinies! Nevajag zaudēt galvu. Skaties!» Viņš mierīgi notēmēja, bet neizšāva un, atrāvis šauteni atpakaļ, palika zem tās stobra nelielu zaru. Tad viņš izšāva ar tādu seju, it kā šautu mērķī. «Tagad brītiņu atpūtīsimies. Paskaties uz Kuo- nebu! Tūlīt var redzēt, ka viņam tas viss jau aiz muguras. Katrs viņa šāviens ķer mērķi.»
Rolfs sekoja viņa padomam. Pēc brītiņa viņa seja atkal kļuva sārta un roka stingrāka; viņš pilnīgi aizmirsa briesmas un domāja tikai par to, kas jādara.
Kad pēc kāda laika barikādes aizstāvji pamanīja, ka briti taisās doties uzbrukumā, viņi pasteidzās aiziet un laimīgi nokļuva Helseikornerā, kur bija otra barikāde un jaunkareivji, kas gaidīja ugunskristības. Te atkārtojās tas pats. Ienaidnieki cieta nelielus zaudējumus, bet toties amerikāņi ieguva daudz: pēc divām sadursmēm bailēs trīcošie volontieri pārvērtās drošos, piedzīvojušos kareivjos, kas uz visiem laikiem bija izārstēti no bailēm.
Tai pašā naktī briti ieņēma pilsētas daļu uz ziemeļiem no Saranakas un laiku pa laikam bombardēja pretējos nocietinājumus. Viņi bija pārliecināti, ka var tos ieņemt katrā laikā, un labāk nolēma pagaidīt, kad ieradīsies flote Dounija vadībā.
Cīņa par pilsētas ziemeļdaļu nenorisinājās nopietni un ietilpa Mekomba izgudrotajā iepriekšējo sadursmju programmā. Bet, kad amerikāņi pārcēlās pāri Sarana- kai, tie norāva no tiltiem dēļus, uzcēla gar dienvidu krastu barikādes ar baterijām un taisījās visiem spēkiem aizsargāties.
Ikviens, kas kaut cik prata rīkoties ar šauteni, novietojās Pletsburgas ierakumos. Pat skolnieki izveidoja pieci simti cilvēku lielu brigādi; viņus nostādīja tādās vietās, kur tie varēja pakalpot tēvijai, lietodami vāve- rīšu medībās iegūto prasmi.
Briti pa to laiku uzstādīja bateriju pretī Brauna fortam. Tā bija tādā vietā, ka varēja zināmā mērā materiāli un morāli kaitēt. Pienāca diena, kad viss bija gatavs asiņainai cīņai, un visi gaidīja, ka tā sāksies nākamā rītā. Tomēr naktī gadījās neparasts notikums, kas pierādīja, cik tālu no paniskām bailēm ir dažādās karaspēka daļas Pletsburgā.
Drošsirdīgais vermontietis kapteinis Makglesins saņēma Mekomba atļauju doties īstā spartiešu uzbrukumā.
Viņš vēlējās piecdesmit volontieru, lai dotos ar tiem stipri pārdrošā pasākumā. Uz viņa priekšlikumu atsaucās vesels tūkstotis. Viņš noraidīja visus, kam bija vairāk par divdesmit pieciem gadiem un mazāk par astoņpadsmit. Palika trīs simti volontieru. No tiem viņš izslēdza visus precētos; tādu izrādījās puse. Tad pavēlēja aiziet visiem smēķētājiem, bet no atlikušajiem paturēja tikai piecdesmit. To vidū bija Rolfs. Makglesins izstāstīja tiem savu plānu. Tas bija ne vairāk, ne mazāk kā iekļūt jaunajā fortā un aizlodēt lielgabalus .. . Piecdesmit cilvēku ienaidnieka nometnē, kur atrodas 13 000 kareivju!
Viņš sacīja tiem: «Kas negrib piedalīties, var aiziet.» Neviens nekustējās no vietas.
Divdesmit cilvēkiem, kam bija sajēga par atslēdznieku instrumentiem, iedeva veserus un dzelzs ķīļus, ko aizlodēt lielgabalus. Rolfs bija lepns, ka ietilpst šai skaitā.
Tumšā, vētrainā naktī viņi devās pāri Saranakai, sadalījās še divās daļās un sāka no abām pusēm rāpties klāt baterijai. Britu kareivji gulēja dziļā miegā, un tikai sargi mēmi vērās necaurredzamajā nakts tumsā.
Viss bija gatavs, kad atskanēja Makglesina pērkon- dimdošā balss: «Uzbrukumā no priekšas un muguras!» Skaļi kliegdami un rēkdami, vārdu sakot, pūlēdamies visiem spēkiem, lai troksnis būtu lielāks, amerikāņi metās uz priekšu. Briti bija galīgi pārsteigti. Sargus notrieca no pozīcijām, bet pārējie guva iespaidu, ka pēc maza brītiņa būs klāt visa Mekomba armija. Klik! klik! klik!— noskanēja veseru klaudzieni, kas iesita dzelzs ķīļus lielgabalos, pārvērzdami tos uzreiz nekaitīgos klučos. Kad nodoms bija paveikts, amerikāņi ātri griezās atpakaļ, lai izvairītos no pretuzbrukuma, un ieradās atpakaļ nometnē, nezaudējuši nevienu cilvēku.