Pār Ezemukas mežiem noslīga nakts. Rolfs un Kuo- nebs sēdēja pie vakariņām, viņi ēda cūkas gaļu, pupas un dzēra tēju (indiāņiem patīk tēja tāpat kā baltajiem). Pēkšņi no ielejas atskanēja savādas rejas «jap-jurr»; suns, dusmīgi rūkdams, uzlēca kājās. Rolfs jautādams pavērās indiānī.
«Lapsa,» Kuonebs teica un pavēlēja sunim klusēt.
«Jap-jurr, jap-jurr» un pēc tam «jurr, jou» atkārtojās no jauna.
«Vai mēs nevaram viņu noķert?» jautāja jaunais, straujais mednieks.
Indiānis papurināja galvu.
«Akots nav tagad derīgs. Un tā ir mātīte ar mazajiem.»
JAP-JURR
JAP-JURR
«Kā tu to zini?» izbrīnījies jautāja Rolfs. «Es zinu, jo viņa saka:
AJ i
Tēviņi saka:
i
Sī lapsa dzīvo ar vīru un bērniem tepat tuvumā. Lapsas ļoti labi pārzina savus medību rajonus. Ja kāda sveša lapsa ierastos šai rajonā, viņai noteikti būtu jāizcīna sev tiesības. Tā vienmēr parasts pie meža zvēriem: katram sava valstība, un par to viņi gatavi cīnīties līdz nāvei pat ar tādiem zvēriem, ar kuriem citā vietā baidītos uzsākt cīņu. Viens zina, ka viņam taisnība,— un tas dod spēku cīnīties; otrs zina, ka viņam nav taisnība,— un tas atņem spēku.»
Tādi bija indiāņa uzskati, protams, ne tik sakarīgi izteikti, kā mēs tos atstāstām. Tie lika Rolfam daudz ko pārdomāt. Viņš atcerējās vienu ļoti piemērotu gadījumu.
Mazajam Skukumam vienmēr izgāja plāni, kad viņš kopā ar saimnieku ieradās Hortona fermā. Fermera suns bija divreiz lielāks un arī daudz spēcīgāks par Skukumu. Bet reiz Skukums apraka kaulu ielejā zem krūma, un nākošā dienā ieradās neieredzētais fermera suns. Skukums aizdomīgi vēroja to iztālēm, kamēr pārliecinājās, ka suns saodis kaulu un grib to atrast. Tad viņš, kāda sevišķa instinkta iedvesmots, atņirgtiem zobiem metās uz priekšu, nostājās tai vietā, kur bija aprakts kauls, un teica parastajā suņu valodā: «Kamēr es esmu dzīvs, tu to neaiztiksi!»
Un Hortona lielais suns, kas vienmēr bija paradis uzvarēt rudo kucēnu, nicīgi ieņurdējās, pakasīja ar pakaļkāju zemi, apostīja tuvāko krūmu un, it kā nekas nebūtu noticis, aizrikšoja projām. Sunim laupīja drosmi apziņa, ka viņam nav taisnība.
Rolfs atkal griezās ar jautājumu pie Kuoneba:
«Tu domā, viņi saprot, ka zagt nav labi?»
«Jā, ciktāl tas attiecas uz viņu sugu. Lapsa labprāt
apzog putnus, trusīšus, vāveres, bet neies citas lapsas medību rajonā. Viņa nelīdīs citas lapsas alā un neaiztiks mazos lapsēnus; atradusi otras lapsas barības krājumu, viņa apēdīs to tikai tad, ja patiesi mirs badā.»
«Bet kā viņas glabā savu barību un kā apzīmē glabātavu?»
«Parasti viņas ierok barību zem lapām irdenā zemē un atrod šo vietu pēc savas miesas smakas. Sī smaka ir tik stipra, ka lapsa to tūlīt pazīst.»
«Vai vilki arī glabā pārtiku?»
«Jā, vilki, pumas, seski, vāveres, pūces, vārnas, peles, visi — tikai katram savādāki paņēmieni.»
«Bet, ja lapsa uzies vilka krājumu, vai viņa to apzags? »
«Jā, jo starp vilkiem un lapsām nav nekādu likumu, viņi vienmēr karos savā starpā. Likums pastāv tikai lapsai ar lapsu un vilkam ar vilku.»
«Tas jau tāpat kā pie mums, vai ne? Mēs sakām: «Nezodz,»— bet, ja atņemam indiāņiem zemi vai frančiem kuģus, tad sakām: «Tas attiecas uz mūsu ienaidniekiem— tā nav zādzība, tikai izveicība.»»
Kuonebs piecēlās un uzlika ugunij malku, tad izgāja un pagrieza dūmvadu, jo vējš bija mainījis virzienu. Vēl vairākkārt atskanēja augstais skaudrais «jap-jurr». Tad nāca zemāki toņi, un viņi noprata, ka nometnei, barību meklēdams, tuvojas lapsu tēviņš.