158401.fb2 Rolfs m??ame?os - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 80

Rolfs m??ame?os - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 80

Asiņaina Saranaka

Seram Džordžam Prevo nebija nolūka uzbrukt Plets- burgai, iekām nav iznīcināta Pletsburgas flote. Bet tagad viņam šķita nepieciešams katrā ziņā izgaisināt iespaidu, ko bija radījis Makglesina varoņdarbs. Viņš nolēma strauji ieņemt pilsētu, ko, pēc viņa domām, varēja panākt kādās trīs stundās.

Viņš aizsūtīja kareivju nodaļas uz katru tiltu, uz katru braslu pilsētas tuvumā un bez tam pavēlēja vienai nodaļai pārcelties upei otrā pusē un novietoties pie Paika nometnes, bet otrai doties divdesmit jūdžu uz augšu, lai tur notvertu bēgļus — sakautās amerikāņu armijas atliekas.

Sai rītā Pletsburgu atkal uzmodināja šāvieni. Tie nonāvēja vairākus cilvēkus, sagrāva dažas sienas un dūmvadus, bet nenodarīja gandrīz nekāda posta ieraku­miem.

Visus pārsteidza, ka pilsētas aizstāvjiem nemaz nav bail no šāvieniem. Skolnieki un viņu māsas gāja mierīgi savā darbā, negriezdami vērības uz lodēm, kas svilpoja pāri viņu galvām, ķēra sienas un logus vai — retākos gadījumos — notrieca zemē karabinieri, kas strādāja nocietinājumos.

Britu nometnē varēja vērot stipru kustību; pulki virzījās uz priekšu un ieņēma nozīmētās pozīcijas . . . Šautenes sprakšķēja, lielgabalu lodes dūca. Pulksten desmitos viss apklusa. Amerikāņi, sākot ar vectēviem un beidzot ar skolniekiem, apbruņojās šautenēm un patronu somām un ieņēma savas vietas; jaunākajiem nobāla sejas un drebēja rokas, bet neviens negribēja pamest savu vietu. Protams, bija daudz ari tādu, kas patriotisma uzplūdā steidza pievienoties karotājiem, bet cīņas vietā sirds dziļumos nožēloja, ka nav savās mājās. Tomēr neviens neatstāja savu vietu. Kaut kas viņus atturēja.

Bez savām pozīcijām gar nocietinājumiem amerikāņi bija ieņēmuši vēl četras vietas un proti — pie uzbēru­miem pretī tiltiem un brasla. Se novietoja vislabākos šāvējus, arī Rolfu un citus Makglesina gājiena dalībnie­kus.

No tiltiem norāva dēļus un uztaisīja nocietinājumus, bet balsti un sijas tiltā palika. Kad tuvojās «sarkan- svārču» nodaļa, amerikāņi uzreiz saprata sava koman­diera plānu.

Vislielākais atstatums, ko toreiz spēja nolidot šaute­nes lode, bija simt soļu. Amerikāņiem bija dota pavēle nešaut, kamēr ienaidnieks nebūs pie ozolu mežiņa otrā upes krastā, simt soļu no tilta.

Briti tuvojās stingrā kārtībā. Apkārt viss apklusa un sastinga. Skaidri bija dzirdams katrs britu virsnieka vārds, komandējot nodaļu. Cik dīvaini vajadzēja jus­ties veterāniem, kas bija cīnījušies Spānijā, Francijā un pie Reinas, kad viņi gāja pretī ienaidniekam, ar kuru varēja sarunāties bez tulka.

«Nešaut, iekām neesmu devis pavēli!» atskanēja zemā Makglesina balss.

Briti tuvojās ātriem soļiem un bija jau pie ozolu mežiņa.

«Tēmēt zemāk un šaut!» pavēlēja Makglesins. Norī­bēja šāvienu zalve, un sarkanās rindas pie ozolu mežiņa mazliet sadrebēja.

«Uzbrukumā!» uzsauca britu virsnieks, un «sarkan- svārči» metās uz tiltu. Uguns no dambja nemitējās . .. Krītošie briti- retināja uzbrucēju rindas.

«Uz priekšu!»— un britu kapteinis uzlēca uz vidējās sijas un, zobenu vicinādams, devās uz priekšu. Tai pašā brīdī izveidojās trīs rindas kareivju, pa vienai uz katras sijas. Pirmais krita kapteinis; lode ķēra viņu sirdī, un upe aiznesa viņu. Briti neatlaidīgi virzījās uz priekšu dūcošo nāvīgo ložu jūklī. Bet šāvieni sprak­šķēja un sprakšķēja. Tā tas gāja veselu pusstundu. Neviens brits nepalika upes otrā pusē, neviens negrie­zās atpakaļ, lai gan katrs zināja, ka iet drošā nāvē. Neviens no viņiem nenokļuva līdz tilta vidum, bet ievainotos aprija strauju upe. Neviens nekad nedabūja zināt, cik daudz drošsirdīgu vīru gāja bojā šai dienā. Krita kapteinis, kas pavēlēja doties uzbrukumā, pēc viņa otrs, trešais, kas viņu aizvietoja, un, iekām pa­guva grozīt viņa pavēli, ūdens upē kļuva asiņains. Kopš tā laika upi sauc par Asiņaino Saranaku. Karaspēka nodaļa bija iznīcināta un uzbrukums likvidēts.

Rolfs nolaida šauteni reizē ar citiem, bet viņa sirds sažņaudzās sāpēs, redzot tik briesmīgu cilvēku kautiņu. Viss ap viņu šķita kā drausmīgi murgi, un viņš bija priecīgs, kad ieradās vēstnesis un paziņoja, ka viņu aicina uz galveno mitekli. Nepagāja ne stunda, kad viņš jau īrās pa ezeru, aizvezdams sev līdzi uz Berlingtonu komandiera vēstis un instrukcijas.