Bija skaidra, saulaina diena, kad Rolfs īrās savā mazajā laiviņā.
Viņš īrās piecas stundas no vietas, un, kad piestāja pie Berlingtonas doka, pie debesīm jau mirgoja zvaigznes. Viņš izdzirda vientuļa suņa gaudas; pavēries uz to pusi, viņš ieraudzīja pie pašas doka malas pazīstamo Skukuma stāvu. Tas stāvēja, pacēlis purnu uz augšu, un žēli gaudoja.
Bet kāda krasa pārmaiņa norisinājās sunī, kad piebrauca Rolfs! Tas sāka riet, lēkāt, rūkt, vicināt asti, mest ar galvu, cilāt kājas, traukties ar visu augumu, sāka māt ar spalvu kušķīti virs galvas un grozījās uz visām pusēm; tad tas sāka skriet lieliem lokiem, vērodams, vai tuvumā nav kādas vistas, ko varētu ziedot savam priekam, un pēkšņi iesmilkstējās, pie kam smilksti bija pilni izteiksmes un laikam domāti kādai zināmai personai.
Rolfs steidzās nodot depešas. Vēstis bija labas, bet vēl neziņoja, ka drīz būs cīņai gals. Viss tagad bija atkarīgs no Makdonouga. Depešās bija prasīts, lai rīt visas cīņai derīgās karaspēka daļas dodas aizstāvēt Pletsburgu. Ausmā tiešām taisījās doties ceļā tūkstoš pieci simti vīru.
Rolfs pārgulēja barakā kopā ar Skukumu. Mazā gaismiņā, kad karaspēks devās ceļā, par lielu nepatiku Skukumam, to ieslodzīja pagrabā.
Sejā pūta auksts ziemelis, kad viņi brauca pa ezeru. Airētāji bija veselīgi, stipri cilvēki, bet viņi nekādā ziņā nevarēja cerēt nokļūt pie mērķa ātrāk kā pēc piecām stundām.
Viņi jau bija pusceļā, kad izdzirda gandrīz nemitīgus lielgabalu grāvienus. Nevarēja būt šaubu, ka uzbrukums sācies, jo briti jau sen gaidīja ziemeļu vēju.
Airētāji sāka strauji airēt, lai paātrinātu savu liellaivu gaitu. Viņu brāļiem draudēja nāves briesmas; viņi zināja to un steidzās. Barkasi neīrās, bet lidoja. Pēc stundas viņi ieraudzīja mastus, buras, pulvera dūmus, bet vēl nekādu pazīmju, kas liecinātu par iznākumu. Albāni un Ņujorka, kā arī Pletsburga karājās mata galā; airētāji airēja, airēja, airēja.
Lielgabalu grāvieni kļuva aizvien skaļāki un skaļāki, kaut arī ar pārtraukumiem. Pāgāja vēl stunda. Viņi jau redzēja kuģus, un viņiem atlika ne vairāk kā četras jūdzes. No lielgabaliem kūpēja dūmi; masti bija nolauzti. To viņi redzēja skaidri. Airētāji sakoda zobus un airēja, airēja, airēja.
Sers Džordžs līdz šim neatzina nekādus šķēršļus savā ceļā uz Albāni, atskaitot Makdonougu, bet tagad viņam gadījās otrs šķērslis — Mekombs.
Viņam šķita, ka, ieņemot Pletsburgu no priekšas, tikai veltīgi zaudēs ļaudis, bet iespējams pāriet upi augstāk un ieņemt to no aizmugures. Viņš bija pilnīgi pārliecināts: ja ieradīsies britu flote un iznīcinās amerikāņu floti, viņa karakuģi varēs iznicināt pilsētu pa daļām, nezaudējot pie tam neviena cilvēka. Labvēlīgais ziemelis deva Dounijam iespēju pamest Isl-o-Nuā un braukt pa ezeru uz leju ar saviem nopelnu bagātajiem vīriem.
So rūdīto vīru, kas bija ar mieru krist par savu lietu, bija vairāk nekā Makdonouga vīru, un tie bija pārāki par pēdējiem visādā ziņā, arī kuģniecībā; tāpēc tie bija pilnīgi pārliecināti par savu uzvaru.
Makdonouga stratēģija balstījās uz trim galveniem punktiem. Viņš izmeta enkuru līča ziemeļu pusē tā, lai ikviena flote, kas brauktu pa ezeru uz leju un gribētu tam uzbrukt, būtu spiesta irties pret vēju; tad novietojās tik tuvu malai, ka flote, kas gribētu viņam uzbrukt no sāniem, neizbēgami iekļūtu forta šāvienu ugunī;- un, beidzot, atstāja tikai vienu ieeju līcī, ko aizsprostoja bīstama zemūdens klints. Iznāca īstas lamatas ar ēsmu. Bez tam viņš pavēlēja sagatavot virves, enkurus un springus, lai būtu iespējams ar stāvu velteni pagriezt kuģus, kad tas izrādīsies nepieciešams ienaidnieka uzbrukuma laikā.
Viņš bija visu iepriekš paredzējis, kad 11. septembra rītā britu flote apbrauca apkārt Kumberlendas ragam.
Sai rītā jaunais komandieris kailu galvu kopā ar saviem kareivjiem uz ceļiem lūdza, lai Dievs viņam dāvātu uzvaru. Vai kāds, kas labi pazīst viņa drosmīgo ienaidnieku, var šaubīties par to, ka arī tas savukārt raida tādas pat lūgsnas Dievam? Pirmā britu zalve iznīcināja Saratoga vistu kūti. No turienes izlaidās gailis, atsēdās uz lielgabala, sasita spārnus un sāka dziedāt. Jūrniekiem palika jautri ap sirdi, un viņi uzskatīja to par labu zīmi.
Tad sākās kauja ar saviem varoņdarbiem un šausmām. Britu korvete «Finča», kas atradās priekšgalā, iekļuva Makdonouga lamatās-un uzdrāzās klinšu sēklim.
Britu komandieris un daži virsnieki krita. Ja Makdo- nougs nebūtu tik tālredzīgs, lielgabalu elles uguns dotu ienaidniekam uzvaru. Kad bija izšauti visi lādiņi vienā pusē, viņš ar virvju, varpenkuru un springu palīdzību iedarbināja otru bateriju.
Tā bija viena no visniknākajām ūdens kaujām, kāda jebkad pieredzēta pasaulē. Uz bfitu flagmaņa no trīssimt cilvēkiem palika neskarti ne vairāk kā pieci; kaujas beigās katram no astoņiem kuģiem palika vai nu pa vienam mastam, kas nespēja saturēt buras, vai tikai pa vienai pašai lietojamai burai. Nepilnās pustrešās stundās bija iznīcināta britu flote un iegūta uzvara.
Tālāk uz dienvidiem stāvēja kuģi ar Vermontas karaspēku, viņu ģenerāli un Rolfu. Kareivji sekoja kaujas gaitai kā cilvēki, kas zina, ka še izšķiras viņu tēvijas liktenis.
Bija jau ceturksnis uz divpadsmitiem, kad norima pēdējā lielgabalu dārdoņa. Vermontiešu kuģi piestāja tuvāk malai, lai izceltu karaspēku, ja tas būtu vajadzīgs. Pēkšņi britu flagmaņa smailē noslīga angļu karogs, un tā vietā uzvijās svītrotais ar zvaigznēm.
«Paldies Dievam!» atskanēja uz visiem kuģiem, un iedegušās, bārdainās sejas slacīja prieka asaras. Visi spieda cits citam roku, visi bija tā aizgrābti, ka pat nespēja izpaust savas jūtas skaļos un trokšņainos kliedzienos.