Pletsburgas aplenkums nobeidzās bez kaujas, jo Makdonouga gars valdīja uz sauszemes un ūdens. Britu ģenerālis sajuta to tādā pat mērā kā jeņķu karabinieri kopš tā brīža, kad britu karogu noņēma no «Confiance» masta.
Seram Džordžam bija jāizšķiras starp diviem lēmumiem. Viņš varēja ar varu tikt pāri Saranakai un
doties uz Albāni; bet tādā gadījumā visa viņa satiksme būtu pārrauta, un viņam vajadzētu visus nepieciešamos pārtikas krājumus iegādāties naidīgā zemē. Amerikāņu karaspēkam turpretim ik dienas nāca klāt jaunas karabinieru nodaļas, un, iekām seram Džordžam izdotos nokļūt Albāni pilsētā, amerikāņiem būtu vairāk kareivju nekā britiem—un ko tad?
Ja Lielbritānija neatsūtīs ne jaunas armijas, ne jaunas flotes, viņam draud Bergeuna liktenis. Prevo nolēma neļauties tamlīdzīgām nejaušībām un naktī uz 11. septembri, astoņas stundas pēc Makdonouga uzvaras, pavēlēja atkāpties uz Kanādu.
Briti gribēja pēc iespējas ilgāk to noslēpt un līdz saulrietam nekā negrozīja, lai ielenktā pilsēta līdz beidzamai minūtei nekā nenojaustu un ienaidnieks, vajādams bēgļus, »eizmantotu morālās un materiālās priekšrocības. Lai tikai no rīta visi dabū zināt, ka ienaidnieks laimīgi pārgājis pāri robežai. Plāns bija izdomāts visā pilnībā un būtu katrā ziņā realizēts, ja sera Prevo ienaidnieks nebūtu tikpat gudrs kā viņš pats.
Ar kādu uztraukumu Rolfs noraudzījās skatā, kas norisinājās Cēzijas tuvumā; cik daudz tas viņam vēstīja, un kādā nepacietībā viņš gaidīja, kad varēs doties visātrākiem soļiem prom, lai drīzāk paziņotu priecīgās vēstis! Ne ilgāk kā divarpus stundas — un viņš būs pie sava priekšnieka. Un ar pārākuma un lepnuma jūtām viņš noskatījās spožajā, kareivīgajā gājienā un brašajos ienaidniekos, kas bija spiesti atkāpties.
Visi džentlmeņi no pirmā līdz beidzamajam mirdzēja sava kara tērpā purpurā un zeltā; kas tā bija par kareivisku un krāšņu ainavu, salīdzinot ar trūcīgi apģērbtajiem Vermontas karabinieriem un Edironde- kas bargajiem medniekiem! Cik daudz skaistāki izskatījās viņu dārgakmeņiem rotātie dzelzs zobeni līdzās vienkāršajiem pelēka tērauda zobeniem.
Missis Hebele stāvēja pie durvīm, kad tie gāja garām. Visi pieklājīgi sveicināja viņu. Virsniekam, kas apsargāja viņas māju, pavēlēja pievienoties pulkam. Missis Hebele pamāja ar cepurīti, atbildēdama atvadu sveicienam, un nespēja atturēties nepateikuši:
«Ko jūs teiksiet par manu pareģojumu, ser Džordž, un par maciņiem?»
Rolfs nevarēja redzēt savu saimnieci, bet dzirdēja viņas vārdus un redzēja, kādu iespaidu tie panāca.
"Britu ģenerālis apturēja zirgu.
«Džentlmeņa vārds, kundze, ir likums,» viņš teica. «Lūdzu virsnieku kungus nomest savus maciņus pie lēdijas kājām.»
Viņš pirmais rādija priekšzīmi. Divpadsmit reižu Rolfa dzirdi aizsniedza naudas gabalu klaudzoņa un skandoņa, un divpadsmit virsnieku aizgāja, zaudējuši savus maciņus.
Lēdija savāca tai rītā pie savu durvju sliekšņa apaļu tūkstoti zelta dolāru, par ko līdz šim vēl stāsta viņas mazbērni.