Rolfs nolēma, ka nu ieguvis vispilnīgākās ziņas un ka neatliek nekas cits kā paziņot to visu Pletsburgā. No sava istabas augšas ventilatora viņš saskaitīja desmit pulku.
Pēdējie pulki aizgāja garām pulksten desmitos. Vienpadsmitos missis Hebele devās izlūku gājienā un paziņoja, ka, cik tālu vien varot saredzēt, uz abiem ceļiem vairs neesot ienaidnieku.
Pateicies ar stingru rokas spiedienu, Rolfs izgāja no mājas, taisīdamies veikt viegliem teciņiem četrpadsmit jūdžu, kas šķīra Cēziju no Pletsburgas.
Spēcīgs un možs pēc miega un azaida, Rolfs kā īsts cīnītājs par taisnu lietu trauca uz priekšu, priecādamies par savu jaunību, savu spēku, savas dzimtenes uzvaru un to slavu, kas viņam piekrita kā soļotājam. Viņš devās ceļā vienmērīgiem soļiem, kas drīz pārgāja vieglos teciņos, un ap pulksten divpadsmitiem bija jau veicis krietnas sešas jūdzes. Bet pēkšņi viņš izdzirda neskaidrus tālus šāvienus; viņš palēnināja gaitu, jo noprata, ka notiek kauja starp viņa tautiešiem un britu nodaļu, kura aizsūtīta uz rietumiem, lai apsargātu Saranakas augšgalu.
Izlūka instinkta vadīts, viņš vispirms uzskatīja par nepieciešamu izdibināt, kā un kur tas viss notiek. Uzrāpies kupla augsta koka galotnē, viņš ieraudzīja «sarkansvārčus» klajā laukā, no kurienes tie iegāja mežā un nozuda skatam. Reizes divas viņa dzirdi aizsniedza vesela šāvienu zalve. Tad iestājās pilnīgs klusums. Bet te uz lielā ceļa, pusjūdzes tālāk, 'atkal parādījās bars «sark'ansvārču». Tie devās ļoti ātf-i un uz viņa pusi. Kalna virsotnē, pa kuru gāja ceļš, tie piepeši pieplaka zemei, tā izveidodami visbīstamāko slēptuvi, bet mežā, pusjūdzes no tiem, Rolfs ieraudzīja nākam un skrējām vīrus, kuru tērps bija viņam tik mīļš un pazīstams. Sie vīri, jādomā, arī bija tik tālu atdzinuši britus. Bet cīņās pārbaudītie kareivji drīz vien atģidās no savām paniskajām bailēm un it kā uz priekšnieka komandu steidza izmantot izdevīgo gadījumu un paslēpās ceļa līkumā. Amerikāņi nevarēja britu bēgļus saredzēt. Panākumi bija tos apreibinājuši, un tie, kā redzams, bija zaudējuši savu parasto piesardzību; tie skrēja visā barā pa šauro ceļu, ko iekļāva mežs, un tālāk pa mālainajām nogāzēm taisni uz lamatām, kur tiem draudēja nāve. Rolfs nolēma katrā ziņā tos brīdināt. Viņš norāpās no koka un, pēc iespējas slapstīdamies pa krūmiem, metās milzīgā steigā uz slēptuves pusi. Te bija viens vienīgs pakalns; pūlēdamies turēties tālāk no «sarkansvārčiem», Rolfs uzskrēja pakalnā, uzlēca uz augsta celma un kliedza, cik jaudas: «Atpakaļ! Atpakaļ! Lamatas… lamatas!» Un, pacēlis augstu rokas, viņš pagrieza tās plaukstām uz draugu pusi, kas nozīmēja: «Atpakaļ!»
Viņam nevajadzēja tos otrreiz brīdināt. Kā vajāti vilki tie ienira tuvākajā biezoknī. Paslēptuvē sēdošie raidīja tiem pakaļ zalvi, kura nenodarīja tiem nekā ļauna, bet Rolfs nolēca no celma un metās bēgt.
Neveiksmes satracinātie «sarkansvārči» drāzās viņam pakaļ, pa ceļam pielādēdami šautenes. Rolfs steidzīgi ieslīdēja alkšņu biezoknī un, pārliecināts, ka viņu nepanāks, trauca tieši uz priekšu starp kokiem, nevērodams bedru, kas bija pilnas dūņu un dubļu. Viņš zināja, ka «sarkansvārči» tādā vietā tālu nenoskries un ka viņa biedri ir tuvumā. Bet alkšņu biezoknis drīz vien beidzās, un sākās klajš lauks. Viņš dzirdēja, kā tuvumā brīkšķ krūmi, un metās skriet pa nelielo gravu, aiz kuras atkal sākās mežs. Tā bija liktenīga kļūda. Tai brīdī, kad viņš izskrēja ķlajā vietā, no pakalna nāca zalve, un Rolfs saļima ar seju zemē.
Bija jau pāri pusdienai, kad viņš pakrita. Jādomā, viņš bija gulējis veselu stundu bez samaņas; kad viņš atjēdzās, izrādījās, ka viņš ir viens, gluži viens. «Sar- kansvārči», bez šaubām, bēga tālāk, un jeņķi dzinās tiem pakaļ. Rolfa seja bija asiņaina, svārki saplēsti un notriepti asinīm; arī bikses saplēstas un piesūkušās asinīm. Galva un kreisā kāja stipri sāpēja; to viņš sajuta uzreiz, tiklīdz mēģināja pakustēties. Labā kāja bija ievainota zem ceļgala. Bez tam šāvieni bija ķēruši roku pie pleca un galvu; šāviens galvā bija viņu tikai uz kādu laiku apskurbinājis, nevis nopietni ievainojis.
Viņš nogulēja ilgi nekustēdamies un cerēja, ka kāds biedrs atsteigsies viņam palīgā. Viņš mēģināja kliegt, bet pietrūka spēka. Te viņš atcerējās kūpošu sārtu, kas bija viņu reiz izglābis, kad viņš apmaldījās mežā. Kaut arī ievainotā roka stipri sāpēja, viņš izvilka degli un šķiltavas un taisījās kurt sārtu. Bet iekurs izrādījās nesenajā lietū samircis. Netālu viņš ieraudzīja vecu priedes celmu un nodomāja, ka viņam izdosies iekurt sārtu, ja nošķils no celma dažas skaidiņas, un jau izstiepa roku pēc dūča. Bet—ak vai!—maksts bija tukša. Ja Rolfs būtu četrus gadus jaunāks, viņu pārņemtu izmisums un viņš sāktu raudāt. īsta bezgalīga likstu virkne! Kā lai pasauc biedrus, ja nav ne šautenes, ne dūča?
Viņš mēģināja novietot kāju, lai tā mazāk sāpētu, un gulēja, kādu laiku nekustēdamies. Septembra saule spīdēja mugurā un sildīja to. Viņu mocīja slāpes, bet, par laimi, trīsdesmit soļu no viņa urdza mazs strautiņš. Ilgi, bezgala ilgi viņš līda turp un aizlīdis dzēra, kamēr vairs nespēja dzert; mazliet atpūties, viņš nomazgāja galvu un rokas un mēģināja aizrāpties uz agrāko vietu, kur bija siltāk. Bet saule pa to laiku bija paguvusi noslīgt tik zemu, ka visu mazo gravu klāja ēna, un Rolfs juta, ka viņa izmocīto miesu aizvien vairāk un vairāk ietin kapa saltums un tumsa.
Viņam klīda pa galvu neskaidri tēli, domas un dīvainie Silvanija izteicieni, starp kuriem visskaidrāk skanēja viens: «Raizes un bēdas uznāk tikai tādēļ, lai tu iemācītos no tām izkļūt. Ja esi izdarījis visu, kas no tevis atkarīgs, apmierinies un gaidi. Viss atkal atgriezīsies savās sliedēs.» Kaut kas iedūrās viņam sirdī. . . šie vārdi šai brīdī šķita ļauna ironija.
Saule lēnām nogrima aiz apvāršņa, un sāka pūst nakts vējiņš. Pamazām iestājās krēsla un aizvien vairāk vieda tumsu viņa dvēselē. Kaut ko šausmīgāku viņš vēl nebija piedzīvojis. Ievainots, līdz nāvei nosalis, nevarīgs. . . Viņam atlika tikai gaidīt, kamēr nāks nāve. Pār viņa drebošajām lūpām pēkšņi izlauzās pusaizmirsta lūgsna, ko viņam reiz bija iemācījusi māte: «Mīļais Dievs! Apžēlojies par mani!» Un viņš atkal ieslīga nemaņā.
Pie debess jau zaigoja zvaigznes, kad viņš atgidās; viņš bija gluži sastindzis, bet domas darbojās skaidri.
«Tad tāds ir karš!» viņš domāja. «Dievs zina, ka mēs tā negribējām. Piesolīdams savus pakalpojumus tēvijai, es līdz ar to biju ar mieru tai ziedot arī savu dzīvību. Es mirstu labprāt par to, bet nebūtu sev izvēlējies tādu nāvi.»
Un viņš atkal zaudēja samaņu. Par laimi, viņam bija veselīgs, spēcīgs organisms, un nebija tik viegli izdzēst dzīvības dzirksti, kas viņā gailēja; tās liesma plīvoja, satumsa un atkal no jauna uzdzirkstīja. Tai mirklī, kad dzīvības liesma visvairāk plīvoja, Rolfs atkal atguva samaņu un piepeši izdzirda saldas skaļas suņa rejas . . . Pēc brītiņa rējiens skanēja vēl tuvāk, bet vēl pēc brīža parādījās arī Skukums pats, trakais, patvarīgais, bet uzticīgais Skukums; tas lēkāja ap viņu, rēja kā neprātīgs, sliedams galvu pret klusajām, saltajām zvaigznēm.
Kaut kur netālu nošalca skaļš: «Hallo!» Vēl un vēlreiz, bet Skukums visu laiku rēja un rēja.
Nočaukstēja tuvie krūmi, un no tiem iznāca cilvēks. Piegājis pie mirstošā tēvijas sarga, viņš pielika roku tam pie sirds. Rolfs atvēra acis un ieraudzīja cilvēku, kas bija noliecies pār viņu un teica:
«Nibovaka! Tas esmu es, Kuonebs!»
Vakarā, kad uzvarētāji atgriezās Pletsburgā, ļaužu sirdīs valdīja prieks un mīla. Visur bija dzirdamas runas par dēkainajiem dienas notikumiem, par vislikte- nīgākiem mirkļiem, kad bijusi jau zaudēta katra cerība un pēkšņi brīnišķā kārtā veiksme pārgājusi dārgās tēvijas pusē. Bēgošie pakaļpulki vajāti, briti paslēpušies kalnā, bet tad ieradies amerikāņu izlūks un laikā brīdinājis no briesmām . . . šāvieni — un izlūks pazudis . . . visapkārt par to vien runāja.
Bet, kad Seimurs un Fiske pastāstīja, kā viņi gājuši pa sakautā ienaidnieka pēdām, viņiem jautāja:
«Kur tad Kiterings?»
Visi uztraucās, visi sāka runāt par pazudušo izlūku. Tad viens no klātesošiem parādīja dūci ar iniciāļiem R. K., ko bija atradis netālu no paslēptuves.
Pēkšņi piecēlās tumšsejains izlūks; apskatīja nazi un izgāja no istabas. Pēc pāris minūtēm viņš stāvēja ģenerāļa Mekomba priekšā un teica tam tikai dažus vārdus, bet teica no visas sirds:
«Tas ir mans zēns, Nibovaka; tas ir Rolfs; sirds man to saka. Atlaid mani! Es jūtu, kā viņš lūdz, lai es nāku. Atlaid mani, ģenerāl! Man jāiet.»
Lielais cilvēks prata novērtēt tā vīra sirdi, kas nekad nekā lieka nemelsa.
«Vari iet, bet kā tad tu viņu nakti atradīsi?»
«Gan es viņu atradīšu,» atbildēja indiānis, rādīdams mazu, rūsganu suni smailiem ausu galiem, kas stāvēja viņam pie kājām.
«Vēlu tev sekmes; viņš bija viens no mūsu labākajiem izlūkiem,» ģenerālis teica un, pasniegdams indiānim pudeli, piebilda: «Ņem līdzi divus vīrus un, lūk, šo.»
Un tā dienas ausma atrada Rolfu uz nestuvēm. Tās nesa viņa trīs biedri. Nestuvēm pa priekšu skrēja Skukums, vērīgi blenzdams gan uz vienu, gan otru pusi, lai gan tai mirklī no lamatām nebija jābaidās.
Tātad dūča zaudējums — vislielākā no visām likstām, kas visvairāk satrauca Rolfu un lika viņam kurnēt uz likteni,— izglāba viņam dzīvību, atdarīja tumsības vārtus un pārvērtās zelta važā, kas viņu izvilka no atvara.