Rolfu varēja pārvest ratos, bet ceļš bija ļoti nelāgs, un tāpēc biedri labāk nesa viņu nestuvēs. Tie atnesa viņu pie ezera, kur tos gaidīja laiva, un pēc divām stundām nogādāja Pletsburgā slimnīcā.
Te viņam tūlīt saglāba kāju un pārsēja brūces. Viņu sasildīja, nomazgāja un pabaroja. Kad saule no rīta pavērās viņa istabā, viņam likās, ka visapkārt ir bezgalīgs miers un klusums.
Viņu apmeklēja ģenerālis un brītiņu pasēdēja pie viņa. Ģenerāļa vārdi viņu pilnīgi atalgoja par visām ciešanām un ievainojumiem. Makdonougs izstaigāja visas slimnieku istabas; viņa apmeklējumi ietekmēja slimos kā saules stars un nereti atvairīja nāvi, kura stāvēja galvgali tiem, kam zuda spēks un kas jau taisījās pārkāpt mūžības slieksni.
Rolfs toreiz vēl nesaprata to, un tikai pēc ilga laika viņam kļuva pavisam skaidra sen jau dzirdēto vārdu nozīme: «Tas iedvesa viņā dzīvu dvēseli.»
Pilsētā nebija neviena cilvēka, kas neticētu, ka karš beidzies, un nebija neviena, kas šaubītos, ka tēvija uzvarējusi.
Trīs nedēļas ir ilgs laiks jau puslīdz nobriedušam jauneklim, bet, lai cik garas bija slimnīcā pavadītās stundas, bieži vien tās apstaroja prieks. Pie slimniekiem nāca mātes, lasīja priekšā un sarunājās. Sad un tad pienāca ziņas no armijas. Stāstīja par uzvarām uz jūras. Rolfu apmeklēja biedri: jautrais un dzīvespriecīgais Seimurs, kas bija kā radīts dzīves līksmei un mākslinieka gaitām; nerunīgais Fiske un asprātīgais un dzēlīgais Makglesins. Rolfs pavadīja ar viņiem jautras un laimīgas stundas. Viņu apciemoja arī citi. Piemēram, veselīga, sārta Vermontas vecenīte, kurai bija krituši trīs dēli, pildīdami savu pienākumu pie Makdo- nouga lielgabaliem; viņa stāstīja to mierīgā balsī kā cilvēks, kas pārpilns lepnuma par viņam lemto godu. Jā, viņa priecājās, ka tas Kungs, kas viņai dāvājis trīs dēlus, ņēmis savu dāvanu atpakaļ par slavu tēvijai. Ja vien Anglijas valdība zinātu, ka viņas vārdos runā zemes gars, tā sacītu: «Kāds mums labums, ka esam uzvarējuši vairākās kaujās un nodedzinājuši vairākas pilsētas! Tas viss mums nav nekā devis. Pasaulē ir tādas lietas, ko nespēj satriekt ne armija un flote, ne likumi, nekāda vara zemes virsū, pat pekle ne. Tur mīt spēks, kas spēj paciest visu, spēks, kas pārņem visu cilvēka būti, paliek par galveno saturu tādām dvēselēm kā Vermontas vecenītei, kas ir nelokāma, lepna un līksma, lai gan nekas nespēj atvietot to, ko viņa zaudējusi.»
Visi šie ļaudis nāca un gāja, un tikai divi apmeklētāji reti pameta Rolfu; garš, lokans, tumšsejains cilvēks ar vieglu gaitu un viņa rūsganā ēna'— nepopulārs, ņur- dīgs suns smailām ausīm, kas visiem spēkiem pūlējās paturēt savā varā to grīdas daļu, kas bija zem gultas, četrstūri, ko iekļāva gultas četras kājas.
Nakti Kuonebs gulēja uz grīdas līdzās Rolfa gultai, bet dienu kopa ievainoto un ar dažādiem viltus paņēmieniem piespieda viņu ar katru dienu ēst vairāk un vairāk.
Kuoneba kara klausības pienākumi tagad bija daudz vieglāki, un viņam bija daudz brīva laika, lai dotos uz mežu pēc irbēm, kuras viņš uzmeklēja ar Skukuma palīdzību. Suns ar ārkārtīgu prieku un cītību uzošņāja putnus, riedams tik ilgi, kamēr ieradās Kuonebs ar savu stopu un bultām un piepildīja maisu ar medījumu.
Rolfa jaunais organisms pārvarēja slimību; pēc nedēļas jauneklis ēda jau labi, gulēja labi un palika ar katru dienu spēcīgāks.
Kādā jaukā rītā, kad skaidrās debesis vēstīja, ka sākas spilgta, saulaina diena, indiānis paņēma tamtamu, uzkāpa pašā vaļņa virstotnē un raidīja skatu uz kalniem, kas mirgoja tumšo ūdeņu otrā pusē. Se viņš sakrāva nelielu sārtu, aizdedzināja šķipsnu tabakas un sāka sist ar mazu kociņu pa tamtamu. Viņš pacēla galvu, vērodams, kā stīdz gaisā dūmu grīste, un daiņoja savā dzimtā valodā:
«Tēvs, es dedzinu tabaku un raidu dūmus uz Tevi. Es dziedu Tev dziesmu, jo sirds mana daiņo.»
Pie Rolfa gultas visu laiku bija dzirdami stāsti par austrumiem. Viņš dabūja zināt par kalnu iedzīvotāju tikumiem un dzīvi, dzirdēja, kā dzīvo dzimtas pie tālajiem ezeriem un upēm, dzirdēja par gaišmatainiem bērniem, kas gaida atgriežamies no kara savus brāļus un tēvus. Sievas nāca pakaļ vīriem, mātes dēliem, lai viņi varētu atgūt mājās spēkus. Un Rolfa dvēselē aizvien vairāk un vairāk modās ilgas pēc vecās fermas Džordža ezera malā.
Pēc divām nedēļām viņš varēja jau sēdēt. Pagāja vēl viena nedēļa — un viņš jau gāja klibodams; bet, kad atnāca siltas dienas, viņam atļāva pastaigāties pilsētā.
Viņš iepazinās ar dažiem gūstekņiem, ko vērīgi uzraudzīja sargi. To bija pāri simtam. Viņam bija dīvaina sajūta, tos uzlūkojot; viņam likās necienīgi turēt cilvēkus gūstā, un tomēr viņš bija spiests apzināties, ka tie jāpatur par ķīlniekiem, ko apmainīs pret viņa tautiešiem.
Daži no tiem viņam šķita rupji, bet daudzi iepatikas kā labi un krietni biedri.
Sava otra apmeklējuma laikā viņš pēkšņi izdzirda pazīstamu balsi:
«Sveiki, Rolf! Comment (ļa vas.'»—un Rolfs ar lielu prieku un reizē sāpēm ieraudzīja Fransuā Lakollu.
«Jūs man palīdzēsit aizkļūt no šejienes, Rolf, vai ne?» mazais francūzis čukstēja. «Tur uz upes man palika septiņi mazulīši. . . viņiem nav maizes, un viņi droši vien domā, ka viņu tēvs beigts.»
«Es darīšu visu, ko varu, Fransuā,» atbildēja Rolfs, un viņam ietrīcējās balss un sažņaudzās sirds, iedomājot ģimeni, kas palikusi bez apgādnieka. Viņš nebija aizmirsis musketes lodi, kura aizsvilpoja pāri viņa galvai, nenodarīdama nekā ļauna. «Bet,» viņš piemetināja, «man nav tiesības palīdzēt bēgt manas dzimtenes naidniekam.»
Rolfs griezās pēc padoma pie Makglesina un pastāstīja viņam, kas noticis pie dzirnavām. Makglesins, kura sirds bija tik plaša kā viņa varenie, platie pleci, ņēma šo lietu savās rokās. Viņš devās pie ģenerāļa Mekomba un tik spilgti atstāstīja tam visu, ka Fransuā dabūja caurlaižamo zīmi un pēc sešām stundām steidza mājup uz Kanādu, iepriekš devis solījumu, ka vairs nepiedalīsies karā.
Starp gūstekņiem Rolfs ieraudzīja vēl vienu pazīstamu seju iekritušiem, noliesējušies vaigiem iesarkani pelēcīgā krāsā. Pēc gadiem šis cilvēks piederēja visvecākajiem gūstekņiem. Viņam bija sirma bārda un sirmas ūsas. Viņš nepazina Rolfu, bet Rolfs uzreiz pazina Mikiju Kiteringu. Viņš bija bēdzis no cietuma un pievienojies ienaidnieka armijai pirmajā kara periodā. Rolfam bija nepatīkami redzēt, par kādu nicināmu nelieti izrādījies viņa tēvocis. Viņš nekā nespēja tam palīdzēt, jo, ja liktos tam pazīstams, ar to tikai pakļautu viņu visām sekām, kas saistītas ar nodevēja vārdu. Tāpēc Rolfs aiz tā iegansta, ka gūsteknis vecs, parūpējās tikai uzlabot viņa stāvokli un no personīgiem līdzekļiem apgādāja viņu ar tabaku. Sirdī viņš tam bija piedevis visu, bet turējās savrup no tā. Vēlāk viņi nekad vairs nesastapās.
Lielāko daļu milicijas atlaida pēc lielās kaujas. Atstāja tikai visnepieciešamāko daudzumu izlūku un kareivju garnizonā, kas apsargātu fortu un gūstekņus. Tagad ik dienas gan braukšus, gan kājām daudzi devās mājās atpūsties. Rolfu galīgi pārņēma ilgas redzēt veco fermu. Viņš devās uz galveno mitekli.
«Ģenerāl, vai varu dabūt. . . atvaļinājumu . . .» viņš stomījās, «… lai dotos mājās?»
«Nemaz nezināju, Kitering, ka jums ir ģimene. Protams, došu jums atvaļinājumu un izmaksāšu naudu par visu laiku.»
Cemplēns ir divējādu vēju ezers: ziemelis pūš ar dažām pārmaiņām sešus mēnešus, bet dienvidu vējš gandrīz bez pārmaiņas nākamos sešus mēnešus.
Otrā rītā ezerā parādījās bērza tāss laiva, kas devās uz dienvidiem; ziemelis šai dienā pūta ar tādu spēku, kādu vien tā spēja izturēt. Laivas vidū sēdēja-Rolfs, pakaļgalā Kuonebs un priekšgalā Skukums.
Divās dienās viņi aizīrās līdz Tikonderogai. Se viņi viegli atrada sev palīgu portedžam, un trešajā dienā pret vakaru Kuonebs piesēja Skukumu saitē, iekām viņi izkāpa malā pie Hendrika fermas.
Lazdas malka dega spožā liesmā, un katliņš vārījās, kad viņi atvēra durvis un ieraudzīja ģimeni, kas gaidīja vakariņas.
«Nemaz nezināju, ka jums ir ģimene,» bija teicis ģenerālis. Zēl, ka viņš nebija klāt, kad apsveica atnācēju. Ja karš spēj radīt tādas jūtas, tad tas pelna tikpat daudz svētības, cik lāstu. Gaiss bija šādu jūtu piesātināts, un Van Tremperi, ieraudzījuši klibojošo varoni, palika pavisam jūtīgi. Mīla, līdzjūtība, lepnums un maigums pildīja viņu sirdis. Viņu brālis, viņu dēls atgriezies mājās! Ievainots, bet kaujās norūdīts un slavas vainagots. Jā, Rolfam bija sava ģimene, un, to sajuzdams, viņš skūpstījās ar visiem un pat ar Aneti, kurai kvēloja vaigi un mirdzēja actiņas.
Vecais Hendriks sāka nemierīgi grozīties un izklaidīgi vērās visapkārt.
«Ak! Kā es priecājos, cik labi! Jā! Bet kur tad suns? Nepiesieniet to, lai ķer vien cāļus uz tiem priekiem.»
«Marta,» Rolfs sacīja, «jūs teicāt, lai nākot pie jums, kad būšot ievainots. Un tā nu esmu ieradies un atvedu līdzi arī aizgādu, ja gadījumā nespētu strādāt uz lauka.»
«Lai Dievs tevi svētī, manu zēn; nav vajadzīgs nekāds aizgāds. Tu zini, ka esi man mīļš, un ar katru reizi es priecājos vairāk, kad tu ierodies. Kā Aņete raudāja, kad dabūja zināt, ka esi aizgājis karā!»
«Ai, māmiņ, es nemaz nedomāju raudāt. . . raudāja mazais Hendriks,» sacīja Anete, pietvīkdama un noiedama malā.
Atnāca oktobris ar ugunīgajiem un zeltītajiem kokiem, purpura un oranžkrāsas ozoliem un bērziem, gaišzilajām debesīm, kurās peldēja baltas mākoņu pūkas un atspoguļojās zilajos, dzidrajos ezera ūdeņos,— atnāca un palika kalnos.
«Ak, manu tēvu Dievs!» parasti lūdzās Kuonebs. «Kad nākšu Laimīgo Medību zemē, dod, lai tur būtu birstošo lapu mēnesis… vislabākais gada laiks.»
Sai saulaino debesu un mežu mēnesī, kas šķīstīts no dažādiem kaitīgiem kukaiņiem, mēdz būt vienas vienīgas briesmas. Kas var pielikt kvēlošu ogli pie sausām koku lapām, lai, šiem diviem elementiem savienojoties, nerastos uguns un nepadarītu kalnus kailus?
Kas no jums brīnīsies, ja, sērkociņam un salmam saskaroties, pēdējais aizdegsies? Sakiet — kas noliegs, ka jauneklis un pieaugusi meitene, sastapdamies ik dienas pie azaida un bieži sarunādamies savā starpā, galu galā sāk viens otra tvīkt?
«Marta,» kādu dienu teica vecais Hendriks, «man šķiet, ka Rolfs un Anete saķildojušies.»
«Hendrik, tu esi un paliksi vecs, akls kurmis,» Marta atbildēja. «Es visu laiku domāju, ka mums ir laba ferma, bet Rolfs saka: «Nē, Džordža ezers nekam neder. Mums visiem jāpārceļas uz Hudzonu.»»