Jo tuvāk nāca novembris un atvaļinājuma beigas, jo vairāk un vairāk Rolfs sāka līdzināties pats sev. Beidzamās divas nedēļas viņš, dakšām un cirvi bruņojies, daudz palīdzēja visneatliekamākos darbos fermā.
Kopējiem spēkiem viņi uzcēla garu, izturīgu kūti, kuras stūri bija gludi notēsti kā vislabākajā galdnieka darbā, bet sienam iekārtoja nojumi ar bērza tāss jumtu.
Bet Rolfs dienu un nakti nopūlējās vēl ap vienu celtni. Tā nebija vis parasta būda, bet augsta un liela pils, krāšņa un plaša celtne, kas lemta divām sirdīm, kuras mīl viena otru. Viņš neizvēlējās vis vietu ezera vai upes krastā, bet augstāk par visām kalnu smailēm un cēla, cēla to tik ilgi, kamēr mēnesis bija galā. Tikai tad viņš uzdrošinājās izlūgties palīdzības, un Anete apsolīja, ka palīdzēs viņam uzcelt šo ēku.
Jā, Džordža ezera piekraste tiešām bija bada fermu valstība. Šis ezers atradās tālu no lielajiem ceļiem. Bija tālu līdz Cemplēnam un Hudzonai. Un Hendriks, nekā neiekrājis desmit grūta darba gados, tikai tagad pārliecinājās par to.
«Nākamā vasarā izraudzīsimies citu vietu,» Rolfs sacīja, «bet tagad man jābrauc atpakaļ uz Pletsburgu.»
1. novembrī Rolfs un Kuonebs ieradās pie ģenerāļa. Izrādījās, ka nekādu sevišķu darbu pašlaik nav,, vajadzēja tikai rīkoties uz ziemu, bet no ziemeļu kaimiņu puses nekādi traucējumi vairs nebija paredzami. Lielākā daļa milicijas bija jau atlaista, un tā viņi ieradās Pletsburgā tikai tādēļ, lai tos ar godu atvaļinātu. Katrs no viņiem saņēma kara medaļu, pie kam Rolfa medaļai bija pievienota sevišķa zīme par dalību britu lielgabalu aizlodēšanā.
Karš ar visām likstām un drausmām bija beidzies. Par karu daudzi izsakās, ka tas esot «vislielākā nelaime, kāda vien spēj piemeklēt kādu zemi», bet tomēr šim karam bija labas sekas: neuzticība, kas bija valdījusi atsevišķu Amerikas valstu starpā, izgaisa pēc tam, kad šo valstu kareivji dabūja kopā cīnīties un dzert «no vienas blašķes». Mazā Kanāda, kas līdz tam bija saskaldīta sīkos gabaliņos un drumslās, apvienojās veselā valstī, jaunā nācijā, kas bija spējīga pati sevi aizstāvēt. Anglija, kas bija plātījusies ar saviem panākumiem uz jūras, dabūja pieklājīgu un taisnīgu pamācību, jo pretinieks, ko viņa tā nicināja un apvainoja, pierādījās tai līdzvērtīgs un tāds pat jūras cilts karalis kā tā. Gluži nevajadzīgā kauja pie Jaunorleānas, kas norisinājās divas nedēļas pēc tam, kad karš bija oficiāli beidzies, pierādīja, ka Tenesijas nedisciplinētie vīri ir cienīgi sāncenši veterāniem, kas bija uzvarējuši lielo Napoleonu.
Karš atnesa neizmērojamus materiālus zaudējumus, bet līdz ar to sagādāja abām valstīm nopietnus ieguvumus. Tūkstoš astoņi simti četrpadsmitā gada divdesmit ceturtajā decembrī parakstīja Ģentes traktātu, un garās šautenes pēc tam mierīgi karājās būdās pie sienām. Traktāts neminēja par kara cēloņiem—tiesībām pārmeklēt uz jūras katru kuģi. Un kā gan lai to minētu? Kad liels zēns piekauj mazāku un tas dod viņam par to pamatīgu belzienu, nav vajadzīgs pirms samierinātāja rokasspiediena, visiem dzirdot, paziņot, ka «es, Džons, viena puse, tas ir, apvainotājs, piekrītu, apsolu un noslēdzu šai gadījumā līgumu, pēc kura atsakos uz visiem laikiem ķildoties ar tevi, Džonatanu, otru pusi, tas ir, apvainoto». Sis punkts bija vēsturisko notikumu loģiskā izeja. Tiesības pārmeklēt kuģus beidzās vēl pirms miera noslēguma, un vieta, kur apbedīti tās kauli, mūsu laikos aizmirsta.
Rolfs un Kuonebs ziemu atkal medīja kažokādu zvērus, bet, kad sākās pavasaris un pagāja sējas laiks, Rolfs un Van Trempers uzmeklēja vietu fermām. Katru iegūto dolāru viņi izlietoja, lai nopirktu lielisku zemi Hudzonas augšgalā. Rolfs visu laiku uzstājās, lai iegūtu pēc iespējas vairāk zemes un pārvāktos ātrāk. Hendriks izturējās ar šausmām pret tādu zibens ātrumu. Visiem par brīnumu, pircējs fermai radās ļoti drīz; šim cilvēkam nebija vēl piedzīvojumu, ko nozīmē zemkopība, un viņš izmantoja pirmo izdevību.
Kāzas atlika līdz nākamam gadam, kad Anetei būs pilni deviņpadsmit gadi, bet Rolfam divdesmit viens. Māja, ko viņi sev uzcēla, protams, nelīdzinājās pilij, bet bija ļoti ērta un plaša.
Sī māja nodibināja jaunu koloniju. Dodiet, cik vajag, labas zemes, un viss pārējais nokārtosies. Kaimiņu skaits aizvien vairojās; zemes gabalus ķertin izķēra. Rolfam un Hendrikam veicās gluži labi, un pēdējais galu galā bija pateicīgs tai notikumu gaitai, kas viņam sākumā šķita pārāk strauja; mēs runājam par Rolfa padomu iegādāties pēc iespējas vairāk zemes. Tā viņš palika bagāts, un vēlāk, kad viņa dēli pieauga, tiem bija diezgan zemes, un tie turējās pie savas mājas.
Upes ūdenskritumi, kā jau Rolfs paredzēja, deva viņam iespēju izmantot to spēku. Rolfs ierīkoja noliktavu un sāka nodarboties ar zvērādu tirdzniecību. Par saviem ietaupījumiem viņš uzcēla koku zāģētavu, ap kuru izauga ciemats ar pasta nodaļu, uz kuras izkārtnes bija redzams Rolfa vārds.
Kuonebs, protams, neatstāja Rolfu, bet nedzīvoja tā mājā tāpēc, ka viņam tā likās pārāk liela. Viņš izraudzīja vientuļu un no visām pusēm aizsargātu vietu un uzcēla tur vigvamu.
Skukumam nācās dalīt savas uzticīgā pavalstnieka jūtas, bet tas ātri atrisināja šo sarežģīto uzdevumu, sadalīdams savu laiku starp abiem. Tas nebija daudz pārvērties, tomēr nobriedis tiktāl, ka sāka atzīt zooloģiskā fakta pareizību, ka vistas nav irbes, un iecietīgi izturēties pret kladzinātāju baru, kas pulcējās katru rītu uz Anetes saucienu. Jā, tas spēra vēl vienu soli pretī progresam, kad kādā jaukā dienā visvaronīgākā kārtā sadeva neizglītotajam kaimiņu sunim, «viszemākās pakāpes sētas sunim», kam bija tikpat vājas zināšanas ornitoloģijā kā pašam Skukumam agrākajos laikos.
Sāda uzvedība vairo viņa nopelnus, jo viņam nebija viegli to iemācīties. Viņš nebija vairs tik jauns," un, iekām astotais pavasaris ieraudzīja kūstošo sniegu, viņu aizsauca Laimīgo Medību zemē, kur nav dzeloņ- cūku, bet papilnam vistu un nav neviena cilvēka, kas iedomātos jaukties viņa rīcībā.
Viņš nomira, bet tomēr palika dzīvs. Atmiņa par viņu nekad nenovecoja, jo viņu atvietoja Skukums № 2, kas savukārt atdeva vietu Skukumam № 3, un viņa cilts tādā pat kārtībā turpinās līdz šai baltai dienai.