Pagāja divdesmit gadu. Rolfs dzīvoja pārticībā un bija kļuvis ģimenes tēvs; noliktavas un zāģētava ienesa daudz naudas. Rolfs Kiterings bija pazīstams visā ielejā kā vīrs, uz ko var paļauties.
Tādi cilvēki vienmēr vajadzīgi valstij. Tie, kuri stāvēja priekšgalā un kuru pienākums ir pazīt un pareizi novērtēt cilvēkus, drīz vien izraudzījās viņu. Un viņu vēstnesis nebija neviens cits kā sirmais Silva- nijs. Drīz vien Rolfs stāvēja Albāni pilsētas zālē un sniedza roku vecajam dzirnavu īpašniekam kā amata biedrs; viņš bija ievēlēts goda pilnā vietā par pilsētas valdes locekli. Kopš tā laika Rolfs meta aizvien plašākus lokus. No Albāni pilsētas viņš devās uz Ņujorku, Jaunās Pasaules saimnieciskās dzīves sirdi, un beidzot Rolfa garais, vīrišķīgais stāvs kļuva pazīstams arī
Vašingtonā, un viņa veselais prāts un skaidrie paņēmieni, ar kādiem viņš mēdza kārtot savus pasākumus, iemantoja visur atzinību. Un tomēr katru gadu ap medību laiku viņš prata iekārtoties tā, ka varēja ar Kuonebu pavadīt dažas nedēļas mežā. Tad viņi devās uz savām vecajām medību vietām un atkal pārdzīvoja pagājušos mednieku laikus. Liels bija prieks, kad viņiem piebiedrojās jaunākais Rolfs un pierādīja savu tīksmi dzīvot brīvo mežinieku dzīvi.
Tomēr tā vairs nebija Rolfa īstā dzīve, bet tikai mazs patīkams pārtraukums, un sirmais Kuonebs atzina aizvien skaidrāk, ka viņam ar Rolfu vairs kopēja vienīgi pagātne. Kopš tā brīža, kad upes krastā parādījās lielais nams, viņš sajuta, ka viņu ceļi šķiras. Viņa cieņa pret Nibovaku bija tagad pieaugusi līdz dievināšanai, un tomēr viņi ar katru gadu kļuva viens otram svešāki. Rolfs bija viņu pāraudzis; Kuonebs atkal bija viens — tāpat kā tai dienā, kad viņi satikās. Gadi bija radījuši lielu starpību viņu uzskatos, un Kuonebs saprata to. . . saprata, ka laiki mainījušies un viņš atgriezies sen pagājušos gadsimtos.
«Mana dzīve ir mežu gudrība,» viņš mēdza sacīt. «Bet, tā kā meži aizvien vairāk izgaist, pēc nedaudz gadiem vairs nebūs neviena koka un tad mana gudrība nebūs nekas vairāk kā muļķība. Sai zemē tagad mīt visvarens spēks — tirdzniecība, un šis spēks aprīs visas lietas un beidzot pašu cilvēku. Tu esi diezgan gudrs, Nibovaka, lai peldētu pa straumi, varenais milzis ir tavā pusē, un tā spēks darīs tev labu. Bet tas nav nekas man: ja man ir ko paēst un laba guļas vieta, es esmu apmierināts.»
Viņš dzīvoja ielejas otrā pusē, labu gabalu no lielās noliktavas, savā vigvamā, no kura varēja vērot saules lēktu. Divdesmit pieci gadi klāt pie tiem piecdesmit, ko viņš bija nodzīvojis Menmeijano zemē, bija laupījuši viņa skatam skaudrumu un kājām lokanību. Viņa galva bija kļuvusi sudrabota. Bet gadu nasta nebija pārveidojusi viņa garu un nebija atņēmusi spēju mīlēt priežu mežus un saules lēktu tāpat kā jaunās dienās. Vēl biežāk nekā agrāk viņš ņēma savu tamtamu un devās uz lūgsnu klinti, uz savu Aideho … kā to sauc rietumu sarkanādaiņi. Tā bija augsta klints, un tās smailē pūta auksts vējš, un tāpēc viņš bija tur uzcēlis nelielu telti ar ieeju austrumu pusē.
Tagad viņš bija vecs, un medības viņam veicās grūti, bet toties viņam bija stipra roka, uz kuras atbalstīties. Reizēm viņam tādēļ uzmācās drūmas domas — tā bija piecpadsmit gadus vecā puisēna roka, ko viņš pats bija kādreiz vadījis. Vigvamā nekad netrūka barības un segu, un viņam netrūka arī brīves saules lēkta klints pakājē. Bet kādu citu izsalkumu nespēja remdēt arī tālredzīgais Nibovaka; par to viņi pat nevarēja abi sarunāties.
Kuonebs uzcēla sev vēl otru būdu, no kurienes varēja vērot saulrietu aiz kalniem. Tur viņš sēdēja pie neliela ugunskura, sildīja tamtamu un daiņoja mirdzošajām debesīm.
«Es esmu tagad pie rieta, es un mana tauta, Mums pāri klājas nakts.»
Tā viņš daiņoja.
Kādā dienā kalnos ieradās kāds svešinieks; viņa drēbes līdzinājās tam, ko valkā bālgīmji, bet viņa galva, kājas, acis, viņa asinis, viņa gaita un viņa dvēsele piederēja indiānim. Viņš nāca no rietumiem, no nezināmas zemes, un nesa vēsti tiem, kas viņa nepazina:
«Nāk Mesija, pestītājs, ko pavēlēja gaidīt Haiavata. Viņš nāk ar varu, lai atbrīvotu sarkano cilti, un visai viņa tautai jādzied rēgu dejas dziesma, kamēr atnāk gars un parādībā iedveš tiem savu gudrību un savu gribu!»
Sis cilvēks negāja vis pie kāda bālgīmja, bet pie vientuļā indiāņa uz kalna, un dziesma, ko viņš atnesa līdzi un mācīja, bija nomāktās tautas dziesma, kas ilgojas pēc sava tēva:
«Tēvs, apžēlojies par mums! Mūsu dvēseles alkst Tevis. Nekas še neiepriecē mūs. Tēvs, lai notiek Tavs prāts!»
Nepazīstamais daiņoja šai naktī pie sārta un lūdza, kā lūdz ikviens indiānis:
«Tēvs, apžēlojies par mums un vadi mūs!»
Kuonebs daiņoja jauno dziesmu un zināja, ka šis sūtnis nācis pēc viņa.
Svešinieks aizgāja: viņš bija tikai vēstnesis. Bet Kuonebs daiņoja un daiņoja. Un tad viņš redzēja parādību, kurai bija jānāk, un dzirdēja vēsti, kuru gaidīja.
«Pasaki Nibovakam, ka es dzirdēju jaunu dziesmu. Saki viņam, ka redzēju parādību. Mēs tuvojamies rietam, bet ausīs jauna diena. Man tagad atkal jāredz Menmeijano zeme, ausmas zeme, kur saule paceļas no jūras.»
Neviens viņu vairs neredzēja. Otrā dienā Rolfs dabūja zināt, ka Kuonebs aizgājis, un nākamā rītā steidza, cik ātri vien iespējams, uz Albāni. Iekām viņš aizbrauca, laivā ielēca Skukums ceturtais, Rolfs sākumā gribēja dzīt to atpakaļ, bet suns ar acīm un asti izlūdzās, lai atstāj. Likās, it kā tam vajadzētu būt klāt, kad jāatrod vecais indiānis. Albāni pilsētā Rolfs saņēma dažas ziņas. «Kā tad, pirms dažām dienām uz tvaikoņa bijis indiānis.» Ņujorkā Rolfs nemēģināja dzīt sava drauga pēdas. Viņš paņēma tieši biļeti uz kuģi, kas devās uz Stemfordu, un trauca no turienes uz vecajiem pazīstamajiem mežiem, kur bija dzīvojis un cietis agrā jaunībā.
Pie klints, ko vēl līdz šim dēvē par «Kuoneba klinti», tagad pacēlās māja. No tās iemītniekiem viņš dabūja zināt, ka pagājušās nakts klusumā tie dzirdējuši indiāņu tamtama skaņas un klusu dziesmu, kādas nedzied bālģīmji.
Otrā rītā mazā gaismiņā Rolfs steidza uz pazīstamo vietu, cerēdams atrast vismaz indiāņa nometni tur, kur agrāk stāvēja viņa vigvams. Bet tur nebija telts, un, kad viņi kāpa augšā uz klinti, Skukuma pēcnācējs sāka bailīgi trūkties, jo tur gulēja kaut kas dīvains — cilvēks, kas nekustējās. Viņa garie, gludie mati bija gandrīz sniegbalti; un pie sāniem viņam bija nolikts tagad uz visiem laikiem apklusušais viņa cilts tamtams.
Un cilvēki, kas pagājušā naktī bija dzirdējuši šīs noslēpumainās skaņas, dabūja no Rolfa zināt, ka tas bijis Kuonebs, kas tagad atdusas mierā. Un dziesma, kuru viņš dziedājis, bijusi rēgu dejas dziesma:
Apžēlojies par mani, Vakonda!
Mana dvēsele tvīkst mūžīgās alkās.
Se nav nekā, kas tās remdētu,
Es līstu mūžīgā tumsā.
Apžēlojies par mani, Vakonda!
Ernests Setons-Tompsons ROLFS M02AME20S Mākslinieciskais redaktors Modris Adumans Tehniskā redaktore Iveta Kļaviņa Korektore Zane Goba Nodota salikšanai 22.05.00. Parakstita iespiešanai 25.01.91. Formāts 84 X108/32. Tipogrāfijas papīrs .Nņ 1. Žurnālu garnitūra. Augstspiedums. 14,28 uzsk. iespiedi.; 14.70 uzsk. krāsu nov.; 16.50 izdevn. 1. Metiens 50 000 eks. Pašūt. 523-5. Līgumcena. Izdevniecība «Sprīdītis», 226800 Rīgā, Aldaru ielā 2/4, Izdevn. № 21 /21/J-5. Iespiesta tipogrāfijā *Rota», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Vāks iespiests Rīgas Paraugtipogrāfijā, 226004 Rīgā. Vienības gatve 11. Izdevums sagatavots dialoga sistēmā DIS, piedaloties LRRA «Litta» skaitļošanas centram. Programmētājs V Rudzitis.
Setons-Tompsons E.
Se 854 Rolfs mūžamežos/ No angļu vai. tulk. V. Grēviņš; J. Kursītes ievads; Māksi. U. Sos- novskis.— R.: Sprīdītis, 1991.—271 lpp.
ISBN 5—7960—0102—7
Kanādiešu rakstnieks (dz. 1860. g.) visu dzīvi ir ceļojis un rakstījis grāmatas par meža zvēru dzīvi, par indiāņu un balto ieceļotāju attiecībām Ziemeļamerikā.
84. 7 Kan —44
Mežonīgā, noslēpumainā daba, visdažādākie zvēri, Rolfa un indiāņa Kuoneba raibie piedzīvojumi — ar visu to jūs sastapsities šajā grāmatā.
4703040100—21
S- 79—90
M 805 (11)—91
Ernests Setons-Tompsons
_ Rolfs mūžamežos
[1] angļu jūdze ir apmēram pusotra kilometra. (Tulk.piez).
[2] «skukums» jeb «skukumčoks» vienā indiāņu izloksnē nozīmē duļķainu ūdeni. (Tulk.piez.)
[3] kravas transports pa sauszemi. (tulk. piez.)
[4] ragaviņas. (tulk. piez.)
[5] ir vēl arī purva bebrs; tas dzīvo Dienvidamerikā. (Tulk. piez.)
[6] jā, cik man zināms, šis ir tas ceļš. (Tulk. no franču vai.)