Salikdams lēdiju Feneltriju un viņas meitu Džonk- vilu, Adrians pirmo reizi sajuta tādus kā sirdsapziņas pārmetumus par Rozijas iesaistīšanu šajā pasākumā.
Lēdija Feneltrija bija gara, majestātiska sieviete ar veselu gūzmu blāvi zeltainu matu, smalku profilu un sevišķi pašapzinīga pitona skatienu. Viņa runāja loti skaidri, neradīdama ne mazākās šaubas par pateikto, turklāt tādā balsī, kādā varētu uzrunāt vairākus simtus karavīru. Viņa lietoja lielu, lieliski izstrādātu lorneti, lai, izsakot pavēles, vēl pastiprinātu savu stindzinošo acu ietekmi, un viņas skatiens bija tāds, ka pilnībā paralizēja Adriana balss saites. Toties Džonkvila pilnībā izskatījās pēc tēva. Viņai bija tāda pati slaida ķermeņa uzbūve, kurai daba bija piešķīrusi sievišķīgas līnijas, tādas pašas lielas vijolīšu acis un gari, kastaņbrūni mati. Viņas smalkais, ēteriskais daiļums iedarbojās uz Adriana balss saitēm tāpat kā lēdijas Feneltrijas pētošais skatiens.
Kad viņi parādījās priekšistabā, viegli izspūruši un ar dedzināta korķa paliekām uz sejām, viņas gaišība pacēla lorneti un koncentrēja uz abiem tik niknu skatienu, ka Adrians nobālēja.
- Mana visudārgā, es tā priecājos, ka esat atgriezusies, — lords Feneltrijs vārgi izdvesa.
- Tā nevarētu gan padomāt, ja jau jūs nebijāt ieradies mūs sagaidīt, — lēdija Feneltrija auksti teica. — Kas tas tāds?
- O! Jā! - viņa gaišība teica. - Atļaujiet iepazīstināt, mīļā. Tas ir Adrians Rukvisls, kāda mana dārga koledžas drauga dēls. Viņš … ēēē … viņš te tā nejauši brauca garām, un es ielūdzu viņu viesībās. Adrian, šī ir mana sieva, un Džonkvila, mana meita.
- Kā jums klājas? — viņas gaišība apjautājās tādā tonī, kas liecināja, ka pat ziņa par viņa nenovēršami tuvo nāvi šo lēdiju neaizkustinātu.
- Nu, — viņa gaišība jautāja, berzēdams rokas, — kā jums labi klājās pilsētā? Vai nopirkāt daudzdauz jauku, lielisku mandņu?
- Rupert, — viņas gaišība teica, - esiet tik laipns un izbeidziet runāt ar mums kā diviem garīgi atpalikušiem bērniem. Starp citu, pilsētā bija ļoti nogurdinoši. Svarīgāk būtu uzzināt, kā. jums klājies ar sagatavošanās darbiem?
Viņa gaišība satrūkās un norīstījās. Adriana sirds sažņaudzās. Pat pēc šīs īsās tikšanās ar lēdiju Feneltriju viņš saprata, ka tā būs pēdējā sieviete zemes virsū, kura priecāsies par ziloni, pat. tik lieliski ietērptu, savās viesībās. Tomēr bija jau par vēlu, un vienīgais, ko viņš varēja darīt, bija sēdēt rāmi un ļaut lordam Feneltrijam sniegt paskaidrojumus.
- Sagatavošanās darbi! — lords Feneltrijs teica, burzīdams piedurknes un izlikdamies viltīgs. - Sagatavošanās … nu, ziniet, tagad es jums neko neteikšu, mīļā. Pateikšu vienīgi, ka sagatavošanās rit lieliski, nudien lieliski. Tas būs pārsteigums, dārgā. Bet manas lūpas ir aizzīmogotas. No manis tagad nevarētu izvilkt ne vārdiņa pat ar mežonīgiem zirgiem.
Šajos apstākļos, Adrians nodomāja, tas ari visticamāk ir pats labākais.
- Hm, - lēdija Feneltrija noteica, ietilpinādama šajā īsajā izsaucienā vairāk aizdomu un ļaunu priekšnojautu kā to spētu jebkurš tiesnesis. — Lai nu būtu, ja gribat būt bērnišķīgs. Patīkami dzirdēt, ka mūsu prombūtnes laikā neesat velti šķiedis laiku.
- Nē, nē! - viņa gaišība dedzīgi protestēja. - Zvēru pie dvēseles, dārgā, mēs strādājām kā zvēri, tieši kā zvēri. Viesību panākumi ir nodrošināti, dodu goda vārdu.
Nākošās divas dienas Adrians pavadīja drūmu priekšnojautu agonijā. Pūliņi pierunāt viņa gaišību visu izstāstīt lēdijai Feneltrijai bija veltīgi. Savā dzīvē pirmās oriģinālās idejas pārņemts, lords Feneltrijs negribēja no tās atteikties, un viņš zināja, ka viņas gaišība to visu apturēs, ja uzzinās.
Noslēpt ziloņa klātbūtni no tik visuresošas personas kā lēdija Feneltrija bija milzīgi grūd. Pirmais, ko viņa atklāja, bija pilnīgais augļu trūkums pusdienu galdā, un lords Feneltrijs to izskaidroja (pēkšņā iedvesmā) ar jaunu, kaitīgu vaboļu uzbrukumu, un šis paskaidrojums lēdiju Feneltriju (kas nebija spēcīga dabaszinātnēs) apmierināja. Viņa vienīgi atlaida no darba galveno dārznieku. Tad viņa atklāja, ka puse pāvu nelaimīgi slaistās pa parku bez astēm. Lorda Feneltrija paskaidrojums, ka tie metuši spalvu, tika uzņemts ar nievām, jo pat lēdija Feneltrija zināja, kad pāvi mēdz mest spalvu. Visi mežsargi tika sasaukti vienkopus, un viņas gaišība griezās pie tiem ar Bodicejas cienīgu uzrunu, rīkojumu izložņāt pa perimetru visu parku pāvu mednieku meklējumos un pavēli pieķeršanas gadījumā šaut nost uz vietas.
Šajā laikā Adriana pārkairinātajiem nerviem nepavisam nenāca par labu nepieciešamība celties augšā pusnaktī, lai izvestu Roziju pastaigāties pa piebraucamo ceļu, ko visai bīstamu padarīja daudzo apbruņoto mežsargu klātbūtne. Rozija no savas puses nepavisam nepalīdzēja. Savas bagātīgās diētas izlutināta, viņa bija pasākusi skaļi un griezīgi taurēt, kad vien persiku krava izbeidzās. Gan Adrians, gan lords Feneltrijs bija panikā, ka tikai lēdija Feneltrija nesadzirdētu šīs skaņas un nesadomātu tās izpētīt. Vakarā pirms viesībām viņi tiešām bija par matu no atmaskošanas. Viņi patlaban spēlēja kriketu līdzenā, zaļā maurā aiz mājas, kad pēkšņi no staļļu puses atlidoja griezīga un sašutuma pilna taurē- šana. Viņas gaišība, sagatavojusies sitienam, sastinga un paskatījās uz lordu Feneltriju, kurš, bezcerīgi mēģinādams pārkliegt Roziju, bija uzsācis skaļu, nemelodisku dziesmu.
— Kas tas par troksni? — viņas gaišība draudoši nopra-
sīja.
- Troksnis? — viņa gaišība pārjautāja, ar nevajadzīgu sparu uzsizdams pa bumbiņu. - Troksnis? Vai jūs domājāt manu dziedāšanu, dārgā?
- Nē, - viņas gaišība dzedri atteica.
- Es neko nedzirdēju, - viņa gaišība teica. - Un jūs, Adrian?
- Nē, - Adrians teica, vēlēdamies atrasties kaut kur citur. — Ne skaņas.
- Tas izklausījās, - viņas gaišība prātoja, - ne gluži pēc trompetes vai klarnetes, ne ari pēc kāda no tiem vulgārajiem instrumentiem, kādus spēlē orķestros.
Vējš vēlreiz atnesa līdz viņiem Rozijas neapmierinātības griezīgo izpausmi.
- Lūk! - viņas gaišība izsaucās, - šis te troksnis. — O, tas! - Adrians izmisis teica. Es domāju, tās varētu būt mednieku taures.
Lēdija Feneltrija nelikās pārliecināta. Viņa stāvēja un klausījās, galvu piešķiebusi, kamēr Adrians un lords Feneltrijs aizturēja elpu. Tomēr svētīgais klusums vairs netika pārtraukts. Visticamāk, ka lika piebraukta ķerra ar persikiem.
- Runājot par medniekiem, - viņas gaišība pēkšņi ieminējās, - vai esat dzirdējis, Rupert, par to apkaunojošo notikumu? Kāds cilvēks, neapšaubāmi jucis, visai necienīgā kārtā uzrīdījis medniekiem lielu, nevaldāmu ziloni.
Adrians smagi nosvieda kriketa nūju sev uz kājas.
- Jā, — lords Feneltrijs teica, pūlēdamies izskatīties sašutis. — Apkaunojošs notikums.
- Visbriesmīgākais šajā notikumā ir tas, - lēdija Feneltrija nošņācās, uzsizdama pa bumbiņu ar tādu niknumu, ka tā aizlidoja pāri trim līnijām, — ka šis vīrs bijis pilnīgi kails!
- Tiešām? — lords Feneltrijs saintriģēts teica. Viņš šķībi pablenza uz Adrianu, kurš bija noklusējis viņam šo detaļu.
- Neiedomājami pretīgi, - viņas gaišība teica.
- Pilnīgi kails, ko? - lords Feneltrijs pārjautāja, nepārprotami ieinteresēts. — Bet kāpēc viņam vajadzēja būt pilnīgi kailam - un ar ziloni?
- Zemākās šķiras, - lēdija Feneltrija deklarēja, - reizēm izrīkojas tiešām dīvaini, īpaši alkohola iespaidā.
šīs sarunas laikā Džonkvila bija stāvējusi un skatījusies debesīs. Tagad viņa pievērsa skatienu Adrianam.
- Es nekad neesmu redzējusi kailu vīrieti, - viņa teica.
- Džonkvil! - lords Feneltrijs šokēts izsaucās. - Es gribētu gan cerēt, ka neesi. Tam vēl laika atliku likām.
Šāds sarunas pavērsiens sekmīgi novērsa lēdijas Fe- neltrijas uzmanību no Rozijas taurēšanas, bet galīgi samulsināja Adrianu. Tagad viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka lorda Feneltrija nodoms lemts sakāvei. Lēdija Feneltrija nepavisam nebija tā sieviete, kas ar entuziasmu uzņemtu atklājumu, ka pēdējās pāris dienas viņas aprindās uzturējies jauns cilvēks, kurš pilnīgi kails uzbrucis medniekiem. Viņš vēlreiz bezcerīgi mēģināja par to pārliecināt lordu Feneltriju, bet tas bija nepielūdzams.
- Ļaujiet mums ar Roziju klusām nozust, - viņš lūdzās. - Varat būt drošs, ka jūsu sieva, visu atklājusi, eksplodēs kā vulkāns.
- Nieki, — viņa gaišība bezrūpīgi atteica. — Kad viņa ieraudzīs mūsu spožo ienācienu zālē, viņa no sajūsmas būs bez valodas.
Adrians nespēja iedomāties neko tādu, kas spētu likt lēdijai Feneltrijai palikt bez valodas.
- Bet kad viņa atklās, kas es esmu, — viņš iebilda, - un kad viņa ieraudzīs Roziju … un … un … kad viņa uzzinās visu par persikiem un pāvu astēm … - Viņa balss aprāvās. Iztēloties lēdiju Feneltriju uzzinām to visu reizē bija pāri viņa spēkiem.-
- Dārgo zēn, — viņa gaišība teica, - neuztraucieties. Jūs esat īsts nervu kamols. Es to jau pamanīju. Tas ir ļoti kaitīgi nerviem. Kad zilonis ienāks zālē, mana sieva, kas, kā būsiet ievērojis, ir visai atjautīga, tūlīt sapratīs, ka visā apkārtnē nevienā ballē nav piedalījies zilonis. Es jums galvoju, dārgo zēn, ka tas būs neaizmirstams vakars.
Tas tiešām bija neaizmirstams vakars, bet ne gluži tādā nozīmē, kā viņš to iztēlojās.
Lielā diena pienāca, un visa māja zumēja drudžainā rosībā. Viesību, zāle, kurā Rozijai vajadzēja iesoļot, bija 150 pēdas gara un 50 pēdas plata. Vienā galā bija divas masīvas, griezumiem rotātas ozolkoka durvis, kas veda uz akmens plāksnēm izliktu terasi. Pa tām Rozijai vajadzēja parādīties. Virs durvīm bija bezdelīgas ligzdai līdzīga menestrelu galerija. Telpu apgaismoja 24 gigantiskas lustras, kas karājās divās rindās visā zāles garumā, mirgodamas un vizuļodamas kā kājām gaisā piekārtas Ziemassvētku eglītes. Zāles grīda bija ievaskota un nopulēta tā, ka laistījās kā brūns ezers, un otrā zāles galā pretī durvīm bija gara rinda galdu, apklātu ar sniegbaltiem galdautiem. Uz tiem bija milzīgi sudraba trauki ar augļiem, auksti brieža cepeša gabali, omāri želejā, vizuļodami kā gigantiskas sarkanas blusas dzintarā, milzīgi brūni pīrāgi, pildīti ar rubeņiem, fazāniem un paipalām, žāvēti zuši zvilnēja pētersīļu un krešu pēļos, gigantiski laši, katrs rūpīgi ietērpts majonēzes mētelī ar melno ikru pogām; un pašā centrā, piece de resistance, vesela cepta cūka, lieliski dekorēta, ar rožainu ābolu mutē. Šo uzkodu ielenkumā bija lieli stikla trauki ar punšu, sudraba spaiņi ar šampanieti, veselas rindas sarkanvīna un portvīna pudeļu, lai darītu kungus laimīgus, un svaiga apelsīnu sula, citronu sula, persiku sula un rožains un balts saldējums, ar ko dāmām atsvaidzināties pēc valša virpuļiem. Dienai ritot, aktivitāte kļuva arvien drudžaināka, un Adrians vai nu pavadīja laiku stallī, instruēdams Roziju par lomu, ko tai nāksies tēlot, vai ari klejoja pa viesību zāli un blenza uz milzīgo mirdzošā parketa klājienu, juzdams kaut kur vēdera dziļumos bailes.
Patlaban pa mēness apspīdēto ceļu piebrauca pirmās karietes ar smalkiem, vaigubārdainiem kungiem un krāsainiem, smaržīgiem dāmu mākoņiem. Orķestris bija ieņēmis savu vietu menestrelu galerijā un spēlēja maigu, mierinošu mūziku. Adrians drūmi dzēra punšu un domās lādēja savu tēvoci, lordu Feneltriju un Roziju, kas viņu bija ievilkuši šajā afērā. Tomēr otrā glāze viņu iesildīja, un viņš paņēma vēl trešo. Viņš tikko bija nolēmis doties un uzlūgt Džonkvilu uz deju, kad lieliem soļiem parādījās varena auguma vīrs ar vaigubārdu, skaļi pieprasīdams dzeramo. Pirmajā mirklī Adrians viņu smalkajā apģērbā nepazina, bet tad šausmās sastinga. Šis vīrs, kas nu stāvēja viņam tieši blakus, bija Manks- peperas virsjēgers - laimīgā kārtā pārāk aizņemts ar punša patērēšanu, lai pievērstu uzmanību apkārtstā- vošajiem. Adrians, turēdams sejai priekšā mutautiņu, nepazīts izlavījās no viesību zāles un kā ārprātīgs metās meklēt lordu Feneltriju. Beidzot viņam izdevās to atrast un ar zināmām grūtībām pievērst sev viņa uzmanību.
- Kas ir … kas lēcies? - viņa gaišība īdzīgi noprasīja.
- Paklausieties, - Adrians šausmās čukstēja, - jums tas viss jāatceļ. Vai varat iedomāties, kas ieradies?
- Kas? - viņa gaišība jautāja.
- Mankspeperas virsjēgers, lūk, kas, - Adrians teica.
- To es jau zinu, — viņa gaišība izbrīnīts noteica. - Es viņu ielūdzu.
-Jūs viņu ielūdzāt?! - Adrians nespēja noticēt. - Bet kā jums šķiet, ko viņš teiks, ieraudzīdams Roziju?
- Ha, ha, - viņa gaišība atteica, - tieši tāpēc es viņu ielūdzu, dārgo zēn, lai redzētu, ko viņš teiks.
-Jūs laikam esat traks, - Adrians izmisis teica, - vai jūs saprotat, ka pēdējo reizi, kad viņš redzēja Roziju, tā saķēra viņu snuķī un nosvieda zemē? Ko gan jūsuprāt viņš teiks, te viņu ieraudzījis?
- Es domāju, tas būs ļoti uzjautrinoši, - viņa gaišība sprieda.
- Bet viņš draudēja mani ietupināt, - Adrians teica.
- O, neuztraucieties par veco Darsiju, — viņa gaišība bezrūpīgi noteica, — viņu es drīz vien nomierināšu.
Jau pārliecinājies par viņa gaišības pilnīgo nespēju nomierināt lēdiju Feneltriju, Adrians lieliski varēja iedomāties, cik efektīga būs iedarbība uz virsjēgeru.
- Nu, nu, dārgo zēn, - viņa gaišība teica, jūs alkal sākat uztraukties. Nomierinieties, es jūs ļoti lūdzu. Muma vajadzēs vēsu prātu savam priekšā stāvošajam darbiņam, vēsu, skaidru prātu. Es jūs pasaukšu pēc pusstundas, un tad pārģērbsimies. Es tikko varu sagaidīt efektu.
Viņš nozuda pirms panikas pārņemtais Adrians paguva to aizturēt.
Viesības ritēja pilnā sparā, un zāle ar valsējošajiem pāriem atgādināja lielu, viļņojošu puķudobi. Vīns un punšs plūda kā ūdens, un daudzi no tiem džentlmeņiem, kas bija ieradušies bāli un bezkaislīgi, tagad bija manāmi pietvīkuši, un tie, kas jau bija ieradušies piesār- tuši, nu bija galīgi sarkani. Nomocījušās dāmas bija sasēdušās kaktos un žēlabainās putnēnu balsīs sauca pēc saldējuma un citronu sulas. Adrians domīgi dzēra šampanieti un nākošajā pusstundā veltīgi centās aizmirst visu, kam vēl jāseko. Šampanietis iegūla viņa vēderā kā svina smaga likteņa bulta. Viņš tikko sprieda, vai no jauna nepievērsties punšam, kad viņam līdzās parādījās lords Feneltrijs.
- Tā stunda ir situsi, — viņa gaišība teica. — Šis ir mūsu lielā triumfa brīdis!
— Kā es vēlētos, lai varētu jums piekrist, - Adrians rūgti noteica, sekodams lordam Feneltrijam pa kāpnēm augšā.
Viņa gaišības guļamistabā viņu tērpi jau gaidīja, izklāti milzu gultā ar baldahīnu, un namzinis un sulainis, uztraukumā tērgādami, bija gatavi sniegt palīdzīgu roku. Pēc pusstundas lords Feneltrijs, izskatīdamies tik aziā- tisks, cik vien tas iespējams ar kastaņbrūnu vaigubārdu un vijolīšu zilām acīm, Adriana pavadībā devās lejā. Viņi sasniedza stalli, kur bija izklāts viss Rozijas ekipējums, laistīdamies eļļas lampu gaismā.
— Un nu, - lords Feneltrijs satraukts teica, - saģērbsim mūsu zvaigzni un sāksim mūsu lielo uznācienu. Es nevaru vien sagaidīt, kad redzēšu viņu sejas.