Adrians piegāja pie šķūņa un atvēra durvis. Viņš sajuta, ka ar saldo siena smaržu sajaucies cits, kodīgāks smārds. Adrians sarauca degunu: smaka likās ļoti pazīstama, taču viņš nespēja to atpazīt.
— Rozij? - viņš uzsauca. Krēslainajā šķūnī valdīja pilnīgs klusums. Viņu nesagaidīja spalgais prieka spiedziens, ar kādu Rozija vienmēr atsaucas uz viņa balsi.
— Rozij! - viņš vēlreiz norūpējies sauca. - Rozij, vai tu te esi?
Klusumā pēkšņi kāds skaļi, bet visai delikāti nožagojās. Adrianu pārņēma briesmīga priekšnojauta, un tajā pašā mirklī viņš atpazina aromātisko smārdu: tas bija rums. Viņš iesteidzās šķūnī, lukturi pacēlis, un atrada Roziju. Zilonene bija eleganti atzvēlusies pret sienu, savā nodabā sīki žagodamās, un ar kāju valstīja nelielu, bet neapšaubāmi tukšu pudeli. Adrians pārbijies blenza uz viņu. Kā tā tikusi pie ruma, viņš nevarēja iedomāties, bet nepārprotami, kamēr mājā valdīja svētku līksmība, Rozija vientulīgajā steliņģī bija sevis iepriecināšanai pa kluso ieķērusi kādu malciņu. Teikt, ka viņa nebija gatava iziet publikā, nozīmētu nepateikt neko. Viņa bija galīgi piedzērusies kā jebkura cilvēciska būtne, ko Adrians varētu sastapt. Kamēr viņš tā skatījās, Rozija satvēra siena kušķi un pēc viena vai diviem neveiksmīgiem mēģinājumiem pamanījās to iebāzt mutē. Viņa domīgi gremoja un smalki, dāmiski atraugājās. Pēkšņi Adrianu pārņēma milzīga atvieglojuma sajūta. Protams! Te bija atrisinājums! Mīļā, labā, dārgā Rozija - neatdarināmā Rozija - bija viņu izglābusi pēdējā mirklī! Ja viņam kaut kas tāds būtu iešāvies prātā, viņš pats būtu sagādājis rumu. Adrians izsteidzās no šķūņa pie lorda Feneltrija.
—Tagad to visu tiešām nāksies atlikt, - viņš triumfējoši iesaucās. - Viņa ir pieplāvusies.
— Piepļāvusies? — viņa gaišība apstulbis pārjautāja. - Ko jūs ar to domājat?
—Piepļāvusies … piedzērusies … piekodusies … pie- māvusies, - Adrians teica. - Viņa kaut kur sadabūjusi pudeli ruma un tagad ir galīgi pilnā.
— Dārgo zēn, - viņa gaišība noelsās, - tā taču ir katastrofa. Jūs domājat, viņa nevarēs uznākt?
—Nē, — Adrians atklāti paziņoja, - viņa nevar pat nostāvēt.
— Sabrukums, sabrukums pēc visa šī smagā darba, - viņa gaišība vaidēja. - Vai mēs nevaram viņu kaut kā pabalstīt, piemēram, ja abās pusēs ietu dārznieki?
—Nē, — Adrians teica, es jau teicu, ka viņa pat nevar paiet.
Šajā brīdī Rozija izstreipuļoja no šķūņa, sperdama pudeli sev pa priekšu.
— Dievs augstais! - lords Feneltrijs izsaucās. - Viņa atguvusies!
Rozijai bija uznācis viens no tiem dīvainajiem, acumirklīgajiem pusapskaidrības brīžiem, kādi gadās cilvēkiem pat dziļā skurbulī, bet Adrianam neizdevās to ieskaidrot lordam Feneltrijam. Kamēr viņi dedzīgi strīdējās, Rozija ieraudzīja savu kostīmu un ar līksmu — varbūt ne pārāk muzikālu — spiedzienu piešļūca klāt un nogūlās, lai viņu apģērbj.
— Lūdzu, — viņa gaišība triumfēja, - ko es jums teicu? Viņa ir pilnīgā kārtībā. Kad es jums saku, dārgo zēn, jūs pārāk uztraucaties.
— Bet es jums saku, — Adrians teica, — ka viņa ir piekodusies līdz augšai. Ja jūs gatavojaties vest viņu iekšā zālē, es ne par ko neatbildu.
Lords Feneltrijs rūpīgi nopētīja Roziju un maigi paplikšķināja tai pa galvu.
— Vecā, labā Rozija, - viņš teica. - Tu taču to izdarīsi, vai ne?
Rozija piekrītoši nožagojās. Par spīti Adriana protestiem, milzīgais, spīguļojošais tērps tika uzmests Rozijai mugurā, sēdeklis uzcelts un nostiprināts. Viņa gaišība ietrausās tajā un ērti iekārtojās.
- Nu, dārgo zēn, beidziet slaistīties, - viņš uzsauca. - Lielais brīdis ir klāt!
Juzdamies tā, it kā kāptu uz ešafota, Adrians ieņēma savu vietu Rozijai uz skausta. Bija tikai niecīga iespēja, viņš sprieda, ka izdosies Roziju ātri ievadīt zālē, tādejādi apmierinot lordu Feneltriju un pēc iespējas ātrāk aizvadot no skatuves. Par laimi Rozija bija labā noskaņā. Pēc Adriana uzmudinājuma sauciena viņa smagi pieslējās kājās un kādu mirkli domīgi zvārojās uz priekšu un atpakaļ. Viņi sekmīgi nonāca uz ceļa, kas veda apkārt mājai tieši uz terasi. Rozijas tieksme uz sānsveri radīja stipru haosu vairākās ceļmalas puķudobēs, bet pēdīgi viņa sasniedza durvis, pie kurām, satvēruši rokturus jau stāvēja namzinis un sulainis.
— Tagad, jūsu gaišība? — namzinis noprasīja aizžņaugtā balsī.
- Tagad, - teica lords Feneltrijs, sakārtodams turbānu un majestātiski atzveldamies sēdeklī. Sulainis un namzinis atvēra durvis, un orķestris pēc signāla pārtrauca spēlēt. Pārīši, kas bija līksmi dejojuši, sastinga. Lūkodamies pāri zālei, viņi durvju ielokā redzēja lielisku, ja nu vienīgi viegli iesviķojušu, austrumu greznības ainu. Apbrīnā spiegdami, viņi pameta deju placi un divās rindās sadrūzmējās pie sienām, aplaudēdami un sajūsmā tarkšķēdami.
— Tā, sākam, — lords Feneltrijs nosēcās. — Vediet viņu iekšā.
Noskaitījis īsu lūgšanu, Adrians veikli iebakstīja Rozijai ar papēžiem un gaidīja, kas nu sekos. Pāris mirkļu pagāja pirms Rozijas acis pierada pie lampu gaismas, bet tad viņa cauri ruma dūmakai saskatīja lielu, krāsainu ļaužu pūli, kas viņasprāt veidoja ringu, kurā tai uzstāties. Nejau velti Rozija bija pieredzējusi aktrise. Viņa izgrūda līksmu spiedzienu un teciņus ienesās zālē. To viņai nevajadzēja darīt.
Zāles grīda, nopulēta kā spogulis, nebija īpaši piemērota atbalsta virsma pat zilonim skaidrā prātā, kur nu vēl
Rozijas kondīcijā. Bez stingras kontroles pamestās pakaļkājas paslīdēja viņai apakšā, un viņa visai strauji apsēdās. Viss vēl būtu beidzies labi, pat šajos apstākļos, bet no ātruma, ar kādu Rozija bija ielēkšojusi zālē, viņa turpināja slīdēt pa spožo parketu kā ragaviņās. Adrians bija iekrampējies viņas ausīs un vilka no visa spēka, veltīgi pūlēdamies nobremzēt. Lords Feneltrijs, gandrīz augšpēdus gulēdams savā sēdekli, izkliedza neartikulētas komandas, bet neviens neko nespēja izdarīt. Zāli pildīja dāmu spiedzieni un kungu trakuma rēcieni, kamēr Rozija, mirguļodama kā milzīga dārgakmeņu kaudze, arvien lielākā ātrumā dārdināja pa zāli uz priekšu, līdz ietriecās garajā galdu rindā zāles pretējā malā. Uz grīdas nu pludoja punšs, šampanietis un astoņu šķirņu vīni. Ar saldējumu nojaukušies cepeša gabali, juku jukām ar augļiem, omāriem, zušiem un lašiem, pašķīda pa grīdu. Varenais rībiens, ar kādu Rozija galu galā apstājās, sadrebināja māju līdz pamatiem. Tad iestājās ilgs, satriecošs klusums, ko pārtrauca vienīgi Rozijas delikātā žagošanās.
Lēdija Feneltrija tiešām, varbūt vienīgo reizi dzīvē, palika bez valodas. Vīrs viņai bija apsolījis kaut ko oriģinālu, bet milzīgs, dārgakmeņiem nosēts zilonis, kas ar diviem aziātiskiem džentlmeņiem uz muguras pilnīgā autopilotā šļūc pa viesību zāli, bija kaut kas tāds, ko viņa nebūtu varējusi iedomāties pat vistrakākajos murgos. Trieciens, ar kādu Rozija bija nobremzējusi, atslābināja sēdekļa stiprinājuma siksnas, un tas novēlās zemē. Lords Feneltrijs cīnījās, lai izkļūtu no tā, izskatīdamies kā mirdzošs tauriņš, kas spirinās ārā no kokona. Ieraudzījusi viņu, lēdija Feneltrija uzreiz atguva runas spējas.
— Rupert! — viņa ieaurojās. — Ko tas nozīmē?
Uz šo jautājumu bija grūti atbildēt, bet lords Feneltrijs darīja, ko spēja.
— Pārsteigums! — viņš elsa, nervozi smaidīdams un novēcinādams ar roku pāri visam apkārt valdošajam, ar ēdienu un dzērienu piegāztajam haosam. — Pārsteigums, ko es jums solīju, mana dārgā.
Lēdija Feneltrija nodrebēja kā arfa ar pārlieku stingri savilktām stigām.
- Pārsteigums? - viņa pārjautāja aizžņaugtā balsī.
- Jā, dārgā. Galu galā nevienās viesībās visā apkārtnē nav piedalījies zilonis.
- Un es pilnīgi varu saprast, kāpēc, - lēdija Feneltrija mežonīgi nodārdināja. - Vai jūs beidzot aizvāksiet šo lopu?
Līdz pat šim brīdim Rozija rātni sēdēja uz dibena. Kaut arī viņa bija iedzīvojusies dažos nobrāzumos, to vairāk nekā kompensēja fakts, ka viņa acīmredzot nobremzējusi tieši ziloņu paradīzē. Viņai visapkārt paloja smalki, reibinoši dzērieni un klājās dažādi ēdamie, kā omāri, saldējums un medījuma rauši, kādus līdz šim viņa nebija baudījusi. Rozija laimīga staipīja snuķi un nomēģināja pa druskai no visa, ko vien varēja aizsniegt, ignorēdama Adrianu, kurš, joprojām sēdēdams viņai uz kakla, bez panākumiem centās pierunāt savu protežē piecelties kājās. Tomēr tagad Rozija atcerējās savas manieres. Šie jaukie, dāsnie cilvēki bija viņai sagādājuši lielisku maltīti, un vienīgais, kā viņa varēja par to atmaksāt, bija tos izklaidēt. Zilonene iesūca lielu malku šampanieša - sevis spēcināšanai, un tad mēģināja atcerēties tos trikus, ar kādiem tika priecējusi publiku savās cirkus dienas. Pēc pamatīgām pārdomām viņa nolēma apsēsties lūgšanās pozā.
Tā bija neveiksmīga izvēle. Par laimi Adrians pēdējā brīdī paguva nolēkt drošībā, jo alkohola iespaidā Rozijas līdzsvara izjūta bija nedaudz saļodzījusies, un viņa ar pērkonīgu rībienu atzvēlās uz muguras. Tā rezultātā no griestiem atdalījās viena no milzīgajām lustrām, nokrita zemē un sašķīda tūkstošos sīku, mirdzošu šķembu, kas izkaisījās pa visu zāli. Tā kā lustra sastāvēja no vismaz 350 lielām svecēm, to radītais ugusngrēks uz zāles grīdas bija tiešām efektīgs. Viesi panikā bezpalīdzīgi skraidīja pa zāli šurpu turpu, žēlabaini klaigādami. Dāmas monotoni regulāri krita ģībonī, atjēdzās un ģība no jauna, tāpēc vīrieši visu laiku bija aizņemti ar viņu uztveršanu kritienā.
Rozija bija ļoti pārstegta. Viņa neatcerējās nevienu reizi, kad viņas lūgšanās triks būtu uzņemts ar tādu sajūsmu. Viņa apvēlās uz sāniem, pieslējās kājās un ar starojošu skatienu nolūkojās uz izdemolēto viesību zāli. Šķita, ka ikviens palīdz viņai uzjautrināties. Adrians bija paķēris lielu sudraba spaini ar ledusūdeni un izgāzis pār līksmi sprakšķošajām svecēm. Tas veiksmīgi noslāpēja liesmas, toties zālē sacēlās lieli kodīgu dūmu mākuļi. Lēdija Feneltrija, gandrīz bez prāta no dusmām, bija sagrābusi lordu Feneltriju aiz viņa eleganto svārku atlokiem un purināja no visa spēka, turklāt šis skats bija tik aizraujošs, ka vairākas paģībušas lēdijas tūlīt atjēdzās, lai nepalaistu to garām.
Ciktāl Rozija varēja spriest, tās bija lieliskas viesības, tieši tādas, kādām tām jābūt, - ar milzu daudz ēdamā un dzeramā, un visi līksmojas līdz ar viņu. Viņa aši iesūca mazliet portvīna no garāmplūstošas tērces un prātoja, vai neatkārtot lūgšanos vēlreiz. Pēc pamatīgām pārdomām Rozija nolēma, ka tik lieliskas auditorijas priekšā kauns būtu atkārtoties, tāpēc labāk pamēģināja nostāties uz galvas. Šis triks nebija veiksmīgāks par lūgšanos, un viņa smagi novēlās uz sāniem. Kādu brīdi viņa gulēja, klusi žagodamās un prātodama, ko gan izdarījusi nepareizi.
Nelaimīgā kārtā orķestris šajā brīdī nolēma atsākt spēlēšanu. Muzikanti gan bija pamatīgi satriekti par grautiņu tur lejā, bet, ja jau viņa gaišība vēlas tā uzvesties, kam tiesības pārmest? Tomēr viņi bija veci ģimenes tradīciju cienītāji, un šis skats un troksnis, kādu radīja viņu gaišības, saķērušies cīniņā un apmainīdamies frāzēm, kam nāktos atskanēt vienīgi guļamistabas noslēgtībā, bija vairāk nekā tie spēja izturēt. Kaut ko vajadzēja darīt, lai saglābtu situāciju, un tā nu viņi strauji uzsāka jautru Vīnes valsi. Muzikanti nevarēja zināt, ka valsis senajās cirka dienās bija Rozijas programmas nagla. Satvērusi kaut ko pilnmiesīgu, blondi pievilcīgu snuķī, Rozija mēdza valsēt apkārt manēžai ar lielisku grāciju un aplombu. Pazīstamās melodijas skaņas aizplūda pie gulošās zilonenes un pamodināja viņā senas atmiņas. Viņa pietrausās kājās un miglainu skatu pavērās apkārt. Nelaimīgas sagadīšanās dēļ pirmā persona, kas gadījās Rozijai pa tvērienam, bija lēdija Feneltrija.
Lēdija Feneltrija, kas savos Feneltriju dzimtas koka komplicētajos un nepilnīgajos pētījumos bija tikusi tikai līdz 15. gadsimtam, pēkšņi atklāja sevi gaisā paceltu un virpuļotu, kā Rozijai šķita, jautrā valsī. Lēdijas griezīgos palīgā spiedzienus Rozija maldīgi noturēja par piekrišanas saucieniem, un laimīga turpināja valsēt. Viņa bija ar sevi apmierināta. Pašasprāt viņa vēl nekad nebija tik labi dejojusi. Tiesa, viņa pāris reizes pakrita, bet lēdiju Feneltriju turēja paceltu augstu gaisā, tāpēc viņai nekas ļauns nenotika. Rozija bija veikusi vienu diezgan neregulāru loku apkārt zālei, publikas šausmu pilno skatienu pavadīta, kad orķestris, pēkšņi atklājis, ka ziloni drīzāk uzmudina nekā nomierina, beidza spēlēt. Rozija nejutās apbēdināta. Viņa vairs nebija tika jauna kā kādreiz, zāle bija liela un lēdija Feneltrija smaga. Viņa nosprieda, ka izdarījusi pietiekoši daudz viesu uzjautrināšanai, un nolēma uzstāšanos beigt. Noguldījusi samaņu zaudējušo lēdiju Feneltriju uz auksto cepešu, četrpadsmit šampanieša pudeļu un laša paliekām, Rozija pacēla snuķi un skaļi, valdonīgi notaurējās.
Tā iespaids uz kompāniju bija savāds un acumirklīgs. Viņi saprata, ka šis monstrs, nobaudījis lēdijas Feneltrijas asinis, pašlaik grasās uzbrukt visā pilnībā. Mirkli visi stāvēja, it kā šausmās būtu zemē ieauguši, tad atjēdzās un metās bēgt. Viesi šaudījās pa zāli kā zaķi un, kā jau tas gadās kritiskos brīžos, daži no tiem nevis muka prom no Rozijas, bet nesās viņai tieši virsū. Viens no tiem, attīstīdams saviem apmēriem apbrīnojamu ātrumu, bija Mankspeperas virsjēgers. Pat savā stāvoklī Rozija viņu pazina. Viņa sajūsmā pašķielēja - vai šis nebija tas vīrs, kas tik laipni bija viņai palīdzējis toreiz, kad viņa uzstājās pļavā? Priekā smalki iespiegusies, Rozija veikli satvēra snuķī garāmskrienošo virsjēgeru un pacēla gaisā. Adrians
šausmās, ka virsjēgeru nepiemeklē lēdijas Feneltrijas liktenis, nolēma iejaukties.
- Rozij! - viņš ieaurojās, cenzdamies pārkliegt visu šo v jampadraci. — Liec viņu nost!
Rozija jutās pārsteigta, jo priekšnesums ar virsjēgeru bija tikko sācies. Viņa bija paredzējusi kā pēdējo māksliniecisko puanti iesviest virsjēgeru menestrelu galerijā. Bet viņa sāka just nogurumu, un ja nu ari Adrians liek likt virsjēgeru nost, kāpēc gan nepaklausīt? Viņa atslābināja snuķi un Mankspeperas virsjēgers visā savā septiņpadsmit stounu svarā skanīgi norībēja uz parketa. Adrians aizvēra acis un vēlējās būt miris. Kad viņš no jauna tās atvēra, blakus stāvēja lords Feneltrijs un raustīja viņu aiz piedurknes.
- Dārgo zēn, - viņa gaišība teica, - baidos, ka jums taisnība. Visa šī lieta bija kļūda.
Lūkodamies apkārt uz izdemolēto viesību zāli, uz spiedzošajiem, histēriskajiem viesiem, uz lēdijuFeneltriju, kas nemaņā gulēja ar galvu lašu kaudzē un uz paģībušo — varbūt pat beigto - virsjēgeru, Adrians neatrada sevī vēlēšanos iebilst.