Vēlāk Adrians nekādi nespēja saprast, kā viņam laimējās pamest Feneltrīholu neskartam. Viņš miglaini atcerējās, kā' kopā ar lordu Feneltriju bija aizvadījis Roziju no viesību zāles gruvešiem atpakaļ stallī. Viņš vēl atcerējās lordu Feneltriju sakām, ka pēc viņa personīgā viedokļa būtu prātīgāk, ja Adrians un Rozija "nozustu kokos" pirms lēdija Feneltrija vai virsjēgers, vai abi atgūst samaņu, un nākošais kadrs jau bija viņš un Rozija, kas, košajiem rateļiem grabot, soļo pa mēnessgaismas apspīdēto ceļu prom no Feneltrīholas. Roziju sāka mocīt paģiras un viņa samiegojusies diezgan drūmi uztvēra visu šo aktivitāti, kas radīja galvassāpes. Ari Adrianam sāpēja
galva, tikai citu iemeslu dēļ. Viņam bija šis tas šerps sakāms Rozijai, bet vienlaikus gribējās uzkrāt starp sevi un lēdijas Feneltrijas niknumu tik lielu attālumu, cik vien iespējams, tāpēc viņš mudināja Roziju soļot naskā riksī. Kaut arī nakts bija brīnišķīga, pie debesīm laistījās pilnmēness un zvaigznes mirdzēja kā rasas lāses milzīgā zirnekļu tīklā, bija krietni vien auksts, un ašā gaita palīdzēja abiem sasildīties.
Pēc trīs stundu ilga gājiena Adrians juta, ka nu viņi ir zināmā mērā drošībā, vismaz šonakt. Tomēr viņš gribēja atrast vietu, kur viņš un Rozija varētu paslēpties nākošajā dienā, jo viņš zināja lēdijas Feneltrijas dzelžaino raksturu un bija pārliecināts, ka šī dāma nenomierinā- sies, pirms abi nebūs atrasti, sagūstīti un nogādāti atpakaļ Feneltrīholā. Saruna ar lēdiju Feneltriju bija pats pēdējais, ko Adrians pašreizējos apstākļos vēlējās piedzīvot.
Ceļš līkumoja cauri laukiem un birztalām; nekur nerādījās neviena Adriana kārotā slēptuve. Viņam par lieliem sirdsēstiem, abi pašlaik ceļoja pa līdzenu, neskartu tīreli, kur būtu pagrūti noslēpt pat mazu šuneli, kur nu vēl kādu ar Rozijas gabarītiem. Cerēdams, ka tīrelis drīz beigsies un otrā pusē parādīsies mežs, Adrians pielika soli. Bet tīrelis likās augam arvien lielāks un lielāks, kamēr beidzot tas aukstajā rītausmas blāzmā pletās uz visām pusēm, ciktāl vien varēja saskatīt - purpursarkans, zaļš un brūns, bez kādām paslēpšanās iespējām. Tad, saulei lecot, tīrelis šķita aizdegamies. Vispirms no viršiem un irbuleņiem izvijās atsevišķas miglas šķieznas, tad tās saplūda kopā vienā caurspīdīgā priekškarā. Pāris minūšu laikā tas sabiezēja, un drīz vien visa ainava izgaisa pelēkā dūmakā. Rozija kļuva gandrīz neredzama jau divdesmit soļu attālumā, bet Adrians bija pārliecināts, ka, saulei pakāpjoties augstāk, migla drīz vien izklīdīs, tāpēc pašlaik ir īstais brīdis, lai atpūstos un mazliet iekostu. Viņš noveda Roziju no ceļa nelielā ieplakā, izsaiņoja tējkannu un drīz vien tā vārījās virs neliela ugunskura. Viņš pagatavoja tēju un maizi ar sieru. Tad viņš aplaimoja Roziju ar dažiem sakaltušas maizes klaipiem. Viņa tos vēroja ar dziļu nicinājumu, virpinādama ar kāju un dziļi nopūzdamās. Viņa atgriezās pie ratiem un izstiepa snuķi pēc alus muciņas, un Adrians pirmo reizi kopš pazīšanās ar Roziju zaudēja savaldību. Viņš pieleca kājās, metās pie Rozijas un no visa spēka iecirta viņai pa snuķi pļauku, tā ka Rozija, pārsteigta par tādu nelaipnu rīcību no sava dievināmā puses, atkāpās un izdvesa spiedzienu, kas galīgi neatbilda sitiena sagādātajām sāpēm. Viņa jutās pārsteigta un sāpināta; viss, ko viņa šobrīd vēlējās, bija malciņš alus izkaltušās rīkles alveldzēšanai un galvassāpju remdēšanai, un te nu Adrians sāk uzvesties kā ārprātīgs.
— Vācies prom no alus, tu … tu … tu … zilonis tāds! - Adrians šņāca. - Sasodīts, viss, par ko tu spēj domāt, ir tikai žūpot, žūpot, žūpot!
Viņš apsedza muciņu ar segu un notupās pie ugunskura, nīgri glūnēdams uz Roziju.
— Es tā pieņemu, ka tu nejutīsies laimīga, pirms nebūsi mani novedusi kapā, - viņš sarkastiski iesāka. - Tev nepietika ar ielaušanos manā dzīvē un tās izpostīšanu, tu vēl ņem un izbiedē pusi zirgu pilsētā, pārbaidi Mankspeperas medniekus un, pie joda, gandrīz nogalini virsjēgeru, un tad ej un izposti vienu no majestātiskākajām mājām Anglijā, dejodama ar lēdiju Feneltriju snuķī, it kā viņa būtu kāds trešās šķiras cirkaskuķis. Viņi droši vien jau tagad izsludinājuši milzu summas par mūsu notveršanu. Un padomā par tiem postījumiem: tikai lustra droši vien maksā savas 150 mārciņas. Bet vai tas tevi uztrauc? Vai tu jūti kaut visniecīgāko kripatu sirdsapziņas pārmetumu? Nē, tikai ne tu. Viss, par ko tu spēj domāt, ir iet un atkal piepļauties.
Viņš uz brīdi apklusa un pikti sabikstīja uguni. Rozija plivināja ausis un šūpoja snuķi šurpu turpu. Kaut ari viņa nebija uztvērusi visas šī savu varoņdarbu uzskaitījuma smalkākās fineses, viņa bija vērīga zilonene un no
Adriana balss toņa nojauta, ka viņš kaut kāda tai nesaprotama iemesla dēj jūtas saīdzis. Viņa ļod mīlēja Adrianu un labprāt būtu kaut ko darījusi, lai uzlabotu viņa omu. Viņa iedomājās, ka varētu pastāvēt uz galvas - varbūt tas novērsīs Adriana domas no problēmām. Rozija tikko grasījās izmēģināt šo pieņēmumu, kad Adrians no jauna ierunājās, tāpēc viņa pieklājīgi nogaidīja.
- Tagad viss, ko es vēlos izdarīt ar tevi, tu nolādētais dzīvnieks, ir par katru cenu nogādāt tevi piekrastē un tad atdot pirmajam, kas būs pietiekoši liels muļķis, lai tevi iekārotu. Un man ir pilnīgi vienalga, ko viņi ar tevi izdarīs … viņi var darīt ar tevi visu, kas vien tiem tīk … — Adrians ieturēja pauzi un pārlika savā prātā visšausmīgāko likteni, kāds varētu piemeklēt Roziju. - Viņi var nogrūst tevi kādā grabažu kaktā, ko es no sirds vēlētos. Viņi var izbāzt tevi un izlikt kādā muzejā. Tā varbūt būtu tev vispiemērotākā vieta. Man absolūti neinteresē, kas ar tevi notiks, tiklīdz tu nozudīsi no manas dzīves.
Adrians no jauna apklusa, lai ievilktu elpu, un Rozija, lai pierādītu, ka ir uzmanīgi sekojusi katram viņa vārdam, sīki iepīkstējās un saplivināja ausis.
— Nemaz nelūdzies, — Adrians bargi aizrādīja. — Esmu jau cieši apņēmies. Man ir skaidrs, ka vienu lietu es vairs mūžā negribu redzēt, un tie ir ziloņi, konkrēti ņemot, viens īpašs eksemplārs ar noslieci uz žūpošanu, kas blandās apkārt pa laukiem, sēdams visur aiz sevis postījumus un iznīcību. Tiklīdz nonāksim piekrastē, ar mūsu savienību būs cauri. Esmu izcietis vairāk kā cilvēks vispār spēj izturēt, tomēr esmu vēl palicis normāls. Tāpēc tev jāpazūd, kamēr vēl manī ir palicis maķenīt veselā saprāta. Tagad aizveries un ēd to savu maizi. Vairāk neko tu nedabūsi.
To teikdams, Adrians iesvieda ugunskurā vēl dažus zarus, ietinās segā un nosprieda pusstundu nosnausties, pirms migla izklīst. Viņš bija fiziski un garīgi tā nokausēts, ka tajā pašā mirklī iegrima dziļā miegā un svētlaimīgi nogulēja divas stundas. Kad viņš pamodās, migla jau bija izklīdusi, un pār tīreli lija saules gaisma. Viņš pieslējās sēdus un palūkojās apkārt; tas, ko viņš ieraudzīja, lika viņam šausmās pielēkt kājās. Kādas piecdesmit pēdas tālāk neliela strautiņa malā atradās koši izkrāsota, vienīgi nedaudz apbružāta kulba ar rūpīgi nolaistiem sarkanbalti rūtainiem aizkariem. Rozija ar nepārprotamu ekstāzes izteikmi acīs bija atbalstījusies pret to un tik enerģiski trina sānus, ka kulba līgojās un šūpojās vien. No kulbas plūda griezīga balss, cenzdamās pārkliegt Rozijas kasīšanās troksni.
- Pazūdi, es pavēlu! balss spiedza. - Atkāpies, riebīgais pekles dēmons! Nebukadnecara un Zālamana vārdā, tinies ratā! Erasmus un Prometeja Svēto Važu vārdā…
- Rozij! - Adrians kliedza. Ej prom no turienes!
Rozija pameta kulbu, dziļi nopūzdamās. Viņai tā
vien likās, ka Adrians pastāvīgi aizliedz darīt tieši to, kas viņai visvairāk patīk. Adrians pielavījās pie kulbas.
- Ei, jūs tur, iekšā! — viņš sauca. - Es milzīgi atvainojos …
- Pazūdi! - balss turpināja spiegt. - Tinies prom, tu dēmons, visu svēto …
- Es neesmu nekāds dēmons, - Adrians aizkaitināts atsaucās. — Varbūt jūs iznāktu laukā un ļautu man paskaidrot?
- Nē, nē, - balss spiedza, — tu mani nepiemānīsi! Es esmu tikai nabaga veca sieviete, un tu centies izmānīt mani laukā, lai tad pēcāk aizrautu dvēseli no mana ķermeņa … tinies ratā, es pavēlu …
- Vai jūs varbūt beidzot aizvērtos? — Adrians, galīgi noskaities, uzbrēca. - Es neesmu dēmons un jūsu dvēseli man nevajag. Kāpēc jūs neiznākat laukā, lai varu visu paskaidrot?
- Ja tu neesi dēmons, kā tad tu vari pakustināt kulbu? - balss viltīgi apjautājās.
- Tas bija mans zilonis, — Adrians paskaidroja. - Viņš gar to kasīja sānus.
- Izklausās tīri interesanti, - balss noteica.
- Ja jūs atvērtu durvis un paskatītos, jūs viņu ieraudzītu, - Adrians teica.
- Kā es zināšu, ka tas ir zilonis? - balss jautāja. — Es vēl nekad nevienu neesmu redzējusi.
Adrians dziļi ievilka elpu un aizvēra acis.
- Kundze, - viņš beidzot teica. - Es tikai gribēju atvainoties par neērtībām, kādas mans zilonis jums sagādājis, kasīdams sānus pie jūsu kulbas. Ja jūs neapmierina īsti kristīgā garā izteikta atvainošanās, man tiešām žēl. Un tagad visu labu, man jādodas tālāk.
- Nē, nē, neej prom, es jau nāku! - balss iekliedzās.
- Es nekad neesmu redzējusi ziloni.
Sekoja ilga pauze, kuras laikā Adrians saklausīja no kulbas iekšienes dažāda veida ņurdošas un murminošas skaņas, tad durvis ar brīkšķi atvērās un tajās parādījās valrieksta grumbaina seja, ko ieskāva izspūruši, sirmi mati. Tā piederēja sīkākajai vecajai lēdijai, kādu Adrians jebkad bija redzējis. Viņa izskatījās, Adrians sprieda, pēc mazas raganiņas. Viņa bija ģērbusies nodilušos, melnos velveta svārkos, kankarainā, sarkanā blūzē un biezā, melnā vilnas šallē. Viņa nopētīja Adrianu no galvas līdz kājām, kaut ko bezzobaini murminādama.
- Labrīt, — Adrians teica.
- Tā, kur šis ir? - vecā dāma noprasīja.
Adrians norādīja uz Roziju, kura patreiz centās izraut ar visām saknēm kušķi irbuleņu kļūdainā pārliecībā, ka tie varētu būt ēdami.
- Eeeeeeeeee! — vecā dāma pārsteigumā noelsās.
- Kaut kas tāāāds! Tik milzīgs … nu gāāān!
- Viņa ir pavisam rāma, - Adrians paskaidroja.
- Viņa tikai pakasījās pie jūsu kulbas.
- Es nekad vēl nebiju neko tādu redzējusi, - vecā dāma teica. - Apbrīnojams radījums … tiešām apbrīnojams.
- Vai jums, es tā iedomājos, zilonis nevarētu noderēt … ēēē … darbā? - Adrians cerīgi apjautājās.
- Darbā? — vecā lēdija saskaitās. - Tas nav nekāds darbs.
Viņa iespruka kulbā un izstiepa no turienes dēli, ko pakāra uz āķa pie durvīm.
- Lūk, kas es esmu, - viņa lepni teica, piegrūzdama ar īkšķi pie dēļa. - Feinākā ragana šajā apvidū.
Uz dēļa nedaudz greiziem drukādem burtiem bija rakstīts:
MELLA NELLA BALTA RAGANA. BRĪNUMDARBI. BURŠANAS. PAGĀTNES UN NĀKOTNES SKAIDROŠANA. NODZEN KāRPAS.
- O, — Adrians izdvesa pārsteigumā, ka vecā dāma tiešām izrādījusies ragana. - Cik ļoti interesanti.
-Jā, - viņa piekrita. - Es pašlaik dodos uz Tatlpeni- jas gadatirgu. Tu arī turpat?
- Nē, es dodos uz piekrasti, Adrians teica. — īstenībā es nemaz nezinu, kur pašreiz atrodos. Vai jūs man neizstāstītu īsāko ceļu?
- Varbūt iekodīsim ko brokastīs? ~ Mellā Nella ierosināja. — Jūs taču nevarat ceļot tukšiem vēderiem.
- Ļoti laipni no jūsu puses, - Adrians atbildēja, - bet es jau tikko pabrokastoju.
- Aukstu truša gaļas pīrāgu? - Mellā Nella apjautājās. - Mazliet auksta truša gaļas pīrāga, pašceptu maizi un krūzi tējas, ko?
No domas par aukstu truša gaļas pīrāgu Adrianam mutē saskrēja siekalas.
- Nu labi, ja vien esat pārliecināta, ka visiem pietiks, — viņš piekāpās.
- Atliektiem galiem, - Mellā Nella teica. - Pakur uguni zem tējkannas, es atnesīšu pīrāgu.
Tā nu Adrians, Rozija un Mellā Nella sēdās brokastot kopā. Pīrāgs bija brīnumgards, garoziņa pati kusa mutē, rožaini un koraļļsārti truša gaļas gabaliņi vīdēja pikantā, dzintarbrūnā želejā. Adrians nosprieda, ka nekad mūžā nav ēdis neko tik gardu, pat Feneltrī- holā. Pēc trešā pīrāga gabala viņš pat sāka uzlūkot
Roziju ar mazāk žultainu aci. Piedzinies ar pīrāgu un karstu tēju, Adrians kļuva vaļsirdīgs un pastāstīja Mel- lajai Nellai par visām likstām, kādās iekūlies, kopš Rozija ienākusi viņa dzīvē. Viņam par pārsteigumu, Mellā Nella to visu uztvēra kā lielāko joku, kādu jebkad mūžā dzirdējusi, un, klausīdamās viesību aprakstu, smējās tā, ka apraudājās, un Adrianam pret savu gribu nācās smieties līdzi.
- Ak tu žēlīgs! Ak tu žēlīgs! - Mellā Nella elsa, pie sāniem tverdamās. - To nu gan es gribētu redzēt!
- Tagad, kad viss aiz muguras, man ari jādomā, ka tas tiešām bija diezgan jokaini, - Adrians piekrita. - Bet tobrīd gan man smiekli nenāca.
Mellā Nella slaucīja acis, no kurām joprojām straumēm plūda smieklu asaras. Tad viņa parakņājās kabatās un sadabūja notaukotu un apbružātu kāršu kavu.
- Nāc nu šu', - viņa teica. - Es atklāšu tavu laimi un pastāstīšu visu, kas tevi gaida.
- Es neesmu īsti pārliecināts, vai gribu to zināt, — Adrians teica.
- Blēņas, - Mellā Nella stingri attrauca, - protams, gribi - visi to grib. Tā, tagad pārdali kārtis un izliec pa septiņām sešās rindās.
Adrians piesardzīgi sajauca un pārdalīja kārtis, un izlika tās rindās. Mellā Nella pagrieza tās ar attēliem uz augšu un iedziļinājās zīlēšanā, pie sevis klusi murminādama.
- Ha, ha! - viņa izsaucās tik pēkšņi, ka Adrians palēcās.
- Kas ir? - viņš nervozi jautāja.
- Nekas, - Mellā Nella teica. - Tava nākotne ir visai neskaidra, nudien, ļoti neskaidra.
- O, lai paliek, nepūlieties, - Adrians atvieglots teica.
- Nē, nē, tūlīt būs skaidrs, - Mellā Nella attrauca. -Es te redzu, ka tu dosies ceļojumā pa jūru.
- Pa jūru? - Adrians pārsteigts pārjautāja. - Kā, ar Roziju?
- Un vēl es redzu briesmas, - Mellā Nella turpināja, pazeminādama balsi līdz sēcošam čukstam, - briesmas un maza auguma resnu vīru. Viņš tev sagādās lielas nepatikšanas.
- Varbūt jūs varētu pareģot kaut ko jauku? - Adrians žēlabaini teica. - Man jau lāpāt pietiek nepatikšanu.
- O jā, es redzu arī šo to jauku. Bet tas ir neskaidri, ļoti neskaidri, - Mellā Nella teica. - Es priecājos, ka visiem maniem klientiem kārtis nerādās tik neskaidras, citādi mēs netiktu nekādā galā.
Viņa iebāza kārtis kabalā, sadabūja īsu, melnu pīpi un aizkūpināja to.
- Lūk, ko es tev teikšu, viņa teica, izpūzdama pelēkus dūmu mākoņus. - Tev tagad labāk vajadzētu laisties lapās, jaunekli. Tev vēl jātiek pāri krietni lielam tīrelim, kas ir pliks kā ola. Es tev ieteiktu, lūk, ko. Ej tik pa šo pašu ceļu uz priekšu dažas jūdzes, varbūt kādas sešas vai septiņas, tad būs pagrieziens pa labi. Tā gan būs tikai tāda grumbuļaina taka, bet tā ved cauri mežainām ielejām un tur būs lielākas iespējas paslēpties. Tad vēl kādas divdesmit jūdzes tālāk taku šķērso dzelzceļš, skaidrs? Un tūlīt pēc tam būs krustceles. Nogriezies pa kreisi, un tu nonāksi pie krodziņa "Vienradzis un Arfa", kas pieder ļaužiem, vārdā Filigriji. Tie ir jaukākie cilvēki šajā apvidū un ļoti mīl dzīvniekus. Droši vien viņi ļaus tev tur palikt un nogaidīt, kamēr vētra pārskrien. Pasaki šiem, ka tevi sūta Mellā Nella.
- Jūs esat ļoti laipna, — Adrians iepriecināts teica. — Esmu jums ļoti pateicīgs.
- Nu jā, — Mellā Nella filozofiski teica, - ja mēs, ceļavīri, viens otram nepalīdzēsim, tad ir galīgi skaidrs, ka neviens to nedarīs.
Adrians iejūdza Roziju un atvadījās no Mellās Nellas.
- Neatvadīsimies, - Mellā Nella mīklaini teica, — mēs atkal satiksimies, kad parūkas nogatavosies.
- Ko? - Adrians apstulba.
- Joks, - Mellā Nella sardoniski atteica. - Paliec sveiks!
Tā nu Adrians un Rozija devās pāri mirdzošajam tīrelim un ap pusdienlaiku nonāca pie Mellās Nellas aprakstītā pagrieziena. Viņai bija taisnība, taka ievijās starp nelieliem pauguriem un solīja daudz lielāku iespēju paslēpties, ja gadījumā ķērāji nonāktu uz viņu pēdām. Ceļinieki ieturēja pusdienas netālu no maza dīķīša, kura saturs bija vienīgais šķidrums, ko Adrians Rozijai atvēlēja, par ko tā visai sapiktojās. Tad viņi turpināja ceļu.
Saule tobrīd iegrima milzīgā spalvainu mākoņu gūzmā rietumu pusē, tūlīt vērsdama to zeltainu, zaļu un sarkanu. Pār tīreli nolaidās purpurkrāsas mijkrēslis, un mazi sikspārnīši spurdza un plīkšķinājās pār taku kā metronomi. Taka uzvijās uzkalnā, no kura galotnes Adrians ieraudzīja tālāk ielejā spīdam dzelzceļa sliedes.
— Klāt esam, Rozij, — Adrians teica. - Nav vairs tālu.
Rateļi tinkšķēdami kratījās lejā ielejā. Viņi sasniedza
dzelzceļu un Rozija uzmanīgi devās tam pāri. Paklausot Adriana komandām, viņa lēni vilka ratus aiz sevis, tomēr riteņi atsitās pret sliedēm. Tad Adrians ar plecu atspiedās pret ratiem un vienlaikus deva Rozijai rīkojumu vilkt. Rati pacēlās, mirkli karājās gaisā, tad smagi pārvēlās pāri vienai no sliedēm. Šajā brīdī Adrians saprata, ka tas, kurš bija projektējis sliežu ceļu, acīmredzot bija to darījis ļaunā nolūkā gūstīt poniju rateļus, jo riteņi tagad bija cieši ieķīlēti starp sliedēm un vairs nekustējās ne uz priekšu, ne atpakaļ. Kad Rozija sāka vilkt, ilksis brīdinoši iekrakšķējās, un Adrians baidījās, ka tās varētu salūzt. Paskatījies apkārt, viņš ieraudzīja tālāk takas pusē veca gultņa paliekas. Viņš iedomājās, ka to varētu izmantot par sviru. Norīkojis Roziju stāvēt mierīgi, Adrians aizgāja, lai to atnestu, un tieši tad, kad viņš atgriezās, tālumā kļuva dzirdams vilciens.
Adrians bija tā aizrāvies, cenzdamies nodabūt rateļus no sliedēm, ka nenovērtēja, no kāda attāluma nāca skaņa. Bet tagad, griezīgi kaukdams, rēkdams un klaudzēdams, vilciens pēkšņi bija gandrīz klāt. Aukstos sviedros mirkdams, Adrians ar savu nešļavu grīļodamies saļima uz sliedēm, juzdams, kā tās klaudz un raustās tuvā vilciena gaidās. Viņam jādabū rati nost no ceļa. Vilciena rēkoņa jau bija biedējoši tuvu, kad Adrians beidzot aizkļuva līdz rateļu aizmugurei un pagrūda zem tiem gultni. Viņš atspiedās pret to ar plecu un cēla.
— Velc, Rozij, velc! viņš kliedza, un Rozija rāvās uz priekšu. Rateļi pacēlās, mirkli sastinga uz vietas, un tajā mirklī, kad vilciens kā plēsonīgs pūķis izauļoja no pagrieziena, pārvēlās pāri sliedēm. Rati ir drošībā, Adrians triumfēdams nodomāja. Viņš pagriezās, lai nolēktu no sliedēm, bet vilciens aizķēra viņu lēciena brīdī un slaidā lokā atsvieda malā. Adrians ievēlās viršos, asinīm noplū- dis un ļengans kā lupatlelle, kamēr vilciens traucās tālāk, neaizkustināms un pērkondārdošs, zeltainas gaismas zibinādams un mirdzošas dzirksteles šķiezdams kā meteors. Tas nozuda tālumā un troksnis pamazām izgaisa. Adrians, noasiņojis un bez samaņas, čokurā sarāvies palika guļam viršos, bālo seju pavērsis pret zvaigžņotajām debesīm.