Kad Adrians atvēra acis, viņa pirmās sajūtas bija, it kā viņš gulētu gultā, kas sastāv vienīgi no sarkani nokaitētām adāmadatām. Viss ķermenis skaudri sāpēja, un labā roka šķita nejūtīga un sadragāta. Zvaigznes debesīs virs viņa visneparastākajā kārtā raustījās šurpu turpu un pirmajā brīdī apstulbināja viņu, līdz beidzot Adrians saprata, ka uz guļ muguras rateļos, kas lēni ripo uz priekšu pa tumšo ceļu.
Kā gan viņš tur nokļuvis? Pēc ilgām pārdomām Adrians secināja, ka tā būs bijusi Rozija (uzticīgā, saprātīgā Rozija), kas iecēlusi ratos viņa nejūtīgo ķermeni. Viņš mēģināja piecelties sēdus, bet cauri visam augumam izskrēja skaudras sāpes, un viņš zaudēja samaņu.
Kad viņš atguvās, rati vairs nekustējās, un tieši viņam virs galvas brīnumainā kārtā bija parādījusies izkārtne ar uzrakstu "Vienradzis un Arfa", kuram blakus sīciņš zīmējums attēloja šo neparasto kombināciju. Cik gudri no Rozijas puses, viņš miglaini nodomāja, atrast tieši to vietu, uz kuru viņi devās. Ja Adrians būtu pie skaidrākas saprašanas, tad gan apjaustu, ka Rozija, veikusi glābšanas operāciju, aši vien bija steigusies turp, kur snuķis viņai bija ziņojis esam vecu un aromātisku krogu. Ar milzu pūlēm, sāpēs saviebies, Adrians nokļuva uz ceļa. Viņa labā roka ļengani nokarājās un viņš bija pārliecināts, ka tā ir lauzta. Kājas bija gluži bezspēcīgas, un viņš streipuļoja kā piedzēries. Rozija līksmi iespie- dzās un vicināja ausis. "Vienradzis un Arfa", kā Adrians redzēja, bija veca, gara koka ēka ar salmu jumtu kā milzīgu krokainu garozu pār pastēti. Pa atvērtajiem logiem lija zeltaina gaisma. Adrians grīļīgi pārs- treipuļoja pār ceļu un atbalstījās pret durvīm. Viņš atkal sāka jusies slikti un baidījās, ka tikai no jauna nezaudētu samaņu, pirms vēl nokļūs šajā draudzīgajā gaismā. Viņš satvēra metāla klaudzināmo riņķi un pērkonīgi nodimdināja pret ozolkoka durvīm, tad atspiedās pret stenderi un centās pārvarēt nelabumu, kas mācās virsū. Viņš izdzirdēja soļus, tika atšauta bulta un sparīgi atrautas durvis.
Tur gaismā stāvēja viens no resnākajiem cilvēkiem, kādus Adrians savā mūžā bija redzējis. Viņš bija ģērbies kreklā un biksēs un apāvis milzu lielas, puķainas čības, bagātīgi izšūtas ar saulespuķēm, kliņģerītēm, krizantēmām un tamlīdzīgiem ziediem košās krāsās. Viņa seja bija apaļa un sārta kā zīdainim, un viņa milzīgā galva bija vainagota ar šķidru, kušķainu, blāvi dzeltenu matu oreolu. Zem pēdējā no viņa dubultzodiem milzīgais vēders izliecās tik lielā un cēlā lokā, kam līdzās guzainais balodis izskatītos galīgi noliesējis. Viņš skatījās uz Adriana noskrandušo, asins traipiem klāto stāvu bez jebkādas emociju izpausmes sejā.
- Labvakar, — viņš teica maigā, trīsuļojošā, flautai līdzīgā balsī. - Vai jūs kaut ko vēlaties?
- Negadījums, - Adrians neskaidri nomurmināja. - Mani aizķēra vilciens. Rozija palika ārā.
Krogs un resnais vīrs nozuda tumsā, Adrianam sabrūkot uz priekšu. Resnais vīrs apbrīnojamā ātrumā uztvēra viņu kritienā, apvija savas masīvās rokas viņam apkārt un pacēla viņu viegli kā spalviņu. Vīrs pagriezās un gāzelēdamies ienesa Adrianu krodziņā. Parādes durvis veda tieši milzīgā, ar akmens plāksnēm izliktā virtuvē, kuras vienā malā pavardā liesmoja uguns, atblāzmoda- mās garu garajās vara pannu rindās pie sienām. Resnais vīrs nolika Adrianu uz liela zirgastru dīvāna, atlaida vaļīgāk viņa kaklasaiti un tad steigšus aizgāzelējās pie bāra istabas otrā malā. Viņš ielēja glāzē brendiju un atgriezās pie dīvāna, pacēla Adriana galvu un ielēja mazu malciņu tam mutē. Adrians nosprauslojās, sāka klepot un atvēra acis.
- Nu re, — resnais vīrs apmierināts teica savā flautai līdzīgajā balsī, - tā ir jau labāk. Tagad tikai guliet mierīgi, kamēr es atradīšu kaut ko, ar ko jūs apsegt.
Adrians tuvredzīgi vērās apkārt milzīgajā virtuvē ar bāru vienā un prāvu pavardu otrā galā; brendijs sasildīja viņu un likās atvieglojam mokošās sāpes. Resnais vīrs atgriezās ar milzīgu, kupenai līdzīgu dūnu segu.
- Domāju, ka tā būs silti, - viņš vīteroja, rūpīgi apbāzīdams Adrianam segu. — īstas zosu dūnas. Vissiltākais, ko vispār var dabūt. Kad es biju Tibetā, es vienmēr tādu valkāju.
Pat savā grūtajā stāvoklī Adrians pavīpsnāja, iedomādamies šo resno vīru valkājam zosu dūnu segu.
-Jūs esat ļoti laipns, - Adrians teica. — Piedodiet, ka sagādāju jums neērtības.
- Nepavisam, — resnais vīrs nostabulēja. - Ar prieku, dārgo ser. Iedzeriet vēl mazliet brendija. — Viņš pieturēja Adriana galvu, kamēr tas iemalkoja atlikušo brendiju.
- Brendijs ir viena smalka manta, - resnais vīrs aizrautīgi teica. - Kad es biju Ēģiptē, liellaivas to mēdza regulāri piegādāt no Francijas.
- Piedodiet, ka joprojām jūs apgrūtinu, - Adrians teica, - bet Rozija palikusi ārā.
- Ak jā, — resnais vīrs teica. - Es pavisam aizmirsu. Jūs taču to teicāt, pirms zaudējāt samaņu. Cik nolaidīgi no manas puses; nabaga mazulīte. — To teicis, viņš apbrīnojami veikli apgriezās un viļņoja uz durvīm. — Viņa ir … — Adrians iesāka, bet resnais vīrs jau bija nozudis.
Sekoja ilga pauze, ko pārtrauca vienīgi Rozijas spiedziens. Tas bija viens no viņas sajūsmas spiedzieniem, bet tas skanēja pilnīgi atšķirīgi no viņas parasti izdotajām skaņām. Adrians varēja vienīgi cerēt, ka tā ir laba zīme. Varbūt viņa nodomāja, ka resnais vīrs ir otrs zilonis, un šādi sasveicinājās ar viņu. Pēkšņi resnais vīrs atkal parādījās, viņa sārtajā bērna sejā rotājās smaids. Viņš mirdzošām acīm dejoja ap dīvānu, rokas sizdams.
- Zilonis, - viņš trīsulīgi dūdoja. - īsts, dzīvs zilonis. Dārgo zēn, jūs vienkārši nevarējāt man atvest ko citu, par ko es vairāk priecātos. Man nav bijis neviens zilonis kopš tā laika, kad biju Nagarapūrā. Un es viņai ari patīku. Viņa tikko aplika man snuķi ap kaklu.
O jā. Viņa ir ļoti draudzīga, - Adrians piekrita.
- Es atceros, - resnais vīrs sapņaini turpināja, - reiz man tādu piederēja simts un viens. Ak, tās laimīgās dienas. Tīģeru medības, greznība, ceremonijas …
- Piedodiet, ka jūs pārtraucu, — Adrians teica, — bet es gribētu zināt, vai būtu iespējams satikt ārstu? Es tiešam domāju, ka esmu lauzis roku.
- Manu dārgo zēn, visu, ko vēlaties, - teica resnais vīrs. - Jums tikai jāguļ rāmi, un mēs jums dabūsim ārstu. Samī būs atpakaļ pēc minūtes, un tad viss tiks noorganizēts. Kamēr gaidām, vai man būs tās gods ievietot jūsu ziloni mūsu stallī?
- Protams, - Adrians teica, - ļoti laipni no jūsu puses.
- Es jums galvoju, - resnais vīrs dedzīgi apgalvoja, - tas man ir liels gods.
- Viņas ķēdes ir ratos, - Adrians paskaidroja, - un varbūt jūs iedotu viņai ko paēst?
- Neraizējieties ne par ko, - resnais vīrs teica, paceldams vienu tuklo pirkstu. - Es par visu parūpēšos.
Viņš nozuda pa durvīm, un Adrians dzirdēja viņu trīsuļojošā balsī uzrunājam Roziju. Atskanēja ratu graboņa, tiem nozūdot aiz krodziņa, un pēc desmit minūtēm resnais vīrs bija atpakaļ; viņš baloža gaitā pārdejoja pāri flīzēm izklātajai virtuvei un izskatījās kā milzīgs, rožains labvēlības mākonis.
- Vēl brendiju? - viņš nostabulēja. - Sāpju remdēšanai. - Viņš devīgi iešļāca brendiju divās glāzēs un vienu iespieda Adrianam rokā.
- Uz jūsu veselību, mister … ēēē …, - Adrians iesāka.
Resnais vīrs izbolīja apaļās acis, izskatīdamies kā
gigantisks zīdainis, kam sēžamvietā iedūrusies saspraužamā adata.
- Manu dārgo ser, - viņš iespiedzās, — cik neuzmanīgi no manas puses. Tas viss no uztraukuma par ziloni un visu citu. Peregrīns Filigrijs, vienmēr jūsu rīcībā. - Viņš palocījās tik zemu, cik vien vēders atļāva.
- Adrians Rukvisls, - Adrians teica, neatpalikdams laipnībā, — vienmēr jūsu rīcībā.
- Jauki, - teica misters Filigrijs, - bezgala jauki. Tagad mums atliek tikai sagaidīt Samī. Varbūtūs gadījuma pēc esat izsalcis?
- Īstenībā nē, - Adrians aizbildinājās. — Es jūtos pārāk slikti, lai kaut ko ēstu.
Resnais vīrs aiztusnīja pie milzīga ādas krēsla un uzmanīgi novietojās uz tā.
- Tā, un nu pastāstiet, dārgo ser, - viņš svinīgi iesāka, sakrustojis tuklos pirkstus, — tieši pirms zaudēt samaņu, jūs teicāt, ka jūs aizķēris kāds vilcēns? Es zinu, ka viss šai pasaulē ir iespējams, bet es bezgala dievinu detaļas.
- Nevis vilcēns. Tas bija vilciens, - Adrians teica un sāka stāstīt savus piedzīvojumus uz dzelzceļa. Viņš jutās sasilis un gurdens, un sāpes ķermenī arī nelikās vairs tik skaudras. Viņš jutās arī drusku iereibis, jo misters Filigrijs cienāja ar brendiju devīgi, lai neteiktu vairāk.
- Neparasti, - misters Filigrijs teica, acis iepletis klausīdamies Adriana stāstu, - visai neparasti. Atceros, kad es vadīju Lielā Transsibīrijas Dzelzceļa celtniecību, mums bija trakas problēmas ar vilkiem. Ne tikai ēda nost strādniekus, jūs saprotat, bet ari nosprostoja sliedes. Veseliem bariem, manu dārgo ser.
- Abbburoši, - Adrians teica, ar grūtībām kustinādams mēli. - Apppsolūti abbburoši.
- Ē! — misters Filigrijs pēkšņi iespiedzās, - klau!
Adrians kā caur miglu saklausīja kaut kur ārā zirga
pakavu dipoņu.
- Tur būs Samī, - misters Filigrijs starodams paskaidroja.
Viņš pieslējās kājās un izdejoja no virtuves kā no aukliņas norāvies balons.
- Samī! Samī! - viņš sauca ārā naktī. - Nāc ātri, mums te ir zilonis\ - Tad viņš atlīgoja atpakaļ un uzsmaidīja Adrianam. — Cik satraucoši, — viņš teica.
Nez kāpēc Adrians bija iztēlojies Samī par garu, tievu un diezgan sērīgu personu kā pretpolu mistera Filigrija bumbveidīgajam, zīdaiņsejainajam šarmam; tādēļ viņš sāka uztraukties, vai brendijs nebūs atstājis spēcīgāku iespaidu nekā sākumā šķita, kad pa durvīm ienāca apmēram divdesmit trīs gadus veca, slaida meitene. Pat garie svārki un cieši ap pleciem apņemtā biezā šalle nevarēja apslēpt viņas auguma smuidrumu. Viņai bija sirdsveida seja un deguns ar pekiniešiem piemītošo šarmu, īsi, kastaņbrūni mati un milzīgas acis, kā Adrians vēlāk atklāja - lapu zaļas ar zeltainu vizmu. Viņa apstājās durvīs, ar pārsteigumu nopētīdama Adrianu. Adrians atmeta segu un, par spīti sāpēm, mēģināja piecelties kājās.
- Nē, nē, nē! - misters Filigrijs izsaucās trīsuļojošās šausmās. - Jūs nedrīkstat kustēties. Samī, šim nabaga cilvēkam uztriecies vilciens, un viņš mums atvedis visburvīgāko ziloni.
Meitene lēnām novilka cimdus un tad cauri virtuvei tuvojās viņiem. Adriana miglainajam skatienam viņa šķita drīzāk peldam nekā ejam, bet viņš to piedēvēja brendijam.
- Dieva dēļ, ko tu runā, tēt? - viņa jautāja.
- Viņam ir zilonis, - misters Filigrijs paziņoja triumfējoši, kā mēdza paskaidrot pilnīgi visu. — Padomā tikai, Samī. Tsts zilonis, šeit.
Meitene uzmeta viņam ašu, nepacietīgu skatienu, tad pagriezās pret Adrianu un pastiepa roku.
- Es esmu Samanta Filigrija, viņa teica un pasmaidīja tā, ka Adrians bez kāda saprotama iemesla nosarka līdz matu galiem. - Baidos, ka mans tēvs nav īpaši spējīgs notikumu skaidrotājs. Varbūt jūs papūlētos aizpildīt spraugas?
Nenovērsdams skatienu no mistera Filigrija vēdera, kas satraukumā cilājās, Adrians vēlreiz pastāstīja par nelaimes gadījumu. Kad viņš bija beidzis, Samanta dziļi ievilka elpu, pagriezās un draudoši nopētīja savu tēvu, kamēr tas nervozi spēlējās ar pirkstiem un pamazām piesārta.
- Un ko tu esi paveicis šajā lietā? - viņa painteresējās.
- Paveicis? - misters Filigrijs aizkustinoši nevainīgi pārjautāja. - Kā, nu pilnīgi visu, mana dārgā. Es iedevu viņam brendiju un ievedu ziloni stallī.
- Nē, nudien, - Samanta nopūtās, - tu esi bezcerīgs. Šis nabaga zēns, tavai zināšanai, te guļ nāvīgi ievainots, un viss, ko tu iedomājies darīt, ir tērgāt par ziloņiem.
- Es tikai iedomājos, ka pagaidīšu, kamēr tu atgriezīsies, - misters Filigrijs labinājās. - Tu šīs lietas vienmēr padari daudz labāk.
Samanta veltīja viņam iznīcinošu skatienu un atkal pievērsās Adrianam.
- Es tūlīt pat atvedīšu ārstu, - viņa teica. - Tikai vispirms ļaujiet man paskatīties, cik tas ir nopietni.
Viņa veikli noņēma segu un izmeklēja Adrianu tik ātri un bezpersoniski, it kā viņš būtu gaļas gabals. Adrians sakoda zobus, lai sāpēs neiekliegtos, kamēr viņa maigi iztaustīja viņa labo roku.
- Jā, - viņa beidzot teica, piegāja pie ozolkoka bufetes, atvēra atvilkni un izņēma milzīgas šķēres, - jums ir lauzta roka, iesprāgusi riba un daudz sasitumu.
Viņa atgriezās pie dīvāna, prasmīgi virpinādama šķēres rokās.
- Ēēē…, - Adrians ierunājās, nervozi vērdamies uz spīdīgajiem asmeņiem, — vai jums nešķiet, ka mums vajadzētu pagaidīt, kamēr ārsts …
- Neesiet muļķis, - Samanta vēsi teica. - Mums taču jādabū nost mētelis, kamēr jūsu roka nav sapampusi. Novilkt to būtu neprāta mokas, tāpēc baidos, ka nāksies vienkārši sagriezt mēteli.
Prasmīgi un, Adrianam par pārsteigumu, nenodarot ne mazākās sāpes, viņa pārgrieza mēteļa piedurkni un tad atkārtoja to pašu operāciju ar kreklu.
- Re nu, — viņa apmierināti noteica. — Tagad jums tikai jāguļ mierīgi un jāgaida, kamēr es atvedīšu ārstu.
- Vēl brendiju? - misters Filigrijs ierosināja, negribēdams medicīniskajā kvalifikācijā atpalikt no meitas.
- Es atceros, kad vergi Ēģiptē slēja augšā piramīdas, reizēm pat divas dienā, mēs tiem vienmēr devām brendiju.
- Viņš varētu vēl iedzert, - Samanta stingri teica,
- bet tev es ieteiktu palikt skaidrā. Būšu atpakaļ apmēram pēc pusstundas. - Viņa vēsi pamāja Adrianam un izpeldēja ārā naktī.
- Varat būt drošs, - misters Filigrijs teica, pasniegdams Adrianam glāzi ar brendiju, - varat būt pilnīgi drošs, dārgo ser, ka es nekad nepiedzeros. - Viņš slepus paglūnēja uz durvīm un tad ielēja brendiju arī savā glāzē. — Sievietes, — viņš stabulēja, — sievietes kritiskos brīžos vienmēr spējīgas zaudēt galvu un teikt ko tādu, ko īstenībā nemaz nedomā. - Viņš kāri iemalkoja brendiju.
- Tā ir sieviešu vājā viela, - viņš nopietni turpināja.
- Samanta ir labs bērns, bet bieži vien viņai ir tieksme runāt rupjības, kad jūt, ka zaudē kontroli pār situāciju. Jūs saprotat, ko es saku?
Adrianam šķita, ka Samanta kontrolē situāciju daudz labāk nekā viņas tēvs, bet viņš negribēja to skaļi teikt, tāpēc dkai piekrītoši pamāja. Misters Filigrijs no jauna iekārtojās krēslā un dedzīgi vērās Adrianā.
- Es vienmēr esmu teicis Samī, - viņš teica, pamācoši kratīdams pirkstu, — es vienmēr viņai esmu teicis, ka cilvēks, kurš rīkojas saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, nekad nevar nošaut greizi. Ieņemi drusku brendija un dari rāmu savu vēderu pēc vilciena katastrofas. Domāju, ka to teicis Nebukadnecars vai kaut kas tādā garā, bet sievieši, ak vai, vienmēr ir bijuši nelīdzsvarotāki nekā mēs, vīrieši.
Viņš skubīgi iedzēra, pameta īsu skatienu uz durvīm, tad noliecās, cik vien zemu vēders ļāva, un drūmi blenza Adrianā.
- Vai jūs apjēdzat, — viņš teica tik dedzīgi, ka viņa balss spalgais falcets pārauga sikspārņa cienīgā ultraskaņas spiedzienā, - vai jūs apjēdzat, ka sievietes nespēj atcerēties pagātni?
Šobrīd Adrians jau bija mērenā pālī un vairs nesekoja mistera Filigrija argumentiem ar vajadzīgo uzmanību.
- Kādi pagāni? - viņš pārjautāja.
- Sievietes, — misters Filigrijs ļoti svinīgi atkārtoja,
- nespēj atcerēties pagātni.
- Tās, kuras es esmu sastapis, spēj gan, - Adrians rūgti teica. — Parasti līdz vistrakākajām detaļām.
- Ahā, - misters Filigrijs uztvēra, no jauna kratīdams pirkstu, - mirklīgu pagātni varbūt, bet ne vairāk.
- Nu, un cik tālu jūs gribētu? - Adrians jautāja, atlaizdamies spilvenos un aizvērdams acis.
- Var pat ļoti tālu, - misters Filigrijs nospiedza, - ja tikai kārtīgi pacenšas. Bet tas ir fakts, ka sieviešu inteliģences līmenis ir tik zems, ka padara manu uzdevumu arvien grūtāku.
- Tiešām? - Adrians pusaizmidzis pārjautāja.
- Jā, — misters Filigrijs stingri atteica, ieliedams sev vēl brendiju. — Pat tad, ja viņas tiešām atceras, tad tikai dažus muļķīgus, nebūtiskus sīkumus, piemēram, kādas krāsas drēbēs bija ģērbusies tiesā vai kas kuram mīļakais.
Adrians muļļāja šo informāciju pa smadzenēm kādu minūti, kamēr misters Filigrijs viņu saspringti vēroja.
- Ziniet ko? - Adrians teica, strauji atvērdams acis. - Man nav ne jausmas, par ko jūs runājat.
Misters Filigrijs nožēlā nopūtās tā, ka dubultzods un varenais vēders noviļņojās.
—Jūs nejūtaties īsti labi, — viņš skumīgi noteica. - Rīt, kad jutīsieties labāk, es vēlreiz paskaidrošu. Tagad pagu- liet, ārstam vajadzētu drīz būt klāt.
- Paldies, - Adrians atbildēja, aizvēra acis un acumirklī iegrima dziļā, mierīgā miegā.