Adrians gulēja un visai apmierināts vēroja ozolkoka griestus, kuros rotājās rīta saules stari. Bija pagājusi nedēļa, kopš viņš ieradās "Vienradzī un Arfa", un šis bija pirmais rīts, kad viņš pamozdamies jutās tiešām labi. Tajā vakarā, kad viņš bija ieradies, Samanta atgriezās kopā ar dr. Hančmouldu, plecīgu, maza auguma vīru, kas kustējās kā uzvelkamā rotaļlieta un kura elpa caur degumu svilpoja skaņi kā dūdas. Samantai mierīgi, prasmīgi palīdzot un misteram Filigrijam neprasmīgi dancojot apkārt, dr. Hančmoulds izģērba Adrianu, uzlika trīs šuves garai brūcei viņa augšstilbā, apsaitēja ribas un ieģipsēja lauzto roku no plaukstas pamatnes līdz elkonim. Adrians cieta pamatīgas sāpes un, kad dr. Hančmoulds darbu beidza, bija galīgi nomocījies. Misters Filigrijs, sajūsmināts par iespēju veikt kaut ko lietderīgu, uznesa Adrianu pa šaurajām kāpnēm uz mazu guļamistabu, iespiestu pažobelē zem jumta, un nolika gultā. Par nākošajām divām dienām Adrianam bija visai neskaidras atmiņas; viņš atcerējās vienīgi to, ka Samanta nepārtraukti bija tuvumā, bužināja viņa spilvenu, turēja viņa galvu, kamēr tas vēma lielā, ar rožu pumpuriem apgleznotā porcelāna naktspodā, un dzirdīja ar spirdzinošiem, vēsinošiem dzērieniem, kad viņu mocīja drudzis. Viņš gurdi brīnījās, pa kuru laiku viņa pamanās gulēt, jo vienmēr, kad viņš atvēra acis, dienu vai nakti, meitene bija līdzās, pacietīgi sēdēja krēslā blakus gultai un darināja kādu rokdarbu. Tagad, kad Adrians jutās labāk, viņu pārņēma nožēla par neērtībām, ko bija viņai sagādājis. Viņš mēģināja izstiept kāju, bet tūlīt pat vēlējās, kaut nebūtu to darījis, jo ķermenis joprojām sāpēja un smeldza.
Durvis pēkšņi atvērās un ienāca Samanta, nesdama brokastu paplāti.
— Labrīt, - viņa smaidīdama teica. - Kā jūtaties?
—Daudz labāk, — Adrians atbildēja un nosarka kā vienmēr, kad viņa pievērsa tam savu lielo, zajo acu skatienu. - īstenībā es, šķiet, varētu celties. Baidos, ka esmu jums sagādājis lielas neērtības.
—Muļķības, - Samanta mundri attrauca un nolika paplāti viņam klēpī. - Apēdiet nu šīs olas. Pavisam svaigas. Tēvs brauca tām pakal uz ciematu.
— Kā klājas Rozijai? — Adrians norūpējies apjautājās.
—Labi, — Samanta izbrīnā iepleta acis. - Kāpēc jūs jautājat? Vai varētu būt citādi?
— Viņai parasti nepatīk sievietes, — Adrians paskaidroja.
—Nu, es viņai patīku, - Samanta teica, - un viņa dievina tēvu. Manuprāt, viņa domā, ka viņš ir no ziloņu sugas.
Viņa sēdēja un klusēdama vēroja, kā viņš ēd olas un dzer tēju. Tad viņa veikli noņēma paplād un sabužināja spilvenus.
— Ārsts šodien atnāks noņemt šuves, - viņa teica.
— Un tad jūs vienkārši paliksiet šeit tik ilgi, kamēr viņaprāt varēsiet doties tālāk.
— Ziniet, - Adrians ieteicās, — man jums kas jāsaka. Vai varat ziedot piecas minūtes?
— Jūs izskatāties tāds pietvīcis, — Samanta teica, kritiski viņu nopētīdama. - Vai esat drošs, ka jums nav temperatūra?
— Nē, nē, - Adrians atvairījās, — es tikai esmu nobažījies.
Samanta apsēdās un salika rokas klēpī.
— Nu? - viņa jautājoši iesāka.
Sākumā stomīgi, bet vēlāk aizvien drošāk, jo Samanta aizrautīgi klausījās un ne reizi nepārtrauca, Adrians stāstīja, kā mantojis Roziju un kā ceļojis ar viņu pa laukiem, sēdams visur postu un iznīcību. Beidzis, Adrians gaidīja šausmu pilnu skatienu, kas patiesībā būtu pilnīga saprotama jaunas meitenes reakcija uz tik nepiedienīgu stāstu, bet tā vietā Samantas seja sārtojās aizturētos smieklos, acis mirdzēja un lūpas raustījās.
— Tagad jūs saprotat, - Adrians noslēgumā teica,
- ka mani, ļoti iespējams, meklē policija. Dievs vien zina, ko ar mani izdarīs, ja noķers, un es neko nevaru noliegt. Rozija ir tāds pieturas punkts, ko pat policists nevarētu neievērot. Tāpēc man pēc iespējas ātrāk jānokļūst piekrastē un jāatbrīvojas no viņas. Esmu jums bīstams, kamēr atrodos jūsu mājās. Viņi to varētu nosaukt par musināšanu, līdzdalību vai kaut kā tamlīdzīgi.
Samanta īsi iesmējās.
— Brīnišķīgi, — viņa sajūsmā iesaucās. — Ne tikai ievainots kareivis, bet ari vajāts noziedznieks.
— Tas nav smieklīgi, — Adrians sarūgtināts iebilda.
— Nē, jums droši vien ne, — Samanta piekrita, pūlēdamās piešķirt sejai līdzjūtīgu izteiksmi. - Bet es tik traki neuztrauktos. Neviens nezina, ka jūs esat šeit, un Rozija ir droši noslēpta stalli. Tas tikai nozīmē, ka man un tēvam vajadzēs vakaros vest viņu pastaigāties uz tālo pļavu, kur neviens viņu nevarēs ieraudzīt. Patiesībā tēvs gandrīz visu laiku pavada pie viņas stallī. Pašlaik viņš apzeltī viņai nagus. Nu nē, vienkārši guliet mierīgi un ne par ko neuztraucieties. Paskatīsimies, ko teiks ārsts.
Dr. Hančmoulds ieradās, svilpdams un gārgdams; viņš staigāja apkārt gultai, bikstīdams un dunkādams. Tad izvilka šuves no Adriana kājas un ilgi vēroja viņu, labpatikā berzēdams rokas.
- Nu, jūs varat celties, ja vēlaties, - viņš teica, - tikai piesardzīgi. Vieglu, barojošu diētu un nepārpūlēties.
- Kad es varēšu noņemt šo ģipsi? — Adrians jautāja. — Tas sver apmēram divarpus tonnas.
- Ne ātrāk kā pēc četrām nedēļām, - dr. Hančmoulds atteica.
Kad ārsts bija aizgājis, Adrians ar pūlēm apģērbās. Viņa kājas ļodzījās, un viss ķermenis bija stīvs, tomēr beigu beigās viņš piesardzīgi nokāpa pa čīkstošajām kāpnēm plašajā virtuvē, kur Samanta, apsējusi košu priekšautu, pieskatīja vairākus lielus vara katlus, no kuriem cēlās viskārdinošākās smaržas.
Adrians kādu brīdi stāvēja kāpņu galā un vēroja meiteni. Viņam nebija licies, viņa tiešām peldēja. Viņai piemita tā pati grācija un izveicība, kāda bija tēvam. Pavarda uguns atvizēja viņas matos un padarīja tos spožumā līdzīgus vara katliem.
- Sveiki, — Adrians teica. Viņa pagriezās un pasmaidīja, un Adrians atkal juta asinis saskrienam sejā un vēderu saraujamies mazā kamoliņā.
- Sveiki, - viņa atteica. - Kā jūtaties?
- Mazliet drebelīgi, - Adrians atzinās. - Vai varu jums kaut kā palīdzēt?
- Nē, — Samanta noraidīja. - Es atceros, ko ārsts teica. Ja vēlaties, varat aiziet uz stalli unparunāties ar tēvu un Roziju.
Negribīgi, jo nevēlējās viņu atstāt, Adrians izgāja no kroga un pāri bruģētajam pagalmam devās uz stalli. No turienes skanēja mistera Filigrija trīsuļojošā balss, risinot vienpusīgu sarunu ar Roziju.
- Un tad, mana dārgā, - viņš stabulēja, - mēs nonācām tajā milzīgi lielajā niedru biezoknī, un pašā vidū bija tīģeris. Zilonene, ar kuru es jāju, bija ļoti lieliska un ļoti drosmīga. Protams, ne tuvu tik lieliska un drosmīga kā tu, bet aptuveni. Tikko tīģeris palēcās, viņa pacēla snuķi un atsita viņu gaisā, notriekdama gar zemi.
Adrians ieintriģēts iegāja stallī. Rozija bija pieķēdēta vienā stūri, un viņai līdzās atradās liela guļvieta no smaržīga siena. Rozijai priekšā bija milzīga koka sile, pilna ar burkāniem, āboliem, kapātām bietēm un citām delikatesēm, ar kurām viņa izsmalcināti našķojās. Misters Filigrijs bija notupies viņai pie kājām, vienā rokā turēdams trauku ar zelta krāsu, otrā pindzeli. Rozijas nagi krēslā zeltaini spīdēja. Adriana parādīšanos viņa sveica ar tik spalgu un sajūsminātu prieka spiedzienu, ka misters Filigrijs pārsteigumā apvēlās augšpēdu, apgāzdams trauku ar zelta krāsu.
- Sveiks, mister Filigrij, sveika, Rozij, — Adrians teica.
- Dārgo zēn, - misters Filigrijs spiedza, bezpalīdzīgi uz muguras valstīdamies siena kaudzē. - Cik jauki redzēt tevi atkal uz kājām. Vai tev nebūtu par grūtu padot man roku? Ir zināmas pozas, no kurām man grūti piecelties bez citu palīdzības.
Adrians izstiepa roku, satvēra mistera Filigrija tuklos pirkstus un vilka. Ar lielu stenēšanu un gārgšanu misters Filigrijs pieslējās kājās.
- Kā tev patīk viņas izskats? - viņš apjautājās. — Vai tev nešķiet, ka šādi nagi viņai piešķir sevišķu šarmu?
- Bez šaubām, - Adrians atbildēja. — Neesmu redzējis viņu tik elegantā izskatā, kopš pametām Feneltrīholu.
- Es tā gribētu, lai viņai būtu ilkņi, — misters Filigrijs žēli teica. - Tiem, kas man piederēja, visiem bija ilkņi, un mēs tajos urbām caurumus (tas, vai zini, ir pilnīgi nesāpīgi) un likām tur iekšā briljantus, rubīnus un tamlīdzīgas lietas. Tā bija visa atšķirība.
- Viņa pastrādā pietiekoši daudz graudņu arī bez ilkņiem, - Adrians piezīmēja, paplikšķinādams Rozijai pa snuķi, ko viņa lielā maigumā bija apvijusi viņam ap kaklu. - Izskatās, ka jūs abi lieliski saprotaties.
—Jā, - misters Filigrijs ar entuziasmu iesaucās, - mēs jūtamies radniecīgi. Es nebūtu pārsteigts, ja viņa izrādītos manas vismīļākās zilonenes Pū-Tingas reinkarnācija. Ja mums te būtu tīģeris, es to momentā varētu pateikt.
- Man šķiet, - Adrians teica, - dzīve ir pietiekoši sarežģīta arī bez tīģera.
- Pieņemu, ka tev taisnība, - misters Filigrijs piekrita, - tomēr gribētos šīs saites atkal savienot. Es no tā izveidotu lielisku nodaļu.
Samanta bija paskaidrojusi Adrianam, ka misters Filigrijs nešaubīgi dcot reinkarnācijai un varot pat visos sīkumos aprakstīt gandrīz visas savas reinkarnācijas. Divdesmit gadus viņš rakstot grāmatu par savām pagājušajām dzīvēm, un šobrīd esot sarakstīti jau 48 biezi sējumi. Izredzes to visu pabeigt esot gaužām apšaubāmas, jo praktiski katru dienu misters Filigrijs atcerodes jaunas detaļas, kuras tūlīt pat jāatspoguļo jaunā nodaļā.
- Tas būtu fantastiski, - misters Filigrijs ilgpilns teica, — ja varētu no Rozijas dabūt apstiprinātu dokumentu, ķas apliecinātu, ka viņa ir Pū-Tingas reinkarnācija.
- Nedomāju, ka tas būtu iespējams, - Adrians piezīmēja.
- Nē, nē, pieņemu, ka ne, — misters Filigrijs teica. - Bet, mīļo zēn, cik patmīlīgi no manas puses ir likt tev pļāpāt ar mani, kad tev vajadzētu sēdēt. Iesim iekšā un iedzersim brendiju.
Viņš iegāja krogā, atstādams aiz sevis zeltainu sliedi.
- Samanta, - viņš vīteroja, iebrukdams virtuvē, - es esmu pārliecināts, ka Rozija ir Pū-Tinga. - Rokas izslējis, viņš ieturēja dramatisku pauzi, lai redzētu, kādu iespaidu šie vārdi atstās uz meitu.
- Tas ir jauki, - Samanta smaidīdama atteica. - Tagad tev dkai vajadzīgs tīģeris, lai to pierādītu.
- Tieši to es teicu Adrianam, - misters Filigrijs aplaimots piekrita. - Vai es tā neteicu, Adrian? Es teicu - viss, kas mums tagad vajadzīgs, ir tīģeris.
- Un es teicu, — Adrians papildināja, atlaizdamies krēslā, — ka pietiek jau ar Roziju, kur nu vēl tīģeri.
Samanta piegāja pie krēsla un vērīgi viņi nopētīja.
- Vai ar jums viss kārtībā? - viņa noprasīja.
- Jā, - Adrians atbildēja. — Es dkai vēl neesmu tik stiprs, kā biju domājis.
Viņa uzlika savu vēso plaukstu uz Adriana pieres un Adrians aizvēra acis, dedzīgi vēlēdamies, kaut viņa nekad to vairs nenoņemtu.
- Tēt, — viņa nosodoši teica, — tu viņu esi pārpūlējis. Ielej viņam brendiju.
- Tieši to es arī grasījos darīt, - misters Filigrijs ar cieņu atteica. — Vai es tā neteicu, Adrian? Vai es nupat neteicu — iesim iekšā un iedzersim brendiju?
- Labi, labi, beidz pļāpāt un ielej, - Samanta viņu pārtrauca. - Pusdienas būs gatavas pēc pāris minūtēm.
Misters Filigrijs ielēja brendiju divās lielās glāzēs, iedeva vienu Adrianam, tad atlaidās savā iemīļotajā krēslā un pavērās apkārt nevainīga bērna labvēlībā.
- Vai zini, - viņš teica Adrianam, - es domāju, ka uzrakstīšu nodaļu par Roziju, vai arī par Roziju kā Pū-Tingu. Protams, to nevar pierādīt; no otras puses, cik daudzus zinātniskus faktus var? Lai kāds pierāda pretējo, vai ne? Kaut kur Mozus grāmatā ir teikts - ir daudz lietu gan uz zemes, gan debesīs, un dažas ir pierādītas, un citas nav.
-Jā, - Adrians piekrita, - domāju, ka jums taisnība.
- Bet es to zinu skaidri, - misters Filigrijs dedzīgi turpināja. - Zini, tu varbūt neticēsi, tagad tā uz mani skatoties, bet reiz Ričarda III laikā es biju sveču lējējs, un man bija kaķis, vārdā Tabita. Milzīgi liels, līksms radījums, tāds kā sniegabumba. Tad kādu dienu es visai neuzmanīgi uzlēju viņai uz astes karstus sveču taukus. Nabaga mīļais radījums, viņai piemetās gan- grēna, tiešām. Kad spalva atauga, tā bija pilnīgi melna. Tā nu iznāca balts kaķis ar melnu asti. Un, tici vai nē, pavisam nesen es biju ciematā, tur man pretī nāca liels kaķis un milzīgi satraucās, mani redzot - tas taču pilnīgi skaidrs, ka viņš bija Tabitas rein- karnācija.
- Patiesi? - Adrians pārjautāja, pirmo reizi saasinājis uzmanību.
-Jā, - misters Filigrijs atbildēja, - tas bija brīnišķīgs, liels, pelēks kaķis un viņa vārds, kā man izdevās noskaidrot, bija Henrijs.
- Bet ja jau tas bija pelēks un vēl vārdā Henrijs … - Adrians apstulbis iesāka.
- Ak, tā krāsa laikam gan no vecuma, — misters Filigrijs atmeta ar roku, nepievērsdams vērību tik nebūtiskam sīkumam. - Un tu taču zini, cik muļķīgos vārdos cilvēki mēdz saukt lietas. Bet tā ,bez šaubām, bija mana Tabita. Tas bija viens no lieliskākajiem pierādījumiem, ar kādu esmu ticis pagodināts. Viņas acumirklīgā manis atpazīšana izšķīra šo jautājumu.
- Tam, ka viņš tajā laikā aizstiepa lasi un pusmucu austeru, protams, nav nekādas nozīmes, Samanta vēsi aizrādīja, dalīdama kūpošo sautējumu uz trim šķīvjiem. — Dieva dēļ, nāciet nu labāk ēst, kamēr nav atdzisis.
Tikko apsēdies, Adrians pēkšņi sajuta, ka ir briesmīgi izsalcis. Sautējums kārdinoši smaržoja, un krāsainajā dārzeņu kaudzē bija redzami mazi, trekni ķiļķeni, kas vizēja mērcē kā pērles. Misters Filigrijs spiedzoši skaidroja Adrianam, kā var pilnīgi nešaubīgi noteikt, ka esi saticies ar reinkarnāciju, un Adrians māja ar galvu un regulāros intervālos atņurdēja "Umm", kāri piebāzis muti ar lielisko sautējumu.
Kad pēdējās mērces paliekas ar maizes gabalu palīdzību bija rūpīgi izslaucītas no šķīvjiem un viņi atlaidās krēslos pieēdušies un laimīgi, pie durvīmpiek- lauvēja.
Samanta piegāja pie loga un paskatījās pa aizkaru spraugu.
— Adrian, - viņa izrīkoja, — ātri augšā. Tā ir policija.
Adrians pielēca kājās un šausmās skatījās uz viņu.
— Atri, - viņa kliedza, acīm zibot, — un paņemiet šķīvi līdzi.
Kā nemaņā viņš paķēra šķīvi un metās augšā pa kāpnēm, kur aizturētu elpu un strauji pukstošu sirdi palika klausīdamies. Pie durvīm atkal atskanēja klauvējieni, kas Adrianam izklausījās kā viņa zārka naglošana.
—Jau nāku! - viņš dzirdēja Samantu atsaucamies jautrā, bezrūpīgā balsī un redzēja viņu atveram durvis; Adrians atrāvās ēnā un klausījās.