— Labrīt, mis Filigrij, — kad Samanta atvēra durvis, teica zema, sentimentāla balss.
— Ko vēlaties? — viņa vaicāja.
—Seržants Hičbriskits, - balss teica, - no Molešīras policijas. Vai es drīkstētu parunāt ar jums pāris vārdu?
—Protams, - Samanta moži atbildēja. — Mēs tikko beidzām pusdienot, bet varbūt varu jums piedāvāt tasi tējas?
— Ļod laipni no jūsu puses, mis, — seržants Hičbriskits teica, sekodams viņai virtuvē.
Viņam bija kaulaina seja kā seskam un biezi, melni mati, akurāti pāršķirti celiņā pašā galvvidū. Viņš pamāja misteram Filigrijam, kas joprojām sēdēja pie galda, muti iepletis, pūlēdamies aptvert pēdējos straujos notikumus.
— Labrīt, ser, - viņš teica. - Jauka diena šim gadalaikam, vai ne?
- Brīnišķīga, - noīdēja misters Filigrijs.
- Taču sēdieties, seržant, - Samanta teica, nolikdama uz galda tasi tējas, - un sakiet, kā varam jums palīdzēt.
Seržants atpogāja uniformas kabatu un izvilka lielu, nodriskātu piezīmju grāmatiņu un zīmuli. Viņš aplaizīja zīmuļa galu, tad rādītājpirkstu un sāka pārlapot piezīmju grāmatiņu, atsvaidzinādams atmiņu un lasot kustinādams lūpas.
-Jā, tāda lieta, mis, viņš beidzot iesāka. - Mums uzdots cītīgi meklēt kādu noziedznieku, un tā šķiet, ka jūs mums šajā lietā varētu palīdzēt.
- Šaubos, - Samanta atbildēja. - Mēs nepazīstam īpaši daudz noziedznieku.
- Es gribēju teikt, - seržants Hičbriskits nosarkdams teica, — ka jūs varētu mums sniegt informāciju viņa aizturēšanai.
- Protams, — Samanta atbildēja, sirsnīgi uzsmaidīdama seržantam. — Mēs vienmēr esam gatavi palīdzēt policijai. Tēt, vai tev nebūtu nekas pretī aiznest šos netīros šķīvjus uz trauku mazgātavu, kamēr es parunāšu ar seržantu?
- Protams, dārgā, — misters Filigrijs nostabulēja un ar šķīvjiem rokās izčāpoja no istabas.
- Mans tēvs, - viņa klusākā balsī teica, - ir ļoti jūtīgs cilvēks, un man negribētos viņu satraukt.
- Jā, protams, mis, - seržants Hičbriskits atbildēja. — Patiesībā es te atnācu jūsu tēva dēļ.
- Ak, — Samanta šausmās iesaucās, - kāpēc? Ko viņš nodarījis?
- O, neko, neko, - seržants steidzīgi turpināja. — Ne tāpēc, ka viņš kaut ko ir nodarījis, bet tāpēc, ka viņš kaut ko ir stāstījis.
- Baidos, ka es īsti jūs nesaprotu, - Samanta teica, domīgi vērdamās viņā.
- Nu, ziniet, mis, — seržants turpināja, - izklausās apmēram tā. Šis noziedznieks, ko šobrīd saukšu par misteru X, klaiņo apkārt pa laukiem ar ziloni.
— Ar ziloni? - Samanta iepleta acis.
—Jā, - seržants apstiprināja, - ar ziloni. - Viņš vēlreiz iemeta aci piezīmju grāmatiņā, lai pārliecinātos par šo faktu. - Viņš tiek meklēts par uzbrukumu Mankspeperas medniekiem un aizskaršanu ar darbiem, un par iebrukumu lorda Feneltrija namā un tīšu zaudējumu nodarīšanu.
— Augstā debess! - Samanta izsaucās. - Bet kāpēc gan viņam to vajadzētu darīt?
— Jā, tiešām? - seržants Hičbriskits drūmi piebalsoja.
- Noziedznieka prāts ir neizprotams, nudien, ļoti neizprotams. Jebkurā gadījumā, pēdējo reizi viņš redzēts dodamies šajā virzienā, un šorīt jūsu tēvs bijis ciematā un runājis ar Bilu Plandžmusketu, to, kam pieder mājputnu ferma, un viņam gadījies ieminēties, ka te pie jums esot nonācis zilonis. Tā kā liekas neticami, mis, ka šeit apkārtnē varētu klaiņot vairāk kā viens zilonis, es iedomājos, ka varētu atnākt un apjautāties.
Kaut arī Samantas sirds sažņaudzās, viņa pamanījās uzburt sejā vislielākā pārsteiguma izteiksmi.
—Mans tēvs? - viņa neizpratnē pārjautāja. — Viņš teica, ka viņam esot zilonis?
— Jā, — seržants Hičbriskits flegmātiski apstiprināja.
- Vismaz tā viņš teicis Plandžmusketam.
Samanta sarauca pieri. - Es nevaru iedomāties, par ko viņš runājis, — viņa teica. Tad pēkšņi viņas seja noskaidrojās.
— Ak, jā, — viņa teica, — es saprotu.
Līksmi, kā pati cerēja, iesmējusies, viņa pielēca kājās un pieskrēja pie trauku mazgātavas durvīm.
— Tēt, - viņa uzsauca, — vai tu neienāktu uz mirkli?
Adrianam, kas kāpņu laukumiņā klausījās, gandrīz
uznāca sirdstrieka. Viņš jutās ļoti pateicīgs Samantai, ka tā aizvilinājusi misteru Filigriju prom no istabas, un viņa atsaukšana atpakaļ, kamēr varas pārstāvis vēl te, likās esam muļķības kalngals. Misters Filigrijs, starojoši smaidīdams, ienāca istabā kā tukls, labsirdīgs ķerubs.
- Tēt, - Samanta teica, — seržants Hičbriskits ļoti interesējas par ziloņiem.
- Dieviņtētiņ, vai tiešām? - misters Filigrijs sajūsmā iespiedzās. - Manu dārgo zēn, cik jauki satikt radniecīgu dvēseli. Man vienmēr bijusi kaislība uz viņiem. Kā jūsējos sauc?
- Nu, ziniet, īstenībā man neviena nav, - seržants Hičbriskits atteica, - Redziet, ser, kāda lieta …
- Ak, nabadziņš, - misters Filigrijs viņu pārtrauca.
- Cik skumīgi, ja ir kaislība uz ziloņiem, bet pašam neviens nepieder. Man pašam bija simts un viens.
- Simts un viens? - seržants Hičbriskits apstulbis pārjautāja.
- Varat man ticēt, - misters Filigrijs apstiprināja, dedzīgi kratīdams pirkstu, varat man ticēt, ka tieši simts un viens, un vislabākā bija Pū-Tinga. Mīļais draugs, ja tikai jūs būtu redzējis, kā viņa nogalēja tīģeri! Tā bija bauda, varat man ticēt, īsta bauda!
- Jā, ser, esmu pārliecināts, ka bija, — seržants Hičbriskits piekrita un mulsi noklepojās. - Sakiet, kad jums piederēja šie ziloņi?
- Paga, paga, — misters Filigrijs, dziļi koncentrēdamies, sarauca pieri, — domāju, ka tas bija 1470. gadā.
- 1470. gadā? - seržants Hičbriskits pārjautāja, un viņa zīmulis sastinga virs piezīmju grāmatiņas.
-Vai varbūt 1471. gadā, - misters Filigrijs turpināja,
- es neesmu īsti pārliecināts.
- Tā bija viena no mana tēva iepriekšējām inkarnāci- jām, — Samanta laipni paskaidroja.
- O, ak tad …, - seržants Hičbriskits nomurmināja,
- inkarnācija, ko?
- Jā. Es toreiz biju Nagarapūrā, - misters Filigrijs dedzīgi stāstīja. - Varat man ticēt, tā bija ļoti interesanta dzīve. Nemaz nerunājot par ziloņiem un tīģeru medībām, mani tur katru gadu mēdza atsvērt ar zeltu un dārgakmeņiem. Absolūti aizraujoši.
Seržants Hičbriskits aizvēra piezīmju grāmatiņu un kopā ar zīmuli ielika atpakaļ kabatā.
— Ļoti interesanti, ser, - viņš pieceldamies teica, - ļoti interesanti. Nu, domāju, ka es jūs vairs netraucēšu.
— Es jums apsolu, — Samanta teica, - ka mēs jums nekavējoties ziņosim, ja uzzināsim jebkādas jaunas ziņas.
— Paldies, mis, - seržants pateicās.
— Nav par ko, — viņa strupi atteica. - Vienmēr jāpalīdz policijai.
— Nu, tad uz redzēšanos, ser. Uz redzēšanos, mis, - seržants teica un izlāčoja no kroga. Samanta aizvēra aiz viņa durvis un atspiedās pret tām, dziļi, atviegloti nopūzdamās.
— Tas bija 1471. gadā, — misters Filigrijs teica, — es atcerējos. Pasauc viņu atpakaļ.
—Nē, man šķiet, ka viņš jau uzzinājis visu, ko gribēja, — Samanta atbildēja. - Bet nudien, tēt, tev nevajadzētu ciematā visiem stāstīt šīs pasakas.
— Tās nav pasakas, - misters Filigrijs pikti iebilda.
— Jā, es zinu, ka nav, - Samanta piekrita, - bet cilvēki tur, ciematā, netic reinkarnācijai tā, kā tu, tāpēc viņi to uztver mazliet dīvaini. Apsoli man, ka tu vairs neiesi uz ciematu un nestāstīsi citiem par ziloņiem un tamlīdzīgām lietām.
— Lai notiek, mana dārgā, — misters Filigrijs nopūtās.
— Šķiet, ka tev taisnība.
— Protams, ka man taisnība, - Samanta teica. - Tā tu tikai nokļūsi nepatikšanās.
Viņa piegāja pie kāpnēm un paskatījās uz augšu.
— Varat nākt lejā, Adrian, — viņa teica. — Viņš ir prom.
Adrians kāpa lejā, slaucīdams pieri mutautiņā.
— Jūs bijāt lieliska, — viņš teica. - Jūs klausoties, es zaudēju gadu savas dzīves.
— Patiesībā jums jāsaka paldies tētim, — Samanta vēsi atbildēja. — Tīrā laime, ka reiz viņš reinkarnējies Indijā.
— Bet, kā redzat, man bija taisnība, — Adrians teica.
—Tas, ko jums teicu no rīta. Es esmu jums bīstams, un tagad jūs ar saviem meliem visu padarījāt vēl grūtāku.
- Blēņas, - Samanta atteica. - Neviens nezina, ka jūs esat šeit.
- Bet agrāk vai vēlāk viņi mani atradīs, - Adrians teica, — un tad jūs būsiet tādās pašās nepatikšanās, kā es, un to es nevarētu pārdzīvot.
- Vai ziniet, - Samanta viņu pārtrauca, - beidziet runāt muļķības. Jūs vēl neesat pietiekoši vesels, lai dotos tālāk, un ģipsi varēs noņēmi likai pēc četrām nedēļām. Viss, ko varat darīt, ir paliki šeit, līdz jutīsieties labāk.
- Vai apsoliet man, ka varēšu doties tālāk, tiklīdz es tiešām jutīšos labāk? — Adrians uzstāja. Samanta paskatījās uz viņu ar dīvainu izteiksmi zaļajās acīs.
- Kad jūs jutīsieties labāk, viņa teica, - ja gribēsiet braukt prom, es jūs neaizturēšu.
- Te nav runa par to, ka cs gribētu braukt prom, — Adrians stomījās. - Tikai par to, ka es negribu sagādāt jums nepatikšanas, un jūsu tēvam arī, galu galā.
- Labi, redzēsim, - Samanta teica. — Un, ja jau jūs esat tik pakalpīgs, drīkstat man palīdzēt nomazgāt traukus.
Nākošās divas nedēļas nabaga Adrianam pagāja kā murgs. Katru reizi, kad misters Filigrijs devās pēc kaut kā uz ciematu, Adrians gaidīja, ka viņš atgriezīsies kopā ar veselu baru laipnu konsteblu, kuriem būs apsolījis parādīt Roziju. Naktīs, nomodā gulēdams, viņš iztēlojās, ka Samanta tiek arestēta par līdzdalību un musināšanu un ieslodzīta milzīgā, drūmā cietumā, kur tā mokās šaurā cellē, kamēr viņas bronzas krāsas mati top balu, un visbeidzot mirst izmisumā un vientulībā. Tas fakts, ka no visiem tieši uz viņu visticamāk varētu attiekties krietni bargs spriedums, Adrianu nemaz neuztrauca. Tā bija tikai doma par Samantu cietumā, kas lika viņam pamosties aukstos sviedros. Jo viņš bija dziļi un neglābjami iemīlējies. Protams, te nu parādījās vēl viena problēma, kas spīdzināja viņa prātu. Pat ja viņš saņemtu drosmi atzīties viņai mīlestībā, kā gan noziedznieks (kurš slapstās kopā ar bīstamu ziloni) var bildināt tādu meiteni kā Samanta?
Pēdīgi viņš vairs nevarēja izturēt. Kādā agrā rītā viņš nokāpa lejā un sastapa Samantu gatavojam brokastis; viņas mati vizēja kā jaunkalts penijs.
- Labrīt, — viņa pasmaidīja. — Pēc minūtes viss būs gatavs.
- Samanta, man ar tevi jāparunā, — viņš apņēmīgi teica. Viņa atskatījās un zobgalīgi to uzlūkoja. Meitenes sejai pārslīdēja saules stars, likdams zeltainajiem punktiņiem viņas zaļajās acīs zibēt un mirguļot. Adrians norīstījās un juta, ka viņa labā apņemšanās sāk zust. Kā vispār iespējams atstāt kaut ko tik brīnišķīgu un iekārojamu?
- Nopietni, - viņš atsāka, — man ar tevi jāparunā.
- Ak vai, ak vai, - Samanta kacinājās, — ko tad tu šorīt tik skarbs?
- Es esmu apņēmies, - Adrians teica, kā pats cerēja, stingri un vīrišķīgi, - esmu apņēmies šovakar aizbraukt.
Samanta iepleta acis. - Šovakar? — viņa pārjautāja.
— Nu jā … es pieņemu, ka tu zini labāk.
Viņa pievērsās pannai, kurā sprakšķēdamas cepās olas kā mazas saules.
- Ne jau tāpēc, ka es to gribētu, - Adrians izmisīgi taisnojās, — bet gan tāpēc, ka jo ilgāk es palikšu, jo lielākas briesmas, ka mani atradīs. Tev tas jāsaprot.
- Mīļais cilvēk, — Samanta vēsi atteica, joprojām pagriezusi viņam muguru un visu uzmanību pievērsusi pavardam, - tas nu mani absolūti neinteresē.
- Redzi, - Adrians nožēlojami turpināja, — man jātiek vaļā no Rozijas. Ja es no viņas atbrīvojos, tad mani nekā nevar saistīt ne ar medniekiem, ne pili, ne ar ko citu, un vienīgā iespēja tikt no viņas vaļā ir nogādāt to piekrastē.
- Vai tu esi kaut ko dzirdējis par maģiskajām būtnēm? — Samanta painteresējās.
- Par maģiskajām būtnēm? - Adrians pārjautāja.
- Nē. Kas tās ir?
- Senos laikos tādas piederēja raganām, - Samanta teica. - Tie bija radījumi, kas viņām visur sekoja un reizēm darīja visus briesmu darbus to vietā. Kaķi un tamlīdzīgi. Zini, Rozija ir tava maģiskā būtne. Raganas prata uzrīdīt maģiskās būtnes cilvēkiem, kuri tām nepatika, tā ka de visur, kur vien gāja, redzēja melnu suni, mazu pērtiķīti vai kaut ko tamlīdzīgu.
— O, — Adrians teica, - cik interesanti.
- Tas varēja cilvēku padarīt traku, - Samanta jautri turpināja. - Tieši tāpēc es domāju, ka Rozija ir tava maģiskā būtne. Iespējams, ka tavs tēvocis brīvajā laikā bija burvis.
- Nu tad no šīs maģiskās būtnes es grasos atbrīvoties, - Adrians stingri paziņoja.
Samanta nosvieda karoti un strauji pagriezās pret viņu. Viņas acis likās lielākas un zaļākas nekā jebkad, un zeltainie puteklīši tajās dzalkslīja.
— Tu, — viņa teica, dusmās zvērodama, - tu, nicināmais!
- Bet … bet … ko tad es lādu esmu izdarījis? - nomurmināja Adrians, kuru bija izbiedējusi šī pēkšņā pārmaiņa Samantas parasti rāmajā uzvedībā.
— Vai Roziju tev neatstāja tavs tēvocis? - viņa noprasīja.
-Jā.
- Vai viņš tev neatstāja naudu, lai tu par viņu rūpētos? - Jā.
- Vai tēvocis nebija tavs pēdējais dzīvais radinieks?
-Jā.
— Nu tad, tieši izsakoties, Rozija ir tava radiniece, un tev nav galīgi nekādu tiesību runāt par viņas pārdošanu, it kā viņa būtu vecs pulkstenis vai kāda cita manta. Tu esi nicināms.
Adrians blenza uz Samantu, muti atplētis.
— Ir jau labi, - viņa turpināja, noraisīdama priekš- autu un nosviezdama uz krēsla, - dari, ko vien tu uzskati par pareizu. Ciktāl tas attiecas uz mani — ja tu uzskati sava radinieka pārdošanu verdzībā par pareizu, tad jo ātrāk tu no šejienes pazudīsi, jo labāk.
Viņa pagriezās un, pārskrējusi pāri lielajai virtuvei, metās augšā pa kāpnēm. Adrians dzirdēja aizcērtamies viņas guļamistabas durvis. Viņš joprojām stāvēja kā apstulbis, līdz gruzdošo olu kodīgais aromāts atsauca viņu īstenībā; viņš norāva pannu no uguns, apsvilinādams pie tās pirkstus.
Misters Filigrijs iečāpoja mājā, ar entuziasmu ošņādams spēcīgo deguma smaku.
— Ak, - viņš teica, čāpstinādams lūpas, - brokasds!
— Baidos, ka jums nāksies tās gatavot pašam, — Adrians strupi piezīmēja. - Samanta aizskrēja un ieslēdzās savā istabā.
— Ak, jā, - misters Filigrijs filozofiski teica, - tā gadās, vai zini, dārgo zēn. Tā gadās.
— Kas gadās? — Adrians nošņācās.
— Nu, visas lietas, — misters Filigrijs paskaidroja. - Sapīkums. Dusmu lēkmes. Strīdi. Sajūsma. Augšā lejā, augšā lejā.
—Skaidrs. Labi, pie velna visu, ja tagad sākas kaut kāds augšālejā, - Adrians teica. - Es aizeju.
— Vai zini ko, — misters Filigrijs teica, blenzdams pannā, — man nudien šķiet, ka šīs olas ir sadegušas.
— Jā, un par to jūs varat vainot savu meitu, — Adrians atbildēja. - Bez šaubām, - misters Filigrijs piekrita. — Tomēr viena te ir paslēpusies, - viņš teica, — izbēgusi no ugunsgrēka. Vai vēlies, lai ar tevi dalos?
— Nē, — Adrians atteica. - Es eju pakot savas mantas.
Mantu savākšana ar vienu roku bija grūtāka nekā
viņš bija paredzējis, bet pēdīgi viņš kaut kā savāca savas drēbes kopā. Adrians joprojām vārījās dusmās par Samantas niknuma uzliesmojumu, kas viņam likās pārkāpjam jebkuras pieklājības robežas. Galu galā, viņš gribēja atbrīvoties no Rozijas viņas drošības dēļ, vai ne tā? Tā bija viņa, par ko Adrians raizējās, un nu viņa izturas tā, it kā viņš būtu nezin kāds sadists. Lai notiek, viņš tai vēl parādīs.
Sev par neizmērojamu vilšanos viņš atklāja, ka ar ieģipsētu roku nekādi nespēj iejūgt Roziju rateļos, tāpēc bija spiests lūgt palīgā misteru Filigriju.
- Vai zini, - misters Filigrijs teica, savilkdams siksnas, kas savienoja rateļus ar Rozijas korpulento augumu, - es šaubos, vai tu rīkojies gudri, dārgo zēn.
- Nu gan, nesāciet tagad jūs to pašu, - Adrians niknojās. - Es jau pietiekoši daudz dabūju dzirdēt no Samantas.
- Es tikai tā domāju, misters Filigrijs bēdīgi turpināja. - Negribu tevi nekādā veidā atrunāt, bet man vienkārši liekas, ka tev būs grūtības ar Rozijas iejūgšanu un izjūgšanu.
- Es atradīšu kādu, kas man palīdzēs, - Adrians noteica.
Kad viss bija pabeigts, Adrians brīdi klusēdams svārstījās, bet misters Filigrijs vērās viņā lielām, apaļām acīm.
- Jā, - Adrians mēģināja to teikt rotaļīgi, - es tad nu eju.
- Vai tu, hmm, neiesi atvadīties no Samantas? — misters Filigrijs nočiepstēja.
Redzēt Samantu bija pēdējais, ko Adrians šobrīd būtu gribējis, bet misters Filigrijs skatījās viņā tik lūdzoši, kā gigantisks zīdainis, kas činkst pēc savas pudelītes, ka Adrianam nebija spēka atteikt. Viņš no jauna iegāja "Vienradzī un Arfā" un uzklumburoja pa kāpnēm. Viņš apstājās pie Samantas durvīm un noklepojās.
- Samanta, — viņš skarbā balsī teica, - Samanta, tas esmu es, Adrians.
- Skaidrs, ka ne Rozija, — aiz durvīm atskanēja Samantas balss.
- Es dodos prom, — Adrians teica, ar plašu žestu norādīdams to milzu attālumu, kādu cerēja šajā dienā veikt. - Gribēju pateikt ardievu.
- Ardievu, — Samanta saldi atteica.
- Un paldies par rūpēm, — Adrians turpināja.
—Nav par ko, - Samanta atsaucās. - Kad vien tevi atkal notrieks vilciens un gadīsies būt tuvumā, nekautrējies piestaigāt.
— Jā. Nu, es eju, - Adrians teica.
Aiz durvīm valdīja klusums.
—Es dodos prom tik agri tāpēc, — Adrians kliedza, - ka mums vēl tāls ceļš ejams.
— Es nudien vēlētos, kaut tu tik traki neaurotu, - Samanta atteica.
— Labi, es eju.
— Jā, - Samanta medainā balsī atbildēja, - pasteidzies gan, citādi nokavēsi vergu tirgu.
Nevarīgās dusmās par šo netaisnīgo piezīmi, Adrians noskrēja pa kāpnēm un aizsoļoja pie ratiem.
— Nu, tad ardievu, mister Filigrij, - viņš teica. - Es patiesi esmu jums ļoti pateicīgs par visu, ko esat manā labā darījis. Es ceru, ka mēs vēl kādreiz tiksimies.
— Katrā ziņā, - misters Filigrijs dedzīgi piekrita. - Citādi nemaz nevar būt, dārgo zēn. Vienīgi mums vajadzīga kāda pazīšanās zīme, ja, pieņemsim, es būšu vabole, bet tu — premjerministrs. Ja nav pazīšanās zīmes, tad mēs to nezināsim, vai ne? Viens tavs neuzmanīgs žests, kad es ļēpošu pāri kādiem valstiskiem papīriem, un es būšu neglābjami beigts. Tāpēc, ja mēs tiksimies kādā citā dzīvē, es teikšu - vai tu atceries " Vienradzi un Arfu"?, un tu tad atbildēsi - es atceros.
Adrians gribēja iebilst, ka tajā neticamajā gadījumā, ja misters Filigrijs būs vabole, kas ļēpo pāri valstiskiem papīriem, viņam būs zināmas grūtības ar vai tu atceries "Vienradzi un Arfu!'? izrunāšanu, bet nojauta, ka tas varētu paildzināt atvadas, tāpēc tikai pamāja, satvēra Rozijas ausi un steidzīgi paraustīja to.
Kādus simts jardus tālāk viņš apstājās un atskatījās. "Vienradzis un Arfa" zvilnēja zem jumta kā melnbalts bruņurupucis zem zeltainām bruņām. Adrianam likās, ka saskata kādu kustību Samantas istabā, bet pārliecināts viņš nebija. Nopūzdamies viņš no jauna paraustīja Rozijas ausi, un abi turpināja ceļu.