Sekojošā nedēļa, kā Adrians secināja, bija grūtākā visā viņa mūžā. Ceļošana naktīs un slapstīšanās dienās vien bija gana grūta, bet Rozijas iejūgšana un izjūgšana likās drausmīga. Turklāt viņš neprātīgi ilgojās pēc Samantas un vidēji ik pēc desmit minūtēm rūgti nožēloja, ka pametis "Vienradzi un Arfu."
Beidzot viņš vairs nespēja izturēt ģipsi uz rokas, tāpēc, atstājis Roziju mežā droši pieķēdētu barības ielenkumā, Adrians devās uz tuvāko pilsētu. Tur viņu izmeklēja ārsts.
— Man šis ir apmēram četras nedēļas, - Adrians paskaidroja, — un ārsts, kas to uzlika, teica, ka pēc četrām nedēļām varot ņemt nost.
- Labi, — ārsts teica, - tā ir jūsu darīšana. Ja gribat, es to varu noņemt, bet jums ar roku jārīkojas ļoti uzmanīgi.
Ārsts noņēma ģipsi, un Adrians jutās tā, it kā būtu atbrīvojies no neciešamas nastas. Roka bija stīva, bet nesāpēja, un bija skaidrs, ka lūzums ir sadziedēts. Viņš steidzās atpakaļ pie Rozijas, un abi turpināja ceļu, kamēr pār viņiem nolaidās saulriets, spilgts kā pāva aste.
Rīta blāzma sastapa viņus soļojam pa nelīdzenu taku pāri lielam zemesragam, kuru kā huzāru cepures klāja lieli, zaļi armēriju krūmi, nosēd ar rozā ziediem. Sasnieguši zemesraga galu, viņi nonāca stāvas klints pakājē, un viņu priekšā bija jūra, kas viļņoja un mirguļoja rīta saulē, un steigšus sačukstējās ar pludmales oļiem. Attiecībā uz Roziju tā nebija vislabākā vieta, jo jūdzēm tālu nebija neviena koka, bet Adrians tagad sāka justies labāk; viņš juta, ka ir nodrošinājis pietiekoši lielu attālumu starp sevi, Feneltrīholu un "Vienradzi un Arfu". Protams, te viņi būs drošībā. Viņš nolikās pasnaust mīkstajās armēriju cisās un sprieda, kāda varētu būt viņa turpmākā darbība. Acīmredzot, ja viņš tagad dotos pietiekoši tālu gar klinti, tad nonāktu kādā piekrastes pilsētā, un tur, pēc Adriana ciešas pārliecības, atrastos cirks vai kāds tamlīdzīgs iestādījums, kas pieņemtu Roziju un viņas mantojumu. Adrians dkko bija iegrimis dziļā, rāmā miegā, kad kāda spiedzīga balss uzsauca "Ahoi!", un Adrians pielēca kājās, kā šāvienu izdzirdējis, un izbailēs skatījās apkārt. Cauri krūmiem uz viņa pusi, elsdama un rokas vicinādama, rikšoja Mellā Nella.
— Ahoi! - viņa klaigāja, - Prieks redzēt.
— Sveiki, - Adrians pārsteigts atņēma. - Ko jūs te darāt?
— Mirklīti, - Mellā Nella elsa, - kamēr atgūstu elpu.
Viņa apsēdās zemē un kādu brīdi sparīgi apvēdināja
sevi.
— Tu neesi pārāk labi noslēpis Roziju, - viņa apsūdzošā tonī aizrādīja. - Mana kariete stāv tepat blakus, un es viņu lieliski redzu uz debesu fona. Domāju, ka tas ir liels akmens, pirms viņa sakustējās.
—Cerēju, ka te mēs esam drošībā, - Adrians nobažījies skatījās apkārt.
— Kurp jūs tagad dodades? - Mellā Nella apjautājās.
—Es īsti nezinu, — Adrians teica. - Biju domājis iet tepat gar klinti, kamēr nonākšu pilsētā, un tur varbūt būs kāds cirks vai kaut kas tamlīdzīgs, kas atbrīvos mani no Rozijas.
—Hmm, - Mellā Nella norūca, izņēma no kabatas pīpi un aizkūpināja. — Vai tu pazīsd šīs vietas?
— Nē, — Adrians atteica, - nepazīstu vis.
— Tā, — Mellā Nella beidzot teica, norādīdama ar pīpes kātu. - Ja tu uzklausītu manu padomu, es ieteiktu rīkoties, lūk, kā. Dodies uz Splošportu pie Solentas. Diezgan jauka vietiņa tev pa ceļam, un tur tu varēsi noķert prāmi uz Skolepas salu.
— Bet kāda velna pēc man vajadzētu doties uz salu? - Adrians viņu pārtrauca. — Turklāt vai Roziju maz laidīs uz klāja?
— Apklusti un uzklausi mani, - Mellā Nella turpināja. - Tā sala ir iemīļota atpūtnieku vieta. Tur ir visas iespējamās izklaides, visādi gadatirgi un tamlīdzīgi, un ja šajā apkārtnē vispār ir kāds cirks, tad tikai tur. Tā ir tava vienīgā iespēja dkt vaļā no Rozijas. Un par viņas dabūšanu uz klāja - kā tādi cirki vispār tiek pāri, kā tev šķiet?
- Jā, — Adrians pieticīgi atzinās, - es par to nepadomāju.
- Tagad, - Mellā Nella teica, - ja tu ieliksi pirmajā ātrumā, tu būsi Splošportā tieši uz vakara prāmi. Kad būsi otrā krastā, atrodi manu draugu Etelbertu Klīpu.
- Etelbertu Klīpu, Etelbertu Klīpu? - Adrians neticīgi pārjautāja.
- Viņš nav atbildīgs par savu vārdu, - Mellā Nella strupi atteica. - Starp citu, Rukvisls ari dažam labam varētu likties savāds.
- Taisnība, - Adrians piekrita. - Un ko man darīt tālāk, kad būšu atradis jūsu draugu?
- Pastāsti viņam visu, pasaki, ka es tevi sūtu un uzklausi, ko viņš ieteiks.
- Tas ir ārkārtīgi laipni no jums, - Adrians teica.
- Starp citu, kā tev gāja pa "Vienradzi un Arfu"? — Mellā Nella apjautājās, vērīgi viņu nopētīdama.
- Viņi bija brīnišķīgi pret mani, - Adrians, viegli piesarcis, atbildēja. - Bezgala burvīgi ļaudis.
- Sevišķi Samanta, ko? - Mellā Nella taujāja. - Vai varbūt tu domā, ka viņa ir tikai tāda auša?
- Auša? - Adrians saniknojās, - Samanta - un auša, nekad mūžā, viņa ir … viņa ir …
- Ir jau labi, - Mellā Nella noteica, omulīgi izpūz- dama milzīgu dūmu mākuli. - Es zinu, ko tu domā, bet, vai zini, ja gribi pagūt uz to prāmi, tad tev jādodas ceļā.
Viņa piecēlās kājās, sirsnīgi paplikšķināja Rozijai pa snuķi un smīnēdama paglūnēja uz Adrianu.
- Gan vēl tiksimies. Nodod mīļus sveicienus Etelber- tam, — viņa teica un devās prom pāri kāpām bezgalīgajā zaļumā kā mazs, apņēmīgs kurmis.
Adrians steigšus iejūdza Roziju un tad devās tālāk pa līkumaino taku pāri kāpām, kamēr tā nogriezās un saplūda ar platu ceļu ar mājām abās pusēs. Drīz visapkārt parādījās arvien vairāk māju, un izskatījās, ka Adrians un Rozija nonākuši Splošportas centrā. Adrians tūlīt pamanīja vienu būtisku atšķirību starp Splošportu un lielpilsētu. Šeit zirgus un cilvēkus daudzu gadu pieredze bija padarījusi vienaldzīgus pret pārdabiskiem briesmoņiem, kas pastaigājas pa viņu promenādi. Neviens pat nepagrieza galvu, lai atskatītos uz Adrianu un Roziju, kad viņi slāja pa ielām, un ratos un karietēs iejūgde zirgi gāja tiem garām kā tukšai vietai.
Vairākas reizes apstājušies, lai pajautātu pareizo ceļu, Adrians un Rozija nonāca pie dokiem, kur Splos- hport Queen, tauvā piesieta, gozējās kā gigantiska vabole; lēni un majestātiski griežoties vakara saulē, dzenskrūves lāpstiņas plakšķinājās ūdenī. Liels, pūkains melnu dūmu stabs, kas .kāpa no zaļi zeltainā skursteņa, liecināja, ka kuģītis nenovēršami grasās doties, ceļā, un ļaudis skraidīja šurpu turpu pa trapu un drūzmējās uz klāja. Adrians pieķēdēja Roziju pie laternas staba, izlauzās cauri pūlim un piegāja pie kāda vīra, ko varēja noturēt par jūrnieku un kurš sēdēja uz enkurķēdes stabiņa un gremoja tabaku ar mūžvecas govs izklaidīgo, bezcerīgo entuziasmu.
- Vai jūs varētu man palīdzēt? - Adrians viņu uzrunāja. — Es vēlos pārcelties ar jūsu prāmi uz otru krastu, un man ir zilonis un rateļi. Ar ko man vajadzētu runāt?
Jūrnieka žokļi mitējās kustēties, un viņš labu brīdi apdomāja uzdoto jautājumu.
- Ne ar mani, - viņš beidzot noteica.
- Nē, — Adrians teica, - nedomāju, ka ar jums. Es domāju, varbūt jūs zināt, ar ko man vajadzētu satikties.
Jūrnieks atkal brīdi gremoja un tad vēlreiz ieturēja pauzi.
- Ziloņi, — viņš aizsmacis paskaidroja, - ir krava.
- Jā? — Adrians teica.
- Krava ir kapteinis vai vecākais virsnieks, - jūrnieks turpināja un, acīmredzami pārguris no šīs īsās komunikācijas ar apkārtējo pasauli, no jauna iegrima gremošanas transā.
Adrians devās augšā pa Sploshport Queen trapu. Viņu stumdīja un grūstīja neskaitāmi uzbudinātu bērnu bari, kas visi likās bruņod ar sevišķi asiem spainīšiem un lāpstiņām, līdz beidzot viņš atrada kāpnes, kas veda uz kapteiņa tildņu. Viņš aši traucās augšup un, jau ticis augšā, saskrējās ar kādu cilvēku, kas pašlaik grasījās kāpt lejā. Nelaimīgā kārtā šis cilvēks, kam Adrians sirsnīgi atvainojās un palīdzēja tikt uz kājām, izrādījās par pašu Sploshport Queen kapteini. Tas bija sīks, olveidīgs vīrs, kura apģērbs bija tik bagātīgi nošūts ar zeltainām tresēm, ka uniforma tikai neskaidri vīdēja tām cauri. Viņam bija sirma, lāpst- veida bārda, un viņā vibrēja tāda enerģija, kāda valda sevišķi agresīvu bišu stropā. Viņš notrausa putekļus no uniformas un lēni nopētīja Adrianu no galvas līdz kājām ar skatienu, kurā vīdēja tāda kā kanibāliska interese.
- Ja tas bija domāts kā dumpis, viņš prātīgi teica, - tad es pieņemu, ka jums ir zināms attaisnojums, bet es gan gribētu piezīmēt, jaunais cilvēk, ka notriekšana gar zemi un samīdīšana ar kājām diezin vai ir uzskatāma par tāda veida darbību, kas varētu liecināt par ilgas un sirsnīgas draudzības sākumu.
- Es ļoti atvainojos, - Adrians teica, - bet liekas, ka prāmis tūlīt dosies ceļā un es ļoti steidzos. Redziet, man ir zilonis un rati, ko es gribētu pārcelt otrā krastā ar jūsu kuģi, ja drīkst.
Kapreinis notrausa no uniformas vēl kādu sīku puteklīti un no jauna uzlūkoja Adrianu.
- Es būšu jums ļoti pateicīgs, — viņš teica nopūzdamies, - ja man nebūs tā laime redzēt šo ziloni te uz tiltiņa. Kur tas dzīvnieks ir?
- Lejā, pie dokiem, — Adrians atbildēja.
- Tas jums maksās piecas ginejas, - kapteinis teica.
- Ļoti labi, - Adrians piekrita, — ja vien varam braukt.