Sev par lielu pārsteigumu, Adrians tiešām izbaudīja īso braucienu ar Sploshport Queen. Viņš bija kārtīgi pieķēdējis Roziju pie masīva metāla enkurķēdes stabiņa un pamatoti jutās drošs, ka viņa nevarēs sagādāt nekādas nepatikšanas. Viņš nokāpa pusdienu salonā, nopirka katram pa pintei alus, dažas bulciņas Rozijai, dažas sviestmaizes pats sev un tad, kamēr abi baudīja maltīti, Adrians atlaidās pret margām un apbrīnoja saulrietu, kura gaismā plašais viļņu klajums bija kļuvis gluds un izskatījās kā zīds, kas tinas no milzīga baķa uz drēbnieka letes.
Rozija šo jauno piedzīvojumu uztvēra ar savu parasto aukstasinību. Vispirms viņa izrādīja milzīgu interesi par jūru; acīmredzot, Adrians sprieda, tik liels šķidruma daudzums lika viņai secināt, ka tas ir dzerams un varbūt pat reibinošs. Taču sapratusi, ka no klāja tas nav sasniedzams, viņa drīz vien meta šo domu pie malas un puspievērtām acīm ņēmās savā parastajā manierē šūpoties no vienas puses uz otru.
Kad prāmis sasniedza Skolepas salu, bija jau diezgan tumšs, un Adrians un Rozija, izkāpuši krastā, devās uz priekšu pa pilsētas šaurajām, bruģētajām ieliņām, šad tad apstādamies, lai pajautātu pareizo virzienu. Ceļš izveda viņus ārpus pilsētas, pāri smilšu kāpām, un tur, pašā kāpu vidū, kā dīvaina jūras izskala slējās maza kotedža, celta no dzīves vētrās cietušiem dēļiem un dažādiem koka gabaliem, kādus laiku pa laikam jūra mēdz izmest krastā. Logos spīdēja gaisma, un cauri jūras šalkām līdz Adrianam atlidoja neprasmīgās rokās nonākušas tūbas samocītās skaņas, taustīdamās caur melodiju, kuru viņš ar grūtībām atpazina kā Mana mīļā ir kā sārta roze. Nekur citur kāpās nemanīja neko tādu, kas liecinātu par vēl kādu to apdzīvotāju, tāpēc Adrians secināja, ka šai jābūt Etelberta Klīpa mājai. Abi ar Roziju viņi pārbrida pāri kāpai un pieklauvēja pie durvīm. Tuba izgrūda neartikulētu baurojienu kā vērsis un apklusa. Pēc brīža aiz durvīm atskanēja soļi.
- Bezgaumīgi, - kāda balss aiz durvīm kliedza,
- nožēlojamie mietpilsoņi, ārdīties un rībināties, kad man te ir mēģinājums. Kas tur ir? Kas tur ir?
Adrians noklepojās.
- Mans vārds ir Adrians Rukvisls, — viņš atsaucās.
- Jūs teicāt - Adrians? - balss aiz durvīm noprasīja.
— Zēns?
- Jā, — Adrians apstiprināja, neatrazdams labāku atbildi.
Durvis ar joni atsprāga, un tajās stāvēja kāds vīrs, tik sīks un trausls kā zvirbulis. Adrians neticīgi viņu uzlūkoja. Vīrs bija ģerbies garā, biezā sinepju krāsas jakā, kas viņam pinās pa kājām un bija nošūta ar veselu klājienu milzīgu, zeltā mirdzošu un griezumiem rotātu pogu; ansambli papildināja pērļu pelēkas velveta bikses un dīvaina modeļa melnbalti zābaki. Viņa salmu krāsas matu sakārtojums atsauca atmiņā vēja izpluinītu siena kaudzi, un viņam ausīs bija milzīgākie pērļu auskari, kādus Adrians jebkad bija redzējis. Viņa sīkā, bālā seja sastāvēja galvenokārt no tumšām, vērīgām acīm, kas bija nemierīgas kā tauriņi. Šī parādība izaicinoši atgāzās pret durvīm un nopētīja Adrianu.
- Dārgo zēn, - viņš beidzot teica, - kā bija jūsu vārds?
- Adrians, Adrians Rukvisls. Man jūs ieteica Mellā Nella.
- Dārgā Mellā Nella, - parādība noteica. - Sieviete, kas patiesi saprot vīrieša vēlmes. Cik iejūtīgi no viņas.
-Jūs esat Etelberts Klīps, vai ne? - Adrians jautāja.
- Jā, — Klips šķelmīgi piekrita. — Draugi sauc mani par Etelu. Nelieciet taču man turēt jūs uz sliekšņa, kamēr sasalsiet ragā. Lūdzu iekšā, lūdzu iekšā.
- Te, ziniet, ir Rozija, - Adrians teica. - Rozija? - Klīps saausījās. - Jūs taču negribēsiet teikt, ka jums pieticis bezgaumības atvest šurp sievieti?
- Nē, - Adrians teica, pamādams uz smiltīm ārpusē, — šī ir Rozija.
Klīps paskatījās ārā, un šajā brīdī Rozija, kuras manieres vienmēr bija nevainojamas, pacēla snuķi un izgrūda vienu no saviem lieliskākajiem trompetes falcetto. Klīps sinhroni izgrūda tembrāli gandrīz identisku pārsteiguma spiedzienu un atrāvās atpakaļ.
- Kas tas tāds? - viņš noprasīja sēcošā čukstā.
- Tā ir Rozija, - Adrians paskaidroja. - Mans zilonis.
Etelberts Klīps piespieda pie krūtīm trauslo roku, ko
vilka pie zemes gredzenu smagums, kā baidīdamies, ka viņu tūlīt ķers sirdstrieka.
- Vai tas man, dārgo zēn? — viņš jautāja. - Ja tā, tad, kaut ari mani gaužām aplaimo jūsu augstsirdība, jūtos spiests atteikties no tik izšķērdīgas dāvanas.
- Nē, nē, - Adrians teica. - Ja vien jūs man atļautu ienākt uz brīdi, es jums visu paskaidrotu.
Viņš piesēja Roziju un iegāja Klīpa mājoklī.
Visa kotedža sastāvēja no vienas vienīgas istabas. Vienā stūrī kāpnes veda uz pusbēniņiem, kur aiz diskrēti aizvilktiem kokvilnas aizkariem atradās Etelberta guļamaparta- menti. Visa istaba bija pilna ar krēsliem un maziem galdiņiem, uz kuriem nedroši balansēja stikla kupoli ar apšaubāma izskata izbāztiem putniem un tamlīdzīgiem nieciņiem, kas likās dārgi Etelberta Klīpa sirdij, tā ka bija neiespējami pārvietoties, kaut ko neapgāžot. Etelberts Klīps gadu gaitā, acīmredzot, bija izstrādājis tādu kā sistēmu, kas ļāva izvairīties no postījumu nodarīšanas savaiem objets d'art[3], tā ka viņš izdejoja cauri istabai ar nepiespiestu grāciju, apsēdās uz dīvāna un paplikšķināja pa spilvenu sev līdzās.
- Sēdiet nost, dārgo zēn, un pastāstiet man visu, — viņš aicināja.
Adrians uzmanīgi izspraucās cauri šim senlietu mežam un novietojās uz krēsla pienācīgā attālumā no Etelberta Klīpa.
— Nu, - viņš iesāka, - tas sākās …
— Pag, — Klīps iejaucās, paceldams garu, kaulainu pirkstu, - mazs atspirdzinājums.
Viņš vēlreiz izdejoja cauri istabai un nozuda aiz japāņu zīda aizslietņa, izgreznota ar milzīgiem pūķiem, kas izskatījās sirgstam ar vairogdziedzeru mazspēju pēdējā stadijā. Viņš parādījās no jauna ar karafi un divām glāzēm, ielēja Adrianam dzērienu, iespieda glāzi rokā un papliķēja viņam pa vaigu.
— Nu, tātad? - viņš teica, apsēzdamies uz dīvāna.
Adrians paostīja vīnu, un tas likās nekaitīgs.
— Mans visvismīļākais, - Etelberts Klīps paskaidroja.
- Es to gatavoju katru gadu no šī zemesraga pīlādžogām. Neticami barojošs. Tā, tagad pastāstiet man visu. Esmu pārliecināts, ka tas būs ļoti aizraujošs.
Adrians pastāstīja savus piedzīvojumus, un Etelberts Klīps izrādījās paraugklausītājs. Viņa acis klausoties kļuva platākas un platākas, glāze aizmirsās rokā, un palaikam viņš sīki, nervozi ieķiķinājās kā skuķis.
—Dārgo zēn, — viņš teica, kad Adrians bija beidzis,
- tas bija vienkārši apburošs stāsts.
—Nu, varbūt tā izklausījās, bet notikumu gaitā tā nemaz nelikās, - Adrians rūgti atteica. - Lai nu kā, Mellā Nella teica, lai es jums to visu izstāstot un tad paklausot jūsu padomam.
— Jebkuram manam padomam, es ceru, — Klīps šķelmīgi piezīmēja. — Bet padomāsim, padomāsim.
Viņš izdzēra vīnu, tad sadabūja no savas atbaidošās jakas iekšienes bagātīgi izšūtu smēķējamo mici ar lielu zīda pušķi, rūpīgi ieķīlēja uz sava matu ērkuļa, aizvēra acis un atlaidās pusguļus.
— Ziniet, … Adrians iesāka.
— Kuš, — Klīps teica, neatvērdams acis.
Kādas piecas minūtes Adrians sēdēja, sūkdams vīnu un vērodams Klīpu, kurš likās iegrimis transā. Adrians sāka pamatoti šaubīties, vai Mellā Nella rīkojusies pareizi, sūtīdama viņu pie šī neparastā, mazā vīriņa. Viņš izskatījās pēc tāda, kas spēj ikai vēl pamatīgāk iegrūst nepatikšanās.
—Rokā ir! - Klīps pēkšņi teica, noraudams mici un iebāzdams to atpakaļ jakā. - Tālāk pilsētā, dārgo zēn, ir teātris. Teiksim atklāti, diezgan pamatīgs. Ziniet, tas arvien vairāk un vairāk kļūst par izklaides vietu.
Viņš sīki nodrebēja no šīs domas un ielēja sev vēl glāzi vīna. - Varat man dcēt, dārgo zēn, - viņš turpināja, - ka visi šie bari un pūļi riebīgu, sarkansejainu ģimeņu, kas te spieto vienā gabalā, ir kaut kas tāds, kas jāredz, lai spētu noticēt.
— Un kas tad ir ar teātri? — Adrians jautāja.
—Nu jā, - Klīps atsāka, — to pavisam nesen uzcēla kāds Emanuēls S. Klaterkaps, pretīgs, tūļīgs radījums, kurš lielāko daļu dzīves pavadījis, krāpdams plašas masas, un tagad nolēmis iepludināt kultūru šejienes vienmuļajā eksistencē. Lieki piebilst, kultūru kā peļņas avotu.
Viņš iesūca vīnu un pašķielēja uz Adrianu.
— Bet kā tas viss attiecas uz mani? — Adrians jautāja.
— Pagaidiet, - Klīps teica. - Jūs varētu iedomāties, ka dārgumiņš Klaterkaps, ja reiz uzņēmies visas šīs pūles ar teātra celtniecību un kultūras sēšanu, pirmām kārtām izvēlēsies tādu gabalu, kādā profesionāls akderis, tāds kā es, labprāt iecirstu zobus. Piemēram, Atello. Mana Dez- demona ir tiešām izsmalcināta.
— To es varu labi iedomāties, — Adrians piezīmēja.
— Vai arī, - Klīps turpināja, - Romeo un Džuljeta. Citi saka, ka Džuljeta ir viena no manām lieliskākajām lomām, turklāt tā ietaupītu kompānijai krietnu naudiņu, jo — neesmu nekāds smagais vīrs - šiem nevajadzētu nostiprināt balkonu. Taču šis mietpilsonis Klaterkaps ir iedomājies sākt sezonu tieši ar Alibabu un četrdesmit laupītājiem.
— Es gan domāju, - Adrians teica, — ka brīvdienu atpūtas vietai šī izrāde liekas iesākumam ļoti laba. Galu galā, tas būs kaut kas jestrs un košs.
—Visumīļo un dārgo Adrian, - Klīps teica, mokās pievērdams acis. — Es taču drīkstu jūs saukt par Adrianu?
Ir liela atšķirība starp kultūru un izpriecām. Tās nebūt nav sinonīmi.
- Baidos, ka es šīs lietas īpaši labi nepārzinu, - Adrians noteica. - Es dkai domāju, ka bērniem tas varbūt patiktu. Bet es joprojām nesaprotu, kā tas viss var man derēt.
- Klausieties, - Klīps atsāka, - šis kretīns Klaterkaps ir tieši tik altruistisks kā pāris maitu liju. Tāpēc - ja jūs tagad atļautu iekļaut Roziju izrādē un viņai būtu panākumi un ja tikai tad jūs piedāvātu tās piecsimt mārciņas - vai kas nu tur ir palicis pāri - tad esmu pārliecināts, ka viņš jūs no tās atbrīvotu.
- Es domāju, — Adrians ar entuziasmu teica, - ka tā ir teicama ideja.
- Man tās vienmēr ir tādas, dārgumiņ, - Klīps nenoliedza. - Tagad es piedāvāju jums pavadīt nakti tepat, un rit es jūs aizvedīšu pie Klaterkapa.
- Lieliski, - Adrians teica. - Liels paldies.
- Arī man pašam, - Klīps nosarkdams atzinās, - šajā izrādē būs maza lomiņa. Ne jau tāpēc, ka man patiktu, bet no kaut kā jādzīvo, mīļā sirds.
Tā nu Adrians un Etelberts Klīps ieveda Roziju nojumē, kur Etelberts mēdza gatavot savu pīlādžu vīnu, iepriekš rūpīgi aizvākuši prom visu, kas saturēja kaut nedaudz alkohola. Pēc tam abi iegāja atpakaļ mājā un uzkāpa pusbēniņos, kur Etelberts atvika aizkarus; vienā pusē atklājās milzīga divguļama misiņa gulta ar baldahīnu, otrā - saliekamā gulta, kas izskatījās ļoti neērta.
-Jūs varat izvēlēties, - Klīps teica, - bet es vienmēr guļu divguļamajā.
- Paldies, - Adrians pateicās. - Ēēē … es, patiesību sakot, gulu ļoti nemierīgi, tāpēc labāk ņemšu to otru gultu.
- Kā vēlaties, - Klīps mundri atteica, — kā vēlaties.
Aizmigdams Adrians nodomāja, ka Etelberts Klīps
garā, baltā naktskreklā, japāņu kimono un naktsmicē ar pušķi ir tāds skats, kādu viņš ilgi neaizmirsīs.
Kad Adrians nākošajā ritā pamodās, viņš atklāja, ka Etelberts jau piecēlies labu laiku iepriekš un pagatavojis bagātīgas brokastis. Milzīgs, vulkāniski burbuļojošs katls tumes ar krējumu un cukuru, un milzu šķīvis ar ceptu šķiņķi, tik brūnu, kraukšķīgu un aromātisku kā rudens lapas, gandrīz pilnīgi noslīkušu zeltaini apceptās olās un lielu sēņu kaudzē, kas izskatījās kā dīvaini, gaļīgi, ēdami lietussargi.
- Manuprāt vienmēr ir lietderīgi sākt dienu ar pamatīgām brokastīm, - Etelberts dedzīgi teica. - Galu galā, vienam otram jāstrādā pie lomas, un ir nepieciešama liela mentālā un fiziskā enerģija.
- Starp citu, - Adrians ieteicās, piebāzis muti, - kāda ir jūsu loma?
- Viena no sultāna harēma, — Etelberts paskaidroja, ne aci nepamirkšķinājis. — Ļod nogurdinoša loma.
Vēlāk, kad viņi bija nomazgājuši traukus, Etelberts pārģērbās izejamajās drānās, kas sastāvēja no gara skotu apmetņa un mamuta izmēru mednieku cepures. Viņi iejūdza Roziju un devās uz pilsētu. Ieraudzījis teātri, Adrians jutās pārsteigts. Kaut arī Etelberts bija teicis, ka tas ir liels, viņam pat prātā nevarēja ienākt, ka tik milzīgs, un fasāde ar doriešu kolonnām, augstajiem balstiem un gotiskajiem logiem liecināja, ka misters Klaterkaps pats būs bijis ari arhitekta lomā.
- Es jau teicu, ka liels, - Etelberts triumfējoši teica, aplaimots par Adriana pārsteigumu. - Dārgo zēn, tas ir kaut kas tāds, ko labprāt gribētu arī lielpilsētnieki, un es tev vēl atklāšu noslēpumu.
Viņš ieturēja pauzi un zagšus palūkojās apkārt. Dzirdamības robežās neviens, izņemot Roziju, nebija redzams, tāpēc viņš noliecās un iečukstēja Adrianam ausī:
- Tur ir grozāmā skatuve!
Viņš soli atkāpās un vēroja, kāda būs Adriana reakcija uz šiem vārdiem.
- Grozāmā skatuve? - Adrians pārjautāja. - Tas vīrs laikam ir traks.
- Ir ari, dārgo zēn, — Klīps teica. — Tas ir nāvīgs noslēpums. Mēs gribam pārsteigt publiku pirmizrādē, tāpēc nestāsti par to nevienai dzīvai dvēselei.
- Nestāstīšu, — Adrians apsolīja, - bet es joprojām domāju, ka viņš ir traks. Tas viņam būs maksājis kaudzi naudas.
- Šis, - Klīps pamāja ar roku uz arhitektonisko konglomerātu, kas slējās viņu priekšā, - ir Klaterkapa pēdējais meistardarbs. Tas ir piemineklis, ko viņš pats sev uzslējis, pirms nozūd vēsturē. Tagad pagaidiet abi ar Roziju šeit, dārgo zēn, es ieiešu un sameklēšu viņu.
Adrians un Rozija pacietīgi gaidīja kādu pusstundu, līdz Etelberts izvirpuļoja no teātra kopā ar maza auguma, mucveida cilvēku, tērpušos sev nepiemērotā, īsā mētelī un svītrainās biksēs.
- Adrian, - Etelberts iepazīstināja, - šis ir Emanuēls S. Klaterkaps, mūsu padomnieks.
- Tīj-jā, — padomnieks teica. - Kā sviež's?
- Paldies, ļoti labi, - Adrians sarokodamies atbildēja.
- Cik saprotu, meklē darbu? - Klaterkaps noprasīja, nervozi glūnēdams uz Roziju.
- Nu, vispār jā, ja iespējams, - Adrians teica. — Es domāju, ja jūs uzvedat Alibabu, tad mazliet austrumnieciska pompa varētu noderēt, un Rozija ir diezgan bieži piedalījusies parādēs un tamlīdzīgi.
- Tīj-jā, - Klaterkaps teica, — nu, viņa varētu, vai ne, varētu nākt, ēēē… nākt no, ēēē … no kurienes varētu nākt.
- Viņa ir ļoti uzvedīga, - Adrians turpināja, sajuzdams tādas kā ļaunas priekšnojautas, — ārkārtīgi uzvedīga, un esmu pārliecināts, ka viņa varētu noderēt jūsu izrādē.
- Je ne sais quoi? - Etelberts ierosināja.
- Kas tas ir? - Klaterkaps aizdomīgi noprasīja.
- Tas ir franciski, es nezinu, kas, - Etelberts paskaidroja.
- Kā tu to domā - nezinu, kas? - Klaterkaps taujāja.
- Es domāju, - Etelberts teica, - tas ir franciski, un nozīmē es nezinu, kas.
Klaterkaps brīdi blenza viņā, acis pārgriezis.
- Pie joda, man nav ne jausmas, par ko tu runā, — viņš beidzot teica.
Etelberts pacēla acis pret debesīm.
- Un daži krīt uz akmens grīdas, - viņš teica.
- Tā, un cik tad prasi? — Klaterkaps pievērsās Adrianam. - 'itā kultūras sliešana prasa milzum daudz pengas. Es nav taisīts no pengas, skaidrs?
- Nu, es domāju par ļoti mērenu algu, dkai tik daudz, lai pietiktu maniem un Rozijas izdevumiem, — Adrians atbildēja.
- Un, protams, jūs sagādāsiet kostīmus, — Etelberts piebilda.
Klaterkaps aizkūpināja resnu cigāru un brīdi pārdomāja, tinies biezos kodīgu dūmu mākoņos. — Šī dārgi ēd? - viņš beidzot noprasīja, piegrūzdams Rozijai īkšķi.
- Mmm, diezgan mēreni, - Adrians atteica. - Tā, es nu pateikšu, kā būs, - Klaterkaps teica, — un godīgāk vairs nevar būt. Es maksāšu par viņas pārtiku un tavējo, kamēr redzēsim, kā viss notiek. Ja jums būs panākumi, tad runāsim tālāk.
- Labi, - Adrians iepriecināts piekrita, — tas mani pilnībā apmierina.
- Mēģinājums sākas divos pēcpusdienā, - Klaterkaps turpināja.
-Jauki, - Adrians teica, - es būšu.
- Kārtībā, - Klaterkaps teica. - Atā.
Pagriezies uz papēža, viņš iegāja atpakaļ teātrī.
- Dārgo zēn, - Etelberts teica, — vai tas nav brīnišķīgi? Iesim tagad atpakaļ uz kotedžu un nosvinēsim, un tad pirms diviem atnāksim atkal un es tev izrādīšu teātri.