Svinības Etelberta kotedžā sastāvēja no āboliem Rozijai un pīlādžu vīna pudeles Adrianam un Etelbertam, un tika nobeigtas (ļoti kulturālā veidā) ar Etelberta izjusti izpildītu tūbas skaņdarbu, ko viņš pārliecinoši stādīja priekšā kā lielisku, vecu īru balādi ar nosaukumu Ja es būtu melnais strazds; pēc tam abi paēda pusdienas un steidzās atpakaļ uz pilsētu.
Viņi piesēja Roziju aiz teātra ēkas lielā nojumē, kurā glabājās dekorācijas, nodrošināja viņai ērtības ar sienu un dažām bietēm, un tad Etelberts ieveda Adrianu teātrī.
- Es nekad vēl neesmu bijis aiz teātra kulisēm, — Adrians atzinās.
- Tiešām? - Etelberts teica. - Tas ir lielisks piedzīvojums. Ejam, es tev visu parādīšu.
Viņš aiztraucās tumsā, un Adrians izdzirdēja noklakšķam slēdžus. Pēkšņi viņa priekšā, mirdzēdama kā kāzu torte, parādījās sultāna pils visā savā kartona krāšņumā. Adrians aplūkoja visu milzu skatuvi un tumšo skatītāju zāli, kurā tikko varēja saredzēt vīdam krēslu rindas un gar sienām satupinātās ložas. Viņu pārsteidza lielais dekorāciju daudzums, kas, skatītājiem neredzamā proscē- nija arkā virvēs un trīšos iekārts, tā vien gaidīja, lai kāds teātra izredzētais to vajadzīgajā brīdī nolaistu uz skatuves.
- Šī, — Etelberts teica, piebiedrodamies Adrianam sultāna pils priekšā, paceldamies pirkstgalos un izpildīdams mazu pirueti, — ir grozāmā skatuve. Te mums notiks trīs ainas, un viss griežas riņķī, kad parauj tur tās sviras. Aiztaupa milzīgi lielu apkārt blandīšanos.
- Tas ir tiešām apbrīnojami, - Adrians teica.
- Nu, iesim tālāk, dārgo zēn, — Etelberts vedināja, vēlreiz aizvirpuļodams līdz slēdžiem un atstādams sultāna pili putekļainā tumsā. Viņš atkal iznira no dekorācijām piebāzta kakta, un Adrians viņam sekoja.
Viņi nonāca garā, šaurā gaitenī ar daudzām durvīm abās pusēs.
— Šī, - Etelberts teica, aizslīdējis pie kādām no durvīm un gleznā pozā atspiedies pret tām, — ir mana ģērbistaba, dārgo zēn.
Viņš norādīja uz zīmīti pie durvīm, kas pārsteidzošā kārtā ziņoja: ETELBERTS KLĪPS - SULTĀNA GALVENA SIEVA. Etelberts atvēra durvis un ielaida Adrianu mazā, diezgan nekoptā istabiņā, kuras vienu sienu gandrīz pilnīgi aizņēma milzīgs, gāzes lampiņu apgaismots spogulis. Vienā stūri atradās puspievērts skapis, kurā Adrians ieraudzīja dažādus eksotiskus, austrumnieciska izskata apģērbus un vairākus caurspīdīgus plīvurus.
Otrā istabas pusē, izlaidusies uz zirgastru dīvāna, zvilnēja stalta, izcili gara auguma sarkanmate, acīmredzami ģērbusies tikai krietni kožu saēstos, ar strausa spalvām izrotātos ritasvārkos. Viņa gulēja tādā pozā, kā varētu izskatīties viduslaiku kapa piemineklis, bet kāda baznīcas interesēm atbilstoša atribūta vietā viņas rokas spieda pie krūtīm pustukšu džina pudeli. Viņas krācieni bija skaļi un ritmiski, tomēr zināmā mērā sievišķīgi.
- Ak, dārgā, - Etelberts nopūtās, - jau atkal.
Viņš pārgāja pāri istabai, atbrīvoja džina pudeli no īpašnieces stingrā tvēriena un ņēmās viņai viegli pliķēt pa vaigiem.
- Honorij, dārgā, Honorij, - viņš teica, - lūdzu, mosties.
Šādi pamudināta, lēdija sakustējās un noburkšķēja kaut ko nepiedienīgu.
— Tā ir Honorija, - Etelberts pāri plecam teica Adrianam, - Honorija Lūstraifa. Viņa ir mūsu galvenais varonis.
- Galvenais varonis? — Adrians pārjautāja.
— Jā, — Etelberts atteica, — viņa ir šausmīgi lieliska.
Adrians apsēdās uz krēsla un vērīgi noskatījās uz
Etelbertu.
- Ļaujiet man tikt skaidrībā. Jūs tēlojat sultāna galveno sievu, un viņa, - Adrians norādīja uz Honoriju, kas šobrīd lāva bagātīgi atklādes savām pērļainajām krūtīm, - viņa tēlo galveno varoni?
- Nu, protams! - Etelberts teica. - Muļķa zēn, pantomīmās tā vienmēr nodek.
— Ak tā, — Adrians noteica. - Jāsaka, man tas izklausās ļoti savādi.
- Tu drīz pie tā pieradīsi, - Etelberts atteica. - Tikai mazliet jāpielāgojas.
Viņš piegāja pie ūdens bļodas kaktā, samitrināja lielu flaneļa dvieli un ņēmās ar to atdzīvināt Honoriju.
—Vācsssprom. Liecmanmierā, - viņa neskaidri nomurmināja.
- Nu, nu, dārgā, - Etelberts teica. - Tev jābūt uz mēģinājumu. Tu taču zini, kāds ir tas vecais kretīns Klaterkaps.
Viņš izgrieza no dvieļa vismaz pinti ūdens virs Hono- rijas sejas un pagriezās pret Adrianu.
— Tāda jauka meitene, — viņš teica, - bet viņai ir, kā to labāk pateikt, maza aizraušanās ar grādīgo.
-Jā, — Adrians piekrita, - var redzēt. Rozijai ari tāda ir.
Honorija grīļīgi pieslējās no guļvietas un miglainām acīm blenza uz abiem. Viņas ritasvārki tagad bija jau ievērojami pavērušies. Adrians steigšus novērsās.
- Te nu mēs esam, — Etelberts teica. — Jūdes labāk?
— Nē, - Honorija atteica drūmā, zemā kontraltā, kas atsauca atmiņā Etelberta tūbas rešņākos toņus. - Jūtos drausmīgi … drausmīgi.
— Nu jā, - Etelberts filozofiski secināja, — džins tukšā dūšā nav labākais dienas iesākums.
- Nevienam es neesmu vajadzīga, — Honorija žēlojās un, Adrianam par stipru apmulsumu un šausmām, viņai no acīm sāka plūst lielas asaras, tās ritēja lejup pa vaigiem un krita uz viņas apjomīgajām krūtīm.
— Protams, ka esi, mana mīļā — Etelberts viņu mierināja. — Visi tevi vienkārši dievina.
— Nemaz arī ne, - Honorija elsoja, - viņi skauž mani un manu mākslu.
Etelberts nopūtās un pacēla acis pret griestiem.
— Adrian, - viņš teica, - vai tu būtu tik mīļš un aizietu līdz skatuvei, un sadabūtu Honorijai tasi tējas? Tas liks viņai justies labāk.
— Nekas, - Honorija impozanti skandēja, satvērusi pieri un vienu no krūtīm dramatiskā žestā, — nekas man neliks justies labāk, kā tikai nāve.
Viņas žests atrāva ritasvārkus vēl plašāk vaļā, un Adrians metās ārā, pirms vēl kaut kas no Honorijas krāšņās figūras parādīsies viņa apskatei. Viņam izdevās atrast bārdainu pundurīti, kas sēdēja tādā kā stikla ložā, pilnā ar atslēgām, un ar zināmām grūtībām izlūgties lielu krūzi tējas, ko viņš aiznesa uz ģērbistabu.
Viņam par lielu pārsteigumu, tur vairs nebija ne vēsts no paģirainās grūtsirdības. Honorija sēdēja, saritinājusies uz dīvāna, un skaļi, guldzoši smējās acīmredzot par kādiem Etelberta stāstītiem jokiem.
— Ak tu traks, — viņa smējās, slaucīdama acis,
- nudien, Etelbert, tu esi šausmīgs.
—Nevienu brīdi garlaicīgs, - Etelberts apstiprināja, iespiezdams Honorijai rokā tējas krūzi.
Viņa iesūca tēju un vērtējoši paskatījās uz Adrianu, tad savilka ritasvārkus ciešāk un ieņēma majestātisku pozu.
— Kas tas tāds? — viņa painteresējās.
— Adrians, — Etelberts paskaidroja. - Viņš piedalīsies izrādē ar ziloni.
— Johaidī! — Honorija tik nikni iesaucās, ka Adrians palēcās. — Tieši tas, kā mums te vēl trūka, ir zilonis. Jau tā puse no mana labākā teksta pazūd to stulbo šķīvju dauzīšanas dēļ, ko Klaterkaps ieviesis. Tas orķestris speciāli plēš visskaļāk tieši manu labāko solo numuru laikā, un tagad vēl zilonis ribināsies pa skatuvi un, bez šaubām, visur savā ceļā atstās milzīgās sūdu čupas.
— Nē, nē, — Etelberts ņēmās viņu dedzīgi pārliecināt,
—tas ir ļoti tīrīgs zilonis.
- Faktiski, - Adrians iejaucās, jo sāka nojaust veidu, kādā savaldīt Honorijas vētraino dabu, - faktiski tad, kad misters Klaterkaps salīga mani darbā, viņš teica, ka te darbojoties tik brīnišķīgs galvenais varonis, ka tikai pats vislabākais… ēēē … vislabākais …
- Rekvizīts, - Etelberts pateica priekšā.
- Nu jā, rekvizīts, - Adrians uztvēra, - tikai pats vislabākais rekvizīts var tikt izmantots, lai radītu viņai vajadzīgo fonu.
Honorija plati iepleta acis.
- Godīgi? Viņš tiešām tā teica? - viņa noprasīja.
- Jā, - Adrians apstiprināja, viegli piesarkdams.
- Panākumi, - Honorija nopūtās. - Beidzot panākumi! Dārgo zēn, jūs, bez šaubām, varat izmantot savu ziloni. - Viņa graciozi paklanījās Adrianam.
- Paldies, - Adrians teica.
- Un es apsolu uz skatuves izturēties pret to taktiski, - Honorija piebilda.
- Liels paldies, - Adrians atkal teica, kaut ari šaubījās, vai kāds, pat tik bagātīgi apveltīts ar temperamentu kā Honorija, vispār varētu iegrožot Rozijas stilu.
- Tā, iesim nu, — Etelberts ierosināja. - Domāju, būs labāk tagad atrast veco zēnu Klaterkapu un noskaidrot, ko viņš gaida no Rozijas.
Atlikusī pēcpusdienas daļa, maigi izsakoties, bija mokoša. Misteram Klaterkapam kā producentam, šķiet, bija tikai neskaidra nojausma par to, ko ir iespējams un ko nav iespējams darīt uz skatuves, un jo vairāk viņš klaigāja, ārdījās un plēsa matus, jo viss kļuva nesakarīgāks. Sultāna harēmā izcēlās kautiņš, kad atklājās, ka Klaterkaps grib, lai puse no tā stāvētu aiz tāda kā austrumnieciska režģa, pavisam nost no skatītāju acīm. Pa labi aizejošie skrēja virsū no labās puses uznākošajiem, un uz vakarpusi viss bija tiktāl samudžināts, ka vienubrīd galvenā varone (sīks, trausls, izspūris radījums, kas acīmredzami nebija rados ar misteru Klaterkapu, tomēr šķita ar to esam visai intīmās attiecībās) krita nevaldāmā histērijā un pēkšņi sāka dziedāt galvenā varoņa partiju. Tas savukārt gandrīz noveda Honoriju līdz triekai, un galu galā uz skatuves valdīja tāds jampadracis, ka Klaterkaps bija spiests ļaut visiem uz desmit minūtēm atgriezties ģērbistabās un nomierinādes.
Šīs īsās atelpas laikā Klaterkaps pasauca Adrianu uz skatuvi.
- Tā, puis, viņš teica, - tagad seko man. Šī, va' ne, ir sultāna pils.
Viņš izkāpa cauri sultāna pils uzgleznotajai dibensie- nai un nokļuva nākošajā ainā, kuras vidū slējās ārkārtīgi nedroša izskata klints nošļukušu palmu meža ielokā. Klintī vajadzēja atklādes Alibabas alai, Klaterkaps paskaidroja.
- Es tūlīt parādīšu, kā tas darbojas, - viņš lepni teica. - Alibaba stāv 'ite, va' ne, un nospiež 'ito mazo podziņu grīdā, va' ne, un saka Sezam, atveries.
Misters Klaterkaps izpildīja šīs darbības. Klints palika neizkustināma.
- Kur ir tas nolādētais idiots rekvizitors? - misters Klarekaps kliedza. — Pasakiet, lai viņš atver to sasodīto klinti.
Nomocītais rekvizitors ieradās un ilgi knibinājās ap stieplēm, līdz klints ar draudošu skrapstoņu un čīkstoņu atsprāga vaļā, un Klaterkaps, joprojām gārdzoši elpodams, iesoļoja pa caurumu nākošajā dekorācijā, kas attēloja alu. Tur no lieliem koka šķirstiem rēgojās veseli kalni mākslīgu dārgakmeņu un, protams, atradās nepieciešamās četrdesmit lielās krūkas, kurās laupītājiem vajadzēja tikt ieslodzītiem.
— Tā, lūk, — Klaterkaps teica. — Nekādi līdzekļi nav taupīti, va' ne, puis?
— Jā, - Adrians piekrita, - tas ir ļoti iespaidīgi.
— Tagad tā, - Klaterkaps turpināja, atgriezdamies iepriekšējā ainā pie sultāna pils, - šeit tev un tam lopam vajadzēs nākt. Tad, kad sultāns pirmo reizi nāk virsū. Es gribu, lai zilonis 'ite nāk iekšā, pāriet pāri šeit un tad mierīgi stāv. Viņa, protams, vilks ratus, un sultāns sēdēs ratos.
— Piedodiet, — Adrians ieteicās, - bet vai nebūtu labāk, ja sultāns sēdētu sēdeklī ar baldahīnu?
— Kas tas tāds? — Klaterkaps aizdomīgi noprasīja.
—Nu, tas ir tāds daikts sēdēšanai, kādu piestiprina zilonim uz muguras.
Klaterkaps brīdi apsvēra.
— Nē, - viņš beidzot negribīgi teica, - tas ir pārāk bīstami. Tas sultāns ir labākais baritons šaipus Austeru jūras. Ja viņš nokritīs un salauzīs kāju vai ko citu, visa izrāde sabruks. Nē, jābūt ratiem.
— Tātad man tikai jāpārved Rozija no turienes pāri skatuvei līdz šejienei? - Adrians pārprasīja, cenzdamies visu skaidri paturēt prātā.
— Nē, - Klaterkaps teica, - nevis tu viņu vedīsi, bet sultāns viņu vadīs.
— Ziniet, es nepavisam neesmu pārliecināts, vai Rozija ļaus, lai sultāns viņu vada. Viņa klausa tikai manām pavēlēm.
— Sarežģījumi, - Klaterkaps sarūgtināts noteica. - Ar 'ito sasodīto izrādi man ir vairāk sarežģīurnu nekā ar jebkuru citu, kuru esmu uzvedis. Bet es negribu, lai tu te dīžātos pa visu skatuvi. Vai tu nevari stāvēt 'ite un pasaukt viņu?
— Ja par visu izrādi jāspriež pēc mēģinājuma, — Adrians teica, - tad nedomāju, ka viņa mani sadzirdēs.
— Nolādēta būšana, - Klaterkaps noburkšķēja.
Viņš brīdi staigāja pa skatuvi uz priekšu un atpakaļ, uzmezdams pa mežonīgam skatam sultāna pilij, un tad spēji apstājās.
— Velns lai parauj, es izdomāju! — viņš triumfējoši sauca. — 'ite mēs noliksim vēl vienu zeltītu stabu. Ar tukšu visu, va' ne, un tu tur stāvēsi iekšā. Tur būs tāds kā lūrāmcaurums, un pa to tu varēsi lopam uzsaukt. Saproti mani?
— Ēēē … jā, — Adrians šaubīdamies piekrita. — Pieņemu, ka tas varētu izdoties.
Viņam joprojām dzīvi stāvēja acu priekšā Feneltrī- hola un nepavisam nebija pārliecības par šī manevra sekmīgu iznākumu.
- Vai jums nebūtu iebildumu to visu drošības dēļ izmēģināt?
- Protams, Klaterkaps piekrita. - Mēģinājumi ir pats svarīgākais. Es tūdaliņās dabūšu to stabu, un mēs pamēģināsim.
Pēc pusstundas sultāna pilij tika pievienots vēl viens liels un bagātīgi izgreznots pīlārs. Rozija, iejūgta mazos ratiņos, gaidīja aiz kulisēm, un Adrians stāvēja tukšajā stabā, turēja īkšķi un gaidīja savu repliku. Kad uvertīras pēdējie akordi bija noslāpuši un pūlis pagriezās pret kulisēm aurodams Tur nāk mūsu sultāns, lai publika to nejauši nenoturētu par kādu lupatlasi, Adrians nošņācās no staba iekšienes: - Nāc, Rozij!
Rozija saplivināja ausis, sajūsmā sīki iespiedzās un izlāčoja uz skatuves. Viņa zināja, kur Adrians atrodas, jo pati bija redzējusi viņu ielienam stabā, un arī dzirdēja tā balsi. Viņa ļodzīgi aizstaigāja līdz stabam un sirsnīgi papliķēja to ar snuķi.
- Stāvi mierā, — Adrians šņāca.
Rozija paklausīgi stāvēja, plivinādama ausis un ar labpatiku vērodama spoži apgaismoto skatuvi. Adrianam par lielu pārsteigumu, viss turpmākais mēģinājums noritēja bez mazākās aizķeršanās, un Klaterkaps par Rozijas uzvešanos bija tik sajūsmināts, ka pat uzdāvināja Adrianam cigāru.
Rozija, Adrians, Etelberts un Honorija gavilēdami pāri kāpām atgriezās kotedžā, pastāstīja Rozijai, cik viņa ir lieliska un pacienāja viņu ar bagātīgām vakariņām un pinti alus, un tad paši ar pīlādžu vīna, džina, svaigu austeru, tārtiņa olu un četru pintu tuklu, rožainu garneļu paKdzību pavadīja līksmu vakaru. Ap pusnakti viņi beidzot sakrita gultā, bet tikai pēc tam, kad Honorija Etelberta muzikālajā pavadījumā bija ceturto reizi nodziedājuši Kaut es dzīvotu Marmora Kalnos.