Nākošās trīs dienas pagāja nemitīgos mēģinājumos, un Adriana pašapziņa arvien pieauga, jo Rozija, par spīti viņa ļaunajiem paredzējumiem, uzvedās kā īsta paraug- meitene. Padesībā (mistera Klaterkapa visai neparastās mēģinājumu vadīšanas metodes dēļ) reizēm Rozija uz skatuves bija vienīgā, kas zināja, kas viņai jādara.
Honorijai bija izveidojusies dziļa un nemainīga kaislība pret Roziju, jo tā, kā viņa teica savos asarainākajos brīžos, bija vienīgā, kas viņu patiešām saprot, un viņa pavadīja daudz laika, barodama Roziju ar cukuru un stāstīdama tai par savu pagātni.
Beidzot lielā diena bija klāt, un teātris bija burzmas un rosības pilns. Tuvojoties vakaram, Etelberts, Honorija un Adrians sēdēja ģērbistabā gaidīdami savu uznācienu. Honorija no paša rīta bija sākusi stingri vien ņemt uz krūd, lai, kā pati apgalvoja, godam nosvinētu pirmizrādi. Etelberts bija aizrādījis, ka pirmizrāde vēl nebūt nav bijusi un tādejādi nav iemesls piepļauties, bet Honorija uz to, visā augumā izslējusies, bija atteikusi: — Es zinu, ka pirmizrāde vēl nav bijusi, bet tās gars ir jāņem vērā.
Vizuļojošajā Alibabas tērpā, ar nošķiebušos turbānu galvā, viņa bija izgāzusies uz ģērbistabas dīvāna un metās uzbrukumā jaunai džina pudelei.
— Honorij, dārgumiņ, — Etelberts ieteicās, - tev tiešām to nevajadzētu darīt. Galu galā, tas var ietekmēt tēlojumu.
— Nekas, — Honorija apgalvoja, ieķerdama mazu malciņu, - un nekad nevar ietekmēt manu tēlojumu.
— Un neaizmirsti, - Etelberts turpināja, - ka tev nav dubliera.
— Dublieri, — Honorija teica ar dziļu nicinājumu, — īstiem aktieriem nav vajadzīgi dublieri. Izrādei jāturpinās!
Pudele muzikāli noguldza, piekļāvusies viņas mutei.
- Man šķiet, es tagad aiziešu un apraudzīšu Roziju, - Adrians teica. - Varbūt viņu arī moka lampu drudzis.
- Dārgo zēn, nenervozē, - Etelberts mierināja. — Ar tevi taču viss kārtībā - tu būsi iekšā stabā.
- Tas tiesa, - Adrians piekrita, - bet es tomēr uztraucos.
- Ar laiku pāries, — Etelberts teica. - Vai tu būtu tik mīļš un iestiprinātu šo dārgakmeni man nabā? Man tik traki kut, ka pats to nevaru izdarīt.
Adrians ar kādas lipīgas substances palīdzību svinīgi iestiprināja Etelberta nabā lielu māksEgo briljantu.
- Gatavs, - viņš teica, — tagad gan man jāiet apraudzīt Roziju.
- Es iešu apraudzīt Roziju, — Honorija iejaucās un grīļīgi pieslējās kājās. - Galu galā mēs abas esam šīs izrādes zvaigznes. Skaidrs, ka man jānovēl viņai veiksmīga pirmizrāde.
Viņa nedrošā gaitā izstreipuļoja no ģērbistabas un aizvēra aiz sevis durvis.
- Vai jūs domājat, ka ar viņu viss būs kārtībā? - Adrians jautāja.
- O jā, - Etelberts atteica. - Ja viņa šobrīd vēl ir pie samaņas, tad izdarīs visu kā nākas. Kā tev liekas, vai šis sejsegs man var palīdzēt?
Adrians uzmanīgi nopētīja sejsegu.
- Kādā veidā palīdzēt? - viņš piesardzīgi noprasīja.
Etelberts nosarka. - Nu, vai tev liekas, ka tas mani
padarīs pievilcīgāku?
- Kā lai saka, - Adrians teica, negribēdams uzņemties atbildību, - esmu pārliecināts, ka publikas acīs tas jūs tiešām padarīs pievilcīgāku.
Etelberts, Adriana novērots, turpināja klīrēties ap savu kostīmu. Pēkšņi Adrians atcerējās Roziju.
- Honorija ir prom jau ilgu laiku, - viņš teica.
- Domāju, ka viņa ar Roziju samēģina savu pirmo izgājienu, - Etelberts atteica, manierīgi turpinādams klāt tušu uz jau tā pieķepētajām skropstām.
— Es labāk aiziešu un paskatīšos, — Adrians teica, - galu galā, pēc desmit minūtēm mums jābūt gataviem, un es gribu pārliecināties, ka viņa nav sažļembājusi savu kostīmu vai izdarījusi vēl kādas muļķības.
Pametis Etelbertu, viņš pa nokvēpušiem, putekļainiem gaiteņiem devās lejā uz nojumi, kur Rozija mitinājās kopā ar veselām nobružātu dekorāciju kaudzēm. Viņš ieraudzīja Honoriju sēžam uz siena kaudzes un maigi dziedam savā diezgan drebelīgajā kontraltā:
Šī ir mans zilons, šī ir mans zilo-zilons,
Šī nav tā, kas sagraus skatuvi,
Šī vien ir karaliene, ko pazīstam …
Rozija, viegli šūpodamās, aizkustināta klausījās dziesmu un maigi pliķēja ar snuķi tukšu džina pudeli.
— Honorij, - Adrians šausmās iesaucās, - jūs taču neesiet devusi viņai džinu?
— Sveiks, Adrian, - Honorija, apburoši smaidīdama, atsaucās, — vai jau jāiet?
— Vai jūs devāt Rozijai džinu? - Adrians viņai uzrēja.
— Tikai vienu mazu šļuciņu, - Honorija teica, - kā francūži saka, vienu zupas karoti.
— Bet jūs taču zināt, kā tas uz viņu iedarbojas, - Adrians niknojās. - Cik viņa izdzēra?
Viņš pakampa tukšo pudeli un turēja Honorijai acu priekšā. Viņa koncentrēja uz to miglainu skatienu.
— Tikai maltsiņu, - viņa šļupstēja, piebakstīdama ar pirkstu pudelei aptuveni vidusdaļā. - Man tev jāsaka, ka viņa ir visbulv … visblurv … visapbulošākā pudels- māsa.
Adrians paskatījās uz Roziju, un tā savukārt koķeti paglūnēja uz viņu, pārspīlētā kautrībā rullēdama snuķi. Viņa izskatījās normāli. Viņa nepavisam neizskatījās tā, kā pirms liktenīgā grautiņa Feneltrīholā. Varbūt Honori- jas džina patēriņš bija lielāks nekā Adrians iedomājās, un Rozija tiešām iesviķojusi tikai "zupas karoti", kā Honorija to apgalvoja.
— Nāc, — Adrians teica, satverdams Rozijas ausi un vadādams viņu vairākas reizes apkārt nojumei, kritiski vērodams tās reakciju. Viņa spēja iet pavisam taisni un, izņemot acu sārto spīdumu un nedaudz klīrīgo izturēšanos, nekādas citas reibuma pazīmes nebija novērojamas.
— Honorij, tagad labāk ejiet aiz kulisēm, — Adrians teica, — Pēc minūtes sāksies.
Viņi neskaidri dzirdēja orķestri (tas sastāvēja no trim mūžveciem, diezgan sagrabējušiem muzikantiem) spēlējam uvertīras maršu, kura beigas bija signāls priekškara pacelšanai. Pēc viena vai diviem mēģinājumiem Honorija pieslējās kājās un aizgrīļojās uz aizskatuvi; Adrians ar Roziju viņai sekoja. Aiz kulisēm gaidīja sultāns un mirdzošie rati, kurus Rozijai bija paredzēts vilkt.
— Ei, - sultāns šņāca, - kur jūs vazājas, johai?
— Vainīgs, — Adrians teica, steigšus iejūgdams Roziju ratos.
— Es domāju gan, — sultāns atteica.
— Šovakar te pamatīgs pūlis, — viņš piebilda, piegrūzdams pirkstu priekškaram, - puse 'itās sasodītās salas ir klāt.
Viņš aizsoļoja līdz ratiem un ērti tajos iekārtojās.
— Vai esat gatavs? — Adrians jautāja.
— Ji'p, — sultāns atbildēja, - pa pirmo.
Adrians devās tālāk uz skatuvi, lai ieņemtu savu vietu pīlārā. Tai laikā, kad viņš iespraucās stabā un aizvēra durvis, orķestris beidza savu nesaskanīgo priekšnesumu. Priekškars šalkdams pacēlās, un no rampas varēja just plūstam šurp tādu kā entuziasma vilni; čaboņa, elsošana, kāsēšana un rosība kā naksnīgā mežā ļāva nojaust, ka tur, tumsā aiz orķestra bedres, cieši viens pie otra sēdēja un gaidīja savi četri simd skatītāju.
Orķestris apklusa un aplausu vētrā, kas atgādināja muskešu viesuļuguni, Honorija nedroši iesoļoja uz skatuves un sāka savu pirmo dziesmu. Pēc tās sekoja Rozijas uznāciens. Adriana mērenā nervozitāte uz to brīdi jau bija pāraugusi absolūtā panikā.
- Tur nāk mūsu sultāns, - visi auroja, tāpat kā to bija darījuši mēģinājumos, un Adrians, juzdams, ka viņa balss pāraugusi falseta spiedzienā kā mazam sikspārnim, iesaucās: — Nāc, Rozij!
Viņam par pārsteigumu, Rozija izlāčoja uz skatuves un devās tai pāri tik pat graciozi, kā to bija darījusi mēģinājumos. No publikas puses sekoja acumirklīga reakcija. Pāri rampai vēlās gari stiepts aaahhhhhhhh kā milzu viļņa šalkoņa. Rozija, tādas sagaidīšanas sajūsmināta, pacēla snuķi un īsi, smalki ietaurējās.
- Laba meitene, — Adrians teica, - stāvi nu mierā.
Visu šīs ainas laiku Rozija stāvēja mierīgi, mazliet
grīļodamās un reizēm iebāza snuķi Adriana staba lūciņā un uzpūta viņam maigu, džina piesātinātu dvašu. Ainas kulminācijas punkts bija laimīgi sasniegts, un Adrians jau atviegloti nopūtās, jo tūlīt skatuvei vajadzēja pagriezties, dodot vietu nākošajai ainai, un tad viņš varēs aizvest Roziju aiz kulisēm. Līdz finālam viņai vairs nevajadzēja parādīties. Viņš noslaucīja nosvīdušo seju. Honorija tobrīd sāka savu ainas noslēguma repliku.
- Un nu, mana mīļā, - viņa griezīgi uzrunāja mistera Klaterkapa sirdspuķīti, - es došos meklēt laimi un atgriezīšos, lai lūgtu tavu roku.
To teikusi, viņa pagriezās pa labi. Skatuve sāka lēni griezties, un tajā pašā brīdī, kad Adrians sajuta to kustamies, viņš saprata, ka tās ir beigas. Viņam nekad nebija gadījies iepazīstināt Roziju ar grozāmo skatuvi. Rozija pamodās no savas džinpilnās sapņainības un sajuta grīdu kaut kādā mistiskā veidā virzāmies prom. Viņa smalki, trauksmaini iespiedzās un paspēra divus trīs lielus soļus uz priekšu.
- Stāvi mierā, muļķe, - Adrians šņāca, bet skatuve jau griezās ievērojamā ātrumā, un Rozija kā bez prāta metās skriešus, lai tiktu tai līdzi. Rezultātā Honorija un Rozija nonāca nākošajā ainā vienlaicīgi, un pusceļā Rozija viņu pat panāca. Panikas pārņemtais sultāns, valstīdamies savā braucamajā, drūmi un monotoni vaimanāja: velis un elle, velis un elle, velis un elle, tā ka tas izklausījās pēc īpatnējas lūgšanas. Mazais vīrelis, kas bija atbildīgs par masīvajām skatuves vadības svirām, saprata, ka Rozijai acīmredzot piemetusies neprāta dusmu lēkme, pilnīgi zaudēja galvu un parāva sviras uz otru pusi. Skatuve sāka griezties pretējā virzienā, un Rozija, negribēdama dkt pārspēta, izveicīgi pagriezās tai līdzi. Rezultātā sultāna ratu ilksis pārlūza kā sērkociņi un kariete, pirms sabrukt pār skatuves meistaru un svirām, veica īsu, bet ļoti elegantu lidojumu. Nu visi zaudēja sajēgu. Skatuve, kuras mehānisms sultāna karietes uzlidojuma rezultātā bija neglābjami sabojāts, sāka griezties arvien ātrāk un ātrāk, un Rozija arvien ātrāk un ātrāk skrēja tai līdzi. Viņa izaulekšoja cauri tuksneša ainai, izšķaidīdama palmas uz visām pusēm, cauri tirgus laukumam, sagraudama stendus, cauri sultāna pilij, apgāzdama austrumnieciskos režģus un pīlāru, kurā bija iesprostots Adrians.
Honorija, kas pirmās skatuves kustības piedēvēja izdzertajam džina daudzumam, tagad panikā metās skriet Rozijai pretējā virzienā. Par apmierinājumu no pārsteiguma mēmajiem skatītājiem uz skatuves tagad visai strauji mainījās trīs ainas, katrā no tām bija redzamas Rozija un Honorija, kas bezmērķīgi skrēja pretējos virzienos, tā arī nesasniegdamas mērķi. Adrianam laimējās tikt ārā no pīlāra, un viņš metās skriet Rozijai pakaļ. Skatuve, attaisnodama savu darinātāju meistarību, nu jau griezās ar vismaz trīsdemit jūdžu ātrumu stundā, un vaļīgākie rekvizīti šķīda uz visām pusēm. Vienu no orķestrantiem notrieca palma, un pirmajās skatītāju rindās nogruva vairāki sultāna pils gabali. Adriana pakaļdzīšanos kavēja tas, ka viņš periodiski visā sparā uzdrāzās virsū Honorijai, un, kamēr viņi atbrīvojās viens no otra, Rozija atkal bija izrāvusies tālu priekšā.
Visu šo laiku misters Klatekaps bija stāvējis aizkulisēs, paralizēts no niknuma, bet skats, kā viņa galvenais varonis, Adrians un Rozija ar baudu nododas maraton- skrējienam, bija viņam par daudz. Viņš izlēca uz rotējošās skatuves un nogrāba garāmskrienošoAdrianu.
— Apturi viņu! — viņš auroja.
— Ko tad es, pie joda, mēģinu darīt? - Adrians nošņācās, atgrūzdams patronu un no jauna mezdamies vajāt Roziju. No dusmām tuvu triekai, Klaterkaps pakampa īsu, smagu koka gabalu, kas reiz bija sultāna pils fragments. Viņš metās skriet apkārt skatuvei pretēji Adriana izvēlētajam virzienam un, tikko Rozija parādījās, svieda ar savu ieroci un trāpīja viņai pa snuķi. Tā nu bija, maigi izsakoties, negudra rīcība. Rozija bija darījusi visu, kas viņas spēkos, lai tiktu galā ar šo negaidīti ātro zemeslodes griešanos, un nu kāds savādnieks nāk un sviež viņai pa snuķi ar kaut kādu milzīgu koka gabalu. Tikšana līdzi skatuvei prasīja milzīgu koncentrēšanos, un Rozija nebija tādā noskaņojumā, lai jebkam nepiederošam lautu traucēt šī uzdevuma veikšanu. Tāpēc viņa vienkārši satvēra misteru Klaterkapu un iesvieda orķestra bedrē, kur viņa negaidītā parādīšanās jau otro reizi noveda līdz ģībonim orķestra vadītāju un sadragāja bungas un kontrabasu.
Pa to laiku trīs skatuves strādnieki varonīgi centās aizdabūt no skatuves vadības mehānisma sultānu un viņa braucamo, un galu galā tas izdevās. Tomēr viņu darbošanās ap zobratiem, kaut arī labi domāta, panāca tikai to, ka skatuve sāka griezties vēl ātrāk. Rozija tagad atradās skatuves ārmalā un pieaugošajā ātrumā centrbēdzes spēks viņu virzīja prom kā lodi no pistoles. Par laimi, nolidošanas brīdī viņa nebija publikas pusē, bet iegāzās aizkulisēs, noraudama zemē priekškaru, tauvas, trīšus un sešus lielus prožektorus. Rozija bija nozudusi tik strauji un nemanāmi, ka Adrians vēl divas reizes izskrēja cauri sultāna pils paliekām, tirgus skatam un tuksneša ainavai, pirms atklāja, ka viņa vairs nav uz skatuves. Viņš izdarīja pamatīgu lēcienu, kā rezultātā piezemējās kulisēs, un šausmās metās meklēt Roziju. Doma pa to, kā viņa trako pilsētas ielās, bija pārāk šausmīga, lai to pieļautu, un Adrians jutās no sirds atvieglots, kad ieraudzīja Roziju viņas nojumē, kur tā, trīcēdama un joprojām bez elpas, cerīgi bija pielikusi pie mutes tukšo džina pudeli. Adrians saļima uz siena kaudzes un saķēra galvu. Viss pagalam. Tālumā neskaidri varēja sadzirdēt skatītāju kliedzienus un arvien ātrāk rotējošās skatuves kaukoņu un čīkstoņu. Viņa cerības, ka Rozija varētu pievienoties Klaterkapa aktieru plejādei, bija zudušas, un ne tikai tas: viņš bija pievienojis vēl vienu noziegumu tam garajam sarakstam, kurus bija jau veicis, kopš mantojis Roziju. Viņš no visas sirds vēlējās, kaut Samanta būtu šeit un mierinātu viņu. Pēkšņi, smagi elpodams, parādījās Etelberts ar atrautu sejsegu, pazaudējis savu nabas dārgakmeni.
— Dārgo zēn, - viņš elsa, - tāda absolūta traģēdijai Es zinu, tā nebija ne tava, ne dārgās Rozijas vaina, bet baidos, ka tev ļod ilgi nāksies pārliecināt Klaterkapu par to. Viņš atgūst samaņu, tāpēc es jums abiem ieteiktu laisdes.
— Kā tad? — Adrians truli jautāja. — Kā gan mēs varētu laisties?
— Mīļumiņ, - Etelberts kā agonijā teica, - neesi muļķis. Lasies prom, kamēr vēl ir iespēja. Ja tu tūlīt pat nesīsies uz dokiem, vēl noķersi Queen, kas dodas atceļā. Neraizējies par savām mantām, es tās tev vēlāk aizsūtīšu.
— Kāda tam jēga? - Adrians nožēlojami turpināja.
— Mani tikpat labi varētu arestēt ari tepat.
— Paklau, - Etelberts teica, — tu varētu vismaz padomāt par ziloni.
—Kāpēc lai es to darītu? — Adrians rūgti noprasīja.
— Viņa nekad nav padomājusi par mani.
— Vai gribi, lai viņu nošauj? - Etelberts apjautājās.
—Nošauj! — Adrians šausmās izsaucās. — Vai tie viņu varētu nošaut? Tā taču nebija viņas vaina.
— Viņi to noteikti nošaus, — Etelberts dramatiski paziņoja, - vēl pirms rītausmas, ja vien jūs abi tūlīt nenozudīsiet.
— Bet tas ir nekrietni, — Adrians teica. — Vai viņi kaut uz minūti varētu iedomāties…
- Varbūt tu beigsi prātot un lasīsies prom? - Etelberts nošņācās.
— Jā, — Adrians atbildēja.
Viņš aizsteidzās atvērt dekorāciju noliktavas durvis un tad, satvēris Rozijas silto ausi, mundrā riksī vadīja viņu ārā.
- Atā, mana mīla, - Etelberts teica, manierīgi mādams ar roku. - Es tev aizsūtīsu tavas mantas. Neuztraucies.
Atstājuši teātra drupas un jandāliņa troksni aiz sevis, Adrians un Rozija traucās pa tuksnesīgajām ielām uz dokiem.