Ap to laiku, kad viņi bija sasnieguši dokus, visa šī uztraukuma un trača rezultātā džins bija īsti pamatīgi iedarbojies uz Roziju, un viņa, palaikam pašapmierinā- jumā sīki iespiegdamās, streipuļoja līdzās Adrianam, reizēm sapīdamās pati savās kājās. Adrians vairs nespēja pat uztraukties. Viss, ko viņš vēlējās, bija uzdabūt Roziju uz klāja, un viņš jutās visai atvieglots, kad ieraudzīja, ka Sploshport Queen vēl nav aizpeldējis.
Pieķēdējis Roziju pie enkurķēdes stabiņa, Adrians steidzās uz klāja un viņam laimējās gandrīz tūlīt sadkt kapteini.
— Aha, — kapteinis teica, soli atkāpdamies, - vai jūs esat ieradies, lai vēlreiz izdarītu vardarbību pret mani?
- Nē, - Adrians atbildēja. - Es tikai gribēju, lai jūs mani un manu ziloni aizvestu atpakaļ uz cietzemi.
— Pārāk ilgi jūs te neuzkavējāties, - kapteinis aizrādīja.
— Nē, — Adrians piekrita. — Te nudien neatradās neviens mums piemērots darbs.
- Lai notiek, kāpiet uz klāja, - kapteinis teica. - Pēc minūtes mums jāatiet.
Adrians atbrīvoja Roziju un veda augšup pa trapu uz priekšklāju, kur abi bija pavadījuši šurpceļu. Tajā mirklī vecākais virsnieks no dokiem kaut ko uzsauca viņam. Norīkojis Roziju stāvēt rāmi, Adrians atgriezās, lai samaksātu par savu un Rozijas pārcelšanu. Izrādījās, ka tā no viņa puses nebija gudra rīcība. Rozija patlaban bija atguvusies no panikas uz rotējošās skatuves un jutās nogurusi, turklāt šīs izjūtas padarīja smagākas lielais patērētā džina daudzums. Viņa lēnām pārdejoja pār klāju un, viegli šūpodamās, skatījās pāri bortam, priecēdama sevi ar muzikāliem spiedzieniem: Tad viņa pagriezās un grasījās doties atpakaļ pa trapu, lai sameklētu Adrianu, bet viņas gaita bija nedroša, Rozija paslīdēja un atgāzās pret bortu, kas gan savā ziņā bija stipri būvēts, tomēr tā konstrukcija neparedzēja vairākas tonnas smaga ziloņa svara izturēšanu. Borts nekavējoties pašķīra ceļu. Adrians, steigdamies augšup pa trapu, paguva tieši laikā, lai redzētu Roziju augšpēdus nozūdam aiz Sploshport Queen borta. Viņa ietriecās ūdenī ar lielgabala šāvienam līdzīgu troksni, un gaisā uzšāvās savas divdesmit pēdas augsts ūdens stabs.
Kopš tās drausmīgās dienas, kad viņi sakāva Mankspeperas medniekus, Adrians zināja, ka Rozijai patīk ūdens, taču sekla upīte ir viens, bet piecas asis dziļa jūra - pavisam kas cits. Adrians pieskrēja pie bortā izveidotā cauruma un norāva mēteli, gatavs mesties ūdenī un glābt Roziju. Tajā pašā mirklī Adrians saprata, ka viņu gaida vēl pamatīgākas grūtības nekā Rozijas glābšana, ja viņa neprastu peldēt. Viņš blenza tumšajos ūdeņos un ieraudzīja, ka Rozija iznirusi un paceltu snuķi ievērojamā ātrumā traucas tieši atklātā jūrā. Tas bija pat ļaunāk, nekā ja viņa slīktu.
- Atpakaļ! - Adrians griezīgi iekliedzās. - Rozij, nāc atpakaļ!
Bet Rozija turpināja vagot ūdeņus ostas vārtu virzienā. Vienalga, Adrians rūgti nodomāja, viņam tomēr nāksies Roziju glābt. Dziļi ievilcis elpu, viņš pārlēca pāri Sploshport Queen bortam. Eļļainais ūdens bija nepatīkami auksts. Viņš sprauslādams iznira un strauji metās Rozijai pakaļ. Sasniedzis tādu ātrumu, ka plaušas, šķita, tūlīt pārsprāgs, Adrians beidzot panāca Roziju.
— Muļķe, — viņš šņāca, — tu peldi nepareizā virzienā.
Rozija bija priecīga viņu redzēt. Viņa noburzguļoja
sveicienu un jūtu pārpilnībā apvija Adrianam snuķi ap kaklu, tādā kārtā sekmīgi paraudama viņu zem ūdens. Adrians atgrūda snuķi un sprauslodams iznira.
— Tu, sasodītais ziloni, - viņš elsa. Viņš sagrāba viņas ausi un, juzdamies kā mazītiņš velkonītis, kas ņem tauvā milzīgu okeāna laineri, ar pūlēm pagrieza Roziju vairāk vai mazāk krasta virzienā.
Kādas divas vai trīs minūtes vēlāk viņi abi ar ievērojamu piepūli izcēlās krastā uz kāpnēm, kas no dokiem sniedzās līdz ūdensmalai. Kad viņi ieradās, krastmala bija gandrīz pilnīgi tukša, taču šobrīd tur drūzmējās liels pūlis, kas brīnumainā kārtā bija sapulcējies kā vienmēr, kad kaut kas notiek. Pūļa vidū stāvēja milzīga auguma un kareivīga izskata policists. Kad Adrians, joprojām turēdams Rozijas ausi, bija uzstreipuļojis pa kāpnēm un sāka izspiest ūdeni no madem, policists tuvojās viņam, mirdzinā- dams pogas laternu gaismā, rokas uz muguras sakrustojis.
— Labvakar, ser, - viņš teica.
— Labvakar, - Adrians atņēma, neredzēdams šajā vakarā nekā laba.
— Vai tas ir jūsu zilonis, ser? - konstebls vaicāja. - Vai jūs varbūt glābāt to kāda cita uzdevumā?
— Nē, — Adrians atbildēja, - tas ir mans.
— Ak, — konstebls teica.
Viņš izvilka no kabatas piezīmju grāmatiņu un ņēmās to lēni šķirstīt, pirms katras lapas pāršķiršanas bagātīgi aplaizīdams pirkstu.
— Vai jūs gadījuma pēc nejauši nebūtu misters Adrians Rukvisls, es tā pieņemu, ser? - viņš apjautājās.
— Tas ir mans vārds, — Adrians gurdi apstiprināja.
— Ak, - policists atkal teica, tēvišķīgi vērdamies Adrianā, — tad varbūt jūs atlicinātu mazliet laika, ser, un atnāktu man līdzi uz iecirkni. Tikai pāris sīku jautājumu, par kuriem jātiek skaidrībā. Jūsu zilonim, saprotams, ir bijusi visai spoža karjera.
— Acumirkli, virsniek, - Adrians iesāka, - es visu varu paskaidrot.
— Ne vārda, - no pūļa dziļumiem pēkšņi atskanēja griezīga balss.
Adrians pārsteigts paskatījās apkārt un ieraudzīja, ka padoms nācis no maza auguma, drukna, klimpai līdzīga vīriņa. Viņš bija ģērbies nodilušā, noputējušā pusmētelī, katliņā, kas izskatījās tā, it kā būtu atradies satrakotam zirgam zem pakaviem, maisveidīgās biksēs un milzīgos, gumijotos zābakos, tik vecos, ka purngali vērās debesīs. Zem mēteļa, uzspīlēta pār resno vēderu, vīdēja zamšādas veste. Viņam bija milzīgs, līks deguns, sarkans un grumbuļains kā zemene, un niknas, zilas acis zem ērkuļainām, sniegbaltām uzacu kupenām. Viņš bija tik maza auguma, ka izskatījās uz mata pēc pundura, un resnums vērsa viņu vēl īsāku, tomēr viņš tik kareivīgi cēlā gaitā pieso- ļoja pie policista, ka varas pārstāvis tūlīt pat soli atkāpās un pieskārās ķiverei.
— Nesakiet ne vārda, — mazais vīriņš atkārtoja, pievērsdamies Adrianam un brīdinoši paceldams rādītājpirkstu. Šī cilvēka izturēšanās bija dk iespaidīga, ka pūlis, kas bija klusībā ķiķinājis, tūlīt apklusa. Mazais vīriņš sakārtoja cepuri un raženi nošņaukājās. Viņš acīmredzami apzinājās, ka atstāj iespaidu, un izspieda situācijas pašu vispēdējo smalkuma momentu.
Iegrozījis nobružāto galvassegu pēc savas modes, viņš uzmanīgi iebāza pirkstus vestes apjomīgajā kabatā un izvilka no tās prāvu, nobružātu alvas tabakdozi. Rozija iedomājās, ka tas varētu būt kas ēdams, tāpēc kāri izstiepa snuķi un paošņāja.
— Snuķi nost, — vīrs auksti teica, nomērīdams Roziju ar ļaunu skatienu, un tā, Adrianam par lielu izbrīnu, atrāva snuķi un uzskatījās tik samulsusi, cik vien zilonis to spēj. Mazais vīriņš viņu nepārprotami fascinēja, tāpat kā pūli. Viņš atvēra tabakdozes vāku, atskanot dažiem Unkšķiem no Dievs, sargi karalieni, manierīgi izcēla šķipsniņu tabakas un, turēdams kreiso roku izstieptu, novietoja uz plaukstas pamatnes. Ar labo roku aizvēris tabakdozi un ievietojis atpakaļ kabatā, viņš pacēla plaukstu pie deguna un dziļi iešņauca. Valdīja absolūts klusums. Visi, ieskaitot konsteblu, vēroja viņu ar koncentrētu uzmanību. Resnīds iešņauca vēl pāris reižu un tad grandoši, baudīgi nošķaudījās, tā ka skaņa atbalsojās visā viņa ķermenī līdz pal zābaku purngaliem, vienlaicīgi izgrūzdams tādu kā griezīgu rējienu, kas atsvieda visus, ieskaitot Roziju, pāris soļu atpakaļ. Tad viņš izvilka milzīgu zīda mutautu un nošņauca tajā degunu ar tādu taurējošu skaņu, kas darītu godu pat zilonim. Iebāzis mutautu atpakaļ kabatā, vīriņš sakārtoja cepuri, kas no varenā šķaudiena bija sagriezusies šķībi.
- Inspektor, - viņš iesāka un, ķerainās uzacis saraucis, vērās augšup uz policistu, - nupat jums bija tas gods būt par liecinieku tādam skatam, par kāda redzēšanu citi sapņo desmit gadus.
- Jā, ser, — konstebls teica. - Vispār es esmu konstebls, ser.
-Jūsu dienesta pakāpei nav nozīmes, - mazais vīriņš aizrādīja, - svarīgi ir novērtēt lieliskus varoņdarbus, kad tos redzat.
-Jā, ser, - konstebls kokaini noteica.
- Bībele mūs māca, — vīriņš ar teatrālu žestu turpināja, - ka mēs esam valdnieki pār putniem debesīs un zvēriem uz zemes.
- Ja jūs tā sakāt, ser, — konstebls piekrita.
- Es to saku gan, — mazais vīriņš uzsvēra, - un te pieskaitāmi arī ziloņi. — Viņš ar kreiso roku apskāva Adriana izmirkušos plecus un tad atvēzēja labo roku tādā žestā, it kā grasītos atsist tenisa bumbiņu.
- Draugi, - viņš griezīgi sauca, — šis drošsirdīgais, jaunais cilvēks, Bībeles vārdu stiprināts, nešaubīdamies un par savu drošību nedomādams, metās bangainajos, rēcošajos viļņos, lai izglābtu vienu no zvēriem uz zemes.
Tas fakts, ka bangas īstenībā bija eļļaini mierīgas, ne drusku nemazināja šī paziņojuma dramatismu.
- Vai starp jums ir kaut viens cilvēks, — mazais vīriņš turpināja, vērsdamies pie pūļa, kurā galvenokārt bija sievietes, — vai starp jums ir kaut viens cilvēks, kas spētu veikt tik pašaizliedzīgu varoņdarbu?
- Piedošanu, ser, - iejaucās policists, - es zinu, ka šī jaunā cilvēka rīcība bija ļoti drošsirdīga, bet, ziniet, viņu un viņa ziloni meklē policija.
Mazais vīriņš piepūtās kā guzainais balodis, un viņa acis izskatījās kā divas zilas, asas, ledū iesalušas gliemežnīcas.
- Es, — viņš teica, uzmanīgi atbīdīdams cepuri, — esmu sers Magnuss Rampings Fumitorijs. Jums, tik ilgi apgrozoties tiesu aprindās, bez šaubām, būs nācies dzirdēt manu vārdu.
- Jā, ser, — konstebls drūmi piekrita, vēlreiz pieskar- damies ķiverei, — es esmu par jums dzirdējis.
- Tādā gadījumā es gribu zināt, — sers Magnuss teica, — vai jūs grasāties arestēt šo jauno cilvēku, šo dziļumdzīļu varoni?
- Nu … jā, ser, - konstebls atteica, - zināmā mērā. Es vienkārši vēlos, lai viņš un šis zilonis nāk man līdzi uz iecirkni un palīdz noskaidrot šādus tādus jautājumus. Saskaņā ar sūdzību.
Sers Magnuss bargi j>asmaidīja.
- Kāda meistarīga Šekspīra valodas slepkavošana, — viņš teica. — Tomēr es saprotu, ka jums jāveic savs pienākums, inspektor, lai cik kļūdains tas būtu, tāpēc es ļaušu aizturēt šo varonīgo jaunekli un pat mēģināšu pasargāt jūs no tautas dusmām. Jo ir pilnīgi skaidrs, kurā pusē ir pūļa simpātijas.
Pūlis, gan saintriģēts, bet, kā vairums pūļu, nesaprazdams visa notiekošā jēgu, piekrītoši iedūcās. Sers
Magnuss paglūnēja uz visiem kā diriģents uz orķestri sevišķi grūta skaņdarba beigās un pievērsās Adrianam.
- Manu zēn, - viņš teica, - es pats personīgi došos jums līdzi uz policijas iecirkni un, ja viņi jūs arestēs un apsūdzēs, ja viņi tiešām būs tik necilvēcīgi un cietsirdīgi, lai jūs arestētu un apsūdzētu, es, sers Magnuss Rampings Fumitorijs, jūs aizstāvēšu.
- Jūs esat ļoti laipns, - Adrians teica, būdams tik apjucis, ka vairs nesaprata, vai ir arestēts vai nav.
- Jā, varbūt tagad jūs nāktu man līdzi, — teica konstebls. -Ja ne vairāk, tad iecirknī jūs vismaz dabūsiet tasi karstas tējas.
- Paldies, — atbildēja Adrians, kurš bija galīgi pārsalis un zināmā mērā pat vēlējās būt arestēts, lai tikai dabūtu kādu karstu dzeramo.
- Nesakiet ne vārda, — sers Magnuss atgādināja, - kamēr nebūsim nonākuši iecirknī un uzklausījuši tās viņu nožēlojamās apsūdzības.
Tā nu Adrians no jauna satvēra Rozijas ausi un ar baloža gaitā dpinošo seru Magnusu vienā pusē, smagi lumpačojošo konsteblu otrā un šņaukājošos, sačukstošos pūli aiz muguras devās uz policijas iecirkni.
Kad viņi nonāca pie mērķa, ar zināmām grūtībām un vairāku maizes klaipu palīdzību izdevās Roziju iemānīt iecirkņa pagalmā. Drūmajā, no sarkaniem ķieģeļiem būvētajā policijas iecirknī seržants ar platu, peoniju krāsas seju un iespaidīgām ūsām blenza uz Adrianu kā labsirdīgs valzirgs.
- Labvakar, ser, - viņš iesāka. - Jūsu vārds ir Adrians Rukvisls?
- Jā, — Adrians teica.
- Un es neatzītu neko vairāk par jūsu vārdu, - sers Magnuss čukstēja.
- Tā, ser, — seržants teica, - mums ir vairākas pret jums vērstas apsūdzības, tāpēc man jūs jābrīdina, ka viss, ko jūs teiksiet, tiesā var tikt vērsts pret jums. — Viņš ieturēja pauzi un uzmeta Adrianam nelaimi vēstošu vēstošu skatienu. - Apsūdzības ir sekojošas. Ka 20. aprīlī jūs Brokelberijas apgabalā esat izraisījis sabiedriskā miera traucē- jumu pļavā pie Mankspeperas lielceļa, palaizdams savā vaļā lielu, mežonīgu dzīvnieku un tādā kārtā nodari- dams smagus miesas bojājumus Hjūbertam Darsijam, Mankspeperas virsjēgeram, un ka 5. jūnija vakarā jūs esat izraisījis sabiedriskā miera traucējumu, ļaudams mežonīgam dzīvniekam parādīties publiskā vietā, konkrēti, Alhambra teātrī, tādā kārtā nodarīdams smagus miesas bojājumus misteram Emanuēlam S. Kla- terkapam, teātra vadītājam. - Seržants atkal ieturēja pauzi, palūkojās savās piezīmēs un labvēlīgi pablenza uz Adrianu.
- Šķiet, ka tas šobrīd būtu viss, ser, - viņš teica.
— Smieklīgi uzpūstas apsūdzības, - teica sers Magnuss, noņemdams cepuri un nosviezdams to uz seržanta galda. - Neuztraucieties, veco zēn, es jūs drīz vien izpestīšu no tīkla, kurā šie aprobežotie salašņas cenšas ietīt jūs un jūsu cēlo dzīvnieku.
- Baidos, ser, - teica seržants, kuru sera Magnusa daiļrunība nebija aizkustinājusi, - ka man vajadzēs jūs paturēt ieslodzījumā, lai rit jūs varētu stāties miertiesneša priekšā.
— Tas viss ir ļoti jauki, - Adrians iebilda, — bet kā būs ar Roziju?
-Jūsu ziloni, ser? — seržants pārjautāja. Viņš paņēma tīru papīra lapu, aplaizīja zīmuli un vaicājoši pavērās Adrianā. — Tātad, ko viņa ēd, ser?
— Nu, — Adrians teica, - ja jūs sagādātu pusmaisu biešu vai rāceņu (bet bietes viņai garšo labāk), kaudzi siena, pusmaisu ābolu, pusmaisu burkānu, pusmaisu maizes …
Seržants skarbi pasmaidīja.
— Vai jūs gadījumā mani nekrāpjat?
- Nē, nē, - Adrians dedzīgi protestēja, - tiešām, viņai ir milzu apetīte.
- Labi, - seržants teica, — redzēsim, ko te varēs darīt, ser. Tagad es būtu pateicīgs, ja jūs iztukšotu kabatas un kopā ar mani pārbaudītu to saturu. Tuvākajā laikā jums viss tiks atdots.
Adrians iztukšoja kabatas, seržants to saturu salika lielā, brūnā aploksnē un ieslēdza skapī.
- Tagad, ser, - viņš teica tieši kā greznas viesnīcas šveicars, — esiet tik laipns un sekojiet man, es jums parādīšu jūsu telpu.
Sers Magnuss izstiepa roku.
- Neuztraucieties, manu zēn, - viņš teica. - Es no rīta būšu klāt kā likts un pārbaudīšu, vai te viss norit godīgi. Uztveriet to visu kā nepatīkamu sapni, kas drīz vien būs garām.
- Tā tiešām sāk likties, - Adrians drūmi piekrita.
Viņš sekoja seržantam pa bruģētu koridoru, kamēr
nonāca pie ieejas vairākās mazās istabiņās, no kurām lielākajā daļā, spriežot pēc visuresošā alkohola smārda, mitinājās tādi cilvēki, kurus Rozija justos ļoti pagodināta ierindot savu draugu pulkā. Seržants atslēdza vienu no cellēm un ielaida Adrianu mazā, izbalsinātā istabiņā ar koka lāvu, mazu kumodi un uz tās novietotu šai vietai visai nepiemērotu, lielu porcelāna bļodu un krūzi, rotātu ar rozā un gaiši ziliem ziediem.
- Lūgtum, ser, - seržants teica. - Tagad labi atpūtieties, un redzēsimies rīt.
Viņš aizvēra durvis un bulta aizkrizdama noklikšķēja. Adrians lēni novilka izmirkušās drēbes, atkrita cietā, šaurā gultā un ņēmās blenzt griestos. Viņš bija pārliecināts, ka par visiem saviem noziegumiem dabūs vismaz gadu pavadīt ieslodzījumā, bet tas viņu dīvainā kārtā nemaz neuztrauca. Viņu baidīja vienīgi doma par to, kas notiks ar Roziju, un vienlaikus par to, ka tad, ja viņš tiks ieslodzīts, paies vismaz gads, pirms viņš atkal ieraudzīs Samantu. Pa to laiku viņa, ļoti iespējams, būs pārcēlusies uz dzīvi citur, un viņš to nevarēs atrast vai arī, vēl ļaunāk, būs apprecējusies ar kādu neaptēstu razbainieku, kas nepratīs viņu pienācīgi novērtēt.
Savas celles vientulībā Adrians to visu iztēlojās tik spilgti, ka izplūda aukstos sviedros. Roziju miertiesnesis notiesā uz nāvi, soda rota smagiem soļiem iemaršē pagalmā, nodārd šāviens, Rozijas ķermenis ar smagu rībienu saļimst uz bruģa un noasiņo, daudzu ložu caururbts, un tajā pašā laikā Samanta neglābjami salaulāta ar milzīgu, rupju, pinkainu lauķi, kurš viņu iekausta regulāri katru sestdienu, un tad, kad Adrians meiteni atkal satiek, no tās palikusi tikai rēgaina ēna, un pat zeltainie puteklīši viņas acīs pārstājuši mirdzēt. Nav brīnums, ka, ar šādām šaušalīgām domām kaudamies, Adrians šajā naktī negulēja ciešā miegā.
No rīta parādījās milzīga auguma konstebls un atnesa lielu krūzi tējas un gabalu rupjmaizes, un Adrians atklāja, ka ne tikai ir ļoti izsalcis, bet arī viņa rīkle ir tā izkaltusi, ka viņš var parunāt tikai gārdzošos čukstos.
— Kā klājas Rozijai? - viņš jautāja.
—Neraizējieties par viņu, ser, - konstebls mierināja. - Viņa par sevi var pati parūpēties, zilonis to prot. Seržants nupat jūk prātā, mēģinādams apmierināt viņas apetīti. Tas ir viens lielisks lops, ser.
— Savā ziņā tā varētu būt, - Adrians piekrita.
— Šķiet, jums ir nācies pamatīgi noņemties ar viņu, — konstebls minēja.
— Jā, - Adrians atteica, negribēdams sākt visu stāstu no gala. — Cikos mums jābūt miertiesā?
— Desmitos, ser, — konstebls paskaidroja.
—Varbūt, - Adrians iejautājās, — jūs varētu man aizdot pucnazi? Mans šajā jezgā kaut kur pazudis.
— Bet protams, ser, - konstebls atbildēja un aizgāja, aizslēgdams aiz sevis durvis. Drīz vien viņš atgriezās ar prāvu pucnazi un palika cellē, kamēr Adrians mazgājās un skuvās, tad atprasīja pucnazi un nozuda.
Tagad, Adrians nodomāja, man jāsagatavojas aizstāvībai. Viņš ņēmās drudžaini staigāt pa celli šurpu turpu, reizēm apstādamies un ar plašu žestu vērsdamies pie sienas, it kā pūlēdamies pārliecināt iedomāto nepielūdzamo desnesi, ka ne viņš, ne Rozija nav vainojami nekādā noziegumā.Tomēr beigās viņam nācās atzīt, ka šī attaisnošanās, ja to tā varētu nosaukt, ir galīgi nepārliecinoša. Bija pilnīgi skaidrs, ka viņam jāpaļaujas uz seru Magnusu. Viņš acīmredzami bija policijai labi pazīstams, spriežot pēc vāji slēptās nepatikas pilnajiem skatieniem, kādus tie viņam velūja, droši vien viņa tiesisko panākumu dēļ. Bet šajā gadījumā, kā Adrians juta, pat visizcilākajam advokātam būtu pamatīgi jānopūlas, lai pierādītu viņa nevainību.
Desmitos no jauna parādījās konstebls, žvadzinādams visai draudīga izskata rokudzelžus.
— Mums tagad jāiet, ser, - viņš mundri teica. - Tas ir tikai pāris soļu uz priekšu pa ceļu, ser, bet varbūt jums nebūtu nekas pretī, tā ir tikai formalitāte, ser. Varbūt jūs uzmestu šos te, ser.
Adrians ļāva uzlikt dzelžus kreisajai rokai, un otrā galā konstebls ieslēdza savu labo roku.
— Nu, lūk, - viņš tēvišķīgi teica, - pavisam ērti.
— Vai Rozijai arī būs jāiet? — Adrians jautāja.
— Nē, ser, - konstebls atteica, - nav nepieciešams. Viņa ir, es gribētu teikt, vairāk tāds kā lietiskais pierādījums. Līdz tiesai viņa mums nav vajadzīga.
Aizstāvības istabā sers Magnuss jau gaidīja. Dienasgaismā viņa mētelis, katliņš un savādie zābaki izskatījās vēl sagrabējušāki, un bija acīmredzami, ka dažas kodes, kam pietika drosmes nonākt naidā ar seru Magnusu, bija dažādās vietās sapostījušas viņa zamšādas vesti.
— Manu dārgo Adrian, — viņš teica, labvēlīgi mādams ar spieķi, - esmu pārliecināts, ka jūs labi gulējāt, kaut arī baidos, ka šādās vietās ir stipri ierobežotas ērtības.
— O, tur bija gana ērti, — Adrians atbildēja, - bet es īpaši daudz negulēju.
Sers Magnuss nikni nopētīja viņu no balto uzacu apakšas.
— Vai jūs man neuzticaties? - viņš noprasīja.
—Jā, protams, kāpēc ne, - Adrians izbiedēts apstiprināja.
- Tad nav ko ļauties panikai, - sers Magnuss teica. Viņš paņēma cepuri un, maigi paplikšķinādams, uzlika to galvā bezrūpīgā leņķī.
- Ejam, - viņš teica, vicinādams spieķi, — paelposim svaigu gaisu.
Viņš devās prom pa ceļu it kā vadīdams parādi, konstebls un Adrians, melodiski žvadzēdami, viņam sekoja. Adrians pirmo reizi iedomājās, kā vajadzētu justies Rozijai, kad viņa ir pieķēdēta. Cilvēki uz ielas apstājās un atskatījās, Adrians arvien vairāk piesarka un juta, ka vēders raujas čokurā. Viņš sajuta neizmērojamu atvieglojumu, kad beidzot nonāca pie miertiesas.
Adrians nezin kāpēc bija iedomājies, ka miertiesnesis viņu nopratinās, nodesās un aizsūtīs uz cietumu, viscaur iekaltu ķēdēs, bet, viņam par lielu pārsteigumu, taisnā tiesa netika spriesta tik ātri un pēc iepriekš izstrādāta parauga. Miertiesnesis, kas Adrianam izskatījās pēc izcili krimināla dpa, pacietīgi klausījās, kā konstebls, kurš bija arestējis Adrianu, sāk savu liecību. Konstebls, kurš policijas korī bija basso profundo, lēni un vienmuļi lasīja no piezīmju grāmatiņas, ar baudu uzsvērdams katru vārdu.
- Policijas konstebls Emanuēls Dreijs, numurs 124, Skolepas salas policija. Ser, 15. jūnija vakarā es patrulēju Skolepas dokos, kad manu uzmanību saistīja pūlis, kas bija sapulcējies un skatījās uz ostas vārtiem, un likās esam ļoti ieinteresēts. Pienācis tuvāk, es saskatīju apsūdzēto draiskojamies pa ūdeni kopā ar lielu, neskaidras izcelsmes objektu, kas rūpīgākas izpētes rezultātā izrādījās esam zilonis.
Iepriekš informēts par to, ka kāds cilvēks ziloņa pavadībā tiek meklēts vairāku jautājumu noskaidrošanai sakarā ar ievērojamām nekārtībām, kādas notikušas Bro- kelberijā, es nācu pie slēdziena, ka šis ir meklējamais džentlmenis. Kad viņš un zilonis izkāpa krastā, es vērsos pie viņa ar jautājumu, vai tas ir viņa zilonis.
Šajā bridr miertiesnesis sarauca uz augšu uzacis un nokrekšķējās ar tādu sausu, čabošu skaņu, ar kādu maza ķirzaciņa spraucas starp diviem cieši sablīvētiem akmeņiem.
— Konstebl, - viņš teica, - kāpēc jūs jautājāt, vai tas ir viņa zilonis? Varētu gan domāt, ka, redzot kādu draiskojamies ostā ar ziloni, ir pilnīgi skaidrs, ka šis zilonis pieder viņam?
Konstebls, ko šī iejaukšanās bija nedaudz samulsinājusi, sāka švīkāt ar kāju.
— Nu, ser, - viņš nosarcis teica, - es iedomājos, ka tas varētu būt kādam citam piederošs zilonis, ko apsūdzētais pieskata.
Miertiesnesis viegli nopūtās.
- Ārkārtīgi neticama hipotēze, - viņš teica. - Turpiniet.
Pagāja kāds brīdis, kamēr konstebls Dreijs ar drukno pirkstu atrada savās piezīmēs pareizo vietu, tad viņš nokrekšķējās, atmeta galvu kā korazēns un turpināja.
- Apsūdzētais teica - tas ir mans. Tad es viņam jautāju, vai viņš ir Adrians Rukvisls, uz ko viņš atbildēja - tas ir mans vārds. Tad es viņam jautāju, vai viņš nāks man līdzi uz iecirkni, uz ko viņš atbildēja - acumirkli, virsniek, es visu varu paskaidrot.
Šajā brīdī konstebls Dreijs apklusa un pablenza uz miertiesnesi. Ciktāl viņš varēja spriest, tas bija visskaidrākais vainas pierādījums.
- Tālāk? - miertiesnesis vēsi taujāja.
— Tālāk, ser, - konstebls Dreijs teica, triumfa brīdim sagrūstot, - es aizvedu viņu uz iecirkni, kur viņš tika aizturēts un vēlāk apsūdzēts.
— Skaidrs, — miertiesnesis teica. - Paldies, konstebl.
Konstebls Dreijs Šīras zirga drūmajā gaitā aizšļūca
no liecinieku sola, miertiesnesis aši izskatīja dažus papīrus un atkal pacēla galvu.
Policijas inspektors piecēlās kājās.
- Es pieprasu, ser, - viņš teica, — lai arestētais paliek apcietinājumā līdz miertiesai nākošajā nedēļā.
Miertiesnesis jautājoši uzlūkoja seru Magnusu Ram- pingu Fumitoriju, kurš visas šīs procedūras laikā bija snaudis. Sers Magnuss piecēlās kājās.
- Ser, - viņš teica, izzvejodams no kabatas tabakdozi un viegli bungodams pa to ar rādītājpirkstu, - ser, mani draugi policisti - (miertiesneša nosodošais skatiens apklusināja inspektora nikno ņurdienu) - izvirzījuši pret manu klientu smieklīgi uzpūstas apsūdzības.
Sers Magnuss izpleta rokas.
- Ser Magnus, - miertiesnesis pārtrauca, - mēs ne tikai atzīstam, bet pat apskaužam jūsu oratora spējas. Tomēr es gribētu aizrādīt, ka šajā konkrētajā brīdī jūsu klients netiek tiesāts.
- Ser, - teica sers Magnuss, - šim cildenajam jauneklim, kurš, kā jūs laipni atzīmējāt, netiek tiesāts, un pret kuru pagaidām nav nekādu vainas pierādījumu, maniem draugiem policistiem par patikšanu jātiek ietupinātam, atrautam no draugiem un ģimenes, atrautam no dzīves jautrajiem virpuļiem, atrautam no šī lieliskā, mēmā radījuma, kas saspīlējuma brīžos ir viņa vienīgais mierinājums, atrautam, es pat gribētu teikt …
- Ser Magnus, - miertiesnesis skarbi teica, — Es būtu jums ļoti pateicīgs, ja jūs izteiktos konkrēti. Ko jūs vēlaties?
- Atbrīvojumu pret galvojumu, ser, - sers Magnuss paskaidroja. Viņš izdarīja retorisku žestu, nejauši izbārstīdams uz galda savā priekšā pusunci šņaucamtabakas. - Mans klients, ser, — viņš turpināja, - nav nedz klaidonis, nedz čigāns, nedz dienaszaglis, nedz arī kāds šarlatāns …
Miertiesnesis sāka zaudēt pacietību.
- Ser Magnus, — viņš teica, - mēs neesam te sapulcējušies, lai veidotu sinonīmu vārdnīcu.
- īsāk sakot, — sers Magnuss turpināja, nepavisam nelikdamies traucēties, - es uzskatu, ka mans klients ir tāds, kuru pilnīgi noteikti drīkst - es pat teiktu, vajag - atbrīvot pret galvojumu, lai kaut uz īsu brīdi viņš atgrieztos pasaulē.
— Pietiek, - miertiesnesis skābi noteica, - es saprotu jūsu viedokli.
Viņš atgāzās krēslā un noskatīja Adrianu ar vēsu skatienu.
— Parasti šādos apstākļos mēs nerīkojamies pretēji policijas ieteikumiem. Tomēr šajā gadījumā, kur ir daudz neparastu iezīmju, es atbrīvošu jūsu klientu pret galvojumu un nosaku viņam iemaksājamo drošības naudu piecdesmit mārciņu apmērā.
— Esmu jums dziļi pateicīgs, ser, - sers Magnuss teica, zemu palocīdamies. Tad viņš uzmanīgi atvāza tabakdozi un Dievs, sargi karalieni pavadībā ieslaucīja uz galda izbi- rušo tabaku atpakaļ dozē. Adrians tobrīd bija jau pilnīgi apstulbis un patiesi nosprieda, ka kaut kādā brīnumainā kārtā apsūdzības ir atsauktas un sods nav lielāks par piecdesmit mārciņu zaudējumu. Tiesas rakstvedis pievērsās Adrianam.
— Piecelieties, Rukvisl, — viņš teica.
Adrians grīļodamies pieslējās kājās.
— Adrian Rukvisl, jūs esat atbrīvots pret drošības naudu piecdesmit mārciņu apmērā līdz miertiesas sēdei nākošajā otrdienā. Vai jūs saprotat? - miertiesnesis jautāja.
-Jā, ser, — Adrians atbildēja.
Adrians atstāja tiesas māju prieka mulsumā. Viņš bija brīvs, Rozija bija brīva, un, ja mazliet paveiksies, viņš visai drīz atkal redzēs Samantu. Pēc visiem tiem drausmīgajiem piedzīvojumiem, kādos viņš bija iekūlies, šis beidzot bija triumfa brīdis, kuru varēja pilnībā izbaudīt. Kad viņi atkal bija uz ielas, Adrians satvēra sera Magnusa Rampinga Fumitorija roku un ņēmās kratīt.
— Dārgo ser Magnus, - viņš teica, - kā lai jums pateicos? Ar savu apbrīnojamo atjautību jūs nācāt talkā un izglābāt mani un Roziju no briesmīga likteņa. Es nevaru vien beigt jums pateikties.
Sers Magnuss ļoti pacietīgi, it kā atvairītu neprātīgi enerģiska kucēna mīlestību, atbrīvoja savu roku un soli atkāpās. — Ko tādu? - viņš teica, blenzdams no uzacu apakšas. - Ko jūs ar to domājat?
- Kā, nu spriedumu, - Adrians atbildēja.
- Kādu spriedumu? - sers Magnuss apjautājās.
- Bet … mani taču atbrīvoja, - Adrians teica. — Man tikai bija jāsamaksā piecdesmit mārciņas.
Sers Magnuss kā sāpēs aizvēra acis un brīdi staigāja šurpu turpu pa bruģi. Tad viņš piegāja pie Adriana, nikni skatījās viņam sejā un bungoja pa krūtīm ar savu tabakdozi.
- Pacentieties, — viņš dzēlīgi teica, - nebūt tāds kretīns kā likuma spēki un sabiedrība. Esmu tikai panācis jūsu atbrīvošanu pret galvojumu. Pēc nedējas jums jāierodas miertiesā, un tā nodos jūsu lietu zvērinātajiem, un tā būs zvērināto tiesa, kas jūs notiesās vai attaisnos.
- O, - Adrians drūmi novilka, — es to neiedomājos.
Viņa rožainie laimes mākoņi izgaisa, un viņam atkal
uzmācās murgi par nošauto Roziju un nevienlīdzīgā savienībā ierauto Samantu.
- Tā, — viņš sērīgi teica, — ko man tagad darīt?
- Darīt! — sers Magnuss iesaucās, piesarkdams un raustīdamies kā nokaitināts tītars. — Jūs atvedīsiet Roziju un nāksiet man līdzi uz manu mazo būdiņu tepat netālu, un tad, ja drusku sasparosieties, mēs sagatavosimies aizstāvībai.
- Vai ziniet, — Adrians bezpalīdzīgi teica, - manuprāt es galīgi nesaprotu, kā likums darbojas.
- Jums tas nav jāsaprot, - sers Magnuss noteikti atbildēja. - Galu galā, pat mēs, kas darbojamies šajā laukā, to īsti nesaprotam, tāpēc no jums to neviens nevar prasīt.
- Tas man liekas tāpat kā braukt ar vilcienu, - Adrians teica, — nezinot galastaciju.
Sers Magnuss paņēma šķipsnu tabakas un sparīgi iešņauca.
- Es par to neuztrauktos, - viņš atbildēja. - Galvenais šādā gadījumā ir pareizajā vietā izkāpt.