Sera Magnusa "mazā būdiņa" izrādījās par nesen būvētu savrupmāju Tjūdoru stilā, kas dziļā vientulībā slējās klints galā tūlīt aiz pilsētas. Roziju novietoja plašā nojumē, un Adrians iekārtojās mājā kopā ar seru Magnusu.
Sers Magnuss bija nogurdinošs namatēvs, lai neteiktu vairāk. Pirmkārt, viņam bija dziļa, nemainīga aizraušanās ar ķiršu liķieri, ko viņš patērēja (un uzstāja, lai arī Adrians darītu to pašu) milzu daudzumos. Viņš veica tādu kā eksperimentu, jaukdams ķiršu liķieri ar visdažādākajām substancēm un vērodams, kādu efektu iespējams sasniegt. Pēc pāris dienām Adrianam jau sāpēja vēders no nebeidzamajām kombinācijām, kādas seram Magnusam izdevās iegūt, un viņš pārliecinājās, ka ķiršu liķieris milzu daudzumos maisījumā ar porteri un pienu nudien nav viņa mīļakais dzēriens.
Otrkārt, sers Magnuss spēja dzīvot pilnīgi bez miega. Pirmās trīs dienas viņš lika Adrianam atkal un atkal pārstāstīt savus piedzīvojumus, kamēr pats staigāja šurpu turpu pa istabu vai stāvēja pie galda un veidoja jaunu kombināciju par ķiršu liķiera tēmu. Divos vai trijos naktī Adrians mēdza sabrukt gultā, drīzāk beigts nekā dzīvs, un, tikko viņš bija nolicis galvu uz spilvena, kā sers Magnuss, tērpies apbrīnojamā naktskreklā no broderie anglaise[4], jau stāvēja pie viņa gultas, purināja aiz pleca un uzstāja vēlreiz atkārtot kādu stāsta daļu.
Ceturtajā rītā, kad Adrians nostreipuļoja lejā brokastīs, viņam galvā dūca un džinkstēja no ķiršu liķiera patēriņa un acis lipa ciet no miega bada. Sers Magnuss, mundrs kā dkko atgriezies no garām, krāšņām brīvdienām, sēdēja pie galda un desāja milzīgu omleti.
- Tagad, — viņš teica, it kā iepriekšējās nakts saruna nemaz nebūtu pārtraukta, — mums jādara, lūk, kas.
Mums jādabū par lieciniekiem visus, kas ir kādā saistībā ar šo jūsu asiņaino ceļu, bet pilnīgi visus.
- Nudien nesaprotu, kāds no tā labums, — Adrians nomākts teica.
- Padomājiet, - sers Magnuss teica, pārkaisīdams dakšiņas tiesu omletes ar sauju melno piparu un iebāzdams mutē. - Padomājiet par zvērinātajiem, dārgo zēn.
Adrians ar vieglu pretīgumu niekojās ar mīksti vārītu olu un juta, ka nav spējīgs domāt par zvērinātajiem.
- Ko par tiem lai domā? — viņš jautāja.
Sers Magnuss atgāzās krēslā, noslaucīja muti ar sārtu salveti, izvilka savu iemīļoto tabakdozi, iešņauca porciju tabakas, grandoši nošķaudījās un izšņauca degunu.
- Angļu tiesiskās sistēmas jaukums, - viņš teica, balsij arvien pieņemoties skaļumā un rešņumā, — ir tajā apstāklī, ka tā veidota, balstoties uz diviem pilnīgi neloģiskiem principiem. Pirmkārt, ikviens domā, ka to notiesā zvērinātie, un tas, protams, ir smieklīgi. Patiesībā jūs notiesā tiesnesis, kas pārvalda zvērinātos. Tagad palūkosimies uz zvērinātajiem kā tādiem. Izstrādājot dīvaino sistēmu, ka divpadsmit vīri ir labāki par diviem, sešiem vai četriem, neviens neiedomājas, ka divpadsmit plānprātiņi var būt bīstamāki nekā divi. Mana pieredze rāda, ka visi tiesneši un visi zvērinātie ir plānprātiņi. Tādējādi kārtīgam vidusmēra noziedzniekam nav nekādu izredžu, un nevainīgs cilvēks vispār ir nolemts neveiksmei, pirms vēl kāpis apsūdzēto solā.
Adrians apjuka.
- Es biju domājis, ka tā ir ļoti taisnīga sistēma, — viņš teica.
- Apmēram tikpat taisnīga kā tāds vidēji mežonīgs regbija mačs, - sers Magnuss vēsi atbildēja.
- Es joprojām nesaprotu, - Adrians teica, — kādā veidā ļaužu pulcināšana no pusvalsts varētu mums palīdzēt.
Sers Magnuss iešņauca nākošo tabakas porciju un nošķaudījās.
- Tas tāpēc, manu dārgo zēn, ka jūs nestrādājat pie šīs problēmas, — viņš paskaidroja. - Tagad iedomājieties, ka es esmu aitu suns. — Viņš atgāzās krēslā un no uzacu apakšas paglūnēja uz Adrianu, izskatīdamies vairāk pēc ļaunprātīga terjera nekā aitu suņa. Tomēr Adrians paklausīgi centās iztēloties viņu par aitu suni.
- Un tagad iedomājieties, - sers Magnuss turpināja, norādīdams ar pirkstu, - ka zvērinātie ir aitu bars, un ja es tos nosaucu par aitu baru, tad tādā kārtā stādu viņu koletīvo inteliģences līmeni krietni augstāku nekā tie parasti izrāda.
Viņš apklusa un pameta skatu uz lielu ķiršu liķiera pudeli bufetē, tad ieskatījās pulkstenī un drūmi nopūtās.
- Tātad es esmu aitu suns, zvērinātie ir aitu bars, un tiesnesis ir aitu zaglis. - Pie šiem vārdiem viņa balss pārvērtās šņācošā čukstā. Viņš piecēlās kājās un sāka soļot šurpu turpu gar brokastu galdu. - Tātad, - viņš teica, pēkšņi apsviezdamies pret Adrianu, - kāda ir sistēma, ko? Man kā aitu sunim jāprot izrēķināties ar aitu zagli un visus savus mazos, sprogainos, zvērinātos jēriņus iedzīt pareizā lēmuma aplokā. Saprotat manu viedokli?
- Nu, apmēram, - Adrians teica, - bet es nedomāju, ka jūs varat tik patvaļīgi izdarīties ar tiesnesi, vai tad ne?
- Tiesneši, - sers Magnuss auksti piezīmēja, - parasti ir nepieredzējuši juristi.
Adrianu nepameta sajūta, ka par šo juridiskās sistēmas kopsavilkumu vēl krietni varētu pastrīdēties, bet, būdams bez pieredzes šādos jautājumos, viņš atturējās no argumentiem. Sers Magnuss piegāja pie ēdamistabas durvīm, atrāva tās vaļā un ieaurojās: - Skrič!
Atbildot uz šo saucienu, istabā verdziskā padevībā ieslīdēja sarāvies, plikpaurains radījums.
- Sis te Skrīčs, - sers Magnuss teica, pavirši pamādams ar roku, — uzrakstīs pienācīgas vēstules visiem, kurus es gribu dabūt par lieciniekiem. Jūs pavadīsiet šo ritu kopā ar viņu un nodrošināsiet nepieciešamo informāciju.
— Lai notiek, - Adrians teica, - ko vien jūs teiksiet.
Pēkšņi viņam ienāca prātā, un no šīs domas visu
ķermeni pārņēma tīkams siltums, ka varēs rakstīt Samantai un uzaicināt viņu par liecinieci. Sers Magnuss uzmeta skatienu ķiršu liķiera karafei, it kā redzētu to pirmo reizi.
— Taču jūs nevarat sākt darbu ar tukšu vēderu, — viņš teica. - Iedzeriet mazliet ķiršu liķiera.
— Es laikam atturēšos, ja jums nav iebildumu, - Adrians aizbildinājās. - Ja man jāuzraksta visas šīs vēstules, tad labāk būs paturēt galvu skaidru.
—Nu, pats vainīgs, — sers Magnuss atteica, piegāja pie bufetes un sajauca kārtīgu liķiera mēriņu ar kausu īru viskija un divu citronu sulu, vienā rāvienā salēja visu rīklē un tad skurinādamies uz mirkli sastinga.
—Interesanti, — viņš nomurmināja, aizmiedzis acis. Tad viņš pagriezās pret nelaimīgo klerku.
— Jūs zināt, kas darāms, Skrīč, - viņš norēja. — Misters Rukvisls pateiks visas detaļas, un es gribētu cerēt, ka līdz pusdienlaikam vēstules būs nosūtītas.
—Protams, ser Magnus, - Skrīčs atbildēja. — Katrā ziņā, ser Magnus.
Sers Magnuss izstorēja no istabas, aizcirzdams durvis, un atstāja Adrianu vienatnē ar Skrīču, kurš drīz vien parādīja sevi kā uzcītīgu rakstvedi ar kaligrāfisku rokrakstu, bet raksturā tikpat nepievilcīgu un nelietojamu kā līmē samirkusi vate. Beigu beigās (desmit minūtes pirms pusdienlaika) pēdējā vēstule - tā bija adresēta Samantai — bija uzrakstīta, un brīdī, kad sers Magnuss kā viesuļvētra iebrāzās istabā, Skrīčs savāca kopā savus papīrus un steidzīgi, padevīgi nozuda.
— Es nāku pie slēdziena, — sers Magnuss teica, — ka jūs izskatāties mazliet nevesels. Es nevaru tiesā uzvarēt, ja klients izskatās tik nomērējis.
— Es domāju, — Adrians teica, apspiezdams žāvas, — tas ir galvenokārt no miega trūkuma.
- Muļķības, — teica sers Magnuss. - Tas ir no uzbudinājuma trūkuma. Var dzīvot bez miea, et nevar dzīvot bez uzbudinājuma.
Adrians miglaini sprieda, ko sers Magnuss varētu uzskatīt par uzbudinājumu. Viņaprāt tas varēja būt pāris vēršu pieveikšana koridā pirms pusdienām.
- Varbūt jums taisnība, viņš samierinoši teica.
- Pēc pusdienām, - sers Magnuss teica, berzēdams rokas, — es iesaku mums un Rozijai kopīgi iziet ieelpot svaigu gaisu.
- Ieelpot svaigu gaisu? - Adrians pārsteigts pārjautāja.
- Jā, - atbildēja sers Magnuss. — Pastaigāsimies gar jūras krastu.
-Jūsuprāt tā ir laba doma? Adrians jautāja.
- Manuprāt tā ir teicama doma, - sers Magnuss apmierināts pārtrauca viņu. - Vieglas pusdienas un mundra pastaiga, un jūs uzreiz jutīsiet, ka jūras gaiss dod jums spēku.
Tikuši galā ar vieglajām pusdienām, kas sastāvēja no duča austeru katram, sēņu suflē, viegla un dzeltena kā saulrieta mākonis, koraļļsārdem vērša muguras gabaliņiem, kas karaliski gozējās biezā, brūnā mērcē, piemērotu dārzeņu ielenkumā, un tika pabeigtas ar trifelēm, kuru galvenā sastāvdaļa likās esam ķiršu liķieris kopā ar četrām vai piecām pintēm sarecināta krējuma, viņi kopā ar Roziju devās pastaigā gar jūras krastu.
Adrians, pieblīvējies ar ēdienu un knapi vilkdams kājas aiz miega bada, tomēr nevarēja tikt vaļā 110 sajūtas, ka šī pastaiga nebūt neuzlabo viņa stāvokli vietējo iedzīvotāju acīs. Sers Magnuss, kā likās, pilnīgi neņēma vērā viņu radīto efektu. Viņš bija uzlicis pastaigu spieķi uz pleca un tā līko galu aizāķējis aiz Rozijas snuķa, un, šādi savienoti, viņi izskatījās visai draudzīgi. Ik reizi, kad ceļā gadījās pārsteigti bērni ieplestām acīm, sers Magnuss ar karalisku žestu atstūma pakausī cepuri un ar spieķa palīdzību pavilka Roziju uz priekšu, atļaudams tiem pieskarties viņas kājām un paglāstīt snuķi. Rozija, kā jau visi labsirdīgi dzīvnieki, bija tajā pārliecībā, ka neviena cilvēciska būtne neko ļaunu nedarīs, tāpēc likās sajūsmināta un ar snuķi, kas vajadzības gadījumā varēja kļūt par postošu ieroci, šņakarējās un taustījās gar vasarraibu- mainajām sejām, nosmulētajām rokām un biželēm.
Pulksten piecos, kad tie bija nostaigājuši promenādē savas četrpadsmit reizes, viņi, Adrianam par milzu atvieglojumu, atgriezās mājās pie sera Magnusa, noguldīja Roziju viņas nojumē un devās bibliotēkā dzert tēju. Sers Magnuss kaut kāda iemesla dēļ likās ļoti apmierināts ar viņu pastaigu. Adrians, čāpstinādamies cauri veseliem kalniem karstu, brūni apceptu grauzdiņu ar sviestu, kraukstošu, krējumā un zemeņu ievārījumā grimstošu plāceņu un lieliem, melniem, valganiem augļu kūkas gabaliem, aromādskiem kā mežs ziemas vidū, klausījās sera Magnusa lekciju par tieslietu sistēmu, no kuras deviņdesmit procenti viņam tā arī palika neskaidri.
- Sakiet, lūdzu, — viņš beidzot pārtrauca lektoru, - kāpēc jūs esat tik apmierināts, ka mēs izgājām pastaigāties?
Sers Magnuss, pētoši un kritiski vērodams, ielēja tējkaroti ķiršu liķiera tējā un rūpīgi izmaisīja.
- Jums nepavisam nevajag domāt, manu dārgo zēn, - viņš pārspīlētā tonī teica, it kā uzrunādams mazu, garīgi atpalikušu bērnu, — ka likuma taciņa nemēdz būt gluda. Šodien vesels pūlis mūs redzēja rāmi, civilizēti pastaigājamies kopā ar Roziju. Kā jau es paredzēju, Rozija uzvedās nevainojami, kamēr lempīgie ļaudis blenza uz viņu. Viņa atturīgi, kas deva pāris punktus viņas labā, apmīļoja un apčubināja šo ļaužu šausmīgos, puņķainos pēcnācējus. Vai jūs kaut uz brīdi pieļaujat, ka Rozijas maigā, dievinošā attieksme pret bērniem netiks atstāstīta pat visnabadzīgākajā šīs pilsētas būdiņā?
Sers Magnuss ieturēja pauzi, lai notiesātu vēl vienu ar krējumu un zemeņu ievārījumu inkrustētu plāceni. Viņš noslaucīja muti un turpināja.
— Man vienalga, no kādām aprindām dks salasīti zvērināde, - viņš nedaudz pašapmierināti teica, - bet tikko viņi ieradīsies, tiem kāds tūlīt pat pastāstīs, cik Rozija ir civilizēts radījums.
—Bet es domāju, — Adrians šausmās iebilda, — ka zvērināto desas galvenā ideja ir tas, ka tos nevar ietekmēt.
Sers Magnuss izstiepās visā savā četras pēdas garajā augumā un valdonīgi paskatījās uz Adrianu.
- Jūs nevarat, - viņš skarbi teica, - tīši piekukuļot zvērinātos. Tas būtu neētiski.
-Jā, — Adrians piekrita, - tieši to es domāju.
- No otras puses, — sers Magnuss jau maigāk turpināja, — tā kā zvērinātie ir slaveni kā garīgi diezgan vāji attīstīti, jūs varat viņiem iestāstīt, kā viņiem jādomā.
Viņš ielēja savā tukšajā tasē ķiršu liķieri un ar plašu žestu izdzēra.