Nākošās pāris dienas Adrianam bija ļoti nogurdinošas. Par spīti viņa protestiem, sers Magnuss bija uzstājis, lai Adrians uzrakstītu pilnīgi visiem, kas vien kaut kādā veidā bija saistīti ar Rozijas lietu. Viņš bija pārliecināts, ka pusei no visiem aizstāvībā nebūs nekādas vērtības.
- Ļaujiet man pašam par to spriest, manu zēn, - sers Magnuss teica. — Tā, runājot par to Filigriju sievieti, kā ir par viņas tēvu?
- Mans dievs, nē! Viņu jūs nevarat aicināt, - Adrianu pārņēma panika. - Viņš nerunā ne par ko citu kā tikai savām reinkarnācijām.
- Teicami, - sers Magnuss priecājās. - Nekas neveicinās apjukumu zvērināto vidū labāk par reinkarnāciju. Ierosiniet tai meitenei paņemt tēvu līdzi.
Adrians bija izmisumā. Viņš juta, ka misters Filigrijs liecinieku solā gandrīz droši garantēs viņam spaidu darbus uz mūžu. Tomēr drīz vien no Samantas pienāca īsa,formāla zīmīte, kurā bija teikts, ka viņa un viņas tēvs labprāt ieradīsies liecināt desā, un kura beidzās ar savā ziņā vēsu "ar cieņu".
Pamazām ieradās pirmie liecinieki. Misters Paklhammers jaunā, brūnā katliņā un košā vestē ar kanārij- dzeltenām un melnām rūtīm, priecīgs atkal satikt Adrianu un Roziju. Mellā Nella, kurai ar zināmām grūtībām izdevās sadzīt pēdas, Honorija un Etelberts, kas abi neprātīgā sajūsmā izbaudīja šo drāmu, turklāt Honorija periodiski izplūda džinpilnās asarās, kad iztēlojās Roziju nošautu un Adrianu ietupinātu. Viņas teatrālums milzīgi ietekmēja seru Magnusu, jo arī viņš neapšaubāmi bija liels aktieris, un, kad divi tādi kā viņi sāka darboties kopā, Adrianam bija neomulīga sajūta, ka te tiek iestudēta īsta opera, nevis aizstāvība.
Tad ieradās Filigriji; Samanta bija vēsa, bet brīnišķīga, viņa nopietni spieda Adrianam roku un izteica prieku par radušos iespēju atjaunot pazīšanos ar Roziju, ar šo piezīmi stipri sāpinādama Adrianu. Misters Filigrijs bija neprātīgi sajūsmināts, jo nekad nebija redzējis jūru (ja nu vienīgi savās iepriekšējās rein- karnācijās); viņš dancoja gar krastu, laimīgs vicināja resnos pirkstus un izskatījās pēc milzīgas medūzas. Kad vien sers Magnuss gribēja viņam uzdot jautājumus, misters Filigrijs nebija pieejams, un pēddziņiem vajadzēja iet uz pludmali un raušus raut viņu prom no jūras, kas bija kļuvusi par viņa iemīļotāko uzturēšanās vietu; tur viņš seklumā mazgāja Roziju un kopā ar bērniem būvēja smilšu pilis. Visiem pa vidu auļoja sers Magnuss, baurodams kā bullis vai dūdodams kā balodis, un vāca kopā viņu dažādo stāstu pavedienus.
Skrīčs verdziski sekoja seram Magnusam pa pēdām, viņa spalva čirkstēja kā garā vājš paceplītis, ka viņš ražīgi rakstīja piezīmes. Adrians vairākas reizes mēģināja satikt Samantu vienatnē, bet bez panākumiem. Viņa bija laipna, bet atturīga, un ar katru aizejošo dienu Adrians
jutās aizvien nožēlojamāk. Kad pienāca tiesas diena, Adrians grima visdrūmākajā bezcerībā, toties sers Magnuss, kareivīgs kā Ziemassvētku tītars, skraidīja apkārt, izstarodams labvēlību un uzticību, kā arī patērēdams milzu daudzumos ķiršu liķieri.
Miertiesas sēde bija notikusi vienmuļā, klasei līdzīgā telpā, un Adrians bija iedomājies, ka zvērināto tiesa notiks līdzīgā vietā, bet telpa, viņam par pārsteigumu, bija brīnišķīga. Tiesneša galds un krēsls bija no smaga ozolkoka, greznots ar sarežģītiem griezumiem, kas attēloja ozola lapas, zīles un tiem apkārt dancojošus, tuklus eņģelīšus. Pat liecinieku sols bija rotāts ar griezumiem. Augstie griesti bija balti ar ziliem un zeltītiem bareljefiem.
Pieklusinātas godbijības atmosfēra jaucās ar apslēptu kņadu un rosību. Sers Magnuss bija atklājis, ka Skrīčs pusi piezīmju aizmirsis mājās, un tā saniknojās, ka Adrians sāka baidīties par nelaimīgā klerka dzīvību. Viņš bija dk aizņemts, pūloties nomierināt seru Magnusu, ka pat nepamanīja, ka tiesas zāle bija pilna cilvēku, un gaidu atmosfēra kļuvusi vēl jūtamāka.
Parādījās kāds bezgalīgi garš un kaulains stāvs. Talārs karājās ap viņu garās krokās kā sikspārņa spārni, un parūka mazliet šķībi uztupināta virs sejas ar iekritušiem vaigiem, zilganu zodu, jūtīgām, brūnām spaniela acīm un spraugai līdzīgu muti ar lejupvērstiem lūpu kaktiņiem. Pēc apģērba spriežot, viņu varētu noturēt par īgnu, gremošanas traucējumu nomocītu apbērētāju tādā pilsētā, kur neviens nemirst.
— Kas tas ir? — Adrians jautāja seram Magnusam.
— Tas? — sers Magnuss mežonīgi pablenza no uzacu apakšas. — Tas ir sers Augusts Talismans. Viņš ir prokurors.
— Nedomāju, ka es gribētu izskatīties kā viņš, — Adrians noteica.
— Kas, vecais Gusijs? — sers Magnuss pārsteigts pārjautāja. — ak, savā ziņā viņš ir gluži lādzīgs zellis. Bet, ja jāiet cauri dzīvei, apsūdzot cilvēkus, galu galā nākas tā izskatīties.
- Kurš ir tiesnesis? - Adrians jautāja.
- Ak, - sers Magnuss apmierināts atteica, - mums ir laimējies. Tiesnesis būs vecais Topsijs.
- Topsijs! - Adrians iesaucās. - Kāds neparasts vārds tiesnesim.
- Nē, nē, - sers Magnuss nepacietīgi paskaidroja,
- viņu tikai sauc par Topsiju. Viņa īstais vārds ir lords Krispins Turvejs.
- Es nesaprotu, - Adrians apstulbis nomurmināja.
- Augstā debess, zēn, - sers Magnuss nopūtās, - vai tad tas nav pats par sevi saprotams? Turvejs Topsijs, Topsijs Turvejs*. Viņš ir labākais tiesnesis šajā apriņķī. Viņš neizbēgami visu saprot ačgārni. Tāpēc prokurors izskatās tik nomākts. Tāpēc viņu sauc par Topsiju.
- Vai jūs gribat teikt, - Adrians pārsteigts jautāja,
- ka viņš pats nezina, ko dara, un tomēr ir tiesnesis?
- Nu, viss, ko viņš dara, ir labi darīts, — sers Magnuss teica. — Bet viņš rīkojas pretēji jebkuram citam tiesnesim. Es pat teiktu, ka viņš iesēdinājis cietumā vairāk nevainīgu cilvēku kā jebkurš cits.
- Es gan nesaprotu, kā tas var man palīdzēt, - Adrians noteica.
Sers Magnuss nopūtās tāda cilvēka manierē, kas pacieš muļķību bez lielām mokām - ja ne ar prieku, tad vismaz ar krietni lielu pacietību.
- Klausieties, - viņš laipni teica, - jums jāsāk ar tiesneša apmulsināšanu, vai ne?
- Jā, — Adrians paklausīgi piekrita.
- Nu, un ja tiesnesis ir apmulsināts pirms ķeras pie lietas, tad puse uzdevuma jau ir paveikta, - sers Magnuss turpināja. - Tālāk viņš apmulsinās zvērinātos, un es apmulsināšu viņus visus.
- Es tiešām nesaprotu … - Adrians iesāka.
- Jūs būsiet pārsteigts par to, — sers Magnuss apgalvoja, — cik daudz var panākt, ja izdodas radīt pamatīgu apmulsumu. Tas darbojas gluži kā dūmu aizsegs kaujā.
- Ak, - Adrians teica, - šķiet, ka es sapratu, ko jūs gribat teikt. - Bet iekšēji viņš jau samierinājās ar domu, ka sera Magnusa aizstāvības rezultātā viņam nāksies vismaz desmit gadus pavadīt cietumā.
Tiesas rakstvedis piecēlās kājās.
- Piecelties, - viņš sauca trīsuļojošā falsetā.
Tiesas zāli pieskanēja čaukstoņa un čaboņa, visiem slienoties kājās. Durvis atvērās, un zālē iestampāja sīciņš, krunkains cilvēciņš sarkanā mantijā, apsēdās lielajā, griezumiem rotātajā krēslā un pārlaida zālei pārsteigta kurmja skatienu. Visi apsēdās, un labu laiku skanēja krekšķo- ņa un papīru čaboņa. Rakstvedis no jauna piecēlās kājās.
- Milord, — viņš stabulēja, - tiek izskatīta lieta Karaliste pret Adrianu Rukvislu. Adrian Rukvisl, - viņš pievērsās Adrianam, kurš bija piecēlies kājās, - pret jums tiek izvirzīta apsūdzība, ka 5. jūnijā Alhambra teātrī Skolepā, Brokelberijas apgabalā, atrazdamies publiskā vietā, tas ir, Alhambra teātrī Skolepā, jūs esat izraisījis publiskas nekārtības augšminētajā Alhambra teātrī un tādā kārtā nodarījis smagus miesas bojājumus kādam Emanuēlam S. Klaterkapam, pielietojot lielu, mežonīgu biezādainu dzīvnieku, tas ir, ziloni, pret augšminēto Emanuēlu S. Klaterkapu augšminētajā Alhambra teātrī. Ko jūs varat teikt sev par attaisnojumu?
Adrianu šī apsūdzība bija tā apstulbinājusi, ka viņš tikai stāvēja un blenza uz rakstvedi.
- Nav vainīgs, — sers Magnuss teica.
- Nav vainīgs, — Adrians atkārtoja.
Rakstvedis apsēdās.
Ražena auguma dzīvespriecīgs konstebls, kas kopā ar Adrianu aizņēma apsūdzēto solu, draudzīgi iebakstīja viņam ribās.
- Sēdies nost, čalīt, - viņš čukstēja.
Adrians atkrita solā.
— Kas tagad notiek? — viņā jautāja seram Magnusam.
Sers Magnuss iešņauca porciju tabakas un iztrūcināja
visu zāli ar gigantiskām šķavām.
— Vecais Gusijs drusku padūca, - viņš teica. - Atpūtieties mazliet. Varat pasnaust, ja ir patikšana.
Tiesnesis tobrīd nedroši pētīja zāli, mēģinādams atrast vietu, no kuras bija atskanējis šķaudiens. Beidzot viņam izdevās fiksēt šaudīgo skatienu uz seru Magnusu.
— Ser Magnus, - viņš teica.
— M'lord? - sers Magnuss piecēlās kājās un tēlotā pazemībā paklanījās.
— Es saprotu, — tiesnesis teica, — ka jūs aizraujaties ar tabakas šņaukšanu. Es būtu jums ļoti pateicīgs, ja jūs man darītu zināmu, vai mūs pastāvīgi pārtrauks šis ārkārtīgi pārsteidzošais troksnis, kādu jūs acīmredzot esat spiests izdvest, kad vien to darāt?
— Piedošanu, m'lord, - sers Magnuss atbildēja. - Es nākošreiz to apspiedīšu.
— Es gribētu gan, - tiesnesis teica.
Viņš paskatījās uz prokuroru.
— Tā kā sers Magnuss ir beidzis savu nazālo izvadu tīrīšanu, jūs varat sākt, ser August, - viņš teica.
Sers Augusts piecēlās, palocīja galvu tiesneša virzienā un pāris minūtes noņēmās, kārtodams piedurknes un niekodamies ar papīru ķīpām uz sava galda. Tad viņš pagriezās un čukstus konsultējās ar savu klerku. Klerks ienira zem galda un atgriezās, stiepdams piecus vai sešus sējumus, no kuriem akurāti rēgojās garas rozā papīra strēmeles, un nolika tos seram Augustam priekšā. Sers Magnuss un tiesnesis, vienojušies par šķaudīšanas jautājumu, jau grima snaudā. Sers Augusts vēlreiz pārkārtoja mantijas krokas, nokrekšķējās, stingri satvēra svārku atloku vienā rokā un sāka runāt.
— Milord, — viņš teica medainā balsī, - izskatāmā lieta ir, lai neteiktu vairāk, neparasta. Patiesībā tik neparasta, ka man vajadzēja daudz laika un pacietības, lai šīs zemes likumdošanā atrastu kādu precedentu. — Te viņš apklusa un dramatiskā žestā norādīja uz teļādas sējumiem sev priekšā uz galda.
- īsos vārdos, milord, - viņš turpināja, — jo es nevēlos veltīgi tērēt jūsu gaišības dārgo laiku, - nedz arī esmu kļūdainos uzskatos, ka jūsu godība dod priekšroku nekodolīgam izklāstam, un tātad - es gribētu teikt, ka šī varmācība (un es nepavisam nedomāju, ka, lietodams vārdu "varmācība", būtu pārāk skarbs savā izteiksmē) ir viena no neparastākajām lielām, ar kādām esmu saskāries savas ilgās advokāta karjeras laikā.
Viņš ieturēja pauzi un paglūnēja uz leju savās piezīmēs, domīgi bungodams pa tām ar rādītājpirkstu. Sers Magnuss šķita iegrimis dziļā, bezrūpīgā snaudā. Adrians bija paredzējis, ka šajā brīdī viņš pielēks kājās un protestēs, tāpēc bija zināmā neizpratnē.
- Apsūdzētais Adrians Rukvisls, - sers Augusts turpināja, - esot mantojis no sava tēvoča pieaugušu sieviešu kārtas ziloni. Šī ziloņa vārds esot Rozija, tāpēc, lai izvairītos no pārpratumiem, ar jūsu gaišības laipnu atļauju, es turpmāk atsaukšos uz viņu minētajā vārdā.
31. maija vakarā Rukvisls ieradās Skolepā un nākošajā dienā devās uz Alhambra teātri, kur vērsās pie mistera Klaterkapa, teātra īpašnieka, meklēdams darbu. Misters Klaterkaps domāja, ka pieradināta dzīvnieka, un es, milord, uzsveru — pieradināta dzīvnieka piedalīšanās izrādē (kuras nosaukums, es pieņemu, bija Alibaba un četrdesmit laupītāji) varētu būt iespaidīga, tāpēc iesaistīja izrādē Rukvislu un ziloneni Roziju. Misters Klaterkaps ieguldījis ievērojamus līdzekļus šīs pantomīmas sagatavošanā. Pirmizrādes vakarā teātris, kā jau paredzēts, bija pilns ar mūsu apkārtnes iedzīvotājiem, kuriem kultūra ir pie sirds pieaugusi. Pirmās ainas sākums norisa bez starpgadījumiem, bet tad Rukvisls, kurš, saskaņā ar liecinieku izteikumiem, bijis iedzēris un pamudinājis uz dzeršanu arī ziloni, zaudēja kontroli pār dzīvnieku. Tam uznākusi trakuma lēkme.
Adrians, šokēts par šo nekaunīgo izklāstu, paskatījās uz seru Magnusu, taču viņa advokāts joprojām mierīgi gulēja.
- Man šeit ir, m'lord (bet es nevēlos jūs apgrūtināt ar detaļām), galveno augšminētā ziloņa nodarīto postījumu saraksts, bet tie ir tikai skatuves mehānismam un iekārtām nodarītie postījumi. Te mēs nonākam pie dzīvnieka nodarītajiem miesas bojājumiem. Orķestra vijolnieks guvis daudzas brūces un sasitumus, kad to ķēra ziloņa mestā palma. Orķestra vadītājs guvis stipru satricinājumu, un misters Klaterkaps, teātra īpašnieks, ne tikai guvis stiprus sasitumus, bet arī lauzis kāju, kad satrakotais un saniknotais dzīvnieks viņu iesviedis orķestra bedrē.
Šajā brīdī tiesnesis izdvesa smalku pīkstienu, kas varēja būt smiekli, bet varbūt arī ne.
- M'lord, - sers Augusts teica tādā tonī, it kā turētu kapa runu, - man ir pierādījumi, ka apsūdzētais Rukvisls jau labu laiku ceļojis pa valsti kopā ar šo dzīvnieku, itin visur radīdams haosu, un rezultātā viņa iekārtošanās darbā Alhambra teātrī notika ar viltību un krāpšanu, jo viņš apgalvoja, ka dzīvnieks esot pieradināts, tajā pašā laikā zinādams, ka patiesībā šis radījums ir mežonīgs, nepakļāvīgs un nekontrolējams, bīstams dzīvībai un mantībai.
Adrians bija tik nikns par šo faktu sagrozīšanu, ka atkrita krēslā, satvēra seru Magnusu aiz pleca un sāka purināt.
- Ak, - sers Magnuss mundri atsaucās, - Gusijs beidza, ja? Dzirdējāt, ko viņš teica?
— Jā, - Adrians nošņācās, - viņš visu sagrieza kājām gaisā, lai liktos, ka mēs ar Roziju esam vainīgi.
— Viņam tas jādara, — sers Magnuss atteica. - Viņam par to maksā.
— Bet vai jūs varat kaut ko iebilst? - Adrians jautāja. — Vai jūs varat piecelties un pateikt tiesnesim, ka tā nav taisnība?
- Nekrītiet panikā, dārgo zēn, - sers Magnuss teica. - Atcerieties, ka zirneklis auž savu tīklu stundām ilgi, bet saplēst jūs to varat ar vienu spieķa piesitienu.
Ar to Adrianam bija jāsamierinās. Sers Augusts šķirstīja piezīmes un raustīja talāru; Adrians vēroja zvērinātos.
Visi sēdēja bargiem ģīmjiem, caururbjošiem skatieniem un izskatījās nepielūdzami, un tie, kas nebija acumirklī iegrimuši transā, kavēja laiku, slepus lūkodamies pulkstenī un nepavisam nelikās koncentrējuši uzmanību. Viņi skatījās uz Adrianu tā, it kā gribētu viņu tūlīt pat uz vietas notiesāt, vai nu aiz atriebības jūtām vai vēlēšanās pēc iespējas ātrāk atgriezties pie savām darīšanām.
- Es izsaucu savu pirmo liecinieku, — sers Augusts teica, - seru Hjūbertu Darsiju.
- Pasauciet seru Hjūbertu Darsiju, - uzsauca tiesas rakstvedis.
Sers Hjūberts lieliem soļiem iesoļoja zālē, it kā dodamies parādē. Viņš izskatījās vēl vaigubārdaināks un šausminošāks nekā bija saglabājies Adriana atmiņā. Viņš ieremsās liecinieku solā un nodeva zvērestu ar tādu sejas izteiksmi, it kā justos nedaudz aizskarts, ka kāds vispār šaubās par viņa vārdu patiesīgumu.
-Jūs esat, - sers Augusts teica, - sers Hjūberts Darsijs no Mankspeperas ciema?
-Jā, - Darsijs pērkondimdoši atbildēja.
- Ser Hjūbert, - tiesnesis teica, - vai jūs nebūtu tik laipns sniegt savu liecību mazliet klusākos balss toņos? Šīs zāles akustika ir tāda, ka, ja jūs lietojat visu plaušu spēku, veidojas ārkārtīgas atbalsis, kas satricina manu galdu un krēslu.
- Ļoti labi, milord, - Darsijs norēja.
- Jūs esat Mankspeperas mednieku virsjēgers, vai ne? - sers Augusts jautāja.
-Jā, — Darsijs teica, - jau divdesmit gadus.
- Tā, un vai jūs atceraties 20. aprīli?
- Atceros, — Darsijs atteica, - spilgti.
— Lieliski, tad varbūt jūs būtu dk laipns un saviem vārdiem pastāstītu viņa gaišībai un zvērinātajiem, kas notika.
— Jā, — Darsijs klusināti noauroja. — Bija brīnišķīgs rīts, m'lord, un dzinējsuņi bija atraduši ozolu mežā Mankspeperas tuvumā …
— Ko atraduši? - tiesnesis apjautājās.
— Smaku, - Darsijs atbildēja.
— Kādu smaku? — tiesnesis ieinteresēts jautāja.
— Lapsas smaku, - Darsijs paskaidroja.
— Šīs laucinieku izdarības ir tiešām ļoti interesantas, - tiesnesis apcerīgi noteica. - Turpiniet, lūdzams.
— Pēdas mūs aizveda cauri ozolu mežam līdz Mankspeperas lielceļam un tad līdz pļavai, gar kuru tecēja upe. Es vēlētos piebilst, ka šajā pļavā varēja nonākt tikai pa vienu ceļu, un to no visām pusēm ieskāva liels un biezs svilpis.
— Vai jūs teicāt — svilpis? - tiesnesis jautāja.
-Jā, — Darsijs atbildēja.
— Es domāju, milord, — iejaucās sers Augusts, juzdams, ka tādā tempā viņš no šī liecinieka vispār neizdabūs nekādus pierādījumus, — es domāju, ka liecinieks gribēja teikt - biezs dzīvžogs. Svilpis ir termins, kas apzīmē biezu dzīvžogu.
— Es domāju, ka tas ir termins, kas apzīmē putnu ar sarkanu knābi.
— Tas ir tas pats vārds, tikai ar atšķirīgu nozīmi, — sers Augusts paskaidroja.
— Paldies, — tiesnesis teica.
— Tātad, — Darsijs turpināja, - dzinējsuņi ieskrēja pļavā, un mēs tiem sekojām. Pirmais, kas man trāpījās acīs, bija ļoti vulgāra izskata rati, izkrāsoti košās krāsās, kā to dara čigāni. Tad pēkšņi, man par lielu pārsteigumu, aiz kokiem parādījās zilonis. Dabiski, ka suņi bija panikā un zirgi tāpat, turklāt tik lielā mērā, ka pat tik pieredzējis jātnieks kā es tika izmests no sedliem. Es nelaimīgā kārtā nokritu uz galvas, un mani izglāba tikai cilindrs. Tikko es atbrīvojos no šī traucēkļa, mani satvēra zilonis, pārnesa pāri pļavai un nosvieda pie kājām apsūdzētajam, kurš, man par lielām šausmām, bija ģērbies tikai ļoti slapjās apakšbiksēs.
- Kāpēc viņš bija tikai apakšbiksēs? - tiesnesis apjucis jautāja.
-Viņš teica, ka esot peldējies kopā ar ziloni, m'lord - biedēdams lašus.
- Vai jūs guvāt kādus miesas bojājumus no šīs sadursmes? - tiesnesis jautāja.
- Par laimi, m'lord, tikai vieglus sasitumus.
- Es pievērsu jūsu uzmanību šim gadījumam, - sers Augusts teica, - tikai tāpēc, lai pierādītu savu viedokli, ka apsūdzētais patiesībā zināja, ka viņa zilonis ir bīstams radījums, jo šāda veida uzbrukumi cilvēkiem ir notikuši jau pirms incidenta Alhambra teātrī.
- Skaidrs, - tiesnesis šaubīdamies atteica.
Sers Augusts apsēdās, un tiesnesis paskatījās uz seru Magnusu, kas Ūkās guļam bez samaņas. - Vai jums būtu vēlēšanās uz brīdi pievienoties mums un uzdot dažus pretjautājumus lieciniekam?
-Jā, m'lord, - atbildēja sers Magnuss, lēni pieceldamies kājās. Viņš pievērsa Darsijam caururbjošu skatienu. - Jūs teicāt, ka vienīgie ievainojumi, kādus guvāt, bija viegli sasitumi?
- Vai jums bija labs zirgs? - sers Magnuss neuzticīgi noprasīja. Darsijs dusmās pietvīka.
- Es audzēju labākos zirgus valstī, - viņš norēja.
- Bet iespējams, ka tas nebija kārtīgi apmācīts? - sers Magnuss neatlaidās.
- Tas bija perfekti skolots, - Darsijs atcirta. - Tomēr ārpus cirka zirgi netiek apmācīti tuvcīņai ar ziloņiem.
- Tātad jūs gribat teikt, ka tas uzskatāms par kaut ko pavisam normālu, ka zirgs sāka trakot un nosvieda jūs zemē? - sers Magnuss jautāja.
— Protams,.- Darsijs atteica.
—Tādā gadījumā jūsu sasitumi patiesībā radās kā rezultāts jūsu kritienam no zirga? - sers Magnuss jautāja.
Darsijs paglūnēja uz viņu.
— Nu, nu, - sers Magnuss glaimīgi mudināja, - esmu pārliecināts, ka tieši to jūs gribējāt teikt.
—Es gan neredzu, kur šādu jautājumu virkne mūs novedīs, - tiesnesis žēlabaini pārtrauca.
— M'lord, - sers Magnuss teica, - es vienkārši vēlos pievērst jūsu gaišības un zvērināto - (te viņš uzmeta zvērinātajiem mežonīgu skatienu, kas likās tos elektrizējam) - uzmanību apstāklim, ka vieglie sasitumi, lietojot paša liecinieka vārdus, radušies tāpēc, ka viņš ticis nosviests no zirga, un ka šiem sasitumiem patiesībā nav pilnīgi nekāda sakara ar apspriežamo ziloni.
Sers Augusts pielēca kājās.
— Milord, - viņš teica, - tas, ka liecinieks guvis sasitumus, nokrizdams no zirga, nav būtiski. Viņš nebūtu nokritis no zirga, ja to nebūtu sabiedējis zilonis.
—Vai zilonis kaut ko nodarīja jūsu zirgam? - sers Magnuss jautāja Darsijam.
— Nē, - Darsijs negribīgi atzina, - viņš tikai taurēja.
— Ak tad taurēja, — tiesnesis teica. — Interesanti. Es domāju, ka nekad mūžā neesmu dzirdējis ziloni taurējam. Kāda skaņa tā ir?
— Tāda kā pīkstoša, jūsu gaišība, - sers Magnuss paskaidroja.
— Tomēr, — viņš turpināja, glūnēdams uz zvērinātajiem, — es domāju, mēs atzīstam, ka patiesībā apspriežamais zilonis nebija vainojams pie liecinieka gūtajiem ievainojumiem. Vai jūs piekrītat, jūsu gaišība?
-Jā, jā. Tas ir pilnīgi skaidrs, - tiesnesis atsaucās un izdarīja attiecīgu ierakstu savos papīros.
Sers Augusts uzmeta seram Magnusam drūmu skatienu. Jautājums, ciktāl viņš varēja spriest, nepavisam nebija pilnīgi skaidrs, bet ja jau tiesnesis tā saka, tad nebūtu gudri iebilst.
- Man vairāk jautājumu nav, — sers Magnuss teica un apmierināts apsēdās. Viņam bija tāda cilvēka izskats, kas jau spoži vinnējis prāvu. Uz zvērinātajiem tas atstāja manāmu iespaidu.
- Iespējams, ka es izsaukšu liecinieku vēlreiz, - sers Augusts teica, - mazliet vēlāk procesa laikā.
- Protams, ser August, - desnesis teica. Viņš uz brīdi sagrūda savas piezīmes kopā un paskatījās uz seru Magnusu.
- Pīkstoša skaņa, jūs teicāt? - viņš jautāja.
-Jā, milord, - sers Magnuss apstiprināja. - Diezgan līdzīga grifeles čirkstoņai, dkai skaļāka.
Tiesnesis rūpīgi pierakstīja šīs dabas mācības nianses savās piezīmēs.
- Es vēlētos izsaukt lēdiju Berengariju Feneltriju.
Lēdija Feneltrija, tērpusies violetā samta tērpā un
melnu plīvuru pie salmu cepures, iepeldēja zālē kā slavas apvīts buru kuģis. Viņa nodeva zvērestu, atmeta plīvuru un pamāja desnesim, it kā teiktu: tā, jums atļauts sākt. Uz sera Augusta jautājumiem viņa atbildēja griezīgā balsī un viņas izturēšanās bija tik iespaidīga, ka pat visizklaidīgākie no zvērinātajiem saslējās krēslos un klausījās ar interesi.
- Lēdij Feneltrij, - sers Augusts teica, - vai jūs atceraties 28. aprīļa vakaru?
- Tas ir vakars, - lēdija Feneltrija teica, un viņas balsī skanēja tādas kā no jumta krītošu lāsteku šķindas, - kas neizdzēšami iegravēts manā atmiņā.
- Varbūt jūs pastāstītu tiesnesim un zvērinātajiem, kāpēc tā?
Viņa pa pusei pagriezās pret tiesnesi, pienagloja to pie krēsla ar zilo acu hipnotizējošo skatienu, saņēma kopā rokas un sāka.
- 28. aprīlī bija manas meitas astoņpadsmitā dzimšanas diena, - viņa teica.
- Vai tam ir kāds sakars ar šo lietu? - tiesnesis jautāja.
- Man tika lūgts, - lēdija Feneltrija aizrādīja, - pastāstīt par šo notikumu saviem vārdiem.
- Katrā ziņā, katrā ziņā, - tiesnesis nomurmināja un izdarīja savos papīros steidzīgu, nevajadzīgu piezīmi.
- Tā bija manas meitas astoņpadsmitā dzimšanas diena, - lēdija Feneltrija atkārtoja, - un mēs viņai par godu rīkojām viesības. Protams, mēs bijām ielūguši daudz viesu. Patiesību sakot, - viņa atļāvās nelielu, skarbu smaidu, - ikviens, kas vien ir kaut kas, bija tur klāt. Es lūdzu savam vīram izdomāt kādu oriģinālu izklaidēšanos, vēlams ar humoristisku ievirzi, mūsu viesu iepriecināšanai. Viņš apgalvoja, ka lieliski tiek ar uzdevumu galā, tikai gribēja to paturēt noslēpumā. Es kopā ar meitu pilsētā iepirkos, un atgriezusies ieraudzīju šo te, — viņa nievājoši pamāja uz Adrianu, — iekārtojušos mājā.
- Kopā ar ziloni? — tiesnesis jautāja.
- Nelaimīgā kārtā, jā, — lēdija Feneltrija apstiprināja.
- Bet kā gan, - tiesnesis taujāja, pilnīgi pievērsis uzmanību lēdijai Feneltrijai un neapšaubāmi dziļi ieinteresēts, — kā viņš pamanījās to dabūt augšā un lejā pa kāpnēm?
- Ēēē, milord, - sers Augusts iejaucās, steigšus pielēk- dams kājās, - manuprāt būtu jāpiebilst, ka apsūdzētais turēja savu ziloni stallī, lēdijai Feneltrijai nemaz nezinot.
- Ak tā, — tiesnesis teica, — tad cita lieta.
Viņš paskatījās uz seru Magnusu, kuru tagad uzskatīja par galveno autoritāti ziloņu jautājumos.
- Vai ziloņi prot staigāt pa kāpnēm? - viņš jautāja.
- Neapšaubāmi, - sers Magnuss atbildēja.
- Lai nu kā, — lēdija Feneltrija turpināja, saniknota par tiesneša iejaukšanos, - mans vīrs bija ziloni noslēpis stallī, kā jau sers Augusts teica, nedarot to man zināmu. Viņš bija izdomājis smieklīgu plānu, kuru es būtu tūlīt pat apturējusi, ja vien tas man kļūtu zināms. Viņš un šis radījums Rukvisls pārģērbās par indiešiem un ieveda ziloni viesību zālē, sēžot sēdeklī ar baldahīnu.
Tiesnesis noliecās uz priekšu un pārsteigts blenza uz liecinieci.
—Es vienmēr biju domājis, - viņš teica, - ka šādi baldahīnsēdekļi ir lietas, ko ziloņi liek sev mugurā.
— To viņi tiešām dara, - lēdija Feneltrija atteica.
—Bet kā gan tādā gadījumā, - tiesnesis žēlabaini taujāja, — viņi pamanījās iedabūt ziloni tajā sēdeklī?
Sers Augusts atkal pielēca kājās, baidīdamies, ka lēdija Feneltrija savā pašreizējā noskaņojumā varētu atbildēt tiesnesim īsi, bet īpaši kodolīgi.
—Milord, - viņš paskaidroja, - lords Feneltrijs un apsūdzētais apģērbās kā indieši, novietoja sēdekli ar baldahīnu zilonim uz muguras un tad sēdeklī iejāja viesību zālē.
Tiesnesis sāka raustīties kā drudža lēkmē, izdvesdams pīkstošas, šņaukājošas skaņas. Pagāja kāds brīdis, pirms tiesa saprata, ka viņš smejas. Tad viņš, joprojām sajūsmā trīcēdams, izslaucīja acis un noliecās uz priekšu.
— Tas nu gan izklausījās, ser August, pēc sevišķi jaukas iepazīšanās, ko*? — viņš teica un no jauna krita bezpalīdzīgā smieklu lēkmē.
— Ha, ha, - sers Augusts paklausīgi piebalsoja, - ļoti asprātīgi, milord.
Pāri tiesas zālei nolaidās nāvīgs klusums, kamēr tiesnesis mēģināja tikt galā ar savu humora izjūtu. Beidzot, slaucīdams acis mutautā un šņaukdams degunu, viņš pamāja ar roku lēdijai Feneltrijai. - Lūdzu, turpiniet, kundze.
— Mani viesi baudīja vienkāršu, bet pilnīgi pietiekamu izklaidēšanos, kādu mēs tiem sagādājām, - lēdija Feneltrija turpināja, - kad pēkšņi zāles durvis atsprāga vaļā, pa tām iedrāzās zilonis un aizslīdēja pāri zālei.
— Aizslīdēja? - tiesnesis pārjautāja.
— Aizslīdēja, - lēdija Feneltrija stingri atkārtoja.
Tiesnesis pablenza uz seru Augustu. - Es neesmu pilnīgi drošs, - viņš teica, - ka saprotu liecinieci.
— Tas aizslīdēja, milord, - sers Augusts paskaidroja, - pa parketu.
— Aizslīdēja, tiesnesis mulsi atkārtoja. Viņš paskatījās uz seru Magnusu. - Vai ziloņi var slīdēt? - viņš jautāja.
— Ja ir pietiekoši gluda virsma un pietiekoši liels ātrums, es domāju, pat ziloņi var slīdēt, — sers Magnuss teica.
- Vai pēc plāna bija paredzēts, ka tas slīdēs? - tiesnesis jautāja lēdijai Feneltrijai.
- Nav svarīgi, bija paredzēts vai nē, - lēdija Feneltrija skarbi atteica. - Tas ieslīdēja tieši galdos, uz kuriem bija ēdieni un dzērieni. Mans vīrs, kurš savā smieklīgajā tērpā atradās sēdeklī, novēlās zemē kopā ar visu sēdekli. Es griezos pie viņa ar jautājumu, kā viņš varējis iedomāties par iespējamu ievest manā viesību zālē ziloni.
- Labs jautājums, — tiesnesis secināja, apbrīnodams lēdijas Feneltrijas prāta asumu. — Un ko viņš atbildēja?
- Viņš atbildēja, — lēdija Feneltrija vērmeļu rūgtā balsī teica, - ka tas bijis pārsteigums.
— Nu, — tiesnesis objektīvi teica, — tā bija godīga atbilde. Tas dešām bija pārsteigums, vai ne?
— Kopš tā vakara, - lēdija Feneltrija teica, — es visu laiku meklēju atmiņā vārdu, kas varētu īsi un vienkārši raksturot manas izjūtas, un pārsteigums nebija tas, ko man izdevās izsmelt no savām neapšaubāmi dziļajām angļu valodas zināšanu krātuvēm.
- Nevaru jums vairs piekrist, - tiesnesis apņēmīgi teica. — Es pats domāju tieši tā.
—Vai es varu turpināt? — lēdija Feneltrija jautāja. -Ja iespējams, bez turpmākas iejaukšanās?
- Protams, protams, - tiesnesis teica. — Katrā ziņā. Kas notika tālāk?
Viņš noliecās uz priekšu un dedzīgi vērās uz lēdiju Feneltriju kā bērns, kurš klausās pasaku.
- Ēdiens, bez šaubām, dka sabojāts, - lēdija Feneltrija teica. - Zilonis bija absolūti nekontrolējams, tas plosījās šurpu turpu, meklēdams kādu, ko iznīcināt. Tajā brīdī, kad es maigi rāju savu vīru par viņa muļķību - mežonīga zvēra ievešanu zālē, zvērs vispirms norāva nenovērtējami dārgu lustru, un tad, pieskrējis klāt, pacēla mani snuķī.
- Augstais dievs! - desnesis izsaucās. - Un ko tad jūs darījāt?
- Būdama tikai sieviete, - lēdija Feneltrija atteica, un viņas balss izklausījās pēc kavalērijas uzbrukuma signāltaures, — es paģību.
- Ļoti loģiski, - desnesis atkal secināja. - Tas būs bijis šausminošs pārdzīvojums.
Lēdija Feneltrija mazliet nolieca galvu, diezgan nesekmīgi cenzdamās izskatīties pēc pieticīgas un padevīgas jaunavas.
- Kad es atjēdzos, — viņa teica, - es atrados uz laša.
- Man tā rādās, - tiesnesis apjucis piezīmēja, - ka šajā lietā ir iesaistīts briesmīgs daudzums dzīvnieku. Vai jūs zinājāt, ser August, ka šajā lietā ir tik daudz dzīvnieku?
Sers Augusts uz mirkli aizvēra acis.
-Jā, milord, — viņš teica, - bet tas bija beigts lasis.
- Nu, viesību zālē tā varētu būt, - tiesnesis piekrita. - Tā arī jābūt. Ja vien tur nav kāds baseins vai kaut kas tamlīdzīgs.
- Mūsu viesību zālē nav nekāda baseina, - lēdija Feneltrija teica.
- Nu, lūk! — tiesnesis triumfēja. - Tas pierāda, ka tam bija jābūt beigtam.
- Tas bija auksts lasis, - lēdija Feneltrija teica.
- Vai tāpēc, ka tas bija beigts? - tiesnesis jautāja.
Sers Augusts lielmocekļa izskatā no jauna piecēlās
kājās.
- Viesu iepriecināšanai, milord, - viņš izklāstīja sarežģīto situāciju, - lēdija Feneltrija bija sagādājusi lielu, ceptu lasi. Biezādaiņa rīcības rezultātā tas bija pārvietojies, un kad zilonis bija beidzis nest lēdiju Feneltriju, tas viņas bezsamanīgo ķermeni novietoja uz zivs.
- Žilbinoši, tiesnesis teica. - Es nemaz neatceros, kad vēl būtu tā izbaudījis izskatāmo lietu. Pastāstiet vēl, lēdij Feneltrij.
- Kad es atjēdzos no ģīboņa, es atrados uz laša. Es atjēdzos tieši laikā, lai redzētu, ka zilonis paceļ gaisā seru Hjūbertu Darsiju un nosviež uz grīdas ar acīmredzamu iepriekšēju nodomu viņu nogalināt.
Lēdija Feneltrija nekad nav bijusi Adriana iecienītākā sieviete, un šos apzinātos melus viņš vairs nespēja mierīgi uzklausīt. Ja sers Magnuss acīmredzot neko negrasījās darīt šajā lietā, tad Adrians juta, ka viņam gan kaut kas jāuzsāk.
- Tie ir meli! - viņš kliedza, pielēcis kājās. - Rozija nekad mūžā nevienam nav nodarījusi pāri. Jūs esat vienkārši atriebīga, veca govs!
Zāli pāršalca apbrīnas un sajūsmas vilnis. Lēdija Feneltrija pārlaida Adrianam nicinoši ignorējošu skatienu un no jauna pievērsās tiesnesim.
- Milord, - viņa dzēlīgi saldā balsī apvaicājās, - vai liecinieku apvainošanu jūs kā tiesnesis uzskatāt par normālu parādību?
- Par normālu nē, - tiesnesis izklaidīgi atteica. — Bet sakiet, kāds te pieminētajai govij sakars ar lietu? Man joprojām šķiet, ka šajā lietā ir pārāk daudz dzīvnieku.
Sers Augusts, kurš izskatījās pēc neveiksmīga Horā- cija uz tilta, grīļodamies piecēlās.
- Es uzskatu, milord, - viņš teica, — ka lieciniece ir skaidri raksturojusi ziloni kā lielu, asinskāru, nepieskatītu un, man tiešām jāsaka, nekontrolējamu zvēru ar mežonīga radījuma dabisko tieksmi nogalināt.
- Muļķības! — Adrians kliedza.
- Varbūt jūs beidzot apklusīsiet, - sers Magnuss teica, uz brīdi atmodies. - Jūs panākat vairāk ļaunuma nekā labuma, šitā trakodams un ālēdamies. Atstājiet veco govi manā ziņā.
- Es domāju, - sers Augusts teica, ignorēdams Adriana dusmu izvirdumu ar izmeklētu pieklājību, - esmu pierādījis jūsu gaišībai un lieliskajiem vīriem, kādi ir zvērinātie, ka persona, kura par šo mežonīgo zvēru atbildīga, konkrēd Adrians Rukvisls, ļāvis tam brīvi plosīties. Visneparastākais ir tas, un mēs par to varam pateikties žēlsirdīgajai providencei, ka neviens nav nogalināts.
Viņš manāmi apmierināts apsēdās, un sers Magnuss lēni piecēlās.
- Lēdij Feneltrij, - viņš teica, šķelmīgi smaidīdams un jautājoši raukdams uzacis uz augšu un leju, - jūs mums sniedzāt patiesu un godīgu atstāstu par to, kas notika 28. aprīļa vakarā.
Lēdija Feneltrija nomierinājās.
- Dabiski, — viņa teica.
- No jūsu teiktā saprotams, - sers Magnuss ierosinoši turpināja, — ka jūs esat izbaudījusi šausmīgu, varētu pat teikt — neprātīgu pārdzīvojumu, bet esat parādījusi visā pilnībā drosmi un apņēmību, kas angļu sievietes padara apskaužamas visā pasaulē.
No zāles pēdējām rindām atskanēja viegla aplausu vētra, bet tika tūlīt pat apklusināta.
- Kuru jūs īsti aizstāvat? - Adrians nošņācās.
Sers Magnuss viegli pasmaidīja un izvilka no vestes kabatas tabakdozi, bet, uztvēris tiesneša skatienu, iebāza atpakaļ.
- Ir vairākas lietas, par kurām jūs mums neesat pastāstījusi, — sers Magnuss teica, - un tas parāda visu jūsu rakstura pieticību, kas ir, ja atļauts tā izteikties, pilnīgi sievišķīgs un neatvairāmi apburošs.
Lēdija Feneltrija majestātiski pamāja.
- Piemēram, - sers Magnuss turpināja, paskatīdamies uz zvērinātajiem un paceldams roku, - jūs neko nepateicāt par savu izcelšanos. Jūs esat dzimusi Plamb- dragona, ja nemaldos?
- Jā, esmu, — lēdija Feneltrija apstiprināja. — Mans tēvs bija lords Plambdragons.
- Plambdragoni un Feneltriji, kā zināms, bijuši šīs zemes aristokrātijas mugurkauls jau kādus četrus gadu simteņus. Vai tā ir?
-Jā, - teica lēdija Feneltrija.
- Sajā laikā, - sers Magnuss turpināja, cieši skatīdamies uz zvērinātajiem, - Plambdragoni un Feneltriji pārvaldījuši milzu platības, auklēdami un lolodami vienkāršos ļaudis, kas tajās mitinājās. Viņi bija spoži paraugi sabiedrībai, kas apdzīvoja viņu īpašumus, pieticības paraugi, kādus te pārstāv pati lēdija Feneltrija, godīguma, taisnīguma un galvenokārt patiesīguma paraugi. Tādiem cilvēkiem kā jūs un es (parastajiem mirstīgajiem) Plambdragoni un Feneltriji bija cilvēki, kam līdzināties. Kas bija tie, pie kā mēs griezāmies senajās dienās, kad vēl nebija tādas cienīgas, taisnīgas tiesas kā šī, meklēdami līdzjūtību un tās īpašības, kas padarījušas mūsu zemi tādu, kāda tā ir - taisnīgumu un godīgumu? Mēs griezāmies pie Plambdragoniem un Feneltrijiem.
Sers Augusts nojauta ko nelāgu, tikai nespēja uztvert, no kuras puses, un piecēlās kājās.
- Milord, — viņš pārtrauca runātāju, - būdams gluži aizkustināts, es tomēr neredzu, ko mana skolotā drauga runa var papildināt lietas labā.
- Milord, - teica sers Magnuss, — es zinu, ka mans pienākums ir aizstāvība. Neskatoties uz to, es negribu radīt iespaidu, ka esmu terorizējis un iebiedējis šo sievieti liecinieku solā, kura apveltīta ar visām manis pieminētajām lieliskajām īpašībām.
- Bet, ser Magnus, - tiesnesis piezīmēja, - jūs joprojām neesat uzdevis jautājumus lieciniecei. Nav ne mazākā iemesla teikt, ka jūs viņu būtu terorizējis.
- M'lord, - sers Magnuss uzsvēra, - es tikai vēlos, lai zvērinātajiem nepaliktu nekādas šaubas.
Viņš pārlaida lodlampas cienīgu skatienu zvērinātajiem.
- Mēs visi vēlamies noskaidrot patiesību. Tāpēc mēs te esam sapulcējušies, un viss, ko es gribu teikt jūsu gaišībai un zvērinātajiem, ir tas, ka no tādas cēlas, pieticīgas un aristokrātiskas sievietes lūpām mēs varam sagaidīt tikai un vienīgi patiesību.
- Viņa taču ir zvērējusi, - tiesnesis kašķīgi aizrādīja.
- Varētu gan domāt, ka ar to pietiek. Es tā domāju, ser Magnus, ka tā vietā, lai lasītu mums lekcijas, daudz noderīgāk būtu uzdot lieciniecei jautājumus, pēc iespējas neiesaistot šajā lietā vēl kādus dzīvniekus.
- Kā jūsu gaišībai labpatīk, - sers Magnuss piekāpās.
Viņš pagriezās pret lēdiju Feneltriju un glāsmaini
viņai uzsmaidīja.
-Jūsu atmiņas par 28. aprīli rādās esam ievērojami skaidras, — viņš teica.
- Tās tiešām ir, - lēdija Feneltrija piekrita, - ārkārtīgi skaidras.
- Jūs man piedosiet par šādu jautājumu, — sers Magnuss turpināja. — Jūtīgai, smalkai sievietei šāds piedzīvojums noteikti bija ārkārtīgi šausminšs, un tāpēc ir pilnīgi saprotams, ka jūsu atmiņas dažos punktos nedaudz padzisušas.
- Ser Magnus, - lēdija Feneltrija skarbi teica, — es varu būt vai nebūt apveltīta ar visām tām īpašībām, kādas jūs uzskaitījāt, bet viena īpašība mani nekad nav pievīlusi. Es esmu ārkārtīgi vērīga.
- Tik vērīga, - sers Magnuss it kā pie sevis noteica,
- ka nepamanījāt faktu, ka jūsu stallī iemitinājies zilonis.
Lēdija Feneltrija nikni paglūnēja uz viņu. - Parastos apstākļos, — viņa atcirta, - es nudien nepavadu savu dzīvi stallī, un mans vīrs nedarīja man zināmu šo faktu.
- Protams, - sers Magnuss mierinošā tonī turpināja,
- tā taču ir tāda lieta, ko kurš katrs palaistu garām, vai ne?
Viņš paskatījās uz zvērinātajiem kā cerēdams, ka tie jutīs līdzi lēdijai Feneltrijai par šo kļūmi.
- Tomēr, - viņš turpināja, - atgriezīsimies pie 28. aprīļa vakara. Jūs teicāt, ka zilonis ienesies zālē, apgāzis galdus ar ēdieniem un dzērieniem, un tad ņēmies plosīties, meklēdams, lietojot jūsu pašas vārdus, kādu, ko nogalināt. Tiktāl jūsu atmiņas par šo notikumu ir pavisam skaidras, vai ne?
— Pavisam skaidras, — lēdija Feneltrija mazliet aizdomīgi piekrita.
— Vēlāk jūs atjēdzāties no bezsamaņas, - sers Magnuss teica, — deši laikā, lai ieraudzītu ziloni nepārprotami mēģinot nogalināt seru Hjūbertu?
-Jā, — teica lēdija Feneltrija.
—Jūsu iespaids bija, ka tas ir neprovocēts bīstama un nekontrolēta mežonīga zvēra uzbrukums?
-Jā, - teica lēdija Feneltrija.
— Tieši pirms tam jums pašai bija jāpārdzīvo, ka zilonis jūs pacēla gaisā, — sers Magnuss teica, - un jūs zaudējāt samaņu, kas katrā gadījumā bija pilnīgi dabiski. Kad jūs atguvāties, jūs, kā liekas, atradāties guļus uz laša?
— Jā, - teica lēdija Feneltrija.
— Vai jūs guvāt kādus sasitumus vai ievainojumus no šī pēkšņā uzbrukuma?
—Nē, - lēdija Feneltrij atbildēja, — bet es to varu izskaidrot ar faktu, ka dzīvnieks, laimīgā kārtā, nolika mani zemē ar mērķi uzbrukt seram Hjūbertam.
— Šis zilonis nav negausīgs, - sers Magnuss piezīmēja. — Varētu gan padomāt, ka tas vispirms tiks galā ar vienu upuri, pirms ķerties pie nākošā.
— Tā tomēr nodka, — lēdija Feneltrija atteica. Sers Magnuss nopūtās, izklaidīgi sadabūja tabakdozi, iešņauca porciju tabakas un nošķaudījās.
— Ser Magnus, - tiesnesis teica, - ceru, ka man nevajadzēs jums vēlreiz aizrādīt par šķaudīšanu tiesas zālē?
— Es atvainojos, m'lord, - sers Magnuss teica. - Es atrados emociju varā. Man visaugstākajā mērā nepatīkami pakļaut lēdiju Feneltriju ārkārtīgi nepatīkamajai procedūrai - atrasties liecinieku solā. Taisnīgam, likumu pildošam pilsonim šāds pārdzīvojums var nozīmēt tikai pazemojumu.
Viņš aizcirta tabakdozi, iebāza atpakaļ kabatā un vēlreiz pagriezās pret lēdiju Feneltriju. Ar viņu likās notikusi kāda netverama pārmaiņa. Viņš sabozās un nodrebēja kā mazs, ņiprs terjers pie truša alas.
- Mēs tagad esam noskaidrojuši, lēdij Feneltrij, - viņš teica, - ka jums ir ārkārtīgi asa uztvere, vai ne, un ka jūsu atmiņas par minēto vakaru ir ārkārtīgi skaidras, un mēs, protams, esam noskaidrojuši arī jūsu godīgumu, uz kuru nekrīt ne mazākās šaubu ēnas.
Viņš saulaini, starojoši paskatījās uz zvērinātajiem, kas visi neviļus pamāja.
- Tādā kārtā, - sers Magnuss turpināja, — man nav nepieciešams jūs daudz ilgāk aizkavēt. Bet ir tikai viena maza nianse, par kuru es būtu pateicīgs dzirdēt jūsu paskaidrojumu - zvērināto dēļ.
Viņš ieturēja pauzi un paskatījās uz leju savās piezīmēs. Visiem, ieskaitot lēdiju Feneltriju, bija pilnīgi skaidrs, ka viņš tās nelasa. Sī pauze bija domāta tikai efektam, un viņš to ieturēja, atklāts un vilinošs kā lamatas. Lēdija Feneltrija saprata, ka ir ievilināta - viņas karaliskais deguns saoda briesmas, bet viņa neuztvēra, no kuras puses tās draud. Beidzot sers Magnuss pacēla skatu un nevainojami draudzīgā manierē noraustīja uzacis.
— Jūs apgalvojāt, ka zilonis pārslīdēja zālei un iebrauca galdos ar ēdieniem? - viņš jautāja.
— Es to jau teicu, — lēdija Feneltrija atbildēja. Sers Magnuss sarausa savas piezīmes kopā.
— Pēc tam, — viņš turpināja, - zilonis sāka trakot?
-Jā, — teica lēdija Feneltrija.
— Savas graujošās darbības laikā, - teica sers Magnuss, - kā jūs teicāt, viņš norāvis lustru?
-Jā, - teica lēdija Feneltrija.
- Feneltriholas viesību zāle, es tā pieņemu, - sers Magnuss teica, — ir milzīga telpa?
- Tā ir apbrīnojama telpa, — atteica lēdija Feneltrija.
—Un tās vienā galā droši vien ir menestrelu galerija? — sers Magnuss jautāja.
—Tur bija novietojies orķestris, - lēdija Feneltrija paskaidroja.
- Tad var pieņemt, — sers Magnuss zīdaini maigā balsī turpināja, ka griesti ir pamatīgi augsti, ja jau telpa ir tik apbrīnojama?
- Ja nemaldos, - lēdija Feneltrija pašapmierināti teica, — tie ir piecdesmit pēdas augsti.
— Vai jūs, - sers Magnuss apjautājās, — kaut reizi esat mērījusi ziloņa snuķi?
Iestājās elektrizēts klusums. Ikviens tiesas zālē sāka saprast, uz kuru pusi sers Magnuss velk, izņemt tiesnesi un zvērinātos.
— Es nemēdzu nosist savu brīvo laiku, mērīdama ziloņu snuķus, - lēdija Feneltrija ar cieņu atteica.
- Ziniet, pēdējo desmit dienu laikā man ir bijusi šī unikālā iespēja, - sers Magnuss teica, - un eksperimentu rezultātā es esmu atklājis, ka zilonim, pat naidīgi noskaņotam, ir pilnīgi neiespējami aizsniegt un noraut lustru, kas atrodas piecdesmit pēdas augstāk.
Viņš ieturēja pauzi un sakārtoja parūku.
— Lēdij Feneltrij, - viņš maigi, līdzjūtīgi teica, - jums bijis drausmīgs pārdzīvojums. Ir pilnīgi iespējams, ka tāda sieviete, kurai piemīt jūsu lieliskās īpašības, šādos apstākļos var kļūdīties.
Atrazdamās maldīgas drošības sajūtas varā, ka sera Magnusa skarbums pāraudzis līdzjūtībā, lēdija Feneltrija pamāja ar galvu.
- Šajā konkrētajā lietā, - viņa teica, - es varbūt tiešām kļūdījos.
- Ļoti žēl, — sers Magnuss saudzīgi aizrādīja, - jo jūs, kā pati apgalvojāt, esot ļoti vērīga. Jūs kļūdījāties (un kurš gan var to pārmest) tikai šajā vienīgajā jautājumā. Bet jūs apgalvojat, ka viss pārējais apraksts ir pilnīgi precīzs, un kādas gan man tiesības apšaubīt lēdijas vārdus?
Viņš viegli paklanījās un apsēdās.
— Kāda velna pēc tas viss bija vajadzīgs? - Adrians jautāja. - Es neredzu, ka tas kaut kādā mērā būtu palīdzējis visā lietā.
Sers Magnuss no uzacu apakšas uzmeta viņam aukstu skatienu.
— Paskatieties uz zvērinātajiem, — viņš teica.
Adrians paskatījās un ieraudzīja divpadsmit sejas, kas
gandrīz alkatīgi skatījās uz lēdiju Feneltriju. Tur stāvēja sieviete, aristokrāte, persona, kurai saskaņā ar visiem likumiem un noteikumiem jābūt nemaldīgai, un sers Magnuss kaut kādā alķīmiskā veidā bija pierādījis, ka viņa var kļūdīties tāpat kā jebkurš katrs. Varēja redzēt, ka šī doma iedarbojas uz viņu smadzenēm kā raugs. Adrians bija šausmās.
—Bet paklausieties, — viņš čukstēja, - Rozija tiešām notrieca to lustru.
Sers Magnuss izvilka tabakdozi, uzmanīgi to atvēra un ātri paskatījās uz Adrianu.
—Rūpīgāk izvēlieties vārdus, - viņš klusi aizrādīja. - Lēdija Feneltrija to nedarīja. Rozija notrieca lustru, nevis norāva.
— Bet tur taču nav nekādas starpības, - Adrians teica.
— Beidziet šo vārdu spēli, — sers Magnuss teica. - Tā lustra mani nudien nemaz neinteresē. Es tikai gribēju nostādīt šo, kā jūs ļoti precīzi izteicāties, atriebīgo, veco govi neērtā situācijā.
Lēdija Feneltrija atstāja liecinieku solu, pamezdama tumšu skatienu sera Magnusa virzienā. Sers Augusts piecēlās.
— Mans nākošais liecinieks ir lords Feneltrijs, - viņš nedaudz izmisis teica.
Lords Feneltrijs viegliem soļiem ieslīdēja liecinieku solā, it kā būtu iegriezies savā iecienītajā klubā, starojoši uzsmaidīja un pamāja Adrianam, rūpīgi iestiprināja monokli acī un nodeva zvērestu. Sers Augusts, izgaisinājis vismazākās šaubas par lorda Feneltrija personību, nokrekšķējās un pievērsa lieciniekam savu ciešo, emocionālo skatienu. - Ja pareizi saprotu, lord Feneltrij, — viņš teica, - 21. aprīlī jūs satikāt apsūdzēto Adrianu Rukvislu gatvē zināmā attālumā no jūsu mājas.
- Absolūti pareizi, veco zēn, - lords Feneltrijs pamāja.
- Tad jūs ierosinājāt viņam un viņa zilonim apmesties Feneltrīholā, lai zilonis varētu piedalīties jūsu meitas astoņpadsmitās dzimšanas dienas svinībās?
- Jā, - teica lords Feneltrijs, - jā, jūs esat uztvēris vissmalkākos sīkumus.
- Es pieņemu, - sers Augusts teica tāda cilvēka tonī, kas pamatīgi noinstruējis savu liecinieku, — ka apsūdzētais ne reizi nedarīja jums zināmu, ka apspriežamais dzīvnieks būtu bīstams dzīvībai un mantībai?
- Nē, - lords Feneltrijs domīgi teica, - es nevaru apgalvot, ka viņš to būtu darījis, bet tad jau viņam nebija iemesla, vai ne?
- Lord Feneltrij, — sers Augusts steidzīgi aizrādīja,
- es jums būtu ļoti pateicīgs, ja jūs uz maniem jautājumiem atbildētu tikai "jā" vai "nē". Ar šīm apcerēm jūs tikai samulsiniet zvērinātos.
Šajā brīdī sers Magnuss atvēra vienu aci un īsi, nicinoši nosprauslojās.
- Kas notika, kad jūs ievedāt ziloni viesību zālē? — sers Augusts jautāja.
Lords Feneltrijs klusēja.
- Drošāk, ser, - sers Augusts mazliet bargi mudināja,
— jūs taču, protams, ziniet, kas notika, kad jūs ievedāt ziloni viesību zālē?
- Uz šāda veida jautājumu, - lords Feneltrijs teica, bezpalīdzīgi skatīdamies uz tiesnesi, - ir briesmīgi grūti atbildēt ar "jā" vai "nē". Vai es drīkstētu lietot vēl dažus citus vārdus?
- Katrā ziņā, - tiesnesis atvēlēja.
- Ļaujiet man atkārtot jautājumu, - sers Augusts teica. - Kas notika, kad jūs ievedāt ziloni viesību zālē?
- Haoss, - viņa gaišība atbildēja, laimīgi smaidīdams.
— Ko tieši jūs domājat ar haosu?
— Praktiski visu, ko vien jūs varat iedomāties, - viņa gaišība paskaidroja. - Viņa apsvieda visus galdus, viņa notrieca lustru, viņa ļoti skaisti nodejoja ar manu sievu valsi, tad pacēla veco Darsiju un nosvieda zemē. Varu apgalvot, ka tas viss būtu milzīgi uzjautrinoši, ja vien mana sieva tā nenoskaistos.
— Un tagad, milord, — sers Augusts teica, pagriezdamies pret tiesnesi, — es domāju, ka esmu pietiekoši skaidri pierādījis, ka zilonis ir mežonīgs un asinskārs zvērs un ka Adrians Rukvisls to zināja. Un ka, nepavisam nerūpēdamies par cilvēkiem un to īpašumu, viņš turpināja ļaut tam plosīties pa visu valsti.
Viņš mazliet uztraukti paskatījās uz seru Magnusu.
— Vai mans godājamais draugs vēlētos uzdot pretjautājumus? — viņš apjautājās.
— Nē, — sers Magnuss atteica, nevērīgi atmezdams ar roku, - man nav vēlēšanās uzdot pretjautājumus, bet es lūgtu atļauju vēlāk izsaukt šo liecinieku vēlreiz.
Sers Augusts pielēca kājās.
— Es protestēju, milord, - viņš teica. - Tas ir augstākajā mērā neētiski.
— Tas tiešām ir visai neparasti, ser Magnus, - tiesnesis piezīmēja.
—Jā, m'lord, es saprotu, — sers Magnuss piekrita, — bet manuprāt pēc tam, kad jūs būsiet dzirdējis manu pārējo liecinieku liecības, jūs sapratīsiet, ka lordam Feneltrijam ir piebilstams kaut kas ievērības cienīgs, lai dotu ieguldījumu šīs lietas manam skatījumam.
— Ļoti labi, — tiesnesis teica, — tikai šoreiz. Un tagad es pasludinu pārtraukumu. Nezinu, kā jūs, džentlmeņi, bet es sāku justies neapšaubāmi izsalcis. Mēs atsāksim pulksten divos.
— Milord, - sers Magnuss ierunājās, — cietuma ēdiens, kā jums zināms, nav no tiem, kas liktu gardēdim baudā notrīsēt. Tādejādi es pazemīgi lūgtu jūsu gaišībai atbrīvot manu klientu, lai tam būtu iespējams ieturēt maltīti kopā ar mani.
- Nudien, ser Magnus, jūs prasāt visneparastākās lietas, - tiesnesis bargi aizrādīja. - Tomēr es pieņemu, ka ar to nekāds ļaunums netiks nodarīts. Bet tā kā jūs noteikti atgādātu viņu atpakaļ.
- Paldies, milord, - sers Magnuss teica.
Tiesnesis norāpās no krēsla, pirms vēl zālē visi paguva piecelties, un nozuda savās istabās.
- Nu, - sers Magnuss teica, iešņaukdams veselu tējkarotes tiesu tabakas abās nāsīs uzreiz, - izteikti sekmīgs rīts.
Viņš grandoši nošķaudījās.
- Iesim un iekodīsim kaut ko pusdienās, dārgo zēn, — viņš uzrunāja Adrianu.
- Es nesaprotu, par ko jūs tā priecājaties, - Adrians teica. - Ciktāl es saprotu, visi šorīt runāja ļoti daudz blēņu, kas nekādā veidā neklapēja kopā, un prokurors gluži vienkārši meloja.
- Dārgo zēn, - sers Magnuss atteica, - cik jūs esat apburoši nevainīgs. Nekas, pagaidiet vien līdz pēcpusdienai, kad mēs sāksim melot.