Viņi aizgāja pāri ceļam uz mazu krodziņu ar ozolkoka sijām, kur katrs stiprinājās ar vairākiem kausiem alus, kraukšķīgu, brūnu jēra karbonādi, kuras kauliņš bija rotāts ar kruzuļotiem papīra baletbruncīšiem, un kas bija garnēta ar maigiem, zaļiem, kausētā sviestā mirkstošiem sparģeļu dzinumiem, veseliem kalniem kartupeļu biezeņa ar krējumu un mīkstu zirņu kavalēriju. Tam sekoja ķiršu rausis un siers, tik nobriedis, ka ar smaržu brīdināja par savu klātbūtni jau labu laiku pirms parādīšanās istabā.
- Kāpēc jūs teicāt, ka gribat izsaukt lordu Feneltriju vēlreiz? — Adrians jautāja, kad pusdienas tuvojās beigām. Sers Magnuss uzlika uz maizes šķēles prāvu gabalu zaļgani zeltaina Stiltonas siera un iebāza mutē.
- Tāpēc, - viņš gremodams teica, - ka es viņu uzskatu par labāk aizstāvībai nekā apsūdzībai piemērotu liecinieku.
- Bet viņš ir apsūdzības liecinieks, - Adrians aizrādīja.
- Viņš pats tā domā, - sers Magnuss precizēja, — un prokurors domā tāpat, bet īstenībā, ja kāds palīdzēs jums uzvarēt šajā prāvā, tad tas būs viņš. - Viņš paskatījās pulkstenī. - Tā, ieķersim aši vēl pa aliņam, - viņš teica, - un tad labāk iesim atpakaļ.
Pēc pusdienu pārtraukuma sers Augusts izsauca liecinieku misteru Klaterkapu. No sera Augusta viedokļa raugoties, tas izrādījās neveiksmīgs liecinieks, kuram izdevās vienīgi radīt iespaidu, ka viņš vēlas panākt gan Adriana, gan Rozijas notiesāšanu, lai tas maksātu, ko maksādams. Tomēr tas fakts, ka viņa kāja bija iebruņota grandiozu apmēru ģipsī un ka iekļūšanai un izkļūšanai no liecinieku sola viņam bija vajadzīga abu kruķu un vēl divu policistu palīdzība, acīmredzami dziļi iespaidoja zvērinātos. Kad misters Klaterkaps, kruķus klaudzinādams, bija izsteberējis no zāles, sers Augusts piecēlās un gandrīz sirsnīgi pievilka sev klāt sējumu ķīpu un salika uz tās rokas.
- Milord, - viņš teica, - es domāju, jūs esat dzirdējis pietiekoši daudz pierādījumu, lai pārliecinātos, ka, kā jau sākumā teicu, šī ir ļoti neparasta lieta.
-Jā, - tiesnesis piekrita, pusdienu rezultātā manāmi rožainākā un labvēlīgākā noskaņojumā. - Tā būtu neparasta pat tad, ja tajā nebūtu iesaistīts neviens dzīvnieks.
- Šādos apstākļos, — sers Augusts turpināja, — pirms mēs uzklausām aizstāvību, ja vispār kāda aizstāvība var būt, es vēlētos atsaukties uz vienu vai divām līdzīgām prāvām, kādas man izdevies sameklēt.
Viņš atvēra vienu no masīvajiem sējumiem savā priekšā un vilka ar pirkstu līdzi tekstam.
- Tā, piemēram, viņš teica, - atrodam prāvu Karaliste pret Pigvislu, 1884. gadā, kur apsūdzētais bija atbildīgs par liela Šīras zirga nodarījumu, kurš norāvis un apēdis ne tikai cepuri, bet arī parūku kādai pavecai lēdijai, kas dzīvoja Haistrītā. Šajā gadījumā, milord, tiesnesis nospriedis, ka apsūdzētais, būdams atbildīgs par zirgu un zinādams par tā pataloģisko noslieci pēc puķēm, tādā kārtā ir vainojams par to, ka pielaidis zirgu minētās lēdijas cepurei apēdamības attālumā. Manuprāt tā ir ļoti līdzīga satura lieta šodien iztiesājamajai.
- Laba piezīme, laba piezīme, — tiesnesis teica, — bet ja nu, ser August, minētā persona turējusi zirgu kontrolē, savukārt lēdija labprātīgi piegājusi zirgam aizsniedzamā attālumā, ko tad?
- Šajā gadījumā, - sers Augusts pedantiski turpināja, - vislabākais ir atsaukties uz prāvu Karaliste pret Klač- peniju, 1894. gadā. Minētajā gadījumā apsūdzētajam piederējis liels bullis …
- Vai nebūtu iespējams, - tiesnesis pārtrauca, - atrast līdzīgas prāvas, kurās nebūtu iesaistīti dzīvnieki? Ir tiešām grūti tikt skaidrībā par visiem šiem lašiem, Šīras zirgiem, buļļiem un ziloņiem.
- Diemžēl, milord, - sers Augusts iebilda, - ir visai grūti atrast līdzīgas lietas, kurās nav iesaistīti dzīvnieki.
- Es nekad agrāk nebiju ievērojis, - tiesnesis noskaities teica, - ka mūsu tieslietu sistēma ir tik traki apsēsta ar visiem iespējamiem putniem un lopiem. Tomēr turpiniet.
Sers Augusts turpināja. Nākošā stundas ceturkšņa laikā viņš svinīgi atvēra sējumus vienu pēc otra un nolasīja prāvu aprakstus, no kuriem nevienam, ciktāl Adrians varēja spriest, nebija pat attālas līdzības ar patreiz izskatāmo. Beidzot sers Augusts acīmredzami negribīgi aizvēra pēdējo grāmatu un godbijīgi nolika uz galda.
- Es domāju, milord, - viņš teica, - ka tam visam jāizskaidro tās pāris anomālijas, kas līdz šim mulsinājušas zvērinātos.
- Es būšu priecīgs, — tiesnesis teica, - ja zvērinātie to sapratīs. Bet, pirms jūs apsēžaties, ser August, lūdzu atkārtojiet vēlreiz dažus sīkumus par to vīru ar pitonu.
- Nedomāju, ka mums ir kaut mazākās izredzes, — Adrians teica seram Magnusam. Sera Augusta priekšā- stādītais, masīvais pierādījumu klāsts neatstāja viņam pat šaubu ēnu, ka viņš zaudējis prāvu. Sers Magnuss atvēra acis un starojoši uzsmaidīja Adrianam.
- Vienmēr atcerieties, manu zēn, — viņš pamācīja, — ka grāmatas ir ieroči. Viss ir atkarīgs no tā, kā tās lieto. Lieliska iespēja pakrāpdes.
Viņš noliecās uz priekšu un tēvišķīgi paplikšķināja pa kādu priekšmetu, kuru Adrians līdz šim nebija ievērojis. Zem sera Magnusa galda atradās milzīgi liela ādas mugursoma. Droši vien viņš pusdienlaikā aizsūtījis Skrīču tai pakaļ. Kas tur iekšā, Adrianam nebija ne jausmas.
- Nabaga vecais Gusijs, - sers Magnuss bezrūpīgi noteica, sarausdams piezīmes kārtīgā kaudzītē kā spēļu kārtis, - viņš tiešām bija lemts neveiksmei, pirms vēl sāka.
- Nolemts neveiksmei? - Adrians jautāja. - Bet viņš cēla priekšā gandrīz dzelžainus argumentus. Es domāju, mēs nevaram noliegt, ka Rozija pastrādājusi visus tos grautiņus. Viņa to darīja ar vislabākajiem nodomiem, bet viņa to tomēr ir izdarījusi.
- Gaidiet un vērojiet, - sers Magnuss teica, majestātiski pieceldamies kājās. Viņš viegli paklanījās tiesneša virzienā un laipni uzsmaidīja zvērinātajiem.
- Milord, - viņš teica, - kā jau mans skolotais draugs gudri aizrādīja, šī ir ļoti neparasta lieta.
Te viņš apklusa, izvilka no pagaldes lielo mugursomu, atvēra to un ļoti lēni un rūpīgi izcēla no tās savus trīs dučus masīvu sējumu, kurus smaidīdams sakrāva vienu uz otra, izveidodams galda malā kaut ko līdzīgu aizsargvalnim.
- Visās šajās grāmatās, - viņš teica, paplikšķinādams sējumu grēdu kā zirgu, - ir atrodami līdzīgi gadījumi, kuru rezultāti pilnīgi skaidri pierāda, ka mans klients ir nevainīgs. Bet, - viņš pamācoši pacēla pirkstu, - tā kā mana klienta nevainīgums zvērinātajiem tāpat ir pilnīgi skaidrs, man nav jūs jāapgrūtina ar daudzām detaļām.
To teicis, viņš salasīja grāmatas un sabāza atpakaļ somā. Zvērinātie bija visai saintriģēti.
- Džentlmeņi zvērinātie, - sers Magnuss atsāka, - te jūsu priekšā stāv apsūdzētais Adrians Rukvisls. Šobrīd jau ikvienam ir pilnīgi skaidrs, ka tas ir jauks, godīgs, taisnīgs jauneklis, kuram piemīt viena sevišķa īpašība, kuru mēs visi labprāt vēlētos, un kas tik nedaudziem no mums piemīt. Viņš ir drošsirdīgs. Kurš no jums, džentlmeņi, labprātīgi mestos vētras sakultā, mutuļojošā jūrā, lai glābtu mēmu dzīvnieku? Un, kā jau es minēju, mana klienta nevainīgums ir acīmredzams. Jūs to zināt, un es to zinu. Lietas būtība, kā, esmu pārliecināts, jūs jau būsiet uztvēruši, ir noskaidrot, vai apspriežamais zilonis ir tāds asinskārs, nepieskatīts un nekontrolējams dzīvnieks, par kādu to cenšas iztēlot. Tādēļ es vēlētos izsaukt pāris liecinieku, lai no jauna pārliecinātu jūs šajā punktā.
- Misters Paklhammers, — viņš izsauca.
Misters Paklhammers ietrausās liecinieku solā, starojoši uzsmaidīja Adrianam un iedrošinādams pamāja. Viņš nodeva zvērestu un ar visnedalītāko uzmanību pievērsās seram Magnusam.
- Cik man zināms, mister Paklhammer, - sers Magnuss teica, - jūs bijāt kopā ar apsūdzēto Rukvislu tajā dienā, kad viņam atgādāja ziloni.
- Jā, biju, — teica misters Paklhammers. — Viņš atveda to manā darbnīcas pagalmā.
- Darbnīcas pagalmā? - sers Magnuss pārjautāja. — Kāda īsti ir jūsu nodarbošanās?
- Es esmu zārcinieks un galdnieks, - misters Paklhammers paskaidroja.
- Tad jau jūsu pagalms droši vien bija pilns ar jūsu amata ekipējumu?
- Ko tādu, ser? - misters Paklhammers nesaprata.
- Vai jūsu pagalms bija pilns ar zārkiem un citiem galdniecības izstrādājumiem? — sers Magnuss iztecās konkrētāk.
-Jā, - misters Paklhammers apstiprināja.
- Es bieži brīnos, - tiesnesis iejaucās, - kā var zārkam izveidot tādu formu?
— Esmu pārliecināts, milord, — sers Magnuss pieglai- mīgi teica, — ka pēc prāvas misters Paklhammers būs tik laipns un visu jums praktiski nodemonstrēs.
— Ārkārtīgi laipni, - tiesnesis noteica.
— Tātad jūs teicāt, — sers Magnuss atsāka, — ka zilonene Rozija tika atvesta uz jūsu pagalmu. Kāda bija viņas uzturēšanās laikā, ko tā šajā vietā pavadīja - divas dienas, ja nemaldos?
— Pārsvarā maize, — misters Paklhammers teica. - Tad mēs atklājām, ka viņai garšo arī dārzeņi.
— Nē, nē, - sers Magnuss pārtrauca, - nevis uzturs, bet kā viņa uzvedās?
— Brīnišķīgi, - misters Paklhammers ar entuziasmu teica. — Viņa ir burvīgs dzīvnieks.
— Vai viņa nesagādāja kādas nepatikšanas, kamēr uzturējās pagalmā?
—Nepavisam arī nē, — misters Paklhammers apgalvoja. — Viņa bija tīrais zelts. Un izpalīdzīga. Viņa palīdzēja Adrianam nomazgāt ratiņus.
— Kā - nomazgāt ratiņus? — tiesnesis iejautājās.
— Nu tā, mēs tīrījām tos ratiņus, ziniet, ser, un Rozija ar snuķi šļāca virsū ūdeni.
— Kaut kas vienreizējs, — tiesnesis teica. - Vai jums, ser Magnus, savas prakses laikā kaut reizi iznācis saskarties ar ziloņiem, kas mazgā ratus?
— Nē, milord, to es nevaru apgalvot, — sers Magnuss atbildēja, — bet es zinu, ka tie ir ārkārtīgi sarātīgi lopiņi.
—Kaut kas vienreizējs, — tiesnesis atkārtoja. — Lūdzams, turpiniet.
— Un tātad, vai šo divu dienu laikā, ko Rozija pavadīja jūsu pagalmā, viņa kaut kādā veidā nodarījusi zaudējumus jums vai jūsu īpašumam? — sers Magnuss jautāja.
— Nepavisam, — misters Paklhammers noteikti atbildēja. - Es jau teicu, viņa bija bikla kā dūja. Rozija nevienu pēc savas gribas nav aiztikusi.
— Paldies, - sers Magnuss teica. Viņš aši uzmeta seram Augustam jautājošu skatienu, taču tas neko nebija zinājis par epizodi ar misteru Paklhammeru un lāgā nevarēja iedomāties, kādus pretjautājumus uzdot, tāpēc dkai drūmi papurināja galvu.
- Pasauciet, - sers Magnuss teica, - Emīliju Nelliju Delilu Trikitrotu.
- Kas tā tāda, velns parāvis? — Adrians čukstus jautāja.
- Mellā Nella, - sers Magnuss paskaidroja.
Mellā Nella kā čirkstošs, kožu saēsts putnelis ierāpās liecinieku solā un ar zināmām grūdbām lūkojās pāri tā malai.
- Ja nemaldos, - sers Magnuss iesāka, — jūs sadkāt apsūdzēto Rukvislu un viņa ziloni, kad bijāt ceļā uz Tatlpenijas gadatirgu?
- Taisnība, - teica Mellā Nella.
- Un pēc amata jūs esat zīlniece? — sers Magnuss jautāja.
- Ragana, — Mellā Nella atteica.
Tiesas zālē momentā sākās sačukstēšanās. Zvērināto uzmanība lieciniecei bija absolūti nedalīta.
- Ragana? — tiesnesis jautāja.
- Jā, jūsu godība, - Mellā Nella atbildēja. - Esmu baltā ragana. Mans vārds ir Mellā Nella.
- Man tas liekas ļoti mulsinoši, - tiesnesis teica seram Magnusam. — Vai jūs to varat paskaidrot?
- Protams, milord. Kā redzams, eksistē divi raganu tipi. Ir melnās raganas, kuras dara ļaunus darbus vai par kurām domā, ka tās dara ļaunu, un baltās raganas, kas dara labus darbus. Šī lēdija ir baltā ragana un savas burvju mākslas ietvaros nodarbojas ari ar zīlēšanu.
- Vai jūs lietojat kristāla bumbu? - tiesnesis jautāja.
- Dažreiz, - Mellā Nella atbildēja. - Bet ne vienmēr.
- Man reiz tāda piederēja, - tiesnesis domīgi teica, — bet es tajā nekad neko nevarēju saskatīt.
- Tas atkarīgs no koncentrēšanās, — Mellā Nella paskaidroja. - Pamēģiniet kādreiz ar briljanta gredzenu.
- Ar briljanta gredzenu? Patiesi? - tiesnesis pārjautāja. — Es nudien pamēģināšu.
- Vai es drīkstu turpināt, milord? - sers Magnuss pacietīgi apjautājās.
- Katrā ziņā, katrā ziņā, - tiesnesis atteica.
- Tātad, kas notika, kad jūs satikāt apsūdzēto un ziloni?
- Es biju aizmigusi, ziniet, - teica Mellā Nella, - un pēkšņi visa kulba sāka kratīties.
- Tagad mūs sāk mocīt ritošo transporta līdzekļu pārpilnība, - tiesnesis teica. - Šī te kulba iepriekš nebija pieminēta, vai ne?
- Nē, - sers Magnuss atbildēja. - Minētā kulba pieder lieciniecei.
- Kāpēc tā kratījās? - tiesnesis jautāja.
- Tāpēc, ka zilonis gar to kasīja sānus, - Mellā Nella atteica.
- Vai ziloņi kasa sānus gar kulbām? — tiesnesis jautāja seram Magnusam.
- Es tā pieņemu, milord, ka visi biezādaiņi, ja tie atrod piemērotu abrazīvu virsmu, labprāt atbrīvosies no vismazākā ādas kairinājuma, gar minēto pakasīdamies, - sers Magnuss apstiprināja.
- Mēs patiesi ļoti daudz uzzinām par ziloņiem, — tiesnesis apmierināts secināja. - Tā, turpināsim.
- Kad jūs beidzot izkļuvāt no kulbas, - sers Magnuss teica, - vai zilonis jums uzbruka?
- Lai die's jums žēlīgs, nē! - Mellā Nella izsaucās. - Viņa bija rāma kā trusis. Mēs visi apsēdāmies un kopīgi ieturējām brokastis.
- Tātad viņa nenodarīja nekādus postījumus kulbai, nedz arī izrādīja kādu tieksmi jūs ievainot?
- Nē, — Mellā Nella teica. - Tas radījums nenodarītu pāri pat mušai.
- Paldies, — sers Magnuss teica un no jauna uzmeta skatienu seram Augustam.
Bet sers Augusts juta, ka viņu tūlīt iedzīs purvā ar šīm nebūtiskajām zīlēšanas detaļām, un atkal atteicās no pretjautājumu uzdošanas.
- Tagad esiet tik laipni pasaukt, - sers Magnuss teica, - Peregrīnu Filigriju.
Misters Filigrijs, izšķērdīgi smaidīdams, ievilnīja desas zālē un ar pamatīgiem pūliņiem iespraucās liecinieku solā.
— Sveiks, Adrian, - viņš uzsauca, pamādams ar resno roku. — Kā sviežas?
Tiesnesis pablenza uz viņu.
— Mister Filigrij, - viņš teica, — es būtu jums ļoti pateicīgs, ja jūs aprobežotos tikai un vienīgi ar liecības sniegšanu un neuzturētu bezkaunīgu ķircināšanos ar apsūdzēto.
- Piedošanu, jūsu gaišība, - misters Filigrijs kautrīgi atvainojās.
Tiesas rakstvedis pienesa viņam bībeli zvēresta nodošanai.
— Vai jums gadījumā neatrastos lūgšanu ritenis?
— Kas tāds? - tiesnesis jautāja.
- Lūgšanu ritenis, milord, - sers Magnuss atkārtoja.
- Manuprāt tas ir kaut kas tāds, ko visai bieži lieto Tibetā un tamlīdzīgās vietās, kur pamatreliģija ir budisms.
- Kam jums tas lūgšanu ritenis vajadzīgs? - tiesnesis nesaprata.
— Tāpēc, ka es esmu budists, — misters Filigrijs paskaidroja.
— Man gan neliekas, ser Magnus, - tiesnesis aizrādīja,
- ka mums šobrīd vajadzētu likt tiesas rakstvedim nesties apkārt pa pasauli lūgšanu riteņa meklējumos. Es pat neesmu drošs, vai tas būtu likumīgi.
- Varbūt jūs, mister Filigrij, būtu tik laipns, - sers Magnuss ierosināja, - un zvērētu pie bībeles, iztēlojoties to par lūgšanu riteni?
- Lai notiek, - misters Filigrijs piekrita, - ja tas jums var kaut kādā mērā palīdzēt.
- Tā, — tiesnesis teica, - varbūt nu mēs varētu sākt.
—Mister Filigrij, - sers Magnuss teica, — 29. aprīļa vakarā apsūdzētais Adrians Rukvisls un viņa zilonis ieradās Vienradzī un Arfā, viesnīcā, kuru jūs vadāt kopā ar meitu?
- Taisnība, - misters Filigrijs teica, plati smaidīdams, - tas bija visburvīgākais pārsteigums.
- Varbūt jūs varētu saviem vārdiem pastāstīt tiesnesim un zvērinātajiem, kas īsti nodka.
- Ar prieku, - misters Filigrijs piekrita.
Viņš saņēma rokas kā lūgšanā un pievērsa savu apaļo acu skatienu desnesim.
- Vai ziniet, - viņš teica, - man gadiem ilgi nav piederējis zilonis.
- Vai jūs varētu paskaidrot šo neparasto paziņojumu? - desnesis jautāja.
- Nu, ziniet, - misters Filigrijs teica, — kādreiz man piederēja simts un viens zilonis; priekšgalā, protams, bija Pū-Tinga. Bet tas bija krietnu laiciņu atpakaļ.
- Vai es pareizi esmu sapratis, ser Magnus, ka liecinieks ar zvērestu apliecina, ka viņam reiz piederējis simts un viens zilonis?
- Jā, milord.
- Man liekas, - tiesnesis teica, - un lūdzu palabojiet, ser Magnus, ja es kļūdos, ka apsūdzētajam ir ievērojamas nepatikšanas ar vienu vienīgu ziloni. Kā gan šis džentl- menis pamanījies sekmīgi tikt galā ar simts un vienu?
- Manuprāt, milord, viņam tie piederējuši Indijā kādas iepriekšējās reinkarnācijas laikā, - sers Magnuss laipni paskaidroja. - Kaut ari patiesībā tas nav pārāk svarīgi. Es izsaucu šo liecinieku tikai tāpēc, ka viņam ir tik apbrīnojama pieredze ar ziloņiem.
Tiesnesis nu bija vēl vairāk apjucis nekā zvērinātie.
- Es pieņemu, - viņš teica, - ka viņš sniedz, ja tā varētu nosaukt, lietpratēja liecību.
- Tieši tā, milord.
Zvērinātie klanījās un kladzināja kā vistu bars, un viņu priekšsēdis piecēlās kājās.
- Piedošanu, milord, — viņš teica, - bet vai mēs drīkstētu noskaidrot vienu jautājumu?
- Jā, domāju gan, — tiesnesis šaubīdamies piekrita. - Es pats gribētu noskaidrot pat vairākus jautājumus. Kuru tieši jūs domājat? .
- Ziniet, mūs mazliet mulsina tā reinkarnāciju padarīšana.
- Labs jautājums, - tiesnesis teica un cerību pilns pievērsās seram Magnusam.
- Atsevišķās pasaules daļās, — sers Magnuss oratora tonī iesāka, - kurās tic budismam nevis kristiānismam, viens no ticējumiem ir tāds, ka cilvēks dzīvojot vairākas dzīves.
- Pilnīgi pareizi, - misters Filigrijs apstiprināja.
- Tādējādi, izsaucot misteru Filigriju par liecinieku, mums neparasti paveicies. Nē, es pat gribu teik vairāk un apgalvot, ka šī varbūt ir pati neparstākā liecība, kādu jebkad dzirdējuši zvērinātie. Jums ir iespēja izmantot mistera Filigrija lietpratēja zināšanas par ziloņiem, kādas iegūtas daudzu gadu laikā, un, kā jums teikts, džentlmeņi zvērinātie, nevis dkai no viena ziloņa, nevis no paviršas pazīšanās ar biezādaiņiem, bet no savā īpašumā bijuša simts un viena ziloņa. Tagad jums acumirklī būs skaidrs, ka vīrs, kam piederējis simts un viens zilonis, daudz labāk var dot padomu mums, parastajiem mirstīgajiem, kam nav bijis tas gods turēt savā īpašumā kaut vai vienu ziloni.
Šķita, ka zvērināto priekšsēdis no apstulbuma grasī- tos tūlīt paģībt. Viņš vienu vai divas reizes atvēra muti kā krastā izsviesta zelta zivtiņa un tad apsēdās.
- Mister Filigrij, — sers Magnuss teica, — es ieskicēju zvērinātajiem jūsu zināšanas par visiem jautājumiem, kas saistīti ar ziloņiem. Tagad es vēlētos, lai jūs pastāstītu zvērinātajiem, kāds bija jūsu iespaids par apspriežamo ziloni, par Roziju.
- Rozija, - misters Filigrijs iespiedzās, un viņa seja kļuva vēl rožaināka, - ir viens no maigākajiem un burvīgākajiem ziloņiem, kādus vien es esmu savā mūža saticis. Ja viņai vispār piemita kāda nepilnība, tad tikai tāds sīkums kā ilkņu trūkums.
- Kāpēc ilkņu trūkums ir nepilnība? - tiesnesis jautāja.
- Tāpēc, ka nevar tajos izurbt caurumus, - misters Filigrijs paskaidroja.
- Ser Magnus, - tiesnesis teica, - es patiešām uzstājīgi lūdzu jūs mazliet labāk kontrolēt savus lieciniekus. Man liekas, ka viņi visnepiedodamākajā kārtā runā par jautājumiem, kas ne mazākajā mērā neattiecas uz lietu.
- Protams, milord, - sers Magnuss piekrita.
- Es negribu likties rupjš pret Roziju, - misters Filigrijs dedzīgi iebilda, vicinādams pirkstus.
- Vai jūs ar to gribējāt teikt, ka viņa bija nikna? - sers Magnuss apjautājās.
- Nikna! — misters Filigrijs iesaucās, un viņa seja no šīs domas kļuva koši sarkana. - Rozija - un nikna! Viņa ir viena no jaukākajām zilonenēm, kādas vien esmu sastapis.
- Paldies, - sers Magnuss teica, - un jūs, protams, runājāt, vadoties no savas plašās pieredzes ziloņkopībā.
Sers Augusts patiesībā nemaz nevēlējās uzdot pretjautājumus, bet tā kā viņš jau diviem lieciniekiem bija ļāvis izsprukt sveikā, tad juta, ka vienkārši spiests kaut kā izrādīties. Viņš piecēlās un nikni blenza uz misteru Filigriju.
- Mister Filigrij, — viņš noskaldīja, - vai jūs nedomājat, ka visai jūsu liecībai ir nulles vērtība, ja mēs nenoticam reinkarnācijai tā, kā jūs?
- Nē, nē, - misters Filigrijs dedzīgi noflautēja, - tas neko negroza, ja jūs neticat. Man ir neapgāžams pierādījums. Es stāstīju Adrianam par savu kaķi. Tas ir ļoti labs piemērs.
- Ser August, - tiesnesis aizrādīja, — es tiešām nesaprotu, kāpēc tā notiek, bet katru reizi, kad jūs sākat nopratināt liecinieku, jūs pamanāties iesaistīt lietā kādu jaunu dzīvnieku. Es to uzskatu par ļoti mulsinošu apstākli.
- Milord, - sers Augusts iebilda, - es tikai mēģināju noskaidrot …
- Bet jūs neko neesat noskaidrojis, - tiesnesis atcirta. — Jūs tikai iepināt te vēl arī kaķi.
— Tas bija brīnišķīgs kaķis, - misters Filigrijs iejaucās.
- Viņš mani uzreiz pazina.
— Kaķim galīgi nekas nav meklējams šajā lietā, - tiesnesis teica. — Man jūsu jautājumi liekas augstākajā mērā nelietderīgi, ser August.
— Kā jūsu gaišībai labpatīk, - sers Augusts savaldīgi noteica. — Tādā gadījumā man vairs nav jautājumu.
- Viņš apsēdās un nikni paskatījās uz seru Magnusu, kurš aizvērtām acīm un svētlaimīgu smaidu uz lūpām bija atlaidies krēslā.
— Liecinieks drīkst aiziet, — desnesis teica. Viņš pārlaida skatienu savām piezīmēm un tad paskatījās uz seru Magnusu.
—Vai jūs paredzat izsaukt vēl kādu liecinieku, ser Magnus? - viņš jautāja.
— Jā, milord. Man vēl ir daži padomā.
Tiesnesis ieskatījās pulkstenī.
— Labi, es būšu pateicīgs, ja jūs to darītu pēc iespējas ātrāk, — viņš atvēlēja.
Nākošā lieciniece, ko sers Magnuss uzaicināja, bija Honorija, un, Adrianam par lielu pārsteigumu, jo viņam sirds sažņaudzās, izdzirdot izsaucam viņas vārdu, viņa izrādījās izcila lieciniece. Diezgan drīz pēc tam Adrians uzzināja, ka viņas uzstāšanās sagatavošanā liela loma bijusi pusotrai pudelei džina, tomēr Honorija stāvēja liecinieku solā, viņas lieliskās krūtis dziļi dekoltētajā tērpā cilājās un piesaistīja ikviena zvērinātā ilgpilno skatienu. Viņa bija pa kārtai emocionāla un uzbudināta. Viņas slavas dziesma Rozijai un viņu abu draudzībai bija īsts meistardarbs. Viņa līgojās un elsoja liecinieku solā, lepni paceltu galvu un asarām bagātīgi plūstot apgalvodama, ka viņa un tikai viņa, kas pievienojusi džinu Rozijas diētai, ir vainojama pie grautiņa teātrī. Kad viņa bija beigusi, zvērināto rindās neviena acs vairs nebija sausa, un pat tiesnesim, pirms atlaist Honoriju, nācās pērkon- dārdoši izšņaukt degunu. Nākošais liecinieks bija Etelberts. Viņš apstiprināja Honorijas stāstu un pat izpušķoja no savas puses ar dažām detaļām. Viņš gan izpelnījās bargu aizrādījumu par tiesneša dēvēšanu par "dārgo zēnu", bet, neskatoties uz to, ikvienam zālē bija skaidrs, ka Etelberts ir godīgs un jūsmīgs liecinieks.
Sers Magnuss bija gribējis izsaukt ari Samantu, bet Adrians šajā jautājumā izrādījās kategorisks. Viņš nepavisam nevēlējās, lai Samantai nāktos stāvēt liecinieku solā un sers Augusts viņu bombardētu ar saviem jautājumiem. Izrādījās gan, ka uztraukumam nav pamata, jo sers Augusts pēc veltīgajiem pūliņiem nopratināt misteru Filigriju bija sarāvies čokurā kā depresijas pārņemta vārna un tikai purināja galvu, kad viņam piedāvāja uzdot pretjautājumus.
- Tagad, milord, - sers Magnuss teica, kad Etelberts bija pametis liecinieku solu, — aina mūsu prātā sāk noskaidroties.
- Pieņemu, ka jums taisnība, ser Magnus, - tiesnesis šaubīdamies noteica.
- Manuprāt neesmu atstājis pat šaubu ēnu, ka apspriežamais zilonis ir viens no burvīgākajiem un paklausīgākajiem dzīvniekiem savas sugas īpatņu vidū. Gadījumos, kad tas radījis zināmu apmēru postījumus, nav šaubu, ka tas noticis nejaušības rezultātā, un ne dzīvnieks, ne arī tā saimnieks nekādā mērā nevar tikt vainoti.
- Jūs šī jautājuma skaidrojums varbūt apmierina, - tiesnesis iebilda, - bet mani pagaidām vēl nē.
- Ļoti labi, milord, — sers Magnuss teica, — tādā gadījumā, ja varētu izlūgties tiesas iecietību, es vēlreiz izsaukšu lordu Feneltriju.
Lords Feneltrijs vēlreiz viegliem soļiem iedreilēja liecinieku solā, nopulēja monokli, iestiprināja acī un pameta visapkārt starojošu smaidu.
- Tas gan ir lustīgi, — viņš piezīmēja. — Nemaz nedomāju, ka stāvēšu šeit divreiz.
- Lord Feneltrij, - sers Magnuss teica, - vai jūs būtu tik laipns vēlreiz atsaukt atmiņā 28. aprīļa vakaru. To vakaru, kad notika jūsu meitas dzimšanas dienas balle.
- Jā, jā, - lords Feneltrijs atteica, - man tas ir ļoti spilgtā atmiņā.
- Toreiz jūs bijāt vienojies kopā ar apsūdzēto uz ziloņa iejāt viesību zālē, vai ne?
- Neapšaubāmi, - viņa gaišība apstiprināja.
- Vai zilonis pirms tam izrādīja kādas niknuma pazīmes?
- Kas, vecā Rozija? - viņa gaišība pārjautāja. - Protams, nē. Brīnišķīgs dzīvnieks.
Sers Magnuss manāmi apmierināts pasmaidīja.
- Bet vai viesību vakarā, - viņš turpināja, - apsūdzētais izrādīja kādas bažas par paredzēto pasākumu?
- Bažas, — viņa gaišība ieklukstējās. — Viņš bija gatavais nervu kamols. Viņš, vai ziniet, pārāk traki uztraucās, šis puisis. Par to viņam nepavisam nebūtu jāraizējas. Es visu laiku viņam aizrādīju, ka tā viņš dkai nomoka pats sevi.
- Citiem vārdiem, — sers Magnuss teica, — viņš mēģināja jums iedvest, ka ziloņa ievešana zālē nav prāta darbs.
- Pastāvīgi, - viņa gaišība atteica. — Caurmērā desmit reizes dienā.
- Kāda iemesla dēļ? - sers Magnuss apjautājās.
- Nu, viņam likās, ka manai sievai tas nepatiks, - lords Feneltrijs paskaidroja. — Mana sieva palaikam atstāj šādu priekšstatu cilvēkos.
- Es to varu labi iedomāties, - sers Magnuss vēsi piekrita. — Tātad pirms minētā vakara viņš vairākas reizes mēģināja atrunāt jūs.
- Pilnīgi pareizi.
- Vai viesību vakarā viņš joprojām bija uztraucies?
- Uztraucies būtu par maigu teikts, - viņa gaišība atbildēja. - Un tad, kad atklājās, ka Rozija piedzērusies, man, protams, vajadzēja pielikt visus pūliņus, lai pārliecinātu viņu to visu īstenot.
- Saprotu, - sers Magnuss zīdaini noteica. - Tātad patiesībā apsūdzētais vēlējās visu atcelt jau pirms viesībām, un arī pašā viesību vakarā, atklājis, ka dzīvnieks ir iereibis, no jauna visā nopietnībā centās jūs pierunāt atteikties no ieceres.
- Jā, - lords Feneltrijs teica.
- Tātad, citiem vārdiem, - sers Magnuss teica, - pilnīgi noteikti var apgalvot, ka pie viesību zālē radītā haosa nav vainojams ne dzīvnieks, kas atradās alkohola iespaidā, ne apsūdzētais, bet gan tieši jūs.
Iestājās pauze, kamēr lords Feneltrijs kādu mirkli pārdomāja. Tā bija visai oriģināla pieeja, kas līdz šim viņam bija paslīdējusi garām.
-Ja labi pādomā, - viņš beidzot noteica, uzdvašodams monoklim, nopulēdams to un ieskrūvēdams atpakaļ acī, - ja tā padomā, jums ir pilnīga taisnība. Tā ir tikai mana vaina.
- Rupert, — no zāles atskanēja taures signālam līdzīgā lēdijas Feneltrijas balss, - padomājiet, ko jūs runājat.
- Kurš izdarīja iestarpinājumu? - apjautājās tiesnesis, tuvredzīgi pētīdams klātesošos.
- Manuprāt liecinieka sieva, - sers Magnuss apmierināts teica.
- Milord, - lēdija Feneltrija eksplodēja, - mans vīrs ir novests no ceļa.
- Kundze, varbūt jūs apklustu? - tiesnesis apjautājās.
- Es neapklusīšu, - lēdija Feneltrija kliedza. - Es nekad mūžā neesmu satikusi tik nejēdzīgu tiesnesi. Es nestāvēšu malā un nenoskatīšos, kā manu acu priekšā tiek pieņemts nepareizs lēmums!
- Nu, nu, dārgā, - lords Feneltrijs sauca, mierinoši mādams ar roku, — palieciet mierā.
- Es nepalikšu mierā! — lēdija Feneltrija kliedza.
- Lēdij Feneltrij, - tiesnesis aizrādīja, - šī lieta ir pietiekoši saputrota arī bez jūsu iejaukšanās.
- Tieši jūs arī visu putrojat, — lēdija Feneltrija atcirta.
- Kundze, - tiesnesis ledaini teica, - ja jūs neapklusī- siet, man vajadzēs jūs izraidīt no zāles.
Lēdija Feneltrija paķēra saulessargu un izstiepa kā šķēpu.
- Uz jūsu paša atbildību, — viņa draudēja.
- Aizvediet to sievietei, - tiesnesis uzbudināti sauca.
Divi milzu auguma konstebli tuvojās lēdijai Feneltrijai, kura, izrādīdama saviem apmēriem apbrīnojamu veiklību, atlēca trīs soļus atpakaļ un tad metās uzbrukumā ar saulessargu. Dūriens ķēra lielāko konsteblu virs nabas, un tas sāpēs sarāvās čokurā. Tad viņa apsviedās un iegāza otram policistam pa skaustu. Pagāja vairākas minūtes, pirms policisti viņu sagūstīja un necienīgā veidā izveda no zāles; tiesnesis to visu vēroja apburts un elpu aizturējis. Kad viņa jau bija prom no zāles, no ārpuses vēl skanēja viņas pēdējais, izmisīgais kliedziens: - Rupert, neuzdrošinieties teikt vēl kaut ko!
- Lord Feneltrij, - tiesnesis teica, - es izlūdzos piedošanu par nepieciešamību šādā veidā izrēķināties ar jūsu sievu.
- Neņemiet galvā, veco zēn, - lords Feneltrijs atteica. — Es esmu sajūsmā. Vai pirms aiziešanas varu uzzināt šo divu konsteblu vārdus?
- Vai driktu turpināt, milord, kad šis nelaimīgais incidents beidzies? - sers Magnuss jautāja.
- Lūgtin lūdzu, - tiesnesis atteica.
- Tātad tagad mums ir skaidrs, - sers Magnuss atsāka, skatīdamies uz lordu Feneltriju, - ka jūs esat nepārprotami atbildīgs par postījumiem, ko zilonis nodarījis jūsu viesību zālē.
- Jā, — lords Feneltrijs teica. - Nedomāju, ka jūs to visu varētu vēl precīzāk raksturot, un es nožēloju tikai to, ka nabaga vecajam Adrianam to visu vajadzēja pārdzīvot. Viņš ir apburošs, jauns cilvēks, un zilonis bija vairāk nekā patīkams.
- Paldies, lord Feneltrij, - sers Magnuss teica. - Man vairāk jautājumu nav.
Viņš apsēdās, triumfēdams izņēma savu tabakdozi, iestūķēja drusku tabakas nāsīs, tad skaļi, triumfējoši nošķaudījās un uzvaroši uzsmaidīja seram Augustam.
- Ēēē … āāā … jā, - tiesnesis teica, - vai jums ir kaut kas sakāms, ser August?
Sers Augusts, kurš izskatījās arvien nožēlojamāks, piecēlās un neslēptā sašutumā nodrebinājās.
- Milord, - viņš drebošā balsī teica, - man nav nekas daudz pievienojams saviem iepriekšējiem secinājumiem. Šajos apstākļos es varu dkai izteikt cerību, ka daudzie mana skolotā drauga pieaicinātie apšaubāmie liecinieki nekādā veidā nesagraus šo lietu zvērināto acīs. Balto raganu, apšaubāma rakstura ludziņu apkārtklaiņojošu tēlotāju un reinkarnācijas pielūdzēju iesaistīšana, jādomā, pamatīgi grauj aizstāvības pamatu balstus.
Sers Magnuss piecēlās. - Ja es drīkstētu iejaukties, - viņš teica, — tad labprāt aizrādītu manam skolotajam draugam, ka starp baltajām raganām, apkārtklaiņojo- šiem aktieriem un reinkarnācijas pielūdzējiem bija ari lords Feneltrijs.
Viņš apsēdās, un sers Augusts uzmeta viņam tik degoša niknuma pilnu skatienu, ka Adrians pat nobrīnījās, neredzēdams seru Magnusu izkūpam mazā, melnā dūmu mākonītī.
- Man rādās, - sers Augusts teica, - ka zvērinātie var nonākt tikai pie viena sprieduma, proti, ka apsūdzētais Adrians Rukvisls ir vainīgs.
Sers Magnuss piecēlās.
- Es domāju, milord, džentlmeņi zvērinātie, ka no savas puses esmu atspoguļojis lietu vairāk nekā skaidri. No liecībām, ko mēs te dzirdējām, es jūtu, ka esmu vairāk kā reabilitējis apsūdzētā un viņu pavadošā cēlā radījuma lielisko raksturu.
Zvērināto priekšsēdis jau labu laiku bija vārstījis muti vaļā un ciet. Tagad viņš piecēlās kājās.
- Kas ir, kas ir? - tiesnesis īdzīgi noprasīja.
- Piedošanu, jūsu godība, - priekšsēdis teica, - bet vai apspriežamais zilonis ir tas pats, kas pagājušajā nedēļa pastaigājās pludmalē?
- Jā, — sers Magnuss teica, — viņai sagādā patiesu prieku pastaigāties un spēlēties ar maziem bērniem.
Priekšsēdis apsēdās un slepus sačukstējās ar pārējiem zvērinātajiem. Sers Magnuss vēroja viņus, starojoši, tēvišķīgi smaidīdams. — Es domāju, milord, - viņš glaimīgi teica, - ka es varu paļauties uz zvērināto veselo saprātu, kas ļaus tiem nonākt pie pareizā sprieduma.
—Jā, jā, nudien, — tiesnesis teica. Viņš vislielākajā satraukumā sastūma kopā savas piezīmes. - Es būtu laimīgs, ja jūs beigtu sačukstēšanos un pievērstu uzmanību man.
Zvērināto priekšsēdis atkal piecēlās kājās.
— Piedošanu, milord, — viņš teica, - bet mēs jau esam nonākuši pie sprieduma.
— Ko tādu? — tiesnesis untumaini teica. - Es vēl neesmu izteicis kopsavilkumu.
— Ļoti labi, ser, — priekšsēdis teica un apsēdās.
Tiesnesis nokrekšķējās un ieglūnēja piezīmēs, tad
atlaidās krēslā un aizvēra acis.
— Būtībā jums jānolemj, - viņš teica, — vai apsūdzētais Adrians Rukvisls ir vainīgs vai nav. — Viņš atvēra acis un uzmeta zvērinātajiem triumfējošu skatienu.
—To, — viņš turpināja, — varētu saukt par visas lietas mugurkaulu. Tomēr pirms jūs neapšaubāmi vienādi vai otrādi paziņojiet, vai viņš ir vainīgs vai nē, jums jāņem vērā daudzi dažādi aspekti. Mēs esam dzirdējuši daudzas liecības. — Viņš diezgan bezcerīgi pavandījās piezīmēs.
- Daudzas liecības, - viņš atkārtoja, - dažas par un dažas pret. Man nav jums jānorāda, ko domāt, man tikai jāvada jūs pareizajā virzienā. Jums ir visas iespējas nolemt, ka apsūdzētais ir vainīgs, pat ja viņš nav vainīgs. No otras puses, jūs varat arī nolemt, ka viņš nav vainīgs, pat ja viņš ir vainīgs. Te slēpjas mūsu tiesību sistēmas burvība. Es šeit esmu tikai tāpēc, lai būtu jūsu pavadonis cauri likumu labirintam. — Viņš apklusa un kādu brīdi pie sevis krekšķināja, no jauna jaukdamies pa piezīmēm, no kurām lielākā daļa noslīdēja uz grīdas.
— Mēs esam dzirdējuši liecību, kas pilnīgi pierāda, ka Adrians Rukvisls, būdams ziloņa īpašnieks un tātad ari atbildīgs par to, pieļāvis, ka tas nodara ievērojamus postījumus gan cilvēciskām būtnēm, gan to īpašumam. Bet jūsu prāts liks pamanīt, ka šo liecību apstrīd cita, kas pilnīgi pierāda, ka apspriežamais dzīvnieks nav bijis naidīgi noskaņots un ka apsūdzētais bijis piespiests piedalīties šajās apkaunojošajās situācijās.
Tiesnesis atkal apklusa un uzmeta zvērināto priekšsēdim ašu skatienu.
- Vai jūs spējat sekot manai domu gaitai? - viņš apjautājās. Zvērinātie pamāja visi kā viens.
- Tagad jūsu pienākums, - tiesnesis teica, norādīdams ar pirkstu, - ir nonākt pie sprieduma "nevainīgs", ja jūs nolemtu, ka apsūdzētais Adrians Rukvisls patiesībā ir, ēēē, nu, tā sakot, ēēē, nevainīgs. No otras puses, ja jūs nolemtu, ka viņš ir vainīgs, jums pilnīgi objektīvi jānonāk pie sprieduma "vainīgs", ņemot vērā, kā jau es teicu, visus šīs lietas aspektus. Ir daudz tādu nianšu, kas jums jāapsver, turklāt ļod rūpīgi jāapsver, piemēram, tāda nianse, kas man pašam nepavisam nav skaidra, proti, vai ziloņiem garšo džins vai nē. Vēl jums vajadzētu apsvērt to, ko es uzskatu par sevišķi būdsku liecību, proti, par ziloņu slīdēšanu pa parketu. Ne vairāk, ne mazāk kā pats sers Magnuss, būdams atzīta tieslietu autoritāte, apliecināja mums, ka ziloņi var slīdēt pa parketu. Tādējādi, ja mēs to pieņemam par faktu, mums nākas secināt, ka apspriežamais zilonis tiešām slīdējis pa parketu un, kā sers Augusts tik vērīgi piezīmēja, izraisījis ievērojamus postījumus.
Tad vēl ir kulbas liecība. Jums jānolemj, katram atsevišķi vai visiem kopā, vai zilonis tiešām kasījās pie kulbas vai ari tas bija neprovocēts uzbrukums? Lai tas fakts, ka lieciniece, kas tobrīd atradās kulbā, nav cietusi, nekādā mērā jūs neietekmē. Viņa tiešām varētu būt neprovocēta uzbrukuma upuris, pati to nepamanot, vai ari, kā to apgalvo aizstāvība, zilonis tiešām tikai kasījies. Tagad, džentlmeņi zvērinātie, jūsu priekšā ir svēts pienākums. Jūs esat noklausījušies gan apsūdzību, gan aizstāvību, un pilnīgi jūsu varā ir savākt kopā detaļas, ar kurām jūs esat iepazīstināti, un savīt tās kopā. Mans darbs ir tikai visu jums paskaidrot. Tāpēc, ja es jums tagad lūgšu aiziet un mierīgi apspriest visus faktus, kas saistīti ar šo lietu, un jūs nonāktu pie sprieduma "vainīgs", kurš gan varētu jūs vainot? No otras puses, ja jūs savā viedībā un visu faktu pārzināšanā nonāktu pie sprieduma "nevainīgs", neviens pirksts nosodoši nevērstos pret jums. Nobeigumā es tikai izsaku cerību, ka esmu kaut kādā mērā palīdzējis jums nonākt pie pareizā sprieduma. Tagad jūs varat doties un pieņemt lēmumu.
Zvērināto priekšsēdis piecēlās.
- Mēs esam pieņēmuši lēmumu neapspriesties, jūsu gaišība, — viņš paziņoja.
- Ārkārtīgi nedisciplinēti, — tiesnesis teica. — Jums ir vajadzīgs kāds laiks, lai apspriestos un apsvērtu.
- Mēs jau esam apsvēruši, milord, - priekšsēdis atbildēja.
- Nu labi, - tiesnesis negribīgi jautāja, — kāds ir jūsu spriedums?
- Mums vēl jātiek pilnīgā skaidrībā par vienu jautājumu, pirms pasludinām spriedumu, ser. Vai apspriežamais zilonis pilnīgi noteikti ir tas pats, kas pludmalē spēlējās ar maniem mazuļiem?
- Man šķiet, ser Magnus, - tiesnesis teica, - ka jūs būsiet labāk sagatavots atbildei uz šo jautājumu.
- Jā, - atbildēja sers Magnuss. - Ja tie bija jūsu bērni, kas nesen spēlējās pludmalē, tad viņi neapšaubāmi būs spēlējušies ar apspriežamo ziloni.
- Tādā gadījumā, — priekšsēdis teica, - mūsu spriedums ir "nevainīgs".
Zālē sacēlās vesela aplausu vētra, kurai tiesnesis izklaidīgi pievienojās. Kad troksnis noklusa, tiesnesis nokrekšķējās un pablenza uz Adrianu.
- Adrian Rukvisl, - viņš pasludināja, - jūs esat atzīts par vainīgu visās apsūdzības, kas ierosinātas pret jums.
- Lūdzu piedošanu, milord, — zvērināto priekšsēdis pārtrauca, — bet mēs atzīstam viņu par nevainīgu.
- Ak tā, — tiesnesis teica, - tiešām? Nu, tad jūs esat atzīts par nevainīgu visās apsūdzībās, kas ierosinātas pret jums, un mans pienākums ir piespriest jums, — viņš apklusa un patina filmu atpakaļ, - un mans pienākums ir atbrīvot jūs, atstājot jūsu vārdu neaptraipītu.
Tiesnesis pablenza uz zvērinātajiem.
- Jūs bijāt godīgi un taisnīgi zvērinātie, - viņš teica,
- un ļoti labi tikāt galā ar savu pienākumu. Tādā kārtā es atbrīvoju jūs no zvērināto pienākumiem līdz nākošajam gadam.
Viņš izklaidīgi savāca kopā savas piezīmes un noliecās pie rakstveža.
- Vai šodien paredzēta vēl kāda lieta? - viņš aizsmacis čukstēja.
- Nē, milord, - rakstvedis atbildēja, - šī bija pēdējā.
- Labi, - desnesis teica. Viņš atliecās taisni un paglūnēja uz Adrianu. - Vēl tikai viens sīkums, — viņš teica.
- Es gribētu zināt, vai jūs atrastu par iespējamu izpildīt vienu manu niecīgu lūgumu.
- Protams, milord, - Adrians teica.
- Es ļoti gribētu redzēt apspriežamo ziloni, - desnesis teica, un kautrīgi piebilda, - ziniet, es nekad vēl neesmu redzējis ziloni.
- Protams, milord, - Adrians atkārtoja. — Es grasos iet un pastāstīt viņai labās ziņas, un vabūt jūsu gaišība man pievienosies.
- Spīdoši, — iespiedzās tiesnesis. - Satiksimies ārā pēc pāris minūtēm, mister Rukvisl.
Viņš nolēca no krēsla, visai zālei pieceļoties, un izspruka pa durvīm.