Adrians izgāja pa durvīm, viegli apdullis, un īsts labvēlības vilnis iznesa viņu no tiesas nama ar seru Magnusu pie vienas rokas, lordu Feneltriju pie otras, un misteru Fiīigriju un Etelbertu dancojot apkārt un maisoties visiem pa kājām. Viņi iznāca uz ielas pie tiesas nama, un tur stāvēja Samanta. Viņa uzsmaidīja Adrianam.
- Es ļoti priecājos, ka tu tiki sveikā, - viņa teica.
- Vai tiešām? - Adrians jautāja.
-Jā, — viņa atbildēja.
Adrians stāvēja un skatījās viņas lielajās, zaļajās, zeltaini spridzošajās acīs, un juta, ka nosarkst līdz matu galiņiem.
- Es … es ļoti priecājos, ka tu priecājies, — viņš bez vajadzības teica.
Kaut kāda iemesla dēļ ari Samanta pietvīka.
- Jā, es ļoti priecājos, - viņa teica.
- Kad jūs būsiet pietiekoši apspēlējuši šo jautājumu, — sers Magnuss teica, - es ierosinātu mums visiem dodes uz manām mājām un tur iedzert, lai nosvinētu šo pasākumu.
Ser Magnus, - Samanta teica, — mēs patiešām esam jums ļoti pateicīgi, ka jūs dk lieliski atbrīvojāt Adrianu un Roziju.
- Nieki, - sers Magnuss teica. - Sīkums vien.
- Ziniet, - lords Feneltrijs teica, — mani nepamet vainas sajūta, ka neesmu pietiekoši daudz palīdzējis aizstāvībai.
Etelbertam, to dzirdot, sākās tādas smieklu konvulsijas, ka Honorijai vajadzēja viņu atbalstīt.
- Man liekas, dārgo zēn, — lords Feneltrijs teica, - ja jums nav iebildumu, es uz pāris dienām došos jums līdzi," vienalga, uz kurieni jūs dotos. Tas dos manai sievai mazu iespēju tikt skaidrībā.
- Nu, es gan zinu, uz kurieni es došos, - Adrians pēkšņi teica, - es došos atpakaļ uz Vienradzi un Arfu - ja vien saimnieki mani pieņems.
- Un Rozija? - misters Filigrijs nobažījies jautāja.
- Tu taču ņemsi Roziju līdzi?
- Ja vien drīkstu, - Adrians teica, skatīdamies uz Samantu.
- Domāju, mēs tev atradīsim kādu istabu, — Samanta atteica.
- Es tā pieņemu, ka jums varbūt atradīsies kāds mazs kaktiņš pie krāsns, kur es varētu uz brītiņu iekārtoties?
- lords Feneltrijs jautāja, caur monokli cieši vērdamies Samantā.
- Lūk, ko es teikšu, — misters Filigrijs ierunājās.
- Kāpēc gan mums visiem neatgriezties tur? Tur visiem būs istabas, cik uziet, un mēs varētu sarīkot baļļuku.
- Tā tiešām ir teicama doma, — teica sers Magnuss.
- Sploshport Queen drīz aties, - lords Feneltrijs teica.
- Ar to mēs pārcelsimies, un tad es aizvedīšu dāmas ar savu karieti, bet pārējie brauks ar vilcienu.
- Nedomāju vis, ka Rozijai ļaus braukt vilcienā,
- Adrians iebilda. - Brauciet jūs visi prom, un mēs ar Roziju sekosim kājām.
- Muļķības, manu zēn, - sers Magnuss teica, vicinādams spieķi. - Es esmu tuvos draugos ar stacijas priekšnieku. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka mēs atradīsim Rozijai vietu, ja ne pirmās klases vagonā, tad vismaz kādā citā vilciena daļā.
Tajā brīdī viņiem pievienojās tiesnesis, kas, Adrianam par pārsteigumu, bija ietērpies košā, rūtainā mētelī un izskatījās tā, it kā būtu to uzvilcis kļūdas pēc. Adrians pastāstīja, kādi plāni te pieņemti, un tiesnesis ilgu pilns palūkojās uz Samantu.
- Es tā pieņemu, lord Turvej, - Samanta taktiski iejautājās, — ka jums nebūs patikas kopā ar mums doties uz "Vienradzi un Arfu"?
- Dārgais bērns, — tiesnesis teica, - es būtu stāvā sajūsmā. Tā sagadījies, ka man pāris dienas nav jāspriež tiesa, un maza atpūta laukos man milzīgi nāktu par labu.
- Teicami, - sers Magnuss teica. - Tas man dos iespēju apspriesties ar jums par nākošo lietu.
- Es nezinu, vai tas būs ētiski, - tiesnesis iebilda.
- Ziniet, tad jau jums gandrīz nav nozīmes braukt līdzi, ja nevēlaties ar mani apspriest nākošo prāvu, - sers Magnuss aizrādīja.
- Nu, tādā gadījumā, — tiesnesis piekāpās, — es pieņemu, ka viss būs kārtībā.
Negribīgi pametis Mello Nellu, Honoriju un Samantu lorda Feneltrija sabiedrībā, Adrians kopā ar seru Magnusu, lordu Turveju, misteru Paklhammeru, Etelbertu un misteru Filigriju atgriezās sera Magnusa mājā.
Tikko ieradies, Adrians tūlīt pat steidzās uz nojumi, un tur viņu apsveica Rozijas līksmais spiedziens.
— Nu, tu nožēlojamais, postošais, plītējošais radī- jum, - viņš jūtu pārpilnībā sauca, cieši apskaudams viņas snuķi, - mēs esam tikuši cauri sveikā.
Rozija, kas patiesībā nemaz nebija bažījusies par prāvas iznākumu, toties apjauta, ka Adrians ir labā garastāvoklī, tāpēc savicināja ausis un vēlreiz iepīkstējās.
- Apburoši, - teica tiesnesis, kas bija sekojis Adrianam uz nojumi un tagad stāvēja Rozijai aiz muguras, vērdamies uz augšu. - Seram Magnusam bija pilnīgi taisnība par to, ka ar šo snuķi nekad nebūtu iespējams aizsniegt lustru.
— Tā ir aste, - Adrians izlaboja. — Snuķis ir šajā galā.
- Ak tā, - desnesis noteica. Viņš parakņājās kabatā un izvilka lorneti, pielika pie acīm un ar milzīgu interesi aplūkoja Rozijas dibengalu.
- Jums pilnīgi taisnība, — viņš teica. - Šim te galā ir mati.
Viņš aizgāja līdz Rozijas priekšgalam un ņēmās to aplūkot caur lorneti.
— Apburoši, — viņš atkārtoja, - tiešām apburoši.
— Nu, ejam, ejam, — sers Magnuss nepacietīgi steidzināja, iemezdamies nojumē. - Ja mēs nepasteigsimies, tad nokavēsim kuģi.
Tā nu Adrians satvēra Rozijas ausi un savas svītas pavadībā devās uz ostu. Pārcelšanās noritēja bez starpgadījumiem, izņemot sera Magnusa un tiesneša jūrnieku dziesmas. Kad viņi piestāja otrā krastā, dāmas tika atstātas lorda Feneltrija aprūpē, un pārējie steidzās uz staciju.
Tur ar sera Magnusa rēcienu un glaimu palīdzību viņi beigu beigās ieņēma preču vagonu vilcienā uz Mankspeperu trijos četrdesmit piecās. Rozija tajā iekāpa bez jebkādiem satraukumiem.
- Tā, - sers Magnuss teica, paskatīdamies uz stacijas priekšnieku, - tagad krēslus, Bert, krēslus.
- Krēslus, ser Magnus? - stacijas priekšnieks apmulsis pārjautāja. — Kādus krēslus?
— Krēslus, vecīt. Krēslus no uzgaidāmās zāles, — sers Magnuss teica. - Kaut ko, uz kā sēdēt.
—Bet vai tad jūs neceļosiet kupejā, ser Magnus? - stacijas priekšnieks jautāja.
— Protams, nē, - sers Magnuss atteica. - Ja šī platforma ir laba Rozijai, tā ir laba diezgan arī man. Man vajadzīgs tikai krēsls.
Uztrauktais stacijas priekšnieks sadabūja no uzgaidāmās zāles solu un divus krēslus, kas tika nogādāti vagonā līdzās Rozijai. Tad Etelberts, misters Parkhammers un Adrians apsēdās uz sola, uz viena no krēsliem saviebies apmetās sers Magnuss, uz otra tiesnesis. Sers Magnuss iešņauca gigantisku tabakas devu, nošķaudījās un teica stacijas priekšniekam: - Kārtībā, Bert, nu mēs varam braukt.
Tas fakts, kas vilciens kavējās jau divdesmit minūtes un lielākā daļa pasažieru zaudējuši pacietību, likās paslīdējis garām sera Magnusa uzmanībai. Stacijas priekšnieks, slaucīdams nosvīdušo seju, trauksmaini iepūta sig- nālsvilpē, pamāja ar zaļo karodziņu, un vilciens žvadzēdams un zvalstīdamies traucās prom uz laukiem.
Bija brīnišķīga, karsta vasaras diena, viss apkārt zaļš un zeltains, un debesis zilas kā Siāmas kaķa acis. Adrianu pārsteidza, cik ātri, dkai dažās stundās, viņi iztraucās cauri garajām, garlaicīgajām jūdzēm, kuras viņi ar Roziju bija mērojuši kājām. Viņi izkāpa mazā lauku stacijā netālu no Pārsona Fartinga ciema, un devās pa putekļaino ceļu pusotru jūdzi garajā ceļojumā uz Vienradzi un Arfu.
— Dārgo zēn, — Etelberts teica, acis iepletis, - es pat iedomāties nevarēju, ka lauki ir dk lieli, un tad šie tūkstoši un tūkstoši lapu!
—Papua lapas ir daudz lielākas, - misters Filigrijs teica. - Daudz, daudz lielākas. — Viņš paplēta mazās, tuklās rociņas, lai parādītu, cik tur milzīgi lielas lapas.
— Nezinu, kā jūs, — sers Magnuss teica misteram Paklhammeram, - bet es jūtu, ka kausiņš alus tagad lieti noderētu.
—Tas vienmēr lieti noder, - misters Paklhammers atteica. - Mana dzīves pieredze māca, ka dažas lietas ir derīgas un dažas nav, bet kausiņš alus nekad nav par skādi.
- Vai ziniet, - tiesnesis teica, blenzdams uz Roziju, - bez brillēm man joprojām grūd pateikt, uz kuru galu es skatos.
- Uz kā kuru galu? — sers Magnuss jautāja.
- Rozijas, - tiesnesis paskaidroja.
- Es ļoti ceru, - misters Filigrijs stabulēja, baloža gaitā dejodams pa ceļu, - ka Samanta būs sagādājusi kaut ko ēdamu. Es zinu, ka dzeramā mums pietiek.
- Nu, kamēr mums ir pietiekoši daudz dzeramā, - sers Magnuss teica, — es neredzu, par ko būtu jāuztraucas. Varbūt jums gadījumā ir arī ķiršu liķieris?
- O, jā, - misters Filigrijs atbildēja. — Patiesību sakot, mums tā ir krietni daudz. Es reiz pasūtīju trīs mucas, bet šķiet, ka nelaimīgā kārtā nevienam tas negaršo.
- Padomā tikai, — sers Magnuss teica, iešņaukdams tabaku un nošķaudīdamies. — Mūsdienu cilvēkiem nav nekādas gaumes.
Beidzot viņi apmeta pēdējo līkumu un ieraudzīja Vienradzi un Arfu, kas kā draudzīgs, melnbalts kaķis zvilnēja zem zeltainās niedru cepures.
- Urrrā! — Etelberts pāri plūstošā enerģijā iekaucās (lauku gaiss likās viņam sakāpis galvā). - Esam klāt.
Kā atbildot uz Etelberta griezīgo kliedzienu, Vienradža un Arfas durvis atvērās un tajās parādījās Samanta un lords Feneltrijs.
- Vai labi atceļojāt? - viņa gaišība sauca.
- Spoži, - sers Magnuss auroja pretī, spieķi vicinādams. — Es nolēmu, ka daudz jaukāk ir ceļot lopu vagonā kopā ar ziloni nekā pirmās klases kupejā kopā ar daudziem garlaicīgiem ļautiņiem.
- Un cūkmātītēm, ja jau par to runājam, - tiesnesis piebilda un sāka raustīties smieklos.
- Samī, dārgumiņ, - misters Filigrijs bažīgi elsa, - kā ir ar pārtiku?
- Ak, par to nav jāuztraucas, - Samanta atbildēja. - Lords Feneltrijs bija ārkārtīgi laipns. Mēs ceļā apstājāmies, un viņš pastāvēja uz to, ka sapirksies labi daudz ēdamā mums visiem.
Viņa veda visus uz pļavu aiz mājas, un tur bija uzsliets garš steķu galds un apklāts ar sniegbaltu galdautu. Galds likās ielicis zem produktu svara. Tur bija virkne aukstu, ceptu fazānu, šķīvis ar tārtiņa olām, vesela kaudze austeru, gigantisks žāvēts šķiņķis cukurotā glazūrā, tik maigs un rožains kā saulrieta mākonis, un liels, auksts, cepts liellopa muguras gabals, kas šķita piederējis milzīgākajam vērsim visā valstī.
- Tas ir milzīgi laipni no jums, lord Feneltrij, - Adrians teica. - Ņemot vērā, ka es uzvarēju prāvu.
- Dārgo zēn, - viņa gaišība dedzīgi teica, — es nebūtu to visu sagādājis, ja jūs būtu zaudējis, bet es domāju, ka vieglas uzkodas palīdzēs mums atpūsties pēc ceļojuma.
- Mans prieks būtu pilnīgs, - sers Magnuss visai neskaidri teica, jo mute bija piebāzta ar austerēm un tārtiņa olām, — ja es varētu dabūt mazu malciņu tā ķiršu liķiera, par kuru misters Filigrijs mums stāstīja.
- Protams, protams, - misters Filigrijs atsaucās, noslaucīja rauša drupačas no mutes, iedejoja mājā un atgriezās, stiepdams nelielu muciņu. Tā tika aši uzstādīta, un sers Magnuss ieņēma sargposteni tai līdzās.
Ēnas pār smaragdzaļo mauru sdepās arvien garākas un pār visu kompāniju bija nolaidies miers un labvēlība. Misters Paklhammers kaut ko klusi dungoja, mādams takd ar lielu alus kausu. Mellā Nella, tikko atguvusies no akūtas žagu lēkmes, zīlēja Honorijas plaukstā un pareģoja viņai tādu karjeru, par kādu pat Sāra Bernāra būtu viņu apskaudusi. Lords Feneltrijs kā transā gulēja zālē, blenza debesīs un klausījās tiesneša izpildījumā garu, sarežģītu lekciju par likumiem. Adrians sēdēja iepretī Samantai un vēroja, kā saules stari laužas cauri lapotnei un izraibina viņas vara krāsas matus. Pēkšņi viņas skaistums tam šķita nepanesams, tāpēc viņš piecēlās un, aizbildinādamies, ka jāaprauga Rozija, aizgāja.
Rozija uz brītiņu bija pievienojusies viesībām, bet tad atklājusi, ka delikateses uz galda neatbilst viņas ēdienkartei un ka Adrians neļaus viņai izdzert vairāk par trim pintēm alus, un devusies uz stalli iepriecēt sevi ar kaudzi burkānu un biešu. Adrians iesoļoja stallī un tur palika stāvam, lūkodamies uz savu lielo, pelēko rūpju- bērnu. Viņa tam uzmeta ašu skatienu ar mazajām, spožajām ačelēm, saplivināja ausis un nopīkstēja īsu sveicienu.
- Tev jau ir labi, - Adrians rūgti noteica un ņēmās staigāt šurpu turpu pa stalli. - Tev viss ir kārtībā, ja ir diezgan, ko ēst un iešņabot. Tu esi pavisam laimīga. Bet es? Vai par mani tu kādreiz padomā?
Viņš ieturēja dramatisku pauzi un paskatījās uz Roziju. Zilonenes vēders muzikāli ieburkšķējās, viņa izstiepa snuķi un maigi pabužināja Adrianam matus.
- Tur ārā viņa sēž, — Adrians izgrūda, - bezjūtīga kā visi citi. Viņa mani nemaz neiedrošina. Es tiešām nedomāju, ka mēs vispār varam šeit palikt.
Rozija dziļi nopūtās. Adrians atsāka staigāšanu.
- Nu, varbūt mēs paliksim kādu dienu vai divas, — viņš teica, kaut ari no domas par šķiršanos no Samantas viņam atkal kļuva šķērmi ap dūšu. - Vienu es galīgi nesaprotu — kas viņai lēcies? Varētu padomāt, ka es esmu iegrūdis šajās nepatikšanās tevi, nevis otrādi; ak, vienalga, mēs tagad esam brīvi, par ko tad šī kņada?
Rozija bija nolikusi uz grīdas lielu bieti un ar kāju manierīgi rullēja to uz priekšu un atpakaļ, bet, lai Adrians zinātu, ka viņa ir pati uzmanība, īsi iespiedzās.
- Nē, - Adrians stingri turpināja, - ja mēs te paliekam, tad ir jābūt pilnīgai skaidrībai. Negrasos ļaut, lai tas nepateicīgais radījums mani vajā.
Rozija nojauta, ka Adrians ir sapīcis, bet noprata, ka ne uz viņu, tāpēc jutās visai apmierināta.
- Es būšu stingrs ar viņu, - Adrians teica, izslieda- mies un iespaidīgi atstiepdams zodu. — Es viņai pateikšu, ka viņa uzvedas kā bērns. To gan es izdarīšu. - Viņš triumfējoši paskatījās uz Roziju, un tā izgrūda vēl vienu sīku pīkstienu kā savdabīgus aplausus.
- Ar sieviešiem jābūt stingram, - Adrians turpināja. - Paskaties uz lēdiju Feneltriju. Tā bija jātiek galā ar viņu. Šīs ir pārāk augstās domās par sevi. - Pat šajā neprāta brīdī Adrians neredzēja ne mazākās līdzības starp lēdiju Feneltriju un Samantu.
- Man tagad jāiet, Rozij, - viņš teica, pamādams viņai ar pirkstu, — un jānoskaidro situācija. Citādi es negrasos pavadīt vairs nevienu nakti zem šī jumta.
Šis negaidīti apņēmīgais noskaņojums, kāds viņu bija pārņēmis, bija iestājies tāpēc, ka Adrians, aizrautīgi vērodams Samantas seju, to, kā viņa smiedamās flirtē ar seru Magnusu, kā smaidā atmirdz viņas pienbaltie zobi, un viņas matu silto krāsu, bija aiz pārskatīšanās izdzēris sera Magnusa kausu, kurā alus bija bagātīgi aizdarīts ar ķiršu liķieri.
- Drīz es atgriezīšos, - viņš teica, lieliem soļiem storēdams uz durvīm un atskatīdamies uz Roziju, — un paziņošu savu lēmumu.
Mēģinādams izskatīties skarbs un nepielūdzams kā sers Magnuss, kas uzdod pretjautājumus naidīgam lieciniekam, Adrians aizslāja atpakaļ pie galda. Mellā Nella tobrīd stāstīja Honorijai, ka, paredz viņas precības ar ļoti bagātu cilvēku, kam ir četrpadsmit bērnu. Misters Filigrijs četrrāpus čukstus nodevās sarunai ar briežvaboli. Sers Magnuss, apskāvis mistera Paklhammera plecus, kopā ar viņu izjusti izpildīja Karalienes gvardus, Etelberts šajā muzikālajā pavadījumā demonstrēja, kā pašam iztēlojās, austrumniecisku vēderdeju, bet lords Feneltrijs joprojām transā gulēja zālē un klausījās lordā Turvejā.
- Kur Samanta? - Adrians norēja. Vismaz viņš bija nodomājis noriet, bet viņam nācās vairākas reizes no- krekšķēties, pirms spēja skaidri izrunāt vārdus.
- Samanta? — Honorija izbrīnīta paskatījās apkārt. -Man liekas, viņa iegāja mājā.
- Labi, - Adrians noņurdēja. Viņš nedaudz sabojāja efektu, jo, soļodams uz Vienradzi un Arfu, gandrīz paklupa pār misteru Filigriju. Adrians iegāja lielajā virtuvē ar akmens grīdu, tumšajām sijām un draudzīgi mirdzošajiem katliem. Samanta stāvēja otrā virtuves malā un skatījās pa logu. Adrians pārsoļoja pāri istabai un nostājās viņai cieši aiz muguras.
- Samanta, - viņš asi iesāka, — man ar tevi jāparunā.
- Kāpēc tu nevarētu aizvērties? - Samanta skarbi atteica.
- Vai zini, šī valdonīgā izturēšanās pret mani galīgi nav labs paradums, - Adrians teica un soli atkāpās. Viņš aizbāza roku aiz mēteļa Napoleona žestā.
- Ja tu neaizvērsies un nevāksies prom, — Samanta izgrūda, apsviezdamās pret viņu, sejai kvēlojot un acīm bīstami zalgojot, - es par sevi neatbildu.
- Paga, nomierinies, — Adrians teica, vēl soli atkāpdamies, - tu uzvedies kā bērns.
- Un tu, - Samanta atcirta, - esi piedzēries.
- Es neesmu piedzēries, — Adrians apstulbis iebilda,
- esmu tikai ierāvis kā visi citi.
- Tu esi piedzēries, — Samana noskaldīja, — citādi tev nebūtu drosmes runāt ar mani tādā valdonīgā tonī, it kā … it kā tu runātu ar zirgu.
- Ar zirgu, — Adrians satriekts nomurmināja. — Es nekad neesmu runājis tā, it kā tu būtu zirgs.
- Tieši tā, - Samanta neatlaidās, - it kā es būtu ļod vecs un ļoti niķīgs zirgs.
Un, Adrianam par lielu apjukumu, viņa izplūda asarās.
- Ak vai, nedari tā, — Adrians kā nemaņā lūdzās,
- esmu vainīgs … piedod … tikai neraudi, lūdzu.
- Es jau neraudu, — Samanta teica, asarām aumaļām plūstot pār vaigiem.
- Bet ko tad tu dari? - Adrians izmisīgā jautrībā noprasīja. — Mazgājies dušā?
Samanta mazliet atkāpās un tad, kā par brīnumu, caur asarām iespurdzās.
- Tu esi muļķis, - viņa maigi teica.
Adrianam likās, ka viņam kāds iegrūdis tieši sirdī sarkani nokaitētu iesmu un griež riņķī.
- Ak, Samanta, - viņš teica, - es tevi tik ļoti mīlu. Samanta paskatījās uz viņu. - Nu, tad jau labi, -
viņa beidzot sacīja. — Tas padara jūtas abpusējas.
— Tu gribi teikt, - Adrians neticīgi teica un jutās tā, it kā būtu gaisa balonā pacēlies stratosfērā, - tu gribi teikt, ka es … ka tu … ka tu un es … ka tu …
-Jā, tev tiešām bija vajadzīgs krietni ilgs laiks, lai to pateiktu, — Samanta noteica.
— Vai tiešām tu gribi teikt, - Adrians stomījās, - ka es … ka tu …
-Vai zini, - Samanta teica, skatīdamās uz viņu, - ja tu vēl ilgi šitā stostīsies, mūsu medusmēnesis nekad neiestāsies.
Adrians apskāva viņu, pievilka sev klāt un noskūpstīja viņas siltās lūpas. Tad viņš skūpstīja asaras viņai uz vaigiem (tās neapšaubāmi bija lielākās un skaistākās asaras, kādas sieviete jebkad lējusi), tad atkal lūpas, jo pat nespēja noticēt, ka tās ir maigas un smaržainas kā rožu ziedlapiņas.
— Tu gribi teikt, ka precēsies ar mani? - viņš beidzot aizsmacis izgrūda.
— Nu, tev šī ziņa varbūt ir jaunums, — Samanta atbildēja, - bet es to nolēmu darīt tajā mirklī, kad ieraudzīgu tevi guļam uz dīvāna, kad tu pēc katastrofas ieradies pie mums.
Adrians neticīgi blenza uz viņu - un tad vēlreiz noskūpstīja.
— Man tas kādam jāpastāsta, - viņš teica.
Adrians izsteidzās no virtuves un ārā no Vienradža un
Arfas.
— Hei! — viņš auroja.
Rāmā un viegli ieskurbusī kompānija zem ozolkokiem sarosījās. Par lords Feneltrijs piecēlās sēdus.
— Es precēšos ar Samantu! — Adrians kliedza.
— Jūs gribat teikt, ka tikai tagad to atklājāt? - sers Magnuss ar riebumu noprasīja.
— Bet … kā jūs to ziniet? — Adrians apjuka.
— To es neteikšu, - sers Magnuss atteica. - Ir daži firmas noslēpumi, kurus nedrīkst izpļāpāt.
— Tu precēsi Samī? — misters Filigrijs jautāja, aši pierausdamies kājās un pilnīgi aizmirsdams konversāciju ar briežvaboli.
-Ja jūs piekritīsiet, - Adrians teica.
-Ja piekritīšu! - misters Filigrijs izsaucās. - Kā, tie taču burvīgi jaunumi. Tas nozīmē, ka mēs būsim rados ar Roziju.
- Vai jums gadījumā neatrastos mazliet šampanieša? - Adrians pārgalvīgi jautāja.
- Lieliska doma, - sers Magnuss piebalsoja. - Šampanietis un ķiršu liķieris ir lieliski tostu dzērieni.
Viņi visi iebruka virtuvē un, kamēr misters Filigrijs sameklēja šampanieti, kas gan bija mazliet silts, bet tāpēc ne mazāk sirsnīgi gaidīts, Honorija un Mellā Nella dedzīgi skūpstīja Samantu, un Honorija izplūda asarās.
- Kāpēc tu raudi? - Etelberts jautāja.
- Es vienmēr raudu kāzās, — Honorija ar cieņu atšņukstēja.
- Bet tās nav kāzas, — Etelberts iebilda.
- Tās ir gandrīz kāzas, - viņa atteica.
Glāzes tika piepildītas, sers Magnuss uzsauca tostu par laimīgo pāri, un tas tika izdzerts ar lielu entuziasmu. Adrians tikko grasījās četrdesmito reizi noskūpstīt Samantu, kad pēkšņi atcerējās Roziju.
- Augstā debess, - viņš iesaucās, - es pilnīgi biju aizmirsis Roziju. Viņai tam par godu ari jāiedzer.
- Es viņu atvedīšu, - misters Filigrijs nostabulēja, — mīļā nabadzīte.
Viņš izvilnīja no istabas.
- Es ceru, - lords Feneltrijs teica Samantai, - ka jūs man piešķirsiet to godu ierasties te pa laiciņam, kad jūs būsiet apprecējušies?
- Jūs vienmēr būsiet viens no mūsu gaidītākajiem viesiem, - Samanta teica. — Patiesībā jūs visi tādi būsiet.
- Jā, protams, — Adrians piebalsoja.
Šajā brīdī misters Filigrijs ienesās istabā tik strauji, cik vien apmēri to ļāva. Viņš bija piesārtis, aizelsies un nosvīdis.
- Adrian, - viņš sauca, - Adrian, nāc ātril
- Kas noticis? — Adrians uztraucās.
— Rozija, - misters Filigrijs pīkstēja, - kamēr mēs neskatījāmies, viņa nospērusi muciņu ar ķiršu liķieri un ar visu aizbēgusi!
Ak dievs, Adrians nodomāja, sākas atkal.
— Atri, — sers Magnuss ķērās pie organizēšanas, - mums viņa jāsaņem ciet, pirms šī aizskrējusi pārāk tālu. Uz priekšu!
Un viņš aizsteidzās, mēteļa stūriem plandot, un cieši viņam pa pēdām Honorija, Mellā Nella, Etelberts, misters Paklhammers un tiesnesis; misters Filigrijs gāzelēdamies viņiem sekoja.
Adrians pagriezās un paskatījās uz Samantu.
— Vai tu esi pārliecināta, ka gribi precēdes ar mani? - viņš jautāja.
— Pilnīgi pārliecināta, — viņa teica.
— Pat par spīti Rozijai? — Adrians neatlaidās.
— Galvenokārt Rozijas dēļ, - viņa smaidīdama atteica.
Adrians viņu aši noskūpstīja.
— Nu tad atvaino uz brīdi, - viņš teica, - man jāskrien ķert rokā savu vienīgo dzīvo radinieci.
Un viņš metās ārā, dienasgaismā, panākt pārējos.