Tā gada marts un aprīlis bija Anglijai neparasti sauss un karsts. Fermeri, iepriecināti par jauno situāciju, kas nedraudēja ar izputēšanu vēlu salnu dēļ, tagad pulcējās un ņēmās spriest par sausuma briesmām. Tie, kas iepriekšējā rudenī bija pareģojuši, ka lieliskā ogu un sēņu raža norāda uz bargu ziemu un vēl bargāku sekojošo vasaru, tagad apgalvoja, ka ogu un sēņu pārpilnība nozīmējot jauku pavasari nākošajā gadā. Lai vainagotu to visu, laika prognozētāji, šie apmaksātie Minhauzeni, pareģoja sevišķi karstu laiku no aprīļa līdz augustam. Angļi, būdami lētticīgi, tā satraucās par šīm izredzēm, ka metās galējībās, tādās kā sauļošanās eļļas un guļamkrēslu iegāde. Visā Bornmutas dienvidu krasta garumā un platumā ne par kādu naudu vairs nevarēja dabūt ne peldkostīmus, ne saulessargus.
Mana ģimene, pārliecināta saules cienītāja, plauka šajā siltumā kā pumpurs. Visi vairāk ķildojās, vairāk dziedāja, vairāk diskutēja, vairāk ēda un dzēra, jo ārā, dārzā, pavasara puķes trakoja maigi smaržīgos ziedos un saule, kaut arī vienīgi sviesta dzeltena, cepināja galīgi nopietni. No visas ģimenes vienīgi māte dega dīvainā kvēlē pret meteoroloģiskajiem pareģojumiem, kas manuprāt tika ņemti vērā tikai tāpēc, ka viņa tos dzirdējusi pa radio.
Mātei tas bija būtisks jautājums, tāpat kā atšķirība starp horoskopa lasīšanu sieviešu žurnālos un nākotnes pareģojumu kāda pavisam īsta klejojoša čigāna interpretācijā. Visā kara laikā britu valdība, ieskaitot Čerčilu (kad viņš nebija aizņemts citur), apdzīvoja mūsu radio ar vienīgu mērķi — informēt māti par kara gaitu un vācu invāzijas nenovēršamību. Viņi tai nekad nemeloja, un,
kas vēl svarīgāk, uzvarēja karā. Tagad, bez šaubām, karš bija beidzies, bet radiovīru nemaldīgums joprojām bija saglabājies tikpat nevainojams ka sendienās. Kad māte dzirdēja fermerus runājam par tūkstošiem lopu, kas beidzas nost slāpēs, par izžuvušiem rezervuāriem, par anonīmu dakteru padomiem, kā izsargāties no saulesdūriena, un skaistumkopšanas speciālistu konsultācijām, kā iedegt, ādai nesažūstot, māte nešaubīgi secināja, ka mēs esam uz tāda karstuma viļņa, salīdzinot ar kuru Vestindija liktos kā Aļaska.
- Man ir lieliska ideja, kā vislabāk sagaidīt mājās Lariju, — māte reiz brokastojot teica.
Larijs, kurš ar savu gribasspēku bija noturējies ārpus Anglijas apmēram desmit gadus, gatavojās ierasties, lai uzmanītu kādas savas grāmatas izdošanu. Par spīti vēstulei, kurā viņš izteicās, ka jau doma par atgriešanos Pudiņu salā (kā viņš to dēvēja) liekoties atbaidoša, māte bija pārliecināta, ka viņš cieš lielas mokas, ilgodamies pēc tik smagas trimdas atkal dzirdēt Jautrās Anglijas skaņas.
- Kurš tad vēlas viņu sagaidīt? — jautāja Leslijs, izšķērdīgi mielodamies ar marmelādi.
- Leslij, mīļais, tu taču zini, ka nemaz tā nedomā, - māte teica. - Būs tik jauki pēc ilgiem gadiem atkal savākt ģimeni kopā.
- Larija dēļ vienmēr izceļas nepatikšanas, - mana māsa Margo iebilda. — Viņš ir tik kašķīgs.
- Es negribu teikt, ka viņš ir kašķīgs, - māte nepārliecināta atteica. — Viņam vienīgi ir mazliet atšķirīgi uzskati.
- Tu gribēji teikt, viņš vienmēr grib, lai citi viņam piekristu, - Leslijs izlaboja.
- Jā, - piekrita Margo, - tas ir pareizi. Viņš vienmēr domā, ka visu zina labāk.
- Viņam ir tiesības uz savu viedokli, mīļā, - māte teica. - Par to mēs arī cīnījāmies karā.
- Ko? Par to, lai visiem vajadzētu piekrist Larija viedoklim? — Leslijs jautāja.
—Tu lieliski saprati, ko es domāju, Leslij, - māte bargi atbildēja. - Tāpēc nemēģini mani samulsināt.
— Kāda ir tava ideja? - Margo jautāja.
-Jā, - māte iesāka, — tā kā kļūs neciešami karsts…
— Kas to saka? - Leslijs neticīgi pārtrauca.
—Radio, - māte teica tādā tonī, it kā runātu par Delfu Orākulu. - Radio ziņoja, ka mēs nokļūsim nepieredzēti augsta spiediena zonā.
— Es tam ticēšu tikai tad, kad pats redzēšu, - Leslijs drūmi teica.
— Bet lā ziņoja radio, mīļais! - māte paskaidroja. - Tās nav tikai baumas — tas nāk no Gaisa Flotes Ministrijas!
— Es neuzticos Gaisa Flotes Ministrijai, — Leslijs atteica.
— Es ari nē, — Margo piekrita, — kopš tā laika, kad viņi ļāva Džordžam Mečmenam kļūt par pilotu.
— Vai tiešām atļāva? — Leslijs neticīgi atjautāja. - Viņš taču ir akls kā sikspārnis un dzer kā cūka.
— Un viņš tik pretīgi ož, — Margo iznīcinoši piebilda.
— Es nudien nesaprotu, kā Džordžs Mečmens var ietekmēt laiku Gaisa Flotes Ministrijā, - māte protestēja, nevarēdama pierast pie tā, cik bieži viņas ģimenes locekļi novirzās no sarunas tēmas.
— Ja Džordžs ticis pie teikšanas, — Leslijs teica, - tad es nepavisam neuzticos tam, ko viņš pareģo.
— Tas nav Džordžs, — māte pārliecināta teica. - Es pazīstu viņa balsi.
— Vienalga. Kāda ir tava ideja? - Margo vēlreiz jautāja.
-Jā, - māte turpināja, — kā ziņo Gaisa Flotes Ministrija, būs ļoti jauks laiks, un es domāju, ka mums vajadzētu Larijam parādīt Anglijas laukus pašā krāšņumā. Domāju, ka viņam tas ļoti pietrūka svešumā. Atceros, kad jūsu tēvs un es atgriezāmies no Indijas, mums vienmēr patika izbraukumi laukos. Es ierosinu, ka jāpalūdz Džekam, lai aizved mūs Rolī uz pikniku.
Bridi valdīja klusums, kamēr ģimene sagremoja šo ideju.
— Larijs nepiekritīs, — Leslijs beidzot teica. - Tu zini, kāds viņš ir. Ja viņam tas nepatiks, viņš uzvedīsies šausmīgi.
- Esmu pārliecināta, ka viņam paliks, - māte teica, kaut ari bez dziļas pārliecības. Viņa uz mirkli spilgd iztēlojās, kā mans vecākais brālis spēj "uzvesdes".
- Es zinu, sagādāsim viņam pārsteigumu, - Margo ierosināja. - Mēs saliksim ēdamo un visu vajadzīgo bagāžniekā un teiksim, ka dosimies tikai tādā īsā izbraukumā.
- Uz kurieni brauksim? - Leslijs jautāja.
- Uz Lulvorta līci, - māte ieteica.
- Tas nu gan nav īss izbraukums, - Leslijs iebilda.
- Bet, ja viņš neredzēs pārtiku, viņš to nenojauds, - Margo triumfējoši atbildēja.
- Pēc pusotras stundas brauciena sāks gan nojaust, - Leslijs piezīmēja, — pat Larijs.
- Nē, es domāju, mēs vienkārši pateiksim, ka tā ir mājās atgriešanās dāvana, - māte ierosināja. - Galu galā mēs neesam viņu redzējuši desmit gadus.
- Desmit mierpilnus gadus, - Leslijs piebilda.
- Tie nepavisam nebija mierpilni, — māte protestēja,
- bija taču karš.
- Es domāju, mierpilni bez Larija, - Leslijs paskaidroja.
- Leslij, mīļais, tev nevajadzētu tā runāt, pat jokojot nē, - māte pārmetoši teica.
- Es nejokoju, — Leslijs atteica.
- Viņš nevarēs protestēt, ja tas būs mājās atgriešanās pikniks, — Margo iestarpināja.
- Larijs vienmēr var protestēt, - Leslijs ar visdziļāko pārliecību apgalvoja.
- Nepārspīlējiet, - māte teica. - Pajautāsim labāk Džekam par Roli, kad viņš pārnāks. Ko viņš pašlaik dara?
- Domāju, ka ārda to, - Leslijs teica.
- Ak, viņš mani padarīs traku! - Margo gaudās.
- Mums šī nolādētā mašīna pieder jau trīs mēnešus, un galvenokārt izjauktā veidā. Katru reizi, kad es gribu izbraukt, viņš izmētājis motoru pa visu garāžu.
- Nevajadzēja precēties ar inženieri, - Leslijs teica.
K — KO
- Tu zini, kādi viņi ir — vienmēr jāsaārda viss gabalos. Nenovēršamais iznīcināšanas sindroms.
- Lai notiek, es viņam palūgšu par godu Larijam pacensdes savākt Roli kopā, — māte izlēma. - Esmu pārliecināta, ka viņš piekritīs.
Pieminētais Rolis bija apbrīnojams 1922. gada izlaiduma rolsroiss, ko Džeks bija atradis, kaunīgi paslēpušos kādā nomaļā lauku garāžā, netīru, nosūbējušām hromētajām detaļām, bet joprojām cēlu kā lēdija. Viņš to nopirka par karalisku cenu — divsimt mārciņām — un triumfējoši pārveda mājās, kur, rūpīgi apkopta, mašīnīte no jauna uzplauka un dka nokristīta par Esmeraldu. Tās virsbūve atkal žilbināja acis, riekstkoka rotājumi bija spoži nopulēti, uz motora neredzēja ne eļļas traipiņa. Tai bija kāpšļi, jaukā laikā noceļams jumts, stikla panelis, ko aizvilkt, ja šoferis negribēja dzirdēt darbaļaužu kritizēšanu, un - kas visjaukākais — dīvaina, trompetei līdzīga telefona ierīce, ar kuras palīdzību dot instrukcijas šoferim. Tas bija tikpat lieliski, it kā mums piederētu dinozaurs. Gan priekšējais, gan pakaļējais sēdeklis ietilpināja četrus cilvēkus un vēl palika brīva vieta. Tajā bija iebūvēts riekstkoka bāriņš un bagāžas kaste, pietiekoši liela, lai iedlpinātu divpadsmit čemodānus. Sim satiksmes līdzeklim netika taupīti nekādi līdzekļi un, pateicoties kādai pagrīdes metodei, Džeks bija sagādājis tādu kā ugunsdzēsēju tauri, kas plēsa ausis pušu ar nekaunīgu ta-ta, ta-ta. To izmantoja vienīgi īpašos trauksmes gadījumos. Parasti tika izmantota milzīga, apaļa, melna gumijas taure, kas izdvesa tādas skaņas kā cienīgs Kalifornijas jūras lauva. Ar to pietika, lai pasteidzinātu vecas lēdijas krustojumos, bet ugunsdzēsēju taure varēja iedzīt grāvī divstāvu autobusu, lai ļautu mums pabraukt garām.
Šajā brīdī Džeks, izmeties kreklā un bagātīgi nozie- dies ar mašīneļļu, nāca brokastot. Viņš bija vidēja auguma vīrs ar tumšu, sprogainu matu ērkuli, dzidri zilām acīm un tādu degunu, kādu jebkurš Romas imperators labprāt sauktu par savu. Tas bija deguns, ko tiešām varēja saukt par degunu — tāds, ar kuru vajadzēja rēķināties, tāds, kura forma un izmēri iesildītu Sirano de Berže- raka sirdi, tāds, kurš ar liesmainu krāsu maiņu, par kādu to apskaustu pat hameleons, nemaldīgi vēsdja par aukstuma iestāšanos, krodziņu atvēršanu, lustēm vai jebkuru citu ievērojamu notikumu. Tas bija deguns, ar kuru lepoties vai aiz kura paslēpties briesmu brīžos. Tas bija deguns, kurš, atkarībā no garastāvokļa, varēja būt majestātisks vai komisks - deguns, kuru, reiz redzējis, nekad neaizmirsīsi, tāpat kā pīļknābja knābi.
- O! - Džeks teica, viņa deguns sāka raustīties un ieguva rubīnsarkanu nokrāsu. - Kur te smaržo pēc žāvētām siļķēm?
- Tur, virtuvē, tās noliktas siltumā, - māte teica.
- Kur tu biji? - Margo jautāja bez vajadzības, jo Džeka eļļainā āriene to tāpat skaidri norādīja.
- Tīrīju Esmeraldas motoru, - Džeks atbildēja, tāpat bez vajadzības.
Viņš iegāja virtuvē un atgriezās ar divām siļķēm šķīvī, apsēdās un sāka tās tiesāt.
- Nesaprotu, ko tu vari noņemties ap to mašīnu, - Margo teica. - Tu vienmēr to izjauc gabalos.
- Es pazinu kādu vīru, kurš lieliski tika galā ar žāvētām siļķēm, - Džeks teica, nepievērsdams uzmanību manas māsas pukstiem. - Viņš it kā apgrieza tās uz muguras un tad pamanījās izvilkt visas asakas uzreiz. Ļoti gudri. Visas reizē nāca ārā. Kā arfas stīgas, ziniet… Es joprojām nevaru saprast, kā viņam tas izdevās.
- Kas viņam lēcies? — Margo jautāja.
- Kam lēcies? - viņas vīrs neizpratnē atjautāja, blenzdams uz siļķēm, it kā gribēdams izhipnotizēt no tām asakas.
- Rohm, — Margo atbildēja.
- Esmeraldai? — Džeks satraucās. - Kas viņai vainas?
- To es tev jautāju, — Margo teica. - Tu nudien vari cilvēku nokaitināt.
- Viņai nekas nav lēcies, — Džeks atbildēja. - Lietisks mākslas darbs.
- Tā tas būtu, ja mēs šad tad varētu tajā pavizināties, — Margo sarkastiski piezīmēja. — Viņa nemaz nav tik neatvairāma, ja tup garāžā ar iekšām ārā.
- Nevar teikt — ar iekšām ārā, — Džeks precizēja. - Iekšas var būt tikai iekšā. - O, tu mani tiešām sanikno! - Margo noteica.
- Nu, nu, mīļā, - māte mierināja. - Ja Džeks saka, ka mašīna ir kārtībā, tad tā arī ir.
- Kāpēc tai jābūt kārtībā? — Džeks apjautājās, īsti nesaprazdams.
- Mēs spriežam, ka varētu Larijam par godu sarīkot izbraukumu ārpus pilsētas, - māte paskaidroja, - un domājam, ka būtu jauki to darīt ar Roli.
Džeks apdomājās, šmakstinādams siļķi.
- Laba doma, - viņš beidzot teica, mums par lielu pārsteigumu. - Es tikko noregulēju motoru. Izbraukums nāks viņai par labu. Uz kurieni jūs izprātojāt braukt?
- Uz Lulvortu, - māte teica. - Tas ir ļoti jauks līcis.
- Tur ir arī daži lieliski kalni, - Džeks ar entuziasmu piebilda. - Paskatīsimies, vai viņas tvēriens nav atslābis.
Stiprināta ar atziņu, ka Rolis uz pikniku būs vesels, māte ar entuziasmu ķērās pie izbraukuma sagatavošanas darbiem. Kā jau parasti, pārtikas daudzums, ko viņa sagatavoja vienai dienai, būtu pietiekams, lai apgādātu Napoleona armiju, tai atkāpjoties no Maskavas. Tur bija karijs un Kornvelas pastētes, izcili šķiņķa pīrāgi un medījuma rauši, trīs cepti cāļi, divi milzu klaipi mājās ceptas maizes, sīrupa torte, konjaka cepumi un bezē, nemaz nerunājot par trīs veidiem konservētu augļu un džemiem, tāpat biskvītiem un augļu kūkām. Izstādījusi to visu uz virtuves galda, māte sauca mūs skatīties.
- Vai jūs domājat, ka ar to pietiks? - viņa šaubīdamās jautāja.
- Es tā sapratu, ka mēs dodamies tikai vienas dienas izbraukumā uz Lulvortu, - Leslijs teica. - Nebiju domājis, ka mēs gatavojamies emigrēt.
- Māt, tas ir par daudz! — Margo izsaucās. - Mēs nemūžam to visu neapēdīsim.
- Nieki! Korfu es ņēmu līdzi divtik daudz, - māte pretojās.
- Bet Korfu mēs savācāmies divpadsmit vai četrpadsmit cilvēki, - Leslijs aizrādīja. - Šoreiz mēs būsim tikai seši.
- Tas izskatās pēc Sarkanā Krusta divu gadu pārtikas sūtījuma bada cietējiem, - Džeks teica.
- Te nemaz nav tik daudz, - māte aizstāvējās. - Jūs taču zināt, ka Larijam patīk labi paēst, turklāt mēs ēdīsim pie jūras, un jūras gaiss vienmēr rosina apetīti.
- Nu labi, es ceru, ka Esmeraldas bagāžnieks to visu ietilpinās, - Džeks noteica.
Nākošajā pēcpusdienā māte, par spīti mūsu protestiem, pastāvēja uz to, lai visi saģērbtos savās smalkākajās drēbēs un dotos uz staciju sagaidīt Lariju. Tā kā Margo pārāk ilgi nevarēja piemeklēt īstā toņa lūpukrāsu, mātes plāni tika izjaukti, jo, līdzko mēs gatavojāmies sēsties Rolī, piebrauca taksometrs. Iekšā sēdēja Larijs, ieradies ar iepriekšējo vilcienu. Viņš nolaida loga stiklu un stīvi blenza uz mums.
- Larij, mīļais! - māte iesaucās. - Kāds brīnišķīgs pārsteigums!
Larijs nodemonstrēja desmit gadu laikā pirmo verbālo komunikāciju ar savu ģimeni.
- Vai kādam no jums ir iesnas? - viņš īgni noprasīja. -Ja ir, es došos uz viesnīcu.
- Iesnas? — māte pārjautāja. - Nē, mīļais. Kāpēc?
- Tādā gadījumā ikvienam citam šajā Dieva aizmirstajā zemē tās ir, — Larijs apgalvoja, iztrausies no mašīnas. — Esmu pavadījis veselu nedēļu Londonā, cenzdamies glābties no veselām iesnu baciļu barikādēm. Visi šķauda un šņaukājas kā katarālu buldogu bars. Jums vajadzēja dzirdēt, kas darījās vilcienā - kraukāšana un spļaudīšanās, un klepošana kā kādā nolādētā ceļojošā tuberkulozes sanatorijā. Es visu laiku pavadīju, ieslēdzies tualetē, aizspiedis degunu, un smidzināju pretapaukstēšanās līdzekli pa atslēgas caurumu. Kā jūs varat izdzīvot šajā mēra perēklī, to es nevaru aptvert. Varu apzvērēt, ka Londonā bija vairāk iesnainu cilvēku kā Lielās Sērgas laikā.
Viņš samaksāja par braucienu un visiem pa priekšu iegāja mājā, nesdams savu bagāžu. Viņš bija tērpies briežu mednieka cepurē un tikpat nepievilcīgā tērpā no skotu auduma drausmīgi zaļā krāsā ar neglītām sarkanām svītrām. Viņš izskatījās kā mazs, korpulents Šerloks Holmss.
—Paldies dievam, mēs esam no iesnām pasargāti, — māte teica, sekodama viņam. - Tas ir šī lieliskā laika dēļ. Vai gribi tēju, mīļais?
- Es labāk gribētu labi daudz viskija ar sodu, - Larijs atbildēja, izvilkdams no mēteļa ietilpīgās kabatas pustukšu pudeli. - Labākais līdzeklis pret iesnām.
— Bet tu taču teici, ka tev nav iesnu, — māte iebilda.
— Nav arī, — Larijs atteica un ievilka krietnu malku. — Tas ir gadījumam, ja es tās saķertu. To sauc par medicīnisko profilaksi.
Bija skaidri redzams, ka viņš nodarbojies ar medicīnisko profilaksi visu ceļu, un tagad, vakaram tuvojoties, kļuva arvien labvēlīgāks, pat tik lielā mērā, ka māte sadūšojās ieminēties par pikniku.
- Mēs domājam, - viņa teica, - tā kā Gaisa Flotes Ministrija neapšaubāmi pareģo karstu laiku, mēs varētu rīt ar Roli izbraukt zaļumos.
- Vai jums nešķiet, ka būtu tā kā mazliet nepieklājīgi doties prom un pamest mani vienu pēc desmit gadu ilgas trimdas? - Larijs apvaicājās.
— Neesi nu aušīgs, mīļais, - māte teica, - tu arī brauksi.
- Tikai ne piknikus Anglijā! - Larijs protestēja. - Nedomāju, ka varēšu to izturēt. Atceros tos no savas jaunības. Visas tās šausmas ar skudrām, smiltīm ēdienā, pūliņiem iekurt uguni ar slapju malku, viesuļvētrām un sniegputeņiem, Edzko esi sācis kost pirmajā gurķmai- zītē…
- Nē, nē, mīļais. Gaisa Flotes Ministrija saka, ka mēs esot neredzēti augsta spiediena zonā, - māte teica. - Rīt būšot ļoti karsts.
— Var jau būt, ka Gaisa Flotes Ministrijā būs karsts, bet vai tā būs arī te? — Larijs nerimās.
— Protams, — māte drošsirdīgi apgalvoja.
— Labi, es par to padomāšu, - Larijs apsolīja un devās uz savu guļamistabu, paķerdams līdzi viskija paliekas gadījumam, ja baciļi uzbruktu naktī.
Rīts uzausa skaidrs un rāms, saule karsēja jau no septiņiem. Viss šķita kārtībā. Māte, apņēmusies darīt visu, lai uzturētu Larijam lielisku garastāvokli, pasniedza viņam brokasds gultā. Pat Margo vispārēja miera interesēs aiztaupīja mums parasto ikrīta mokošo pusstundu un atturējās no jaunāko popmelodiju dziedāšanas vannā (bez tādas dievadāvanas kā melodijas vai vārdu kaut vai aptuvenas zināšanas).
Ap desmitiem Rolis bija pielādēts, un mēs gatavojāmies doties ceļā. Džeks izdarīja pēdējo sīko, bet svarīgo labojumu motorā, māte pēdējo reizi pārskatīja pārtikas krājumus, un Margo reizes trīs gāja atpakaļ pēc aizmirstām lietām. Beidzot mēs bijām gatavi un sapulcējāmies uz trotuāra.
— Varbūt mums vajadzētu nolaist jumtu, ja jau ir tik jauka diena? — Džeks ierosināja.
— O jā, mīļais, - māte teica. - Izbaudīsim laiku, kamēr tas labs.
Leslijs un Džeks nolaida Rola audekla jumtu. Mēs sakāpām mašīnā un drīz vien traucāmies pa Anglijas laukiem, tik svaigiem, zaļiem un putnu pieskaņotiem, cik vien to var vēlēties. Pat meža puduri kailajos Purbeka kalnos šķita kā izcirstas skulptūras pret zilajām debesīm, kurās kā spocīgi grunduļi karājās dažas mākoņu šķeteres. Gaiss bija smaržīgs, saule silta, un mašīna, dūkdama maigi kā miegaina kamene, līgani slīdēja starp gariem dzīvžogiem un zaļiem pauguriem un kā vanags traucās cauri ielejām, kur drūzmējās kotedžas ar salmu jumtiem, kas izskatījās tā, it kā prasītos pēc friziera.
— Jā! - Larijs sapņaini komentēja. — Es jau biju aizmirsis, cik ļoti vecās Anglijas ainava izskatās pēc šādas Viktorijas laika leļļu mājiņas.
— Vai nav jauki, mīļais? - māte teica. — Es zināju, ka tev patiks.
Mēs tikko bijām izbraukuši cauri kādam ciemam ar balsinātām koledžām, kuru jumd izskatījās kā milzīgu pīrāgu garozas, kad Džeks negaidot sastinga pie stūres.
— Pag! - viņš ieķērcās. - Vai jūs dzirdējāt? Pavisam skaidri. Tiketi-tiketi-ping, un tad vēl kaut kāds klakšķis.
— Varētu padomāt, - Larijs griezās pie mātes, — ka šī ģimene jau tā nebija diezgan nestabila, lai tai vēl laulību ceļā pievienotu vājprātu.
— Atkal tas pats! Vai jūs dzirdat? - Džeks iesaucās, acīm fanātiski spīdot.
— Ak dievs, - Margo rūgti teica, — kāpēc mēs nekad nevaram izbraukt, lai tev nerastos kāre izjaukt mašīnu pa sastāvdaļām?
— Bet tas var būt nopietni, - Džeks teica. — Šis tiketi-tiketi-ping var būt kāds plīsums karburatorā.
— Es domāju, ka vienkārši pret mašīnu atsities akmens, — Leslijs ieteicās.
— Nē, nē, — Džeks iebilda. - Tad pings ir savādāks. Vienkārši ping, bez tiketi.
— Bet es nedzirdu nekādu tiketi, - Leslijs teica.
— Nekad neviens viņa tiketi nedzird, tikai viņš pats, — Margo pikti žēlojās. - Tas mani padarīs traku!
— Nu, nu, mīļie, neķildojieties, — māte labināja.
— Galu galā Džeks ir mūsu ģimenes inženieris.
— Ja viņš ir inženieris, tad dem tagad sākuši mācīt visai dīvainu tehnisko valodu, - Larijs komentēa. - Manos laikos inženieri nemēdza diskutēt par tiketi-pingiem.
— Ja tu domā, ka tas ir nopietni, Džek, - māte teica,
- tad labāk apstāsimies, un paskaties, kas noticis.
Tā nu Džeks iestūrēja stāvvietā, ko ieskāva ziedoši vītoli, izlēca no mašīnas, atvēra motora pārsegu un ienira Esmeraldas iekšās, kā tuksnesī slāpju nomocīts cilvēks ienirst baseinā. Vispirms atskanēja skaļa stenēšana un ņurdēšana, tad tā pārauga augstā, nazālā dūkšanā, kas izklausījās, it kā cītarā dauzītos saniknotu sirseņu bars. Mūsu svainis dungoja.
— Labi, — Larijs teica, - tā kā pār mūsu kučieri nākusi apgaismība, kā būtu ar vienu dzīvinošu malku?
- Vai nav mazliet par agru, mīļais? - māte jautāja.
- Varbūt mazliet par agru anglim, - Larijs aizrādīja,
- bet neaizmirstiet, ka es ilgi esmu dzīvojis starp morāli pagrimušiem ārzemniekiem, kuri neuzskata, ka jāgaida kāds īpašs laiks, lai baudītu, un kuri nedomā, ka apdraud savas dvēseles nemirstību katru reizi, kad iedzer - dienu vai nakd.
- Ļoti labi, mīļais, - māte teica, - mazs malciņš varbūt tiešām nāktu par labu.
Larijs padarbojās pa bāriņu un pasniedza mums dzērienus.
- Ja jau mums nācies apstāties, šī vismaz ir diezgan jauka vieta, - Larijs visžēlīgi teica, blenzdams uz zaļajiem pakalniem, uz kuriem dzīvžogi veidoja šaha galdiņu un šur tur vīdēja tumši, mežaini laukumi.
- Un saule tiešām ir izcili karsta, - māte piezīmēja.
- Ļoti neparasti šim gadalaikam.
- Manuprāt par to mēs dabūsim norēķināties ziemā, - Leslijs drūmi pareģoja. — Tā tas ir vienmēr.
Tieši šajā mirklī no motora dzīlēm atskanēja skaļš šķaudiens. Larijs sastinga ar glāzi pusceļā uz muti.
- Kas tas bija? - viņš jautāja.
- Džeks, - Leslijs paskaidroja.
- Tas troksnis? - Larijs iekliedzās. - Tas bija Džeks?
-Jā, - Leslijs teica. - Džeks nošķaudījās.
- Augstais Dievs! — Larijs kliedza. - Viņš te ievazājis sasodītos baciļus! Māt, es tiku pavadījis veselu nedēlu, lai izvairītos no infekcijas ar visiem līdzekļiem, kādi vien zināmi Britu Mediķu Asociācijai, un tas viss tikai tāpēc, lai tagad tu mani izvestu ārpus civilizācijas, kur piecdesmit jūdžu rādiusā nav neviena praktizējoša mediķa, un mans paša svainis bombardētu mani ar iesnu baciļiem. Tas nudien ir par daudz!
- Nu, nu, mīļais, - māte mierinoši teica. - Cilvēki šķauda arī tad, ja nav iesnas, tu taču zini.
- Tikai ne Anglijā, — atcirta Larijs. - Anglijā šķaudiens ir nelaimes vēstnesis, tas var vēstīt ari nāvi. Reizēm liekas, ka angļu vienīgā izklaidēšanās ir izdāļāt savus iesnu baciļus.
— Larij, mīļais, tu tiešām pārspīlē, — māte teica.
- Džeks tikai vienreiz nošķaudījās.
Džeks nošķaudījās vēlreiz.
— Te nu ir, - Larijs uzbudināti sauca, - jau otro reizi! Es jums saku, viņš rada epidēmiju. Kāpēc mēs nevaram atstāt viņu šeit? Viņš gaužām viegli var nobalsot kādu autiņu atpakaļceļam uz Bornmutu, bet Leslijs var vadīt mašīnu.
— Nevar taču viņu vienkārši atstāt ceļmalā, Larij, neesi nu aušīgs, - māte teica.
— Kāpēc ne? - Larijs jautāja. — Eskimosi savus večus atstāj leduslāčiem saplosīšanai.
— Nesaprotu, kāpēc Džeku vajadzētu atstāt leduslāčiem saplosīšanai tikai par to, ka tu baidies mazliet saaukstēties, - Margo nikni izsaucās.
— Es runāju tēlaini, — Larijs atteica. - Šajā klimatiskajā zonā viņu līdz nāvei varētu noknābt vienīgi dzeguzes.
— Vienalga, es negrasos viņu te atstāt, — Margo teica.
Šajā brīdī Džeks parādījās no motora vāka aizsega.
Viņa deguns šķita kļuvis vēl divreiz lielāks un ieguvis pārgatava persimona krāsu. Viņa acis bija pa pusei aizpampušas un pamatīgi asaroja. Viņš taustījās uz mašīnu, nemitīgi skaļi šķaudīdams.
—Ej prom! — Larijs brēca. - Paturi savus riebīgos baciļus pie sevis!
— Die dav baciļi, - Džeks teica, pūlēdamies izteikties skaidri. — Das ir sieda druzis.
— Nevēlos zināt tam zinātnisko nosaukumu — pazūdi, un viss! - Larijs nerimās. - Kā tev šķiet, kas es, ellē, esmu? Luijs Pastērs? Aizvāc savus sasodītos baciļus!
—Das ir sieda druzis, — Džeks atkārtoja, joprojām šķaudīdams. - De kaud kur jābūd kādām dolādēdām buķēm. - Viņš nelaimīgs blenza uz visām pusēm caur aizpampušajiem plakstiem un tad ieraudzīja vītolus.
- Lūk, - viņš izņurdēja starp diviem šķaudieniem, - de- pat die ir, sasodīdie!
— Nesaprotu nevienu vārdu, - Larijs teica. — Iesnas viņam galīgi laupījušas saprātu!
- Viņam ir siena drudzis, - Margo paskaidroja. - To izraisījuši vītoli.
- Bet tas ir vēl ļaunāk par iesnām! — Larijs pārbijās. - Negribu saķert siena drudzi!
- Tu nevari to saķert, mīļais, - māte teica. - Tā ir alerģija.
- Tas neko nemaina, ja sērgai izdomā citu nosaukumu, - Larijs teica. - Man to neviens neelpos virsū.
- Bet tas nav lipīgs, - māte protestēja.
- Tu esi pārliecināta? — Larijs jautāja. — Tā vienmēr liekas - pirmajā reizē. Domāju, ka deši tā teica pirmais spitālīgais savai sievai, un, pirms viņa saprata, kas notiek, jau bija radīta kolonija, kur visi šķindina zvaniņus un sauc: Nešķīsts! Nešķīsts! - Tu nudien pārspīlē, mīļais, - māte teica. — Tas ir gluži parasts siena drudzis.
- Bubs jābrauc brom do žiem kokiem, - Džeks dvesa. Viņš ierausās mašīnā un aizrāva mūs prom tik mežonīgā ātrumā, ka mēs tikko izvairījāmies no saskriešanās ar lielu mēslu vezumu, ko vilka divi gigantiski Šīras zirgi.
- Neatceros, ka būtu kopā ar viņu iestājies pašnāvnieku klubā, - Larijs kliedza, pieķēries pie durtiņām.
- Ne tik ātri, — Margo lūdzās, - tu brauc pārāk ātri.
- Gaisu! — Džeks gārdza. — Bad vajag gaisu, lai adbrīvodos do ziedpudegžģiem.
Pēc vairākām mežonīga brauciena jūdzēm, ko pavadīja mātes un Margo satraukuma spiedzieni un Larija brīdinošie rēcieni, Džeks bija saelpojies caur degunu pietiekami daudz svaiga gaisa, lai kaut cik mazinātu savas mokas. Turpinājām ceļu mierīgākā gaitā.
- Man vairs nekad mūžā nevajadzēja spert savu kāju Anglijā, man tas ir skaidrs, - Larijs gaudās. — Vispirms iesnu baciļi, tad siena drudzis, pēc tam brauciens nāves izaicināšanai. Kad cilvēks ir manos gados, viņš nevar nodoties šādam tempam un nedabūt sirdstrieku.
Tieši pirms pusdienlaika mēs atklājām, ka esam iemaldījušies mazu lauku celiņu labirintā, kas savijies ap zemesragiem un klintīm. Cenzdamies atrast Lulvorta līci, mēs galīgi apmaldījāmies, bet galu galā uzgājām ceļu, kas veda lejā uz apaļu līci, ko no visām pusēm ieskāva klintis. Līcis saulē izskatījās zils un dzidrs, tāpēc mēs nolēmām palikt te un ieturēt lenču. Pludmale bija tuksnesīga, ja neskaita kādu vecīgu pārīti, kas dresēja suni.
— Cik veiksmīgi, — māte teica. — Pludmale pieder mums. Es baidījos, ka skaistais laiks būs atvilinājis šurp daudz cilvēku.
— Aiziesim līdz liedaga vidum, - Leslijs ieteica. - Tas nav tālu, un skats būs jaukāks.
Visi piekrita šim plānam. Mes novietojām Roli un, grīļodamies zem produktu, dzērienu, sēžamo segu un spilvenu svara, devāmies pāri oļainajam liedagam.
— Man vajag pret kaut ko atspiesties, - māte teica, - citādi piemetīsies briesmīgas sāpes mugurā.
— Jā, tev civilizēti jāatbalstās, - Larijs piekrita, — citādi zarnas sametīsies mezglā. Tas var novest pie audzējiem un tamlīdzīgām lietām. Zarnas sapūst un ēdiens krīt tieši vēdera dobumā.
—Larij, mīļais, ne tagad, kad mums jāēd, - māte aizrādīja.
— Varbūt var atbalstīties pret klinti? - Margo ierosināja.
— Laba doma, — māte teica. — Kaut kur te, aizvējā.
Tiklīdz viņa devās uz noskatīto vietu, no klints atdalījās pamatīgs bluķis un ar brīkšķi novēlās pludmalē kopā ar veselu šalcošu smilšu ūdenskritumu.
—Paldies jums, — Larijs teica, - ja gribat sēdēt šeit, sēdiet vieni. Man nav vēlēšanās tikt dzīvi apraktam.
— Lūk, tur ir liels, melns akmens, pludmales vidū, - Leslijs teica, — pietiekami labs, lai pret to atbalstītos.
Viņš aizsteidzās pie akmens, nosvieda savus nesamos, nodrapēja akmeni ar segu, nopopēja ar spilveniem un sagatavoja mātei ērtu sēdvietu. Māte apsēdās tajā, Larijs viņai līdzās, un mēs izklājām pārējās segas, apsēdāmies un izpakojām bezgalīgo pārtikas gūzmu.
— Te pēc kaut kā traki jocīgi smird, - Larijs žēlojās, piebāzis pilnu muti ar kariju.
- Tās ir jūraszāles, - Leslijs paskaidroja. - Tās vienmēr mazliet ož.
- Tas nāks par labu tavai veselībai, - Margo teica.
- Visi saka, ka jūraszāļu smaka ir ļoti veselīga plaušām.
- Nekad nebūtu domājusi, ka šī smaka ir laba plaušām, — māte noteica. - Tā ir mazliet … nu jā, tā ir mazliet … stipra.
—Tā nāk viļņiem, — Larijs teica. - Man liekas, to atnes vējš.
— O jā, nu es arī saožu, - Margo teica, aizvērdama acis un tīksmē dziļi ievilkdama gaisu. - Var pilnīgi just, ka tas dara labu plaušām.
— Nu, manām plaušām tas neko labu nedara, - Larijs izsaucās.
- Iespējams, ka vējš tūlīt mainīsies un pūtīs citā virzienā, - Leslijs cerīgi iestarpināja, nogriezdams lielu gabalu medījuma pīrāga.
— Es ļoti ceru, ka tā būs. Ir mazliet par grūtu to paciest, — māte teica.
Kādu laiku mēs ēdām klusēdami, tad Larijs paostīja gaisu.
— Rādās, ka smird arvien trakāk, - viņš secināja.
- Nē, vienkārši vējš pūš mūsu virzienā, - Leslijs atbildēja.
Larijs piecēlās kājās un pārlaida skatienu visapkārt.
- Es nekur neredzu nevienu jūraszāli, - viņš teica,
- vienīgi tur ūdens malā, labi tālu no šejienes.
Viņš pagājās līdz vietai, kur sēdējām mēs, un atkal ostīja.
— Nu jā, nav brīnums, ka tu nežēlojies, — viņš sarūgtināts komentēja, - te gandrīz nekas nav jūtams. Šķiet, ka smaka koncentrējas tur, kur sēžam mēs ar māti.
Aizdomīgi glūnēdams apkārt, viņš atgriezās tur, kur māte sūca vīnu un baudīja pastēti. Pēkšņi viņš izgrūda tādu šausmu un niknuma kliedzienu, ka mēs visi pielē- cām kājās, un māte apgāza glāzi, izlaistīdama vīnu klēpī.
- Visaugstais Dievs, skatieties! - Larijs rēca. - Jūs tikai paskatieties, kur tas sasodītais kretīns Leslijs ir mūs nosēdinājis! Nav brīnums, ka mēs smakām nost, un tagad mēs visi nomirsim no tīfa!
- Larij, mīļais, es tiešām gribētu, lai tu vairs tā nekliegtu, - māte žēlojās, ar mutautiņu slaucīdama vīnu no sava tērpa. - Ir taču pilnīgi iespējams izteikties mierīgi.
- Nu nē! - Larijs atcirta. - Neviens nespētu izteikties mierīgi aci pret aci ar šo … šo ožas izvarošanu.
- Kādu izvarošanu, mīļais? - māte jautāja.
- Vai tu zini, pret ko esi atspiedusies? - viņš jautāja. - Vai tu zini, ko tavs dēls tev izvēlējies par atzveltni?
- Ko? - māte atjautāja, nervozi šķielēdama pār plecu. - Tas ir akmens, mīļais.
- Tas nav akmens, - Larijs teica bīstamā mierā, — ne arī smilšu kaudze, klints vai fosils dinozaura iegurnis. Tas ir kaut kas ģeoloģijai galīgi svešs. Vai zināt, pret ko mēs visi bijām atspiedušies pēdējo pusstundu?
- Pret ko, mīļais? — māte jautāja, nu jau patiesi uztraukusies.
- Pret zirgu, — Larijs atbildēja, — pret liela, ruda zirga līķi.
- Nieki! — Leslijs neticīgi teica. — Tas ir akmens.
- Vai akmeņiem mēdz būt zobi? - Larijs sarkastiski apjautājās. — Vai akmeņiem mēdz būt acu dobumi? Vai tiem var būt ausu un krēpju atliekas? Es tev saku - vai nu tavas ļaunprātības vai muļķības dēļ, bet tava māte un es, iespējams, būsim aplipuši ar kādu nāvējošu sērgu.
Leslijs aizgāja paskatīties, un es viņam pievienojos. Šaubu nebija, no vienas segas malas rēgojās galva, kas nenoliedzami reiz piederējusi zirgam. Visa spalva bija noplukuši, un āda jūras ūdens ietekmē kļuvusi tumša un cieta kā zoļāda. Zivis un kaijas bija iztukšojušas acu dobumus, un lūpu paliekas bija smīnā atsegušas dzeltenus, kapakmeņiem līdzīgus zobus.
- Cik muļķīgi, - Leslijs teica. - Es būtu varējis saderēt, ka tas ir akmens.
- Ja tu būtu atļāvies ziedot mazliet līdzekļu briļļu iegādei, tas mums visiem aiztaupītu krietni daudz nepatikšanu, — Larijs skarbi teica.
- Kā es to varēju zināt? - Leslijs ķildīgi jautāja. - Manuprāt nolādētiem, lieliem, beigtiem zirgiem nekas nav meklējams pludmalē.
- Par laimi, manas zināšanas par zirgu dzīvesveidu ir ierobežotas, - Larijs atteica. - Varu tikai pieņemt, ka tam peldoties gadījusies sirdslēkme. Tas gan nekādi neattaisno šo tavu neprātīgo muļķību - pārvērst viņa smirdošo līķi par zvilni man un mātei.
- Tu runā sasodītas blēņas! - Leslijs iesaucās. - Tas draņķis izskatījās pēc akmens. Ja tas ir beigts zirgs, tad tam pēc tāda ari jāizskatās, nevis pēc nolādēta, liela akmens. Tā nav mana vaina.
- Tas ne tikai izskatās pēc beigta zirga, bet ari smird pēc tā, - Larijs atcirta. - Ja tavas nazālās membrānas, tāpat kā intelekts, ir kopš dzimšanas atrofētas, tev vajadzētu to pieņemt par faktu. Ar šo bagātīgi apetītelīgo smaku pilnīgi pietiktu, lai saprastu, ka tas ir zirgs.
- Nu, nu, mīļie, neķildojieties par to zirgu, - māte labināja, nostājusies pa vējam un turēdama pie deguna mutautiņu.
- Lūk, — Leslijs nikni teica, - es tev tūlīt sasodīti skaidri parādīšu.
Viņš aizspēra malā spilvenus un plašā žestā norāva segu, atsegdams zirga nomelnējušo, pusmumificēto ķermeni. Margo spalgi ieķērcās. Protams, kad zini, ka tas ir zirgs, ir visai grūti saskatīt kaut ko citu, bet, lai nebūtu netaisni pret Lesliju, nācās atzīt — ar savām oļos pa pusei iegrimušajām kājām un skatienam pavērstu vienīgi tumšo, cieto torsu, to bija iespējams sajaukt ar akmeni.
- Te nu ir! — Leslijs triumfējoši iesaucās. - Tas izskatās gluži kā akmens.
- Tam nav pat attālas līdzības ar akmeni, — Larijs salti teica. - Tas izskatās pēc tā, kas tas ir — pēc absolūti beigta zirga. Ja tu viņu sajauci ar kaut ko citu, atliek vienīgi domāt, ka tas bija viens no sagrabējušākajiem Žokeju Kluba biedriem.
- Vai jūs gatavojaties pavadīt visu pēcpusdienu, argumentēdami pie šī beigtā zirga? - Margo jautāja.
- Nudien, jūs mani padalīsiet traku!
-Jā, Larij, mīļais, — māte teica, - iesim labāk prom un atradīsim citu vietu, kur pabeigt lenču.
- Sūtīsim Lesliju pa priekšu, - Larijs ierosināja.
- Varbūt šoreiz viņš uzies kādu govi vai pāris aitas. Kas zina, kādas vēl aromātiskas fermu trofejas mūs gaida? Noslīkusi cūka būtu lielisks papildinājums mūsu ēdienkartei.
- Izbeidz, Larij, — māte stingri teica. - Jau tā ir pietiekami grūti paciest šo smaku, kur vēl tavu runāšanu.
- Tā nav mana vaina, - Larijs īdzīgi atteica, mums sākot iet tālāk pa pludmali, - Leslijs vainīgs. Viņš bija tas, kas atrada so lielisko, pussapuvušo Derbija kausa ieguvēju. Kāpēc tu nepārmet viņam?
Mēs pagājām labu gabalu tālāk, un nu mūsu apetīu bija stimulējis jūras gaiss, smakas pazušana un rimušas ķildas, ko izraisīja beigtā zirga atrašana, tāpēc mēs ar jaunu sparu ķērāmies pie pārdkas krājumiem. Vēlāk, kārtīgi paēduši un, iespējams, iedzēruši mazliet par daudz vīna, mēs aizmigām un gulējām ilgi un saldi. Šī iemesla dēļ neviens no mums neievēroja pārmaiņas laikā. Es pamodos pirmais. Pirmā doma bija, ka esam nogulējuši līdz vēlam vakaram, jo visa pamale bija tumša un drūma, bet pulkstenis rādīja, ka ir tikai pieci pēcpusdienā. Es veikli palūkojos apkārt un sapratu, kāpēc izskatās kā naktī. Kad mēs iemigām, debesis bija gaišas un dzidri zilas, jūra saulē mirguļoja, bet tagad debesis bija šīfera krāsā un jūra ieguvusi tām pieskaņotu tumšu indigo zilu toni, un vēja brāzmās drūmi mutuļoja. Skatīdamies virzienā, no kura nāca mākoņi, es ievēroju, ka horizonts ir darvas melnumā, reizumis to šķērsoja zibens šautras, un pērkona dārdi skanēja gluži tuvu. Es sacēlu trauksmi, un mana ģimene pusaizmigusi, aizmiglotām acīm slējās kājās. Bija vajadzīgs tikai mirklis, lai viņi aptvertu tuvojošos meteoroloģisko volte face.
- Ak kungs, - māte novaidējās, — un Gaisa Flotes Ministrija taču solīja…
- Šī ir briesmīga zeme, - Larijs gaudās. - Vienīgi kāds galīgi nojūdzies mazohists var dzīvošanu šeit uzskatīt par baudu. Te visur valda lēna nāve, sākot ar ēdienu gatavošanu un beidzot ar likumdošanu, sākot ar sievietēm un beidzot ar laiku.
- Mums vajadzētu steigties atpakaļ uz mašīnu. Pēc minūtes tas viss nāks lejā, - Leslijs sauca.
Cik ātri vien varēdami, mēs savācām mantas un devāmies atpakaļ. Tracis ar beigto zirgu bija mūs apmulsinājis, tā ka tagad mēs atradāmies pašā pludmales otrā galā, un līdz mašīnai bija jāveic diezgan liels attālums. Mēs vēl nebijām pat pusceļā, kad sāka līt. Vispirms mūs ķēra atsevišķas smagas lāses, tad, it kā mākoņi būtu sasnieguši īsto vietu, debesis deši virs mums atvērās kā lūka, un lietus gāzās lejā kā bieza sega. Dažu sekunžu laikā mēs bijām izmirkuši līdz ādai. Zobiem klabot, mēs skrējām kalnā pie Roļa, kur atklājās nākošā neveiksme. Džeks, saulainā laika apmāts, bija atstājis mašīnas jumtu nolaistu, līdz ar to Rolis bija pilns ar ūdeni.
- Nolādēts! — Larijs rēca, cenzdamies pārkliegt lietus aurus. — Vai te kādam ir kaut kripata veselā saprāta?!
- Kā es varēju iedomāties, ka līs? - Džeks sarūgtināts jautāja.
- Skaidrs, ka varēji. Šajā parazītiskajā salā citādi nemēdz būt, — Larijs atcirta.
Leslijs un Džeks centās pacelt mašīnas jumtu, bet kaut kādu iemeslu dēļ tas atteicās darboties.
- Nav labi, — Leslijs elsa, — mēs to nevaram pakustināt. Atliek vienīgi sēsties iekšā un nesties, cik ātri vien iespējams, uz tuvāko patvērumu.
- Lieliski! - Larijs teica. - Vienmēr esmu ilgojies musona laikā vizināties vaļējā mašīnā.
- Debesu vārdā, beidz gaudot, - Leslijs uzkliedza. — Mēs visi esam vienādi slapji.
Mēs sasēdāmies Roli, un Džeks sāka braukt. Vispirms, cenzdamies mūs pēc iespējas ātrāk nogādāt pajumtē, viņš brauca ātri, bet driz vien kliedzieni un rēcieni no aizmugurējā sēdekļa lika viņam nobremzēt, jo lietus asi sitās visiem sejās. Bijām veikuši apmēram pusjūdzi, kad pazīstama mašīnas noraustīšanās darīja zināmu, ka pārplīsusi riepa. Džeks apturēja Roli, viņš un Leslijs steidzīgi apmainīja riteni, kamēr mēs pārējie sēdējām mitruma pārsātinātā klusumā, un pār mums gāzās lietus. Margo mati, kas par godu šim notikumam bija rūpīgi ieveidoti, tagad, žurkastēs salipuši, karājās viņai pār seju. Likās, ka māte nupat būtu pārpeldējusi Atlantiju, un Larijs acīmredzami izskatījās visnožēlojamāk. Viņš bija nolaidis savas briežu mednieka cepures ausu aizsargus, un ūdens straume kā maza Niagāra plūda no cepures naga viņam klēpī. Viņa biezais tvīda mētelis uzsūca ūdeni ar Sahāras smilšu neremdināmo kāri. Mētelis jau tā bija smags, bet tagad, uzsūcis kādus desmit galonus lietus ūdens, tas spieda Lariju pie zemes kā izmircis bruņukrekls.
- Vienu gan es gribu zināt, māt - kas tev ir pret mani? — viņš apjautājās, kad Leslijs un Džeks iesēdās mašīnā un mēs atsākām braukt.
- Ko tu ar to domā, mīļais? - māte jautāja. - Man nav nekas pret tevi, neesi aušīgs.
- Es neticu, ka tas viss ir nejaušība, - Larijs teica. - Tas izskatās pārāk labi izplānots, it kā tev būtu kāda dziļa, psiholoģiska vajadzība mani iznīcināt. Kāpēc tu vienkārši nenosmacēji mani ar spilvenu, kad es vēl biju šūpulī? Kāpēc vajadzēja gaidīt, kamēr es sasniedzu spēka gadus?
- Nu gan tu runā blēņas, Larij, - māte teica. - Ja kāds svešinieks to izdzirdētu, viņš varētu nodomāt, ka tu tiešām tā uzskati.
- Es tiešām tā uzskatu, - Larijs nerimās. - Nekas! Maniem izdevējiem tā būs lieliska reklāma. "Slavenu rakstnieku nogalina paša māte. 'Es izdarīju to, lai izbeigtu viņa ciešanas,' viņa saka".
- Larij, apklusti! - māte iesaucās. — Tu mani kaitini, tā runādams.
-Jā, bet pikniks bija tava ideja, - Larijs piezīmēja.
- Bet Gaisa Flotes Ministrija … - māte iesāka.
- Aiztaupi man to, - Larijs deklarēja. - Ja tu vēlreiz pieminēsi Gaisa Flotes Ministriju, es sākšu kliegt. Varu vienīgi cerēt, ka viņus visus nospers zibens.
Pašlaik mēs bijām sasnieguši klinšu virsotni. Valdīja dziļa krēsla, vējš bija sadzinis veselu gūzmu lietus mākoņu, un skaidri varēja redzēt dkai mazu gabaliņu uz priekšu. Zeltaina zibens šautra un briesmīgs pērkona grāviens tieši virs galvas lika mātei un Margo šausmās iespiegties. Tieši šajā brīdi pārsprāga vēl viena riepa.
- Tā, - Džeks filozofiski teica, nobraukdams Roli ceļmalā. - Klāt esam.
- Ko tu ar to domā - klāt esam? - Larijs jautāja.
- Kāpēc tu nenomaini riteni? Varbūt u neesi pamanījis, bet te, aizmugurē, joprojām līst.
- Nevaru, - Džeks īsi atteica. - Mums bija tikai viens rezerves ritenis.
- Tikai viens rezerves ritenis?! - Larijs iekliedzās.
- Mīļais Dievs! Kāda organizācija! Kāda plānošana! Vai jūs saprotat, ka Stenlijs joprojām meklētu Livingstonu, ja viņa ekspedīcija būtu noorganizēta tā kā šī?
- Es te neko nevaru līdzēt, - Džeks teica. - Mūsu rezerves ir izsmeltas. Kam varēja ienākt prātā, ka gadīsies divi caurumi — viens aiz otra.
- Dzīves māksla ir sagatavoties neparedzamajam, - Larijs pamācīja.
-Jā, tas bija neparedzēti, — Margo iestarpināja. — Ja tu esi tik gudrs, tiec pats galā.
- Es arī tikšu galā, - Larijs, mums par lielu pārsteigumu, teica. — Kad visapkārt ir tikai plānprātiņi, vienīgais, ko var darīt, ir pārņemt vadību.
To teikdams, viņš rosīgi izkāpa no mašīnas.
- Kurp tu iesi, mīļais? - māte jautāja.
— Turp, - Larijs norādīja. - Tur laukā ir kāds vīrs. Nejautājiet man, ko viņš dara uz lauka, lietum gāžot; acīmredzot tas ir ciema muļķītis. Bet no viņa es uzzināšu, kur te ir tuvākās mājas vai viesnīca ar telefonu, tad mēs varēsim aiziet un piezvanīt kādam, kas salabos mašīnu.
— Tas ir ļoti gudri no tavas puses, — māte uzslavēja.
— Nemaz arī nē, - Larijs atbildēja. — Bet, kad tevi no visām pusēm apstājuši muļķi, katra loģiska doma liekas ģeniāla.
Viņš aizsoļoja pa ceļu, un es viņam līdzi, nevēlēdamies neko palaist garām.
Mēs sasniedzām lauku, kura pretējā pusē kāds vīrs, jautri svilpodams, līkņāja starp vagām. Viņa plecus no lietus sargāja maiss, otrs bija aptīts ap galvu. Laiku pa laikam viņš sastinga, noliecās, rūpīgi aplūkoja kādu dēstu, tad to izrāva. Es sāku domāt, ka tas tiešām ir ciema muļķītis. Mēs devāmies pie viņa pa vagstarpēm. Tumšā zeme bija lipīga kā sīrups, un labu laiku pirms mērķa sasniegšanas mēs ar Lariju jau stiepām pie katras kurpes vismaz piecas mārciņas mālu.
- Ar šo mēteli, kas sver vismaz astoņsimt mārciņas un dubļiem pie kurpēm es itin viegli varu dabūt sirds plīsumu, - Larijs dvesa.
- Hallo! - es uzsaucu vīram, līdzko bijām kliedziena attālumā no viņa. Vīrs izslējās, pilēdams un dubļiem nojaucies, un paskatījās uz mums.
— 'bdien, — viņš atsaucās.
- Ņemot vērā mūsu meteoroloģisko vēsturi, angļu valodā vajadzētu gan būt cita veida sveicinājumam, vai tev tā neliekas? - Larijs teica. — Ir pilnīgi nedabīgi teikt "labdien!" tādā dienā, kad klimatiskie apstākļi samulsinātu pat Noasu.
Kad mēs pienācām klāt, Larijs kļuva tik apburošs, cik viņa smieklīgais apģērbs un pilošais tēls to ļāva.
- Man augstākā mērā nepatīkami jūs traucēt, - viņš iesāka, — bet mūsu mašīna ir sabojājusies. Vai varētu lūgt jūs būt tik laipnam un pateikt, kur te ir tuvākais telefons, lai mēs varētu izsaukt kādu avārijas mašīnu?
Vīrs mūs rūpīgi nopētīja. Viņam bija mazas, dūmakaini zilas acis, vanaga knābim līdzīgs deguns un plata, kā rudens ābols sarkana seja.
- Telepons? — viņš pārjautāja. - Te nav telepons, nekur šite. Nav kur zvanīt, sēr - nē, ne šite.
-Jā, es saprotu, - Larijs pacietīgi turpināja, - bet kur te ir tuvākais?
- Tuvākais? - vīrs teica. - Tuvākais … pag, do' man padomāt … Pagājis smuks laiks, kopš pēdjoreiz lietoj' teleponu, bet es tūliņās atcerēšos … Nu ja, Džofs Ro- džerss, tūliņās lejā ielejā,pa to ceļu,bet šim jau nava … un misis Čarlstonai, pa šito ceļu, ari nava … nē, es domā, sēr, vislabāk jumsīm iet uz krustceļiem un griezt pa labi. Tad jūs noies pie "Buļļa" - pie kroga, sēr, šiem ir telepons … Vismaz šiem tas bija, kad es bij' tur pagājšpavasar.
- Skaidrs, — Larijs teica. — Kā mums atrast krustceles?
- Tas ir labs gabals, sēr, - vīrs teica, - labas trīs jūdzes.
-Jūs mums varētu parādīt virzienu, - Larijs ierosināja.
- Tas ir labs gabals, un vis' laiku tik kalnā, - vīrs turpināja.
- Labi, — Larijs atbildēja, - tas nav svarīgi. Ja vien jūs mums parādītu …
- Es varētu jums aizlienēt Molliju, - vīrs teica. - Tas būs ašāk.
- Man būtu ļoti nepatīkami sagādāt neērtības jūsu sievai … — Larijs iesāka, bet vīrs viņu pārtrauca ar skaļiem smiekliem.
- Manai sievai! - viņš ķērca. - Manai sievai! Lai die's jums žēlīgs, sēr, bet tas ir tik jokaini. Mollija nav mana sieva, sēr, lai die's žēlīgs, šī 'r mans zirgs.
- O, — Larijs teica, — tas ir ļoti laipni, bet es neesmu jājis daudz gadu, un mums šodien jau ir visai nelaimīga pieredze ar zirgiem.
- Nē, nē, ar viņu nevar jāt, - vīrs teica, — šī vilks ratus.
- O, saprotu, - Larijs teica. — Bet kā mēs pēc tam atgādāsim to atpakaļ?
- O, neuztraucās par to, sēr. Jūs tik sasien kārtīgi grožus un ieliek ratos, un šī atnāks mājā. Nu jā, šī vienmēr atnāk mājā pie manis. Šī ir tikpat laba kā sieva, sēr, un tā nav necieņ' pret manu večiņ'. Ja es sestdienā aiziet uz krogu un iekamp vien' malciņ' pa dau', šie ieliek mani ratos un Mollija mani pārved mājā, nudie', es nemeloju, sēr.
- Saprātīgs dzīvnieks, — Larijs konstatēja. — Vai jūsu ratos pietiks vietas sešiem cilvēkiem?
-Jā, sēr, ja jūs brauks lēni - un ja pāris jūsējo stāvos gabalos drusku paies kājām.
Tā nu mēs aizgājām aiz žoga, kur atradām Molliju, apsegtu ar maisiem, domīgi gremojot auzas no tarbas. Viņa bija drukna kā Eksmūra ponijs, tikai divreiz lielāka. Rati bija lieliski, un vietas pa pilnam. Vīrs atsēja Molliju un sniedza grožus Larijam, kurš tos steidzīgi nodeva man. - Tu mūsu ģimenē esi zoologs, tu ari brauksi, - viņš norīkoja.
Vīrs norādīja mums virzienu, kurš, kā jau visi norādījumi šajā zemē, bija pilns ar mulsinošām detaļām, piemēram., "garām nokaltējušam egleskokam kreisā pusē" un "garām aitu nogāzei vai tai apkārt, kā jums tīk". Mēs drošības dēļ likām to visu atkārtot divreiz un tad, izšķērdīgi pateikušies, ierāpāmies ratos. Mollija, kas šķita nosalusi no ilgās stāvēšanas, labprāt paklausīja maniem uzmundrinājuma saucieniem un brašā riksī izbrauca uz ceļa. Ģimene mūsu parādīšanos uztvēra ar jautru neuzticību.
- Ko tu domā ar to darīt? Ņemt mūs tauvā? — painteresējās Leslijs.
- Nē, - Larijs atturīgi teica. - Šis transporta līdzeklis nogādās mūs līdz pajumtei un telefonam. Ja mēs piesie- sim pie riteņiem piknika nažus, Margo varēs uzdoties par Bodiceju [5] , un, ja mazliet paveiksies, notrieksim gar zemi kādu ciemnieku un nocirtīsim viņam kājas.
Pēc ilgiem protestiem mēs pārliecinājām pārējos nomainīt izmirkušo Roli pret tikpat izmirkušajiem, bet daudz mobilākajiem ratiem. Lietus pa to laiku bija pārgājis lieliskā, sīkā rasoņā, kas padara jūs vēl slapjākus nekā spēcīga lietusgāze. Mollija, atšāvusi ausis, lai dzirdētu manus uzmundrinājumus viņas varonībai, vilka dūšīgi, un mēs ātri traucāmies pa šaurajiem lauku ceļiem. Pēc kādām divdesmit minūtēm mēs nokļuvām pavisam nepazīstamā un neapdzīvotā vietā.
— Es ļoti ceru, mīļais, ka tu zini, uz kurieni mēs braucam, - māte satraukta ieminējās.
— Protams, zinu, - Larijs nepacietīgi attrauca. - Tā vīra instrukcijas iededzinātas man atmiņā ugunīgiem burtiem. Šeit,' Džerij, griez te pa labi, aiz tā ozola, un tad otrais pagrieziens pa kreisi.
Kādu brīdi mēs braucām klusēdami, tad nonācām krustcelēs (bez tādas greznības kā ceļa rādītājs). Pirms Larijs paguva dot komandu, Mollija pati uz savu galvu nogriezās pa kreisi.
— Nu lūk, — Larijs triumfējoši teica, — zirgs man piekrīt. Pat mēms lopiņš atzīst dzimušu līderi. No otras puses, tā īpašnieks droši vien bieži iegriežas krogā, tāpēc viņa zina ceļu.
Mēs ienirām slapjā un pilošā mežiņā, kur ap mums lidinājās meža baloži un aizdomīgi žadzināja žagatas. Ceļš vijās šurpu turpu starp izmirkušajiem kokiem.
— Visai drīz mēs nonāksim lieliskā, vecā lauku krogā, - Larijs teica, kļūdams poētisks. - Tur būs milzīgs kamīns, kas sasildīs mūs no ārpuses, un milzīgi daudz karsta viskija ar citronu, kas sasildīs mūs no iekšpuses. Padevīgs saimnieks metīsies izpildīt mūsu rīkojumus, un, kamēr mēs sildīsimies pie uguns … šajā brīdī mēs apbraucām ap stūri un Larija balss aprāvās. Piecdesmit jardus tālāk dubļos zvilnēja Rolis.
Mollijai varbūt bija savi trūkumi, bet ceļu atpakaļ pie sava saimnieka viņa zināja.