Lai cik daiļrunīgs jūs būtu, prāts apmulst, kad cenšaties aprakstīt Piazza San Marco vai Venēciju pilnā dzeltenu narcišu plaukumā. Ēkas izskatās kā celtas no saldām, medū mērcētām riekstu drumslām vislieliskākajās brūnā, sarkanā un rudenīgi raibā nokrāsās. Jūs varat sēdēt un kā apburts vērot mazās figūriņas, kas katru stundas ceturksni parādās un skandina lielos Svētā Marka katedrāles zvanus, tā ka to atbalss aizskan tālu pāri laukumam.
Šis vakars bija tik burvīgs, kāds tikai Venēcijā var būt, un to bojāja vienīgi manas ģimenes kareivīgais konglomerāts, kas pulcējās ap diviem galdiem, nokrautiem ar dzērieniem un maziem uzkodu šķīvīšiem. Kā par nelaimi, tā bija mātes ideja un, kā tas notika visā viņas dzīves laikā, viss, ko viņa ieplānoja kā izpriecu, jau pašā sākumā izvērtās par fiasko.
— Es to tā neņemtu galvā, ja tev pietiktu pieklājības vispirms paziņot. Es vēl būtu riskējis ar dzīvību, ceļodams ar lidmašīnu, - mans vecākais brālis Larijs teica, bezcerīgi vērdamies uz vienu no daudzajām glāzēm, ko kaitinoši bezrūpīgs viesmīlis bija nolicis viņa priekšā, - bet kas, debesu vārdā, pamudināja tevi iet un pasūtīt mums visiem biļetes uz trim dienām uz grieķu kuģa? Manuprāt tas ir tikpat neprātīgi muļķīgi kā doties ceļojumā ar Titāniku.
— Es domāju, ka tā būs jautrāk, un grieķi ir lieliski jūrnieki, — māte aizstāvējās. - Jebkurā gadījumā, tas šim kuģim ir pirmais jūrasbrauciens.
— Tu vienmēr kliedz, pirms vēl esi dabūjis pa pirkstiem, — Margo iestarpināja. — Manuprāt tā mātei bija brīnišķīga ideja.
—Jāteic, ka es piekritu Larijam, - Leslijs teica, acīmredzami neapmierināts, ka mūsu domas atšķiras no vecākā brāļa uzskatiem. - Mēs visi lieliski zinām, kādi ir grieķu kuģi.
- Ne visi, mīļais, - māte teica. - Vismaz dažiem jābūt kārtībā.
— Labi, šobrīd mēs neko vairs nevaram darīt, - Larijs drūmi secināja. - Tu mūs visus esi nolēmusi kuģošanai ar šo sasodīto graustu, ko, bez šaubām, nodzēris kāds seno laiku jūrasbraucējs.
- Blēņas, Larij, - māte teica, — tu vienmēr pārspīlē. Kuka pārstāvis par to izteicās visai atzinīgi.
— Viņš teica, ka bārs esot dzīvības pilns, — Margo triumfējoši teica.
— Visuvarenais dievs! — Leslijs izsaucās.
— Un, lai iznīcinātu mūsu pagānu dvēseles, — Larijs piezīmēja, — vislieliskākā grieķu vīnu izlase, kas visi garšo kā izspiesti no kāda neārstējama hermafrodīta jūga kamieļa vēnas.
- Larij, nerunā tik riebīgi, - Margo teica.
- Lūk, - Larijs kaismīgi protestēja, - es tieku aizrauts no Francijas šīs nelaimīgās iedomas - apmeklēt mūsu jaunības tekas — dēļ, galīgi pret maniem saprātīgākajiem spriedumiem. Jau tagad sāku to nožēlot, un mēs, paldies Dievam, vēl neesam pat tikuši tālāk par Venēciju. Jau tagad es satraucos, kas paliks pāri no manām aknām pēc šī Lacrima Christi veca, laba Beaujolais vietā. Jau tagad manas labākās jūtas katrā restorānā aizvaino ar milzu spageti vaļņiem kā sasodītām lenteņu barotnēm Charolais siteņa vietā.
- Larij, es nudien gribētu, lai tu tā nerunā, - māte teica. — Nav vajadzības kļūt vulgāram.
Par spīti trim orķestriem, kas katrs savā laukuma stūrī spēlēja citu melodiju, itāiešu un tūristu vokalīzēm un mēnessērdzīgu baložu miegainajai dūdošanai šķita, ka puse Venēcijas ieinteresēti klausās mūsu ģimenes intīmajās sarunās.
— Viss būs vislabākajā kārtībā, kad nokļūsim uz klāja, - Margo teica. — Galu galā, mēs būsim starp grieķiem.
- Es domāju, deši par to Larijs uztraucas, - Leslijs drūmi noteica.
- Labi, - māte teica, pūlēdamās radīt paļāvības atmosfēru, — mums nu jāiet. Nolīgsim tikšanai līdz dokiem vienu no šiem tvaikoņiem.
Mēs samaksājām rēķinu, nogājām lejā pie kanāla un sakāpām vienā no motorlaivām, ko māte ar savām izcilajām itāliešu valodas zināšanām pastāvīgi dēvēja par tvaikoņiem. Itālieši, būdami mazāk izglītoti, sauca tos par vaporetto.Vcnēcija izskatījās lieliski, mums pukšķinot lejup pa kanālu, garām lielajām mājām, garām lieliskajiem atspulgiem ūdenī. Pat Larijam nācās atzīt, ka tas mazliet atšķiras no Blackpool iluminācijas. Mēs piestājām pie dokiem, kas, kā doki visur pasaulē, izskatījās tā, it kā tos kādā brīvā brīdī būtu projektējis Dante, strādādams pie Elles koncepcijas. Mūs apņēma fosforescējoša gaisma, kas lika mums izskatīties kā agrīno Holivudas šausmu filmu varoņiem un pilnīgi iznīcināja mēnesnīcu, kas līdz šim bija mirgojusi sudrabaina kā zirnekļu tīmeklis. Mūsu grūtsirdību neizkliedēja pat mātes miniatūrā figūra, drosmīgi cenšoties pārliecināt trīs plēsonīga izskata venēciešu nesējus, ka mums nav vajadzīgi viņu pakalpojumi savas raibās bagāžas nešanai. Argumenti tika izteikti labā, pamatīgā angļu valodā.
- Mēs angļi. Mēs nerunā itāliski, — viņa izmisīgi kliedza, pievienodama savādu, savstarpēji galīgi nesaistītu vārdu plūdumu hindi, grieķu, franču un vācu valodā. Tas bija mātes parastais paņēmiens, sazinoties ar ārzemniekiem - vienalga, aborigēniem vai eskimosiem, bet vienīgais rezultāts bija mūsu drūmās omas uzlabošanās.
Mēs stāvējām un vērojām kanālu, kas plūda garām dokiem. Negaidot redzeslokā ieslīdēja kuģis, kuru pat pēc visizteiktākajiem sauszemes žurku zemes standartiem nekādi nevarētu uzskatīt par tāljūras cienīgu. Kādreiz savas karjeras ziedu laikos to piesardzīgi izmantoja kā piekrastes tvaikoni, bet pat savos jaunības gados, būdams svaigi krāsots, tas nebija pievilcīgs. Tagad šausmīgajā fosforescējo- šajā gaismā, kas centās tam piešķirt lepnu izskatu, un bez jebkādiem rotājumiem, tas vairs nebija nekas. Kuģīša dzīves ceļā jau gadiem ilgi nebija gadījusies svaiga krāsa, tā sānus kā atbaidošas rētas klāja lieli rūsas plankumi. Tas bija sagāzies uz labajiem sāniem - kā sieviete augstpapēžu kurpēs, kas nelaimīgā kārtā pazaudējusi vienu papēdi. Kopskats jau tā bija bēdīgs, bet pēdējais pazemojums atklājās, kuģim piepeldot pie doka. Tas bija caurums priekšgalā, pietiekoši liels, lai caur to vienlaikus izbrauktu divi rolsroisi. Šo briesmīgo deflorāciju vēl ļaunāku darīja tas, ka nemanīja pat visprimitīvākās pirmās palīdzības pazīmes. Pārseguma plāksnes, kas bija klājušas tā iekšpusi, bija sadragātas un atgādināja gigantisku krizantēmu. Tieši virs cauruma bija lasāms kuģa nosaukums - POSEIDONS.
- Mīļais Dievs! - Larijs nopūtās.
- Tas ir šausmīgs, - teica Leslijs, kurš kuģu jautājumos neapšaubāmi bija viszinošākais no mums. — Paskatieties tikai uz šo sānsveri!
- Bet tas ir mūsu kuģis! - iespiedzās Margo. - Māt, tas ir mūsu kuģis!
- Blēņas, mīļā, tas nevar būt, — māte teica, sakārtodama brilles, un cerīgi paskatījās uz kuģīti.
- Trīs dienas uz šī te, — teica Larijs, - tas būs ļaunāk kā jebkuram seno laiku jūrniekam, pieminiet manus vārdus.
- Es ceru, ka viņi gatavojas kaut ko darīt ar šo caurumu, - māte uzbudināta teica, - pirms dodamies jūrā.
- Ko tad viņi var izdarīt? Aizbāzt ar segu? - Larijs jautāja.
- Bet cerams, ka kapteinis ir to pamanījis, - māte neatlaidās.
- Nedomāju, ka pat grieķu kapteinis varētu būt tik bezrūpīgs, lai aizmirstu, ka samērā nesen viņa kuģis saņēmis mēreni stipru knābienu, - Larijs teica.
- Tur taču nāks iekšā viļņi, — Margo vaidēja. — Es negribu viļņus savā kajītē. Tas sabojās visas manas drēbes.
- Es domāju, ka visas kajītes jau tagad ir zem ūdens, — Leslijs paziņoja.
- Mūsu ūdenslīdēju maskas un peldpleznas lieti noderēs, - Larijs teica. — Kāds jauninājums — ierasties vakariņot peldus. Kā tas viss mani izklaidēs!
- Labi, tikko būsim uz klāja, tev tūlīt jāiet un jāaprunājas ar kapteini, - māte nolēma. — Ir pilnīgi iespējams, ka viņš nebija klāt, kad tas notika, un neviens viņam nav paziņojis.
- Nudien, māt, tu mani pārsteidz, — Larijs īdzīgi teica. - Ko tu man iesaki viņam ziņot? "Piedodiet, Kjirie Capitano, bet vai jūs ziniet, ka uz kuģa būs vajadzīgi līķu vāķētāji?"
- Larij, tu vienmēr visu sarežģī, - māte žēlojās. - Tu zini, ka es nerunāju grieķiski, citādi izdarītu to pati.
- Pasaki viņam, ka es negribu viļņus savā kajītē, - iejaucās Margo.
- Tā kā mums šovakar jādodas ceļā, viņi tik un tā neko nepagūs izdarīt, - Leslijs piezīmēja.
- Pareizi, - Larijs teica. — Bet mātei šķiet, ka es esmu kaut kāds reinkarnējies Noass.
- Labi, es pati šo to pateikšu, kad būsim uz klāja, - māte ķildīgi paziņoja, kamēr mēs visi devāmies augšup pa trapu.
Trapa galā mūs sagaidīja romantiska izskata grieķu stjuarts ar maigām, aizplīvurotām, melnām atraitnīšu acīm, saburzītā, kādreiz baltā uniformā, no kuras bija pazudušas gandrīz visas pogas. Apsūbējuši uzpleči liecināja, ka viņš ir kuģa virsstjuarts, un ķiploku smaka, ko viņš izplatīja, smaidot pieprasīdams mūsu pases, bija tik spēcīga, ka atsvieda māti atpakaļ un noslāpēja visus viņas ziņojumus par caurumiem bortos.
- Vai jūs runājat angliski? - Margo jautāja, apvaldījusi savus ožas orgānus ātrāk nekā māte.
- Maz, - viņš palocīdamies teica.
- Nu tad tā, es negribu, lai manā kajītē viļņi ienestu ūdens dievu, — Margo stingri teica. - Tas sabojās manas drēbes.
- Mēs sagādāsim jums visu, ko jūs gribat, - viņš atbildēja. - Ja gribat sievu, es jums iedošu savu sievu. Viņa …
- Nē, nē, - iekliedzās Margo, - gribu, lai nebūtu viļņi. Jūs ziniet … ūdens.
- Katrā kājītē ir auksts un karsts ūdens, - viņš ar cieņu atteica, - un ir vanna, arī naktsklups ar dančiem, vīnu un ūdeni.
- Es gan gribētu, Larij, lai tu beidz smieties un nāc mums palīgā, - māte teica, aizspiedusi degunu ar mutautiņu, lai nomāktu ķiploku smaku, kas bija tik stipra, ka šķita veidojam smārda oreolu ap virsstjuarta galvu.
Larijs pienāca klāt un raitā grieķu valodā (kas ļoti sajūsmināja virsstjuartu) ieguva pēc kārtas visu vajadzīgo informāciju - ka kuģis negrimstot, ka kajītēs neesot viļņu un ka kapteinis zinot visu par nelaimes gadījumu, jo pats esot pie tā vainīgs. Šo pēdējo ziņu Larijs visai gudri mātei neiztulkoja. Kamēr virsstjuarts māti un Margo godbijīgā un aromātiskā cieņā aizvadīja uz kajītēm, mēs, pārējie, sekojot viņa instrukcijām, devāmies meklēt bāru.
Bārs, kad to atradām, padarīja mūs mēmus. Tas izskatījās kā ar mahagoniju izklāts visdrūmākā Londonas kluba vestibils. Telpu aizpildīja neregulāri izvietoti ādas krēsli, dīvāni šokolādes krāsā un tumši ozolkoka galdi. To izraibināja milzīgi Benaresas misiņa podi ar putekļainām palmām, šīs drūmās greznības vidū atradās maza parketa deju grīda, ko no vienas puses norobežoja miniatūrs bārs ar stipru dzērienu izlasi, no otras — neliela estrāde, ko iekļāva īsts palmu mežs. Šī meža vidū, iespīlēti kā blusas dzintarā, atradās trfs sērīga izskata muzikanti, tērpušies vizītsvārkos ar celuloīda krūtežām un bandāžām, kas varētu būt darināti ap 1890. gadu. Viens spēlēja aizvēsturiskas klavieres un tubu, otrs vijoli mazliet labākā stāvoklī, trešais bungas un trombonu. Kad mēs nācām iekšā, šis apbrīnojamais trio absolūti tukšajā telpā spēlēja Pikardijas rozes.
- Es nevaru to paciest, - Larijs teica. - Tas nav kuģis, bet gan peldoša Bornmutas Cadena Cafe. Mēs visi sajuksim prātā.
Šajā brīdī orķestris pārtrauca spēlēt un vadītāja seja atplauka apsveikuma smaidā. Viņš paklanīdamies ar žestu norādīja uz saviem kolēģiem, un tie arī paklanījās un smaidīja. Mēs atbildējām ar to pašu un devāmies pie bāra. Orķestris atsāka Pikardijas rozes ar vēl lielāku entuziasmu, jo nu bija ieradusies publika.
- Dodiet man, lūdzu, — Larijs uzrunāja bārmeni, mazu, izkāmējušu vīreli netīrā priekšautā, - ouzo vienā no jūsu lielākajām glāzēm. Ceru, ka tas mani paralizēs.
Bārmeņa valrieksta grumbainā seja atplauka, redzot ārzemnieku, kas ne tikai runā grieķiski, bet arī ir pietiekoši bagāts, lai pasūtītu tik daudz ouzo.
- Amessos, kyrie, - viņš teica. - Ar ūdeni vai ledu?
- Vienu gabaliņu ledus, - Larijs norīkoja, - lai tikai mazliet izbalinātu tam vaigus.
- Piedodiet, kyrie, mums nav ledus, - bārmenis atvainojās.
Larijs izdvesa dziļu, ciešanu pilnu nopūtu.
- Tikai Grieķijā, - viņš mums teica angliski, - iespējama šāda saruna. Tas rada priekšstatu, ka esi tik tuvu Luisam Kerolam, ka bārmenis šķiet kā pārģērbies Češīras Kaķis.
- Ūdeni, kjrie? - bārmenis jautāja, no Larija toņa saprazdams, ka pašlaik tiek drīzāk pelts nekā cildināts.
- Ūdeni, - Larijs grieķiski teica, - mazliet.
Bārmenis piegāja pie masīvas pudeles ar ouzo, dzidru
kā džins, ielēja izšķērdīgu mēriņu, tad piegāja pie mazās izlietnes un no krāna iešļāca ūdeni. Ouzo momentā nokrāsojās pienbalts, un mēs sajūtām spēcīgu anīsa smaržu.
- Dieviņ, tas nu gan ir stiprs, - Leslijs teicā. - Dzersim arī mēs to pašu.
Es piekritu. Mums priekšā tika noliktas glāzes. Mēs tās pacēlām, un Larijs uzsauca tostu.
- Okei, par šo Maria Celeste un visiem muļķiem, kas ar to kuģo, - Larijs teica un iekampa lielu malku ouzo. Nākošajā mirklī viņš to izsprausloja ar tādu šalti, kā to spētu vienīgi mirstošs valis, un atspiedās pret leti, klepodams un asaras birdinādams.
- A! — viņš ierēcās. — Tas sasodītais muļķis ielējis tur nolādēti karstu ūdeni! Kā jau auguši starp grieķiem, mēs bijām pieraduši pie dīvainībām, ko viņi mēdza atļauties, bet sava nacionālā dzēriena atšķaidīšana ar verdošu ūdeni tomēr likās pārāk ekscentriska.
— Kāpēc jūs te pielējāt karstu ūdeni? - Larijs pikti jautāja.
— Tāpēc, ka mums auksta nav, - bārmenis teica, pārsteigts, ka Larijs pats ar loģikas palīdzību nav nonācis pie šīs vienkāršās problēmas atrisinājuma. — Tāpēc mums nav arī ledus, šis ir kuģa pirmais jūrasbrauciens, tāpēc bārā ir dkai karstais ūdens.
— Es neticu, - Larijs izstostīja. - Es vienkārši neticu. Pirmais jūrasbrauciens, un kuģim ir sasodīti liels caurums bortā, septiņdesmitgadnieku Palmkortas Orķestris un tikai karsts ūdens bārā.
Šajā brīdī parādījās māte, izskatīdamās galēji samulsusi.
— Larij, es gribu parunāt ar tevi, - viņa noelsās.
Larijs paskatījās uz viņu.
— Ko tu labu atradi? Aisbergu uz kojas? - viņš jautāja.
— Zini, kajītē bija tarakāns. Margo svieda tam ar odekolona pudeli, tā saplīsa, un tagad visa telpa ož pēc frizētavas. Nedomāju gan, ka tas varētu nobeigt tarakānus, — māte teica.
— Labi, - Larijs noteica. - priecājos, ka esi atradusi izklaidēšanos. Iedzer ugunskarstu ouzo, lai atzīmētu šī trakā ceļojuma sākumu.
— Nē, nenācu šurp dzert.
— Tu taču nebūsi nākusi šurp, lai pastāstītu par odekolonā mērcētiem tarakāniem? — Larijs pārsteigts jautāja. - Tādā gadījumā tu pārspēj ekscentrismā pat grieķus.
—Nē, runa ir par Margo, — māte nošņācās. - Viņa iegāja tu-zini-kur, un tagad aizšaujamais ir sabojājies.
— Tu-zini-kur? Kur tad?
— Tualetē, protams. Tu lieliski zini, ko es domāju.
— Nesaprotu, ko tu no manis gribi, - Larijs teica. — Es neesmu atslēdznieks.
- Vai viņa nevar izrāpties? — Leslijs ierosināja.
- Nē, - māte teica. - Viņa mēģināja, bet sprauga pie griestiem ir pārāk šaura, un pie grīdas tāpat.
- Bet tur vismaz ir spraugas, - Larijs secināja. - Mana pieredze māca, ka grieķu mazmājiņās ir nepieciešams svaigs gaiss, turklāt mēs varēsim viņu barot ceļojuma laikā.
- Neesi muļķis, Larij, - māte teica, - dari kaut ko.
- Pamēģini iesviest automātā vēl vienu monētu, — Leslijs ierosināja. — Tas reizēm palīdz.
- Es jau mēģināju, - māte teica. — Es iesviedu vienu liru, bet tik un tā nedarbojas.
- Tas ir tāpēc, ka šī ir grieķu mazmājiņa un akceptē tikai drahmas, - Larijs paskaidroja. - Kāpēc tu nepamēģini ar mārciņu? Maiņas kurss ir viņiem labvēlīgs.
- Es gribu, lai tu sameklē kādu stjuard, kas palīdzētu viņai dkt ārā, - māte teica. — Viņa tur ir jau veselu mūžību un nevar palikt visu nakti. Vai tu gribi, lai viņa apdauza elkoņus un paģībst? Tu zini, ka tas viegli var notikt, - mātei bija tieksme vienmēr visu redzēt melnā krāsā.
- Spriežot pēc manas pieredzes ar grieķu mazmājiņām, — Larijs lietpratīgi teica, - tur parasti ģībst nekavējoties, līdzko ieiet, bez kādas nepieciešamības apdauzīt elkoņus.
- Labi, bet, debesu vārdā, dari kaut ko! - māte kliedza. — Nestāvi te dzerdams.
Gājām viņai līdzi un atradām kļūmīgo tualeti. Leslijs valdonīgi piegāja un paraustīja durvis.
- Es ieslēgta. Es angliete, - Margo sauca aiz durvīm. -Jūs atrast stjuarti.
- Es zinu, mulķe. Tas esmu es, Leslijs, - viņš norūca.
- Tūlīt ej prom. Šī ir sieviešu tualete, - Margo teica.
- Tu gribi tikt ārā vai nē? Ja gribi, tad turi muti! — Leslijs pikti uzbrēca.
Viņš bridi bez panākumiem niekojās ap durvīm, savā nodabā lādēdamies.
- Es gan gribētu, lai tu nelieto tādus sliktus izteicienus, — māte protestēja. — Atceries, tu tom«i dāmu istabā.
— Iekšpusē jābūt kādam knibulim, kas tev jāatvelk, - Leslijs teica. - Tāda kā bulta.
- Es esmu jau visu atvilkusi, - Margo nikni atsaucās. - Kā tev šķiet, ko es te daru pēdējo pusstundu?
- Labi, atvelc vēlreiz, - Leslijs izrīkoja. - Es grūdīšu.
- Okei, es velku, - Margo atsaucās.
Leslijs izslēja savu spēcīgo plecu un triecās durvīs.
—Tas izskatās pēc Pearl White seriāla, - Larijs teica, sūkdams ouzo, ko bija tālredzīgi paķēris līdzi un kas bija jau atdzisis. — Ja tu nebūsi uzmanīgāks, pārsegumā parādīsies vēl viens caurums.
- Nav labi, - Leslijs elsa. - Pārāk ciets. Labi, es eju meklēt stjuartu vai kaut ko tamlīdzīgu.
Viņš aizgāja meklēt kādu ar mehāniķa zināšanām.
- Es nudien gribētu, lai jūs pasteigtos, - Margo žēlabaini teica. - Te ir šausmīgi smacīgi.
— Tikai neģībsti, — māte satraukti kliedza. - Mēģini regulēt elpošanu.
— Un neapdauzi elkoņus, - Larijs piemetināja.
- O, Larij, tu mani tiešām tracini, - māte teica. - Kāpēc tu nevari būt iejūtīgāks?
— Varbūt atnest viņai karstu ouzo? Mēs varam to iestumt pa durvju apakšu, - viņš izpalīdzīgi ierosināja.
No mātes dusmām viņu paglāba Leslijs, ierazdamies kopā ar mazu, aizkaitinātu, lellei līdzīgu vīriņu ar sērīgu seju.
— Dāmas vienmēr darīt vienu un to pašu, - viņš teica mātei, paraustīdams plecus. — Vienmēr kāda iesprūst. Es jums parādīt. Tas ir viegli. Kāpēc sievietes neiemācās?
Viņš piegāja pie durvīm, mirkli padarbojās, un tās atvērās.
— Paldies Dievam, - māte teica, kad Margo parādījās durvīs. Bet, pirms viņa paguva mesties savas ģimenes apkampienos, mazais vīriņš pavēloši pacēla roku.
- Atpakaļ! — viņš valdonīgi nokomandēja. - Es jums pamācīs.
Pirms mēs paguvām kaut ko uzsākt, viņš iestūma Margo atpakaļ tualetē, iespraucās arī pats un aizcirta durvis.
- Ko viņš dara? - māte trauksmaini iespiedzās. - Ko viņš dara, tas mazais vīrs?! Larij, dari kaut ko!
- Viss kārtībā, māt, — Margo sauca. — Viņš man rāda, kā to darīt.
- Kā darīt ko? — māte satraukta jautāja.
Sekoja ilgs, draudošs klusums, ko reizēm pārtrauca lādēšanās grieķu valodā.
- Margo, tūlīt pat nāc ārā, — māte pieprasīja, galēji uztraukusies.
- Es nevaru, - Margo ievaimanājās. - Viņš ieslēdzis mūs abus!
- Riebeklis! - māte kliedza. - Sit viņam, Margo, sit viņam! Larij, ej pēc kapteiņa!
- Man liekas, kapteinis tik un tā nevarēs atvērt durvis, — Margo teica.
- Lūgtum atrast virsstjuarts, — mazais vīriņš vaimanāja. — Lūgtum atrast virsstjuarts atvērt durvis.
- Kur lai viņu atrod? — Leslijs jautāja.
- Smieklīgi, — māte teica. - Vai tev viss kārtībā? Nostājies labi tālu no viņa, mīļā.
- Jūs atrast virsstjuarts virsstjuarta kajītē, pirmā stāvā, — kauca nabaga ieslodzītais.
Sekojošā scēna katram, kas nepazīst grieķu temperamentu un viņu dīvaino spēju pārvērst pilnīgi normālu situāciju par kaut ko tik komplicētu, kas anglo-sakšu saprātam ir neaptverams, varētu likties neticama. Arī mums, kas pazinām grieķus, likās tāpat. Leslijs atgriezās ar virsstjuartu, kurš ne tikai pievienoja tualetes aromātam savu ķiploku smārdu, bet veikli pēc kārtas uzteica Lariju par ouzo dzeršanu un Lesliju par viņa grieķu akcentu, aplaimoja māti ar neļķi, ko bija nēsājis aizspraustu aiz auss, un tad vērsās pie nabaga mazā vīriņa, kas bija ieslēgts kopā ar manu māsu, ar tādu iznīcinošu ķengu lavīnu, ka likās - smagās tērauda durvis tūlīt izkusīs. Viņš metās pie durvīm un ņēmās tās dauzīt ar dūrēm un spārdīt. Tad viņš pagriezās pret māti un palocījās.
— Kundze, - viņš smaidīdams teica, — neuztraukties. Jūsu meita ir drošībā ar jaunava.
Šī piezīme māti galīgi apstulbināja. Viņa vērsās pie manis pēc paskaidrojumiem, jo Larijs, sen pazīdams šāda veida tračus, bija aizgājis uz bāru pēc dzērieniem. Es teicu, ka manuprāt viņš būs domājis - viņa esot drošībā kā jaunava.
- Viņš nevarēja tā domāt, - māte aizdomīgi teica. — Viņai ir divi bērni.
Es sāku pamazām zaudēt pacietību, kā tas parasti notiek, kad cilvēks nonāk grieķu apstulbinošajā ietekmē. Es tikko dziji ievilku elpu, lai ķertos pie rūpīgas izskaidrošanās ar māti, kad mani no tās žēlīgi paglāba trīs citu pasažieru ierašanās. Tās bija liela auguma lēdijas ar milzu krūtīm, resniem gurniem un izteiktām ūsiņām, melnās bombazīna drēbēs trīs numurus par mazu; visas oda vienlīdz spēcīgi pēc ķiplokiem, sliktām smaržām un sviedriem. Viņas izcīnīja ar elkoņiem ceļu starp mani un māti un iemetās tualetē. Ieraudzījušas virsstjuartu joprojām dancojam ap durvīm un apstrādājam tās ar dūrēm, viņas sastinga kā kara zirgi pirms izšķirošās kaujas.
Jebkuras citas nacionalitātes pārstāves būtu sūdzējušās par virsstjuarta klātbūtni šajā sieviešu dzimuma svētnīcā, nemaz nerunājot par mani kā ārzemnieku, bet šajā ziņā grieķi lieliski atšķiras no citām rasēm. Viņi lieliski nojauš, kad rodas SITUĀCIJA ar lielo burtu, un izbauda to no visas sirds. Trīs vīriešu klātbūtne viņu mazmājiņā (ieskaitot neredzamo ieslodzīto) bija nieks salīdzinājumā ar SITUĀCIJU.
Viņu acis mirdzēja, ūsas drebēja, viņas ieskāva virsstjuartu kā dedzīgs gaļas blāķis un pieprasīja paskaidrojumus par notikušo. Kā parasti notiek SITUĀCIJĀ, visi runāja reizē. Temperatūra tualetē sakāpa līdz vismaz septiņdesmit grādiem, un troksnis plēsa ausis pušu, it kā dzelzs mucā spēlētu vienu no trokšņainākajiem Valkīras fragmentiem.
Tverdamas SITUĀCIJAS elementus no nomocītā virsstjuarta, visas trīs spēcīgās lēdijas, katra pēc profesionāla cīkstoņa ģīmja un līdzības, ar sarkanajām, lāpstveidīgajām rokām nomēza viņu no ceļa un sarāva uz augšu brunčus. Ar apdullinošiem Opā! Opā! kliedzieniem viņas triecās tualetes durvīs. Viņu kopsvars varēja būt ap sešdesmit stounu miesas un kaulu, bet durvis bija nesatricināmas, un lēdijas loceklīgā mudžeklī sakrita uz grīdas. Viņas ar pūlēm uzslējās kājās un ņēmās apspriesties, kā vislabāk tikt galā ar šo problēmu.
Viena no viņām, visvieglākajā svara kategorijā, demonstrēja savu ideju — ideālu metodi — pret otras kabīnes durvīm. Tās diemžēl nebija aizbultētas, un viņa apbrīnojamā ātrumā iztriecās tām cauri un bīstami kontuzēja gurnu, pilnā sparā sabrukdama pār podu. Kaut arī tas nepierādīja viņas viedokli, dāma dka dedzīgi uzslavēta, īpaši no Larija puses, kurš šajā brīdi atgriezās kopā ar bārmeni un dzērienu paplāti.
Kādu brīdi mēs visi vienprātīgi sūcām ouzo, uzsaukdami tostus un izprašņādami viens otru par ģimenes stāvokli un bērnu skaitu. SITUĀCIJA atkal dka uzpurināta brīdī, kad ieradās Leslijs kopā ar kuģa galdnieku, kura meklējumos viņš bija devies. Visi momentā aizmirsa dzērienus un ņēmās skaidrot galdniekam savas teorijas, kuras visas viņš noraidīja. Tad viņš kā burvju mākslinieks uzrotīja piedurknes un tuvojās durvīm. Iestājās klusums. Viņš izvilka no kabatas sīciņu skrūvgriezi un iegremdēja tikpat sīkā caurumiņā. Atskanēja klikšķis, visi pārsteigumā noelsās, un durvis atvērās. Viņš atkāpās sāņus un plašā žestā izpleta rokas.
Mazais vīriņš un Margo parādījās kā pēdējie dzīvi palikušie ieslodzītie no Kalkutas Melnās Alas. Virsstjuarts sagrāba nabaga mazo vīriņu, un ņēmās viņu kratīt, raustīt un bukņīt no visa spēka. Galdnieks, protams, jutās kā dienas varonis. Galu galā tas bija viņš, kas atvēra durvis. Mēs godbijīgi klausījāmies, kā viņš klāstīja slēdzējmehānismu viltības vispār un šī konkrētā jo īpaši. Viņš iztukšoja glāzi ouzo un kļuva poētisks atdecībā pret savu aizraušanos, proti - atslēgām. Viņš varētu atvērt jebkuru atslēgu ar savu mazo skrūvgriezi, vai matadatu, nagu vīlīti, vai, goda vārds, ar kuru katru plastmasas gabalu. Viņš saķēra mazo vīriņu un virsstjuartu aiz rokām un ierāva kabīnē kā jērus aplokā. Pirms mēs paguvām to aizturēt, viņš aizcirta durvis. Mana ģimene un trīs resnās lēdijas gaidījām, aizturējuši elpu. Atskanēja dīvaina skribināšanās un krakšķi, tad ilga pauze. Tad gāja vaļā paļu straume no virsstjuarta un mazā vīriņa puses, jaukta ar atslēgu eksperta mulso taisnošanos un atvainošanos. Kad mēs gājām prom, trīs lēdijas patlaban ķērās pie nākošā durvju uzlaušanas mēģinājuma.
Tādējādi beidzās kuģa pirmā jūrasbrauciena pirmais cēliens.
Es sīki neaprakstīšu manas ģimenes pieaugošo īgnumu, tuvojoties vakariņām, jo, saskaņā ar kādām etiķetes īpatnībām, vakariņas netika servētas, pirms nebija atbrīvots virsstjuarts. Tas prasīja ievērojami daudz laika, jo atkārtotie uzbrukumi durvīm bija galīgi sabojājuši atslēgu un tagad nācās gaidīt, kamēr bocmanis atgriezās no dzīrēm krastā un izpētīja viru mehānismu. Mēs atteicāmies gaidīt, izkāpām krastā, šo to iekodām un atgriezāmies savās kajītēs visai īgnā garastāvoklī.
Nākošajā rītā mēs devāmies uz kuģa restorānu cerībā sarūpēt brokastis. Gadi žēlīgi bija izdzēsuši mūsu atmiņas par parasto grieķu attieksmi pret kulināriju. Protams, Grieķijā ir vietas, kur var labi paēst, bet tās ir grūti atrast un visumā sastopamas tik reti kā vienradži. Grieķi izlieto ēdiena gatavošanai milzīgu daudzumu produktu, bet parasti ir tik aizņemti ar diskutēšanu, ka neatliek laika nogriezties no haute cuisine[6] iemītās taciņas.
Četri jaunie viesmīļi pusdienu salonā nebija izņēmums, un kopīgi nodevās nemitīgai, skaļai ķildai kā bars izsalkušu žagatu ap gardu kumosu. Reklāmplakāts, ja šis vārds nav uzskatāms par pārspīlētu, ziņoja, ka bārs, ko tikko bijām atklājuši, saucas Naktsklups. Visur pletās tumšs ozolkoks. Misiņš bija nospodrināts tikai tik daudz, lai apmierinātu kāda paviršo interesi par tā spīdumu, un galdiņus sedza kādreiz balti galdauti, pārklāti ar traipiem, ko kādā attālā Pireneju veļas mazgātavā bez īpašiem rezultātiem centušies iztīrīt.
Māte paslepus, bet enerģiski noslaucīja savus galda piederumus mutautiņā un pavēlēja mums visiem darīt to pašu. Tā kā mēs bijām vienīgie brokastotāji, viesmīļi nejuta vajadzību pārtraukt savu ķildu, pirms Larijs, cenzdamies panākt neiespējamo, ieaurojās Se parakalo! tik griezīgā balsī, ka mātei izkrita no rokām trīs Margo galda piederumi. Viesmīļi momentā pārtrauca kakofoniju un apstāja mūsu galdu visverdziskākajā padevībā. Māte sajūsmināta atklāja, ka viens no viesmīļiem, pieglaimīgs jauns cilvēks, pavadījis zināmu laiku Austrālijā un ieguvis tur rudimentāras angļu valodas zināšanas.
- Tagad, - viņa teica, mīļi uzsmaidīdama savam protežē, — es vēlētos jauku, lielu kannu karstas tējas. Lūdzu parūpējieties, lai kanna būtu sasildīta un ūdens kārtīgi uzvārīts, un bez tām tējas paciņām, kas uzdzen drebuļus, uzpildot kannu.
- Man vienmēr nāk prātā Brahmaputra pēc epidēmijas, — Larijs teica.
- Larij, mīļais, ne brokastojot, - māte aizrādīja, un tad no jauna pievērsās viesmīlim, — un vēl es vēlos dažus grauzdiņus ar grilētiem tomātiem.
Mēs nogaidoši atlaidāmies krēslos. Pēc ilgiem rūgtas pieredzes gadiem māte joprojām loloja patētisku cerību sastapt grieķi, kurš saprastu viņas pasūtījumus. Kā jau bija sagaidāms, viesmīlis mātes instrukcijām tējas jautājumā nepievērsa uzmanību. Tēja eksistēja, fasēta paciņās, un jebkura iejaukšanās dabas būšanās, pēc viņa domām, draud vainīgajiem ar drausmīgām sekām. Tomēr māte bija radījusi viņa dzīvē problēmu, pieminēdama līdz šim nezināmu kulinārijas vienību.
- Gilēti tomāti? - viņš nedroši pārjautāja. - Kas tas?
- Grilēti tomāti, - māte atkārtoja. - Es domāju grilētus tomātus. Ziniet, grilētus uz grauzdiņiem.
Viesmīlis pieķērās vienīgajam saprotamajam vārdam - "grauzdiņi".
- Kundze vēlas grauzdiņus, - viņš stingri teica, pūlēdamies nenovirzīt mātes domas no pareizā ceļa, - tēju ar grauzdiņiem.
- Un tomātus, — māte paziņoja, - grilētus tomātus.
Viesmīļa piere no piepūles pārklājās ar sviedriem.
- Kas ir "gil-ēti tomāti", kundze? - viņš jautāja, sākdams visu no gala.
Mēs pārējie baudījām dkamu atpūtu, gaidīdami brokastis un vērodami māti metamies cīņā.
- Nu labi, - viņa ņēmās skaidrot, - jūs taču ziniet, kas ir tomāti … tādi, nu, tādi sarkani, kā āboli. Nē, nē, es domāju - kā plūmes.
- Kundze vēlas plūmes? - viesmīlis apjucis jautāja.
- Nē, nē, tomātus, - māte teica. — Cerams, jūs pazīstat tomātus?
Drūmā izteiksme jaunā viesmīļa sejā noskaidrojās. Viņa vēlas tomātus.
-Jā, kundze, - viņš smaidīdams atbildēja.
- Nu, lūk, - māte triumfēja, - un es vēlos grilētus tomātus. Ar grauzdiņiem.
- Jā, kundze, - viņš padevīgi teica un gāja apspriesties ar virsstjuartu.
Žestikulācija ir ievērojama grieķu temperamenta sastāvdaļa. Aiz mātes muguras mēs vērojām ēnu rotaļu starp viesmīli un virsstjuartu. Virsstjuarts nepārprotami skaidroja viesmīlim, ka, ja viņš nejēdz, kas ir grilēti tomāti, lai iet un pajautā. Izmisušais viesmīlis vēlreiz tuvojās mātei.
- Kundze, - viņš sērīgi jautāja, - kā dabū "gil-ēts"?
Māte līdz tam brīdim bija guvusi pārliecību, ka
panākusi svarīgu lūzumpunktu barjerā, kādu grieķi uzslējuši starp viņu un sevi. Nu tā atkal saplaka.
- Kas ir "gil-ēts"? - viņa jautāja viesmīlim. — Es nerunāju grieķiski.
Viesmīlis izskatījās galīgi samulsis. Galu galā, jau no paša sākuma tā bija mātes ideja. Viņš juta, ka nu tā negodīgi cenšas uzvelt vainu viņam. Māte bija prasījusi kaut ko "gil-ētu". Ja nu viņa pati nezin, kas ir "gil-ēts", kurš tad, ellē, zina?
— Tomāti, ko kundze vēlējās, - viņš sāka atkal visu no gala.
— Ar grauzdiņiem, - māte piebalsoja.
Viņš domīgi attālinājās un vēlreiz nodevās strīdam ar virsstjuartu, kura rezultātā virsstjuarts aizstūrēja viņu uz virtuvi.
— Nudien, - māte teica, — tūlīt skaidrs, kad tu, cilvēks, nonāc Grieķijā, jo uzreiz vairs neko nevar kārtīgi izdarīt.
Mēs turpinājām gaidīt. Grieķu pamatprincips ir visu salaist grīstē un jebkurā gadījumā to visu pamatīgi izbaudīt.
Pēc ilga pārtraukuma viesmīlis atgriezās ar mūsu pasūtījumu un nokrāva tējkannu mātei priekšā kopā ar šķīvi, kurā atradās maizes gabals un divi uz pusēm pārgriezti, svaigi tomāti.
— Bet tas nav tas, ko es prasīju, - viņa sūrojās.
- Tomāti ir svaigi, un maize nav grauzdēta.
— Tomāti, kundze, — viesmīlis stūrgalvīgi teica.
— Kundze vēlējās tomātus.
— Bet grilētus, - māte protestēja. — Ziniet, ceptus.
Jauneklis tikai blenza uz viņu.
—Redziet, - māte teica tādā tonī, it kā cenzdamās kaut ko ieskaidrot idiotam. — Vispirms pagatavojat grauzdiņus, saprotat? Pagatavojat grauzdiņus.
— Jā, — jauneklis drūmi atbildēja.
— Ļoti labi, un tad, — māte teica, — uzliekat uz grauzdiņa tomātu un grilējat. Skaidrs?
— Jā, kundze. Jūs negrib šos? - viņš jautāja, norādīdams uz maizi un tomātiem šķīvī.
— Nē, tādus nē. Grilētus, — māte teica.
Jauneklis aizslīdēja ar visu šķīvi un no jauna uzsāka strīdu ar virsstjuartu, kuru šobrīd jau bija nomocījusi citu pasažieru ierašanās, jo jebkurš no tiem, tai skaitā resnās lēdijas, pieprasīja sev viņa uzmanību.
Mēs kā apburu vērojām, kā viesmīlis nolika šķīvi ar tomātiem un maizi uz galda un tad ar burvju mākslinieka žestu izpleta papīra salveti. Mūsu sūvie skatieni piesaistīja mātes un Margo uzmanību, viņas reizē atskatījās, tieši laikā, lai redzētu, kā viesmīlis rūpīgi novieto maizi un tomātus salvetes vidū.
- Ko viņš tur dara? - māte jautāja.
- Izpilda kādu senu grieķu rituālu, - Larijs paskaidroja.
Viesmīlis pašlaik saņēma kopā salvetes stūrus un ar
šo aizsaini rokā devās cauri salonam.
- Viņš taču negatavojas nest man tos tādā izskatā, kā jūs domājat? - māte izbijusies jautāja.
Mēs aizraudgi vērojām, kā viņš svinīgi iziet cauri salonam un novieto savu nešļavu uz lielas eļļas plīts tā centrā. Kaut arī bija pavasaris, laiks bija vēss, tāpēc krāsns bija sakurināta gluži sarkana un izplaūja mājīgu siltumu. Manuprāt mēs visi paredzējām, ko viņš gatavojas darīt, bet vienkārši nevarējām iedomāties, ka kaut kas tāds tiešām notiks. Mūsu pārsteigto acu priekšā viņš nolika salveti ar maizi un tomātiem uz kvēlojošās plīts un pats atkāpās atpakaļ pavērot. Mirkli bija pauze, tad salvete aizdegās un gandrīz tajā pašā brīdī sāka degt arī maize. Viesmīlis, uztraucies, ka šis jauninājums pavār- mākslā izrādījies neefektīvs, paķēra no blakus galda vēl vienu salveti un centās ar to noslāpēt liesmas, pārklādams plīts virsmu. Bez šaubām, arī šo salveti aprija liesmas.
- Nezinu, kas tā ir par grieķu delikatesi, - Larijs teica, — bet izskatās burvīgi, turklāt cepta gandrīz uz galda.
- Tas puisis ir traks! - māte iesaucās.
- Es ceru, ka tu negatavojies tos ēst pēc visa tā, - Margo teica. — Neizskatās sevišķi higiēniski.
- Tas ir vienīgais īsti pikantais tomātu pagatavošanas paņēmiens, - Larijs turpināja. - Iedomājieties, cik jauki būs vēlāk izbakstīt no zobiem pārogļojušos salvetes gabaliņus.
— Nerunā tik riebīgi, Larij, — māte protestēja. - Es, protams, to neēdīšu.
Mūsu viesmīlim bija pievienojušies divi cid un nu visi kopā centās ar salvetēm noslāpēt liesmas. Tomātu un liesmojošu grauzdiņu gabali lidoja uz visām pusēm, vienlīdz dāsni nobirdinādami gan galdus, gan apmeklētājus. Vienai no mūsu iepriekšējā vakara resnajām lēdijām trāpīja tomāta sulīgākā daļa, un kādam vecam, jaukam džentlmenim liesmojošs grauzdiņa gabals ieurbās kaklasaitē kā nokaitēta indiāņu bulta. Virsstjuarts, izniris no virtuves, mirklī aptvēra situāciju. Viņš paķēra lielu krūzi ar ūdeni un izgāza to uz plīts. Protams, ūdens noslāpēja liesmas, bet apkārtējie galdi acumirklī ietinās tvaikos, un visu salonu piepildīja tomātu, degušas maizes un pārog- ļotu salvešu smārda mākoņi.
— Smaržo tieši pēc dārzeņu mērces, — Larijs teica. - Es nudien domāju, māt, pēc visām šī puiša pūlēm tev vajadzētu vismaz nogaršot.
— Nekļūsti smieklīgs, Larij, - māte kliedza. - Viņi visi ir traki!
— Nē, - Leslijs teica, - viņi visi ir grieķi.
— Šie termini ir sinonīmi, - Larijs apgalvoja.
Viens viesmīlis nupat kaut kāda iemesla dēļ iesita
otram, virsstjuarts purināja vainīgo aiz krāgas un kliedza viņam sejā. Šo scēnu vēl vairāk atdzīvināja žēlošanās un klaigas no apkārtējiem galdiem. Bija aizraujoši vērot draudīgos žestus, grūstīšanos un dzirdēt sulīgās ķengas, bet, kā jau visas labas lietas, tas beidzās ar to, ka virsstjuarts nogāza viesmīli atmuguriski zemē, viesmīlis izriti- nājās no sava oficiālā, tumši baltā virsvalka un svieda ar to virsstjuartam, kurš savukārt pameta to atpakaļ un iztrieca viesmīli no istabas. Viņš strupi pavēlēja pārējiem viesmīļiem satīrīt visu jucekli un ņēmās staigāt apkārt galdiem, izdvesdams nomierinošas skaņas. Pie mūsu galdiņa viņš nobremzēja, izzvejoja no pogcauruma svaigu neļķi un ielika to mātes kreisajā rokā, vienlaikus satverdams un galanti noskūpstīdams labo.
- Kundze, - viņš teica, — es atvainojos. Mēs nevaram pasniegt jums gil-ētus tomātus. Visu, ko vien vēlaties, tikai ne gil-ētus tomātus.
- Kāpēc? - Larijs pārsteigtā tonī jautāja.
- Tāpēc, ka virtuvē grilmašīna sabojājusies. Redziet, - viņš paskaidrodams piebilda, - šis ir mūsu pirmais jūrasbrauciens.
- Šis man liekas vispēdējākais no visiem pirmajiem jūrasbraucieniem, — Leslijs komentēja.
- Sakiet man, - Larijs pieprasīja, — kāpēc tas viesmīlis centās grilēt te, uz plīts?
- Tas puisis galīgs muļķis, - virsstjuarts teica. - Mēs te, uz kuģa, tikai izmēģināt personālu. Krastā viņu nomontēs.
- Kā jūs nomontēsiet viesmīli? - Larijs ieinteresēts jautāja.
- Larij, mīļais, virsstjuarts ir ļoti aizņemts, neaizkavē viņu, — māte steidzīgi iejaucās. - Dodiet man vienkārši vārītas olas.
- Paldies, — virsstjuarts ar cieņu atbildēja un nozuda virtuvē.
- Es tavā vietā samierinātos ar svaigiem tomātiem, — Larijs teica. - Tu redzēji, ko viņi izdarīja ar grilētiem tomātiem. Man bail pat iedomāties, ko viņi izdarīs ar vārītām olām.
- Nieki, Larij, - māte atbildēja. — Ar vārītām olām viņi neko nevar izdarīt.
Viņa maldījās. Kad olas pēc desmit minūtēm tika atnestas un noliktas mātei priekšā, tās izrādījās ne tikai novārītas īsti cietas, bet arī izlobītas no čaumalām ar laipniem, bet nemazgātiem pirkstiem.
- Lūk! - Larijs iesaucās. - Kāds mielasts! īsti labi pagatavots un klāts ar pirkstu nospiedumiem, kādus Šer- loks Holmss uzskatītu par neatvairāmiem.
Māte noslēpa šīs relikvijas somiņā un vēlāk, kad neviens neredzēja, pārsvieda tās pār bortu, jo, kā viņa uzskatīja, mums nevajadzētu aizskart citu jūtas.
— Viens gan man jāsaka, - Larijs teica, vērodams olas nozūdam ūdenī. - Verdoša ouzo diēta trīs dienās līdz izkāpšanai krastā padarīs mūs slaidus kā grunduļus un jautrus kā Bakhu.
Bet ari viņš maldījās.
Vakariņas, pēc grieķu standartiem, bija gandrīz epi- kūriskas. Pavisam bija trīs ēdieni, no kuriem pirmais bija auksts ar nodomu, kā jau hors d'oeuvre[7], bet pārējie divi - tāpēc, ka servēti uz aukstiem šķīvjiem un pasniegti kopā ar viesmīļu nebeidzamajām ķildām. Tomēr viss bija ēdams, un vienīgo apjukumu izraisīja jaunas tinteszivs acs, ko Margo atklāja savā uzkodu šķīvī. Mēs nesaprātīgi izdzērām pārāk daudz Domestica un rezultātā piecēlāmies no galda stipri vien nestabili un labvēlīgi.
— Jūs ies naktsklups? - virsstjuarts jautāja, pavadīdams mūs ar parasto klanīšanos.
— Kāpēc ne, - Larijs teica, šīs idejas pārņemts. - Iesim un izbaudīsim orģiju starp palmām. Vai tu vēl atceries, kā dejo lanceru, māt?
— Es netaisos iet un izrādīties, — māte ar cieņu atbildēja. -Bet es labprāt iedzertu kafiju un varbūt mazliet brendija.
— īsti sātanisks naktsklups palmu ielokā, - Larijs teica, nedroši vadīdams māti un priekšu, - kurā mūs varbūt sagaidīs opiju saelpojušās austrumzemju jumpravas. Vai esi paņēmusi līdzi dārgakmeni Margo nabai?
Tā kā mēs bijām diezgan ilgi kavējušies pie maltītes, nakts klubā, kad to atradām, jautrība jau ritēja pilnā sparā. Mūsu trīs korpulentās lēdijas un citi pasažieri plašā sortimentā Vīnes valša solī stumdījās pa miniatūro parketa četrstūriti kā zivis, kas iespīlētas tīkla astesgalā. Kaut arī visi apbrīnojami neērtie krēsli, sofas un galdi izrādījās aizņemti, mums līdzās uzradās dedzīgs stjuarts un norādīja uz vislabāk apgaismoto un ievērojamāko galdu un krēsliem goda vietā. Mums par uztraukumu un izmisumu, šīs vietas izrādījās kapteiņa rezervētas speciāli mums. Mēs tikko grasījāmies sākt protestēt, ka vēlamies pavisam necilu galdiņu vistumšākajā stūri, kad parādījās pats kapteinis. Viņš bija romantisks, tumšādains grieķis, viegli aptucis, bet tas šķita viņu darām vēl pievilcīgāku un amizantāku, kā tas levantīniešiem raksturīgs.
- Kundze, — viņš teica, izteikdams šo uzrunu kā komplimentu, — es esmu sajūsmināts par jūsu un jūsu burvīgās māsas klātbūtni uz mana kuģa tā pirmajā jūras- braucienā.
Šī piezīme, kaut arī kapteinis to nenojauta, varēja visu izjaukt. Mātei tā lika domāt, ka viņš ir viens no tiem, ko viņa vienmēr aizdomīgi dēvēja par "tās šķiras vīriešiem", kamēr Margo, kaut mīlēdama māti, domāja, ka jebkuram gan vajadzētu pamanīt atšķirību starp mātes septiņdesmit vasarām un viņas pašas rūpīgi slēptajiem trīsdesmitiem. Kādu brīdi kapteiņa liktenis karājās mata galā, līdz beidzot māte nolēma viņam piedot tāpēc, ka viņš galu galā bija ārzemnieks, bet Margo - tāpēc, ka viņš bija tiešām diezgan pievilcīgs. Leslijs sprieda par viņu ar aizdomām, acīmredzot uzskatīdams, ka caurumi bortos liecina par visai zemiem jūrniecības standartiem. Larijs bija sasniedzis to skurbuma labvēlības pakāpi, kad ikviens liekas ciešams. Ar profesionāla virsviesmīļa iznesību kapteinis izvietoja mūs ap galdu, pats iekārtodamies starp māti un Margo, un veltīja mums starojošu smaidu, zelta zobiem mirdzot tumšajā sejā kā ugunīgām blusiņām. Viņš pasūtīja visiem dzērienus un tad, mātei par šausmām, uzlūdza viņu uz pirmo deju.
- O, nē! - viņa teica. - Baidos, ka manas dejojamās dienas sen aiz muguras. Es atstāju šādas lietas savai meitai.
- Bet kundze, - kapteinis izsaucās, - jūs esat mana viešņa. Jums jādejo. - Viņš bija tik valdonīgs, ka, mums par lielu pārsteigumu, māte kā trusītis, ko hipnotizē čūska, piecēlās un ļāvās sevi eskortēt uz deju grīdu.
- Māte taču nav dejojusi kopš 1926. gada, kad nomira tēvs, — Margo noelsās.
- Viņa šķiras no prāta, - Leslijs drūmi secināja. — Viņa dabūs sirdstrieku, un mums nāksies viņu apbedīt jūrā.
Tikt apbedītai jūrā dk un tā bija mātes pēdējā izvēle. Māte veltīja daudz laika, piemeklēdama sev tīkamu apbedīšanas vietu.
— Vairāk gan dcams, ka viņu līdz nāvei samīdīs de trīs gigantiskie sievieši, — Larijs piezīmēja. — Iziešana šajā laukumā bija likteņa izaicinājums. Tas ir tikpat kā iziet arēnā pie mežonīgiem ziloņiem.
Nudien, placis bija tik pārpildīts, ka pārīši griezās gandrīz šjūdoņa tempā. Kapteinis, lietodams māti par mūru dragājamo ierīci, un piepalīdzēdams ar saviem varenajiem pleciem, bija izcīnījis ceļu cauri solīdajam miesas valnim, un nu viņi abi bija aprakti pašā dziļumā. Māti viņas miniatūro izmēru dēļ nevarēja redzēt, bet mēs reizēm uztvērām kapteiņa vaibstus un viņa zobu iemir- dzēšanos. Beidzot Vīnes melu stāstu pēdējās skaņas noslāpa, un elsojošie, svīstošie dejotāji pameta placi. Māti, saburzītu un pietvīkušu, starojošais kapteinis pusnešus atgādāja atpakaļ pie galda. Viņa atkrita krēslā, vēdinādamās ar mutautiņu, pārāk aizelsusies, lai runātu.
—Valsis ir ļoti laba deja, - kapteinis teica, malkodams ouzo. - Un ne tikai laba deja, bet arī labs muskuļu vingrinājums.
Viņš šķita aizmirsis faktu, ka māte, aizelsusies un sarkansejaina, izskatījās kā tikko atgriezusies no liktenīgas divkaujas ar King-Kongu.
Sekoja Margo kārta, bet, būdama jaunāka, veiklāka un stabilāka uz kājām, viņa deju pārcieta daudz vieglāk.
Kad viņa atgriezās, māte izšķērdīgi pateicās kapteinim par viesmīlību un aizbildinājās, ka nu labāk iešot gulēt, jo šī diena esot bijusi visai grūta. Īstenībā viņa dienu bija pavadījusi ļodzīgā atpūtas krēslā, segās ietinusies, žēlodamās par auksto vēju un nemierīgo jūru. Tā nu viņa ar cieņu atkāpās un Leslija pavadībā devās uz savu kajīti. Kamēr viņa bija prom, Margo, likdama lietā visu savu neapšaubāmo šarmu, ņēmās pārliecināt kapteini, ka, kaut arī Vīnes valsis ir lielisks kā vingrinājums, neviens grieķu kuģis, kas vēlas būt šī vārda cienīgs (it īpaši savā pirmajā jūrasbraucienā), nedrīkst ignorēt Grieķijas kultūras mantojumu, ko iemieso nacionālās dejas. Kapteinis bija Margo un šīs idejas milzīgi pārņemts, un, pirms mēs paguvām noorientēties uz šo domu, ņēma grieķu mantojuma kontroli savās rokās. Viņš lieliem soļiem devās pie septiņdesmitgadnieku orķestra un augstos toņos noprasīja, kādas senās grieķu kultūras melodijas viņi prot. Zemnieku melodijas, tautas melodijas. Melodijas, kas ietver gan grieķu zemes brīnumus, gan grieķu tautas drosmi, grieķu vēstures sūrumu un arhitektūras lieliskumu, mitoloģijas noslēpumainību, dzirkstošo mirdzumu, kas var spēlēt pirmo vijoli pasaulē, melodijas, kas varētu atdzīvināt Platonu un Sokrātu, Grieķijas slavu pagātnē, tagadnē un nākotnē.
Vijolnieks teica, ka viņi zinot tikai vienu tādu melodiju, un tā ir Tikai ne svētdienā. Kapteinis izskatījās tā, it kā viņu tūlīt varētu ķert trieka. Viņš pagriezās, vēnām pulsējot deniņos, un dramatiski izstiepa rokas pret kompāniju. Vai kāds, viņš retoriski jautāja, jebkad ir dzirdējis par grieķu ansambli, kas neprot grieķu melodijas?
- Ummmm, — pūlis teica, kā vienmēr, kad sastopas ar problēmu, ko īsti neizprot.
— Šurp virsnieku! — kapteinis norēca. - Kur ir Jani Papadopoloss?
Viņš izskatījās tik draudīgs, stāvēdams deju plača vidū, dūres sažņaudzis un zelta zobus sakodis, ka viesmīļi nekavējoties metās virsnieka meklējumos. Tas tūlīt ari parādījās, izskatīdamies līdz nāvei uztraucies, sagatavojies dzirdēt, ka atklāts vēl kāds caurums bortā.
- Papadopolos, - kapteinis rūca, — vai dziesmas nav viena no lieliskākajām mūsu kultūras mantojuma sastāvdaļām?
— Protams, - Papadopoloss teica, atviegloti nopūzdamies, jo no šīs uzrunas neizrietēja, ka viņa vieta būtu apdraudēta. Skaidrs, viņš sprieda, ka viss kārtībā. Pat visneprātīgākais kapteinis nevar vainot viņu par grieķu mūzikas krāšņumiem vai ko citu.
- Tad kāpēc tu man nekad neesi teicis, - kapteinis vaicāja, ļauni blenzdams caur pieri, - ka šis orķestris neprot grieķu melodijas, ko?
- Viņi prot, — virsnieks sacīja.
- Viņi neprot, - kapteinis atteica.
- Bet es pats esmu dzirdējis, — virsnieks protestēja.
- Ko tad? - kapteinis draudīgi apjautājās.
- Tikai ne svētdienā, - virsnieks triumfējoši atbildēja.
Vārds "sūds" grieķu valodā ir žilbinošs, lai to izspļautu pārkairinātu nervu nomierināšanas nolūkos.
- Scata! Scata! - kapteinis bļāva. - Es uzspļauju Tikai ne svētdienā! Es prasu grieķu kultūras pērles, un tu man piedāvā dziesmu par poutana*\ Vai tā ir kultūra? Vai tas ir nepieciešams?
- Poutanas ir nepieciešamas apkalpei, — virsnieks aizrādīja. — Kas attiecas uz mani, esmu laimīgs ģimenes cilvēks…
- Es negribu neko dzirdēt par poutanas, — kapteinis rūca. — Vai te uz kuģa nav neviena, kas varētu nospēlēt kādu īstu grieķu melodiju?
- Nu jā, - virsnieks teica, - ir elektriķis Taki, viņam ir buzuki - un, šķiet, vienam no inženieriem ir ģitāra.
- Šurp viņus! - kapteinis auroja. - Šurp visus, kas prot grieķu dziesmas!
- Domāju, ka viņi visi prot, - teica virsnieks, kas visu saprata burtiski. - Kas tad stūrēs kuģi?
- Tu pats, idiot, - kapteinis norūca tik sirsnīgi, ka virsnieks nobālēja un nozuda.
Nodemonstrējis savu autoritāti, kapteinis no jauna atguva humora izjūtu. Starojoši smaidīdams, viņš atgriezās pie galda un pasūtīja vēl dzērienus. Drīz vien no kuģa dzīlēm pacēlās raiba kompānija, galvenokārt pusap- ģērbta, nesdama līdzi trīs buzuki, flautu un divas ģitāras. Viens pat atstiepa harmoniku. Kapteinis likās apmierināts, vienīgi noraidīja harmoniku. Nabaga vīrs galīgi saskuma.
- Bet kaptein, - viņš protestēja, - es labi spēlēju.
— Bet tas nav grieķu instruments, - kapteinis bargi teica. -1 Tas ir itāliešu. Vai tu domā, ka, celdami Akropoli, mēs staigājām apkārt, spēlēdami itāliešu instrumentus?
- Bet es labi spēlēju, — vīrs neatlaidās. - Es protu Tikai ne svētdienā.
Laimīgā kārtā virsstjuarts viņu aizrāva prom no naktskluba, vēl pirms kapteinis paguva tam uzklupt.
Pārējā vakara daļa pagāja žilbinoši, vispārējo kulturālo jautrību iztraucēja vienīgi daži sīki negadījumi. Leslijs sadauzīja muguru, cenzdamies palēkties gaisā un sasist kopā papēžus, kā tas nepieciešams sarežģītajā Hosapiko, un Larijs izmežģīja potīti, paslīdējis uz meloņu sēklām, ko kāds vakara gaitā bija apcerīgi deponējis uz deju grīdas. Tāds pats, tikai sāpīgāks liktenis sagaidīja bārmeni, kurš, mēģinādams dejot ar glāzi ūdens (kā pašam šķita) uz galvas, paslīdēja un krita atmuguriski. Glāzes saturs izlija viņam uz sejas. Nelaimīgā kārtā tas nebija ūdens, bet ouzo - šķidrums, kas ir ārēji līdzīgs, bet ar krietni kodīgāku efektu, ja trāpās acīs. Viņa redze tika glābta, tikai pateicoties virsstjuarta atjautībai, kurš paķēra sodas ūdens šifonu un iešļāca nelaimīgā vīra acīs tik spēcīgu strūklu, ka tā gandrīz zaudēja visu terapeitisko efektu, bezmaz izskalodama acis no dobumiem. Kunkstošais vīrs tika aiznests uz kajīti, un dejošana atsākās. Dejas turpinājās līdz ausmai, kas uzplauka kā svece. Mēs noguruši sabrukām gultās, kamēr debesis no opāla blāvām kļuva zilas un pār jūru stiepās miglas vērpetes.
Kad mēs iztrausāmies no gultām, visur valdīja aktīva rosība, un publika, kā mums pastāstīja, bija sapulcējusies galvenajā salonā. Pēc mirkļa parādījās virsstjuarts un paklanījās mātei un Margo. Kapteinis sūta sveicienus, viņš teica, un vai mēs visi nevēlētos doties uz kapteiņa tiltiņu un noskatīties kuģa ieiešanu ostā? Māte piekrita pagodināt šo svarīgo brīdi ar tik žēlastīgu laipnību, ka varētu padomāt — viņai piedāvājuši pašai kuģi pietauvot. Pēc steidzīgām un tipiskām grieķu brokastīm (auksti grauzdiņi, auksts šķiņķis ar olām, servēts uz ledusaukstiem šķīvjiem, bez tam remdena tēja, kas galu galā kādu mistisku iemeslu dēļ izrādījās tējkannā servēta kafija) mēs trausāmies augšā.
Kapteinis, kas pēc šīs grūtās nakts izskatījās viegli aizpampis, tomēr nezaudējis šarmu, līksmi mūs sagaidīja, apveltīja māti un Margo ar neļķēm, lepni izrādīja mums visu stūresmāju un tad izveda mūs ārā uz, kā Larijs apgalvoja, paķalklāju. No šejienes lieliski varēja pārskatīt abus bortus un stūri. Virsnieks stāvēja pie vinčas; ap kuru kā dīvaina sarūsējusi kaklarota vijās enkura ķēde, un viņam līdzās vismaz trīs matroži, kas iepriekšējā naktī bija veidojuši orķestri. Viņi visi enerģiski māja un sūtīja Margo gaisaskūpstus.
- Margo, mīlā, es gan gribētu, lai tu neizturies tik familiāri pret šiem jūrniekiem, - māte žēlojās.
- O, māt, neesi tik vecmodīga, - Margo teica, sūtīdama gaisaskūpstus atpakaļ. - Galu galā man ir eksvīrs un divi bērni.
- Tieši šādi gaisaskūpsti svešiem jūrniekiem noveduši pie tā, ka tev ir eks-vīrs un divi bērni, - māte īgni piezīmēja.
- Tagad, - kapteinis teica, zobiem saulē mirgojot, - nāk šurp, mis Margo, un es jums parādīšu radaru. Ar radaru mēs varam izvairīties no klintīm, sadursmēm, katastrofām jūrā. Ja Ulisam tāds būtu bijis, viņš kuģotu joprojām, a? Caur Herkulesa klintīm, a? Tad grieķi būtu atklājusi Ameriku … nāk šur'.
Viņš ieveda Margo stūresmājā un rosīgi ņēmās demonstrēt radaru. Kuģis pašlaik nesās tieši virsū dokiem ar tādu ātrumu, kādā vecīgs vīrs brauc ar velosipēdu. Virsnieks uztraukti gaidīja instrukcijas, blenzdams uz kapteiņa tiltiņa pusi ar tādu skatienu kā medību suns, kas kāro mesties pēc savas pirmās irbes jaunajā medību sezonā. Stūresmājā kapteinis skaidroja Margo, kā grieķi ar radara palīdzību būtu varējuši atklāt Austrāliju, ne tikai Ameriku. Leslijs sāka uztraukties, jo nupat mēs jau bijām krietni tuvu dokiem.
- Hei, kapteini — viņš uzsauca. — Varbūt derētu izmest enkuru?
Kapteinis atrāva starojošo skatienu no Margo sejas un auksti pablenza uz Lesliju.
- Lūdzu neuztraukties, mister Darel, — viņš teica.
- Viss tiek kontrolēts.
Tad viņš pagriezās un ieraudzīja dokus tuvojamies nepielūdzmi kā cementa aisbergu.
- Svētā Dievmāte, stāvi man klāt! - viņš grieķiski ierēcās un izmetās no stūresmājas.
- Papadopolos! - viņš kliedza. - Izmet enkuru!
Tas bija signāls, ko virsnieks bija gaidījis. Sekoja spraiga rosība, ķēdes rīboņa un dārdoņa un tad plunk- šķis, enkuram ietriecoties jūrā. Bija skaidrs, ka enkurs izmests pārāk vēlu, lai tas spētu veikt savu parasto bremzējošo funkciju. Kapteinis, gatavs katrai trauksmei, kā jau kapteinim pieklājas, iemetās stūresmājā, deva atpakaļgaitas signālu un pārņēma stūri, rupji pagrūzdams stūrmani malā. Taču pat šī spožā situācijas novērtēšana, ātrā reakcija un lieliskais manevrs mūs neglāba.
Ar savu nosvērušos bortu Poseidons ar milzīgu krakšķi ietriecās dokos. Es biju domājis, ka brauciena niecīgā ātruma dēļ mēs sajutīsim vienīgi vieglu grūdienu. Es maldījos. Sajūta bija tāda, it kā mēs būtu sadūrušies ar mīnu. Visa ģimene sakrita kaudzē. Trīs korpulentās lēdijas, kas pašlaik kāpa pa kāpnēm, tika nolidinātas pa tām kā spilvenu lavīna. Vispār zemē dka notriekti visi, ieskaitot kapteini. Larijs pārsita pieri, māte gandrīz sadragāja ribas, Margo vienīgi saplēsa zeķi. Kapteinis veikli tika uz kājām, brīdi noņēmās ar stūri, signalizēja uz mašīntelpu un tad, dusmās satumsušu seju, lieliem soļiem metās lejā no tiltiņa.
- Papadopolos! - viņš uzrēca nelaimīgajam virsniekam, kas nedroši slējās kājās un slaucīja asinis no deguna.
— Tu poutana dēls, plānprātīgais ēzelis! Tu grāvī dzimušais kuņasdēls, turku kretīns! Kāpēc tu neizmeti enkuru?
- Bet kaptein, - virsnieks taisnojās, balsij noslāpstot asiņainajā mutautiņā, — jūs man nelikāt.
— Vai man pašam jādara pilnīgi viss? - kapteinis bauroja. - Stūrēt kuģi, vadīt mašīnas, komplektēt orķestri, kas spēlē grieķu dziesmas? Svētā Dievmāte! f- viņš dramatiski aizseda seju ar rokām.
Apkārt acumirklī sākās grieķu SITUĀCIJAS kakofo- nija. Ar visu šo troksni un kapteiņa traģisko figūru scēna atgādināja Trafalgara kaujas ainu.
—Labi, - Larijs teica, slaucīdams asinis no Uzacīm, — tā bija žilbinoša ideja, māt. Apsveicu tevi. Domāju, ka atpakaļceļam es izvēlēšos lidmašīnu. Protams, ja mēs dzīvi nokļūsim krastā.
Galu galā mēs visi streipuļojām lejā pa trapu. Tagad varējām redzēt, ka Poseidonam izveidojies vēl viens, gandrīz analogs caurums otrā bortā.
- Nu jā, tagad tas vismaz ir līdzsvarā, - Leslijs drūmi teica.
- O, paskat! - Margo teica, kad mēs jau stāvējām krastā. — Tur ir tas nabaga vecais orķestris.
Viņa pamāja, un trīs vecie džentlmeņi palocījās. Mēs ieraudzījām, ka vijolnieks savainojis pieri, bet tūbas spēlētājs nolīmējis degunu ar plāksteri. Viņi vēlreiz palocījās un, acīmredzot noturēdami ģimenes parādīšanos par uzmundrinājuma signālu mēģināt atgūt cieņu, kas dka tik sāpīgi sagrauta vakardienas apkaunojošajā aizraidījumā, sagāja kopā, izaicinoši pacēla tubu, .trombonu un vijoli, un sāka spēlēt.
Līdz mums atplūda Tikai ne svētdienā samocītās skaņas.