Pirms daudziem gadiem, kad es pirmo reizi gatavojos doties uz Franciju, kāds draugs man sirsnīgi iespieda rokās Guide Michelin eksemplāru, apmēram tajā garā, kāds pamudina Gideona Kompāniju piepakot vientulīgas viesnīcu guļamistabas ar Bībelēm. Mišelina Ceļvedis (sirsnīgi dēvēts par Miču) ceļotājam un gardēdim ir gandrīz tas pats, kas Bībele krisdetim, Korāns musulmanim un Būdas prātojumi lielai daļai pasaules iedzīvotāju. Kad apceļojat Franciju, tas ir jūsu gids, padomdevējs un draugs. Tas ir mazs, resns un sarkans - tieši tāds, kādi ir tie mundrie franču zemnieki, kurus jūs sastopat ceļā un kurus laba barība un vīni daudzu gadu laikā ir padarījuši tuklus un omulīgus. Starp sējuma sarkanajiem vākiem savākti dosjē par kādiem diviem tūkstošiem viesnīcu, pansiju un restorānu un atklāti to visdziļākie noslēpumi.
Iemetiet aci Mičā, un jums būs zināma ikviena vērā ņemama apmešanās vieta piecdesmit jūdžu rādiusā ap jums. Tur ir teikts, vai konkrētajā apmešanās vietā atļauts istabā ievest suņus, vai tā ir tout confort* vai vienkārši pieņemama, vai tajā ir garāžas, telefoni, atsevišķas vannasistabas vai vēl kādi modernās sadzīves atribūti; vai tā ir mierīga vieta (to pārliecinoši simbolizē sarkans šūpuļkrēsls) un vai tur ir jardin Jleuri[8].
Bet Mičā par katru iestādi ir vēl kaut kas vairāk par šo Skotlendjarda cienīgo dosjē: tas jūs informē ari par barību. Francija ir ievērojami saprātīga valsts, kurā cilvēki uzturu uztver nopietni kā mākslu (ēdienu pagatavošana un pasniegšana tur tiešām tāda arī ir), mākslu, kas Britānijā diemžēl ir gandrīz izmirusi. Francijā ēdienu izvēlas ar tādu pašu rūpību, ar kādu citur izvēlas sievu, un reizēm pat ar vēl lielāku. Tāpēc Mičs savos ietvaros pretī restorāniem iespiež nepārprotamus simbolus kā vadzvaigznes un palīdzību cilvēkam, kurš nopietni pievērš uzmanību ēdieniem un to sagatavošanai.
Pirmais simbols ir mazs sakrustotas karotes un dakšiņas asējums. Viens šāds simbols apzīmē vienkāršu, bet pietiekoši labu maltīti, divi vai trīs nozīmē labu vai ļoti labu, kamēr četras sakrustotas karotes un dakšiņas nozīmē izsmalcinātu un teicamu virtuvi. Tālākais ir jau pārapžilbinošs.
Četras sakrustotas karotes un dakšiņas kopā ar zvaigznīti nozīmē, ka jums pasniegs ambrozija cienīgu maltīti ideālos apstākļos, un tas ir pirmais pakāpiens gastronomiskajās kāpnēs, kas ved uz paradīzi, kurā jūs atklājat vietu, apzīmētu ar četrām sakrustotām karotēm un dakšiņām un trim zvaigznītēm. Jāsaka gan, ka Francijā tādas ir tikai četras. Saņemt trīs zvaigznītes Mičā ir ievērojami grūtāk nekā iegūt Viktorijas Krustu, Croix de Guerre vai Purple Heart[9]. Pat vienas zvaigznītes iegūšana ir sasniegums, kas jebkuram īstenam šefpavāram ļautu mirt laimīgam.
Kad jūs esat ticis skaidrībā par katras vietas kulināro vērtējumu ar sakrustoto karošu un dakšiņu un zvaigznīšu skaitu, jūs varat turpināt pētījumus citā virzienā, kādu laipni piedāvā Mišelina kompānija. Zem katra ieraksta tā uzskaita restorāna firmas ēdienus un vīnus, ar kuriem iestāde pamatoti lepojas. Tas nozīmē, ka, izvēloties savu pajumti, jūs varat kādas piecas minūtes pavadīt, kairinādams savas garšas kārpiņas, lasot firmas ēdienu sarakstu, kāds sagādāts jūsu baudai, domās tīksminādamies ar saldūdens vēžu astēm augratin[10] vai krējumā vārītu āti, omāru zupu vai Charolais bifšteku ar baravikām, šīm apbrīnojamajām sēnēm, kas ir
melnas kā grēks un izskatās pēc raganu lietussargiem.
Tādā kārtā šis Ceļvedis nav tikai rokasgrāmata, tas ir īsts gastronomisks piedzīvojums. Tikai vienu reizi es apšaubīju šo nesalīdzināmo sējumu. Tikai vienu reizi es nodomāju - uz īsu mirkli - ka savā dedzībā neatstāt nevienu līdzekli neizmantotu, Mičs varētu būt pārkāpis labās uzvedības normas. Tas notika pirms vairākiem gadiem, kad es veicu ikgadējo svētceļojumu uz savu mazo namiņu Dienvidfrancijā, kurp es devos, lai mēģinātu izlikties, ka Aleksandrs Bells nekad nav izgudrojis telefonu, un mazliet mierīgi parakstītu.
Tajā gadā Eiropa no siltas, mitras ziemas bija ierāpu- sies trokšņainā, daudzkrāsainā, smaržīgā pavasarī. Francija, kas vienmēr bijusi viena no brīnišķīgākajām zemēm, rezultātā izskatījās kā apbrīnojams puķēm rotāts un saules apmirdzēts izšuvums, tās lauku ainava atgādināja aizraujošu un daudzkrāsainu Faberžē Lieldienu olu.
Bija sinepju ziedēšanas laiks, kad es virzījos uz dienvidiem, un mašīna slīdēja pa lauku gatvēm, kas līkumoja cauri ainavai, dzeltenai kā kanārijputniņa perēklis. Es biju tik sajūsmināts par puķu klātajām piekalnēm un nogāzēm, koši dzeltenajiem sinepju laukiem, kārniņiem apjumtajiem kotedžu jumtiem, kas spilgtajā saules gaismā izskatījās kā kraukšķīgas piparkūkas, ka braucu kā apmāts.
Ap pusdienlaiku es apstājos ciematā, kuru apdzīvoja kādi piecdesmit cilvēki, un nopirku sev vīnu, klaipu svaigas rupjmaizes, lielisku, nobriedušu sieru un dažus augļus. Tad es braucu tālāk, līdz sasniedzu milzīgu sinepju lauku, kas klāja kalnu kā dzeltens paklājs. Šeit es novietoju mašīnu kastaņkoku ēnā, izkravāju savu proviantu un iebridu lieliskajā, dzelteni zaļajā jūrā. Atlaidies starp sinepju trauslajiem stiebriem, es ēdu un dzēru, iegrimis zeltainajā jūrā. Tad prātodams, ka jābrauc tālāk, es iegrimu dziļā, mierīgā miegā.
Es pamodos, kad saule jau zemu slīdēja virs manas sinepju gultas, pārvērzdama gaiši dzelteno veczeltā, un es sapratu, ka esmu braucis bez virziena, nogulējis pārāk ilgi un tagad man nav ne jausmas, kur es atrodos. Bija pienākusi tā pēcpusdienas stunda, kad visi saprātīgie ceļotāji uz Francijas ceļiem nobrauc malā un sāk konsultēties ar saviem Mišeliniem. Bet man bija veltīgi to darīt, jo es nezināju, kur atrodos.
Es iesēdos mašīnā un lēnām uz labu laimi braucu uz priekšu, kamēr nonācu līdzās ratiem ar augstu, aromātisku govju mēslu krāvumu, kurus vadīja maza auguma vīriņš, kas izskatījās kā atdzīvojies valrieksts. Lieliskā garastāvoklī viņš apturēja abus savus gigandskos zirgus un precīzi parādīja manu atrašanās vietu kartē, iebakstīdams tajā ar raupju, zemes un saules nobrūninātu pirkstu. Es pateicos, un viņš klabēdams, šķindēdams un čīkstēdams turpināja ceļu, kamēr es sadabūju savu Miču un sāku pētīt ikvienu pilsētu un ciematu tuvāko trīsdesmit jūdžu rādiusā. Tas bija neauglīgs-darbs. Mičs visas iestādes bija novērtējis visai atturīgi, un manām gastronomiskajām prasībām vispār nekas neatbilda. Es acīmredzot biju iekļuvis vienā no tiem dīvainajiem Francijas melnajiem plankumiem, kur nekas nebija, tā sakot, mišelinojams.
Tad es ievēroju uz kartes kādu ciematu divdesmit kilometru attālumā, bet tik sīku un nomaļu, ka biju pārliecināts - tur nekā nebūs. Tomēr es to izpētīju pēc Miča, jo mani apbūra ciemata nosaukums - Bois de Rossignol, Laksūgalu Mežs. Man par milzu pārsteigumu, Mičs darīja zināmu (sajūsmā gandrīz drebēdams), ka ciemats lepojas ar vienu "krodziņu, vārdā Le Petit Chanson[11] (kas man likās patīkams pretstats Lakstīgalām). Brīnumu brīnums, tur bija ne tikai sešas istabas, bet ari vannasistabas, telefoni, garāža, miera nodrošinātājs — sarkanais šūpuļkrēsls un jardin ļleuri. Un papildus tam visam vēl trīs sakrustotas karotes un dakšiņas un zvaigznīte. Ziemā tas slēgts, bet tieši šajā dienā atkal atklāj sezonu.
Es vēlreiz izlasīju aprakstu, neticēdams savām acīm, bet tā tas viss bija rakstīts, melns uz balta. Zemāk bija aprakstītas ērtības un firmas ēdieni. Tas saistīja manu uzmanību pilnā mērā, jo atstātu tālu aiz sevis pat lielu viesnīcu Cote d'Azur[12]. īpašnieks acīmredzot bija pats devis nosaukumus saviem firmas ēdieniem, atklādams jauku, atraisītu raksturu. Tur bija upes vēžu astes olu mākoņos. Tur bija liellopu gaļa sarkanvīnā Teodora Pullini alkām. Tur bija Meža zemeņu torte Sofijas Klemensī baudai. Es biju savaldzināts un tūlīt pat nolēmu, ka man par katru cenu jāapmeklē Le Petit Chanson. Es aizcirtu Miču, iedarbināju mašīnu un pilnā ātrumā traucos uz Bois de Rossignol, cerēdams tur nonākt, pirms vēl citi nosiekalojušies gardēži ierodas tur pirms manis un aizņem visas sešas istabas.
Ciemats, kad es to atradu, izrādījās burvīgs. Tas sastāvēja no kādiem pāris dučiem māju, kas draudzīgi drūzmējās ap mazu, saules pielietu laukumu, kura vidū vesels platānu mežs ieskāva mazu, ļoti glītu strūklaku. Vienā laukuma stūrī pacēlās maza, lieliska piecpadsmitā gadsimta baznīciņa, kuras torņa aicinošā, apdrupusī smaile sniedzās pāri ap to esošo piparkūku namiņu jumtiem. Katra brīva vietiņa uz palodzēm un sienmalēm bija noklāta ar lielu daudzumu puķu podu, puķu kastīšu un muciņu, reizēm pat ķerrām un veciem bērnu ratiņiem, kas visi grima puķu pārpilnībā. Es apturēju mašīnu pie sola, uz kura sēdēja pieci izdēdējuši, bezzobaini večuki, grumbaini kā ķirzakas, un gozējās vakara saulē, un pajautāju viņiem ceļu uz Le Petit Chanson. Atskanēja draudzīgs trīsuļojošu balstiņu koris un brūnu, krunkainu pirkstu mežs norādīja man uz otru ciemata galu. Pārsimt metrus tālāk es nonācu pie ceļa rādītāja, kas informēja, ka Le Petit Chanson atrodas pa kreisi. Ceļš bija šaurs un vijās gar mazu upīti, zaļi un sudrabaini vizošu saules gaismā, ko vienā krastā ieskāva mežs, otrā vīnu lauki, un katrs vīnogulājs izskatījās pēc melnas, daudzžuburainas lustras ar zaļu jauno lapiņu cekulu galā.
Le Petit Chanson, kad es to sasniedzu, arī nelika vilties. Ceļš ievijās starp diviem milzu ozoliem, un tur lupatu segai līdzīga puķu dārza vidū zvilnēja viesnīca, gara, zema ēka ar sarkanu dakstiņu jumtu, ko dažviet izraibināja smaragdzaļi sūnu kumšķi. Sienas un daļa jumta gandrīz nebija saskatāmi zem vienas no spilgtākajām un apburošākajām glicīnijām, kādu es savā mūžā esmu redzējis. Gadu gaitā tā bija lielā mīlestībā ieskāvusi māju, stīgu pa stīgai ieritinādama sienās un jumtā, un "okupantu" tikai ar grūtībām bija izdevies atturēt vismaz no logiem un durvīm. Pie saknēm stumbra resnums bija tāds, ar kādu lepotos jebkurš sevi cienošs pitons, un visu stumbra un zaru tīklu, kas turēja māju savās skavās, klāja ziedu pārbagātība, zila kā zivjudzenīša spārns.
Mazā, grantētā laukumiņā starp puķu dobēm viesnīcas priekšā atradās glīti, balti galdiņi un krēsli, ko apēnoja seši vai septiņi jūdasa koki pilnos ziedos. To sārtie ziedi jau sāka vīst, zeme bija sarkana no tiem, un balto galdu virsmas ar tiem nošķiestas kā ar pūķa asins pilieniem. Aiz dārza sākās mežs un plaši sinepju lauki, kas iestiepās padebešos.
Es novietoju mašīnu un, nesdams somu ar pirmās nepieciešamības mantām, iegāju viesnīcā. Mazajā hallē smaržoja pēc ēdiena, dzēriena un grīdas vaska, viss spīdēja un laistījās no tīrības. Pirmais mani apsveica ārkārtīgi spalvains suns, kuru, satiekot mežā, itin viegli varētu noturēt par lāci, un nevienam nevarētu pārmest šādu kļūdīšanos. Tomēr viņš bija vairāk nekā draudzīgs. Drīz vien es atklāju vairākas kutelīgas vietas viņam aiz ausīm, tā ka suns labpatikā elsoja, kad es tās pakasīju. Parādījās jauns viesmīlis, un es apvaicājos, vai viņiem ir kāda brīva istaba uz vienu nakti.
— Certainement, monsieur, - viņš svinīgā pieklājībā teica un, paņēmis manu somu, aizveda mani pa gaiteni uz burvīgu guļamistabu, kuras logu ieskāva zilā glicīnija, it kā ierāmēdama tālumā redzamos sinepju laukus.
Nomazgājies un pārģērbies es devos pa kāpnēm lejā un ārā dārzā, ko tagad kā prožektori apgaismoja rietošās saules stari. Es apsēdos pie galda un cerīgi nospriedu, ka pilnīgi varētu atjauties kādu Pernod[13] , kad atkal parādījās jaunais viesmīlis.
— Piedodiet, monsieur, - viņš teica, — bet monsieur le Patron lūdz jūs pagodināt viņu un izdzert kopā pudeli vīna, jo jūs šogad esat mūsu pirmais klients, un viņam ir paradums to šādā veidā nosvinēt.
Es biju aizkustināts par tik civilizētu ideju.
— Protams, es ar sajūsmu pieņemu ielūgumu, - es teicu, — bet es ceru, ka Patron nāks un piebiedrosies man šeit?
— Oui, monsieur, — viesmīlis teica, — es viņam pateikšu.
Es degu nepacietībā ieraudzīt Patron, jo biju pārliecināts, ka tieši viņš ir atbildīgs par firmas ēdienu dīvaini pievilcīgajiem nosaukumiem, un vēlējos noskaidrot, kāpēc tie tā nokristīti. Drīz vien viņš parādījās. Viņa parādīšanās likās pieskaņota viesnīcas nosaukumam un visai šīs vietas gaisotnei. Tas bija milzu auguma vīrs, savas sešas pēdas trīs collas garš, ar tik platiem un masīviem pleciem kā galds. Viņa platā seja ar ērgļa degunu un mirdzošām, melnām acīm, baltu matu cekula ieskauta, izskatījās kā Vecās Derības pravietim. Vīrs bija aplicis tīru priekšautu un uz pakauša bezrūpīgi uztupinājis pavāra cepuri, un lielajās rokās, kuru locītavas bija sarāvis artrīts, nesa grozu ar vīna pudeli un divām ārkārtīgi skaisti veidotām glāzēm. Es spriedu, ka viņam vajadzētu būt pāri astoņdesmit, bet izskatījās, ka viņš ir neiznīcināms. Varēja just, ka šis cilvēks nodzīvos vēl krietni pāri simtam. Pienākdams tuvāk, viņš man starojoši uzsmaidīja, it kā es viņam būtu tuvs, ilgi neredzēts draugs; viņa acīs dzirkstīja humors; viņa jūsmīgais smaids bija plats, un seju rotāja tūkstošiem krunciņu, kuras smiekli bija dzīves laikā tur iegravējuši.
— Monsieur, — viņš noducināja, uzmanīgi notikdams grozu uz galda, — laipni lūdzu manā viesnīcā. Jūs esat mūsu pirmais viesis šajā sezonā, tāpēc jo īpaši gaidīts.
Patron laipnā pacilātībā paspieda manu roku un tad apsēdās pie galda man pretī. Viņa personības spēkam piemita pavarda versmainā kvēle. Šis cilvēks izstaroja vienādos daudzumos labsirdību, labvēlību un humoru, un tas bija neatvairāmi.
— Es ļoti ceru, ka jums garšos šis vīns, — viņš turpināja, uzmanīgi piepildīdams glāzes. - Tas ir Beaujolais no mana mazā vīnadārza. Man pietiek vīnogu kādām divdesmit pudelēm vīna, tikai paša patēriņam, saprotiet, un tāpēc es atveru pudeli vienīgi īpašos gadījumos, tādos kā šis.
— Jūtos pagodināts, — es teicu, paceldams glāzi. Vīns ielija mutē kā samts, un aromāts iejūsmināja manas garšas kārpiņas.
Vecais vīrs saskaloja vīnu mutē un tad domīgi norija.
- Tas ir patiess vīns, — viņš teica.
— Ļoti patiess, — es piekritu.
— Vai jūs šeit esat en vacances* ? - viņš apjautājās. —Jā, - es atbildēju. - Man ir mazs namiņš Provansā,
un es katru vasaru cenšos tajā paciemoties.
— Ak! Provansa! … zaļumu valstība, - viņš teica,
- kāda brīnišķīga Francijas vieta!
— Francija visa ir lieliska. Es domāju, ka tā ir viena no skaistākajām zemēm pasaulē.
Viņš man starojoši uzsmaidīja un pamāja ar galvu. Mēs brīdi dzērām cieņas pilnā klusumā, kāds pienākas īpašam vīnam, un tad vecais vīrs no jauna pielēja glāzes.
— Vai tagad jūs vēlētos redzēt ēdienkarti? - viņš jautāja.
— Jā, labprāt, - es teicu. - Par dažiem jūsu firmas ēdieniem es lasīju Mišelinā. Jums jābūt teicamam pavāram, ja jau esat ieguvis zvaigznīti.
Vīrs aizvēra acis, un viņa patīkamo seju uz mirkli apēnoja ciešanas.
— Ak, tā zvaigznīte, tā zvaigznīte, - viņš novaidējās.
- Jums nav ne jausmas, monsieur, ko man vajadzēja
pārciest, lai iegūtu šo zvaigznīti. Pagaidiet, es iedošu jums ēdienkarti, un kad jūs būsiet izvēlējies, es pastāstīšu par zvaigznīti. Tas ir tik romantisks stāsts, kādu varētu sacerēt Dimā, un tomēr tā ir patiesība. Pagaidiet mirkli, kamēr atnesu karti.
Viņš iegāja viesnīcā un drīz atgriezās ar ēdienkarti un vīnu sarakstu, un nolika tos man priekšā.
-Ja es drīkstētu atļauties ieteikt, - viņš teica, papildinādams glāzēs vīnu, - mūsu Baloži Marijas Terēzes mierinājumam ir kaut kas tāds, ar ko es patiesi lepojos, un man ir krājumā daži jauki, trekni, svaigi putni. Tā kā jūs esat mūsu pirmais viesis, es, protams, pie baložiem atkorķēšu vēl vienu pudeli sava Beaujolais.
- Jūs esat ļoti laipns, - es teicu. - Baloži izklausās apbrīnojami. Ziniet, es ievēroju, ka jūs saviem firmas ēdieniem esat devis savādus nosaukumus. Es pieņemu, ka tiem ir kāda īpaša nozīme?
- Bet, protams, monsieur, — viņš nopietni teica. — Kad cilvēks izdomā jaunu ēdienu, tad manuprāt pieklājas dot tam nosaukumu, kas atgādinātu kādu notikumu. Šie te baloži, piemēram. Es to izgudroju, kad mana sieva gaidīja mūsu pirmo bērnu. Jūs ziniet, kādā omā sievietes šajā laikā mēdz būt, vai ne … Nu, un manai sievai uznāca kāre pēc pikantiem baložiem. Enfin\ Mans pienākums bija ieviest tādu jaunu ēdienu, kas ne tikai pabarotu viņu un mūsu gaidāmo bērnu, bet arī izpatiktu skaistas, jūtīgas topošās mātes klīrīgajai apetītei. Tā es arī ieviesu šos baložus Marijas Terēzes mierinājumam, tas ir manas sievas vārds.
- Kāda burvīga doma, — es teicu. — Man pašam ari būs jāsāk kaut kas tāds, jo es esmu kaut as līdzīgs pavāram, un man vienmēr liekas, ka tik daudziem jaukiem ēdieniem ir tādi drūmi nosaukumi.
- Tas tiesa. Es nesaprotu, kāpēc iztēli nevarētu izmantot ēdienu izgatavošanā un arī nosaukumu došanā.
Es brīdi pētīju ēdienkarti.
- Domāju, - es beidzot teicu, — es izvēlēšos jūsu Baložus Marijas Terēzes mierinājumam par pamatēdienu, un tad es labprāt sāktu ar Pastēti Alberta Henrija Perigorda gaišajai piemiņai, un beigšu maltīti ar mazliet siera un varbūt Mela zemeņu torti Sofijas Klemensī baudai.
— Izcila izvēle, monsieur, - viņš teica, pieceldamies kājās. - Tagad, lūdzu, apkalpojiet pats sevi ar vīnu. Es tikai nodošu sievai jūsu pasūtījumu un tad atgriezīšos pastāstīt jums par to zvaigznīti.
Viņš nozuda viesnīcā un tūlīt atkal parādījās, nesdams šķīvi ar olīvēm un dažām lieliskām, mazām siera kūciņām.
—Jā, monsieur, - viņš domīgi teica, iekārtodamies krēslā, mazliet noliecies uz priekšu kā profesionāls stāstnieks, un iedzerdams malciņu vīna. - Fakts, ka mums piešķīra to zvaigznīti, manuprāt ir tīrais brīnums, un esmu pārliecināts, ka jūs man piekritīsiet, kad es jums visu pastāstīšu. Protams, tas viss notika pirms simts gadiem, jo, kā jūs būsiet pamanījis, kaut arī esmu labi saglabājies, es vairs neesmu jaunības plaukumā.
Tajās dienās es biju kaut kas līdzīgs māksiniekam, kaut ari nekāda slavenība. Es joprojām pa druskai triepju ar eļļas krāsām vai akvareli, bet esmu atklājis, ka mans īstais mākslinieka metier* ir virtuve. Tomēr tajās dienās, kā jau teicu, es mēģināju nopelnīt dažus frankus, gleznodams dažādus portretus un mājas. Šādā veidā mani ienākumi bija diezgan nestabili, taču man patika klejot pa Franciju un, ja neviens manas gleznas nepirka, darīt jebkurus piedāvātos darbus. Es laboju ceļus, stādīju vīnogulājus un ķiršus, reiz pat audzēju gliemežus.
Tad kādu pavasari, tieši šādā laikā kā tagad, mani klejojumi atveda mani šajā ciematā. Kā jūs varat iedomāties, šie lauki bija apburoši, un mani iejūsmināja krāsas un ainava. Es nolēmu, ka paliktdams kādu laiciņu šajā apkārtnē, es varētu uzgleznot kaut ko patiesi ievērojamu. Bet, kā jau tas bieži gadījās, man nebija naudas, tāpēc vajadzēja ķerties pie kaut kāda darba. Varat man droši ticēt, ka šāda lieluma ciematā
atrast darbu bija tikpat grūd kā zosi ar piecām aknām.
Viņš nopūtās un apcerīgi iesūca malciņu vīna. - Jā, - viņš beidzot turpināja, — ciematā bija kāds vīrs, kas bija mani iemīļojis, viņš pastāstīja viesnīcas īpašniekam, cik lielisks puisis es esmu, un apjautājās, vai viņš nevar dot man kādu darbu virtuvē. īpašniekam vārdā bija Žans Žaks Morso. Viņš bija dīvains, drūms vīrs, mazs un resns, un dk ātri krita histērijā par sīkumiem, ka reizēm vairāk atgādināja vecu meitu nekā vīried. Neskatoties uz to, monsieur, Morso gatavoja kā pats eņģelis. Varat man ticēt, ka daži no viņa brūvējumiem garšoja tā, it kā tie būtu ar le bon Dieu[14] svētību nākuši taisnā ceļā no paradīzes.
Viņa cepumi bija viegli kā zirnekļu tīmekļi. Viņa mērces maigi kairināja visu muti, un radās iespaids, it kā jūs baudītu visaromātiskāko pasaules ziedu buķeti. Viņa omlete ar vēžu astēm, smalki sakapātiem valriekstiem un fenheli bija kaut kas tik brīnišķīgs, ka esmu redzējis cilvēkiem aizkustinājuma asaras plūstam no acīm, to ēdot. Viņš gatavoja baltvīna mērci, kurā vārīja austeres un sparģeļus, un rezultāts bija tik ambrozīgs, ka izcili jūtīgs cilvēks ar smalku miesasbūvi itin viegli varēja zaudēt samaņu jau pēc pirmā kumosa. Viņam bija kāds paņēmiens pildīt pīli ar rīsiem, ananāsiem un brendijā mērcētiem baltiem trifeļiem, kas radīja jūsu mutē garšu, kuru var salīdzināt ar vesela orķestra skanējumu. īsos vārdos, monsieur, Žans Žaks Morso bija gastronomijas ģēnijs, galda Leonardo da Vinči, garšas kārpiņu Rembrants, īstens virtuves mākslas Šekspīrs.
Vecais vīrs uz mirkli apklusa, iesūca vīnu, iesvieda mutē olīvi un delikāti izspļāva kautiņu tuvējā puķudobē.
— Viņam bija meita, skaistākā sieviete, kādu es savā mūžā biju redzējis, monsieur, un viņa patiesībā bija visa trača cēlonis, jo, reiz uzmetis viņai skatienu, es vairs nepaskatījos ne uz vienu citu sievieti. Viņa bija nesalīdzināma. Es, kurš ar vieglu sirdi uzjautrinājies ar sievietēm (un atzīšos jums, ka man patīk pretējais dzimums un man nudien pie tā bija ievērojami panākumi); es, kurš biju nozvērējies nekad mūžā neprecēdes; es, kurš biju šodien-šeit-rit-jau-tālu tipa mīlētājs; jā, es biju tik neprātigi iemīlējies, ka uzvedos kā teļš, kas pazaudējis māti, mētājos apkārt kā cālis bez galvas, kā suns, kas saostījies anīsu. Nebija nekas tāds, ieskaitot slepkavību, ko es nebūtu darījis, lai tikai varētu apprecēt šo meiteni.
Viņš gari, izjusti nopūtās, pacēla acis pret debesīm, atcerēdamies savu seno dienu neprātu, un atkal iedzēra. — Es nostrādāju tur veselu gadu, un katrā no 365 dienām arvien vairāk un vairāk iemīlējos. Vēl neparastāks bija tas, ka ari meitene iemīlējās manī. Taču viņa bija vienīgais bērns, saprotiet, un tāpēc viņai nākotnē vajadzēja mantot viesnīcu. Viņas tēvs vēroja visus pielūdzējus ar lielām aizdomām, jo uzskatīja, ka tie vēlas apprecēt viesnīcu, nevis meiteni, par spīti viņas apburošajam daiļumam. Tādējādi nav jābrīnās, ka mēs abi zinājām-jebkurš mans mēģinājums lūgt viņas roku tiktu acumirklī nepareizi iztulkots.
Mēs ilgi apspriedāmies par to, meitene un es, un abi sapratām, ka jābūt ļoti piesardzīgiem, lai gūtu panākumus. Tieši tad man radās spoža ideja; vismaz toreiz es domāju, ka tā ir spoža ideja, bet tā izrādījās daudz piņķerīgāka nekā es biju iztēlojies.
Viņš aizdedzināja cigareti sinepju ziedu dzeltenumā un ielēja vēl vīnu. - Tajā laikā, monsieur, Mišelina autoriepu kompānija tikko sāka izdot šos tagad pasaulslavenos ceļvežus un piešķirt zvaigznītes ēdināšanas iestādēm. Kā jūs ziniet, Mišelina cilvēks slepeni ieradās jūsu viesnīcā vai restorāna un degustēja jūsu virtuvi. Tikai tad, kad tas bija izdarīts, jums darīja zināmu, ka esat testēts, tāpēc, saprotat, bija nepieciešams visu laiku uzturēt vienādi augstu standartu, jo nekad nevarēja zināt, kurā brīdī Mišelina cilvēks parādīsies jūsu viesu vidū.
Žans Žaks Morso labi zināja, ka gatavo kā eņģelis, bet viņš ari nojauta, ka viņa viesnīca atrodas mazliet par tālu no lielceļiem, lai varētu piesaistīt Mišelina cilvēka uzmanību. Pārliecība, ka viņam vajadzētu iegūt zvaigznīti, un tajā
pašā laikā apziņa, ka viņš nekad to neiegūs, darīja nabaga vīru traku. Ne par ko citu viņš nespēja runāt. Šī milzīgā apsēstība vadīja visu viņa dzīvi. Tikai dzirdēdams pieminot vien Mišelina Ceļvedi, viņš varēja sākt trakot un sviest visu pa gaisu. Tā ir patiesība, monsieur, es pats savām acīm redzēju, kā viņš svieda pret virtuves sienu Bombe Surprise un Turkey en Cocotte[15]. Bija šausmīgi noskatīties, kā viņš nododas šai visaptverošajai kaislībai, bet tas ievērojami palīdzēja maniem nodomiem. Ziniet, es pastāstīju viņam, ka esmu dzirdējis no sava tēvoča (protams, visdziļākajā slepenībā), ka tas tikko pieņemts darbā par Mišelina cilvēku.
- Un jūsu tēvocis tiešām bija pieņemts darbā? — es jautāju.
Vecais vīrs nobrauca ar pirkstu gar degunu un pievēra vienu aci.
- Protams, nē, - viņš teica. — Patiesībā man nemaz nav tēvoča.
- Tad kāda tam nozīme? - es apjucis jautāju.
289
- Pagaidiet, monsieur, es jums izklāstīšu savu plānu. Protams, kad es to pastāstīju Morso, viņš kļuva traks no sajūsmas, kā jau es paredzēju, un visiem spēkiem ņēmās mani pierunāt dabūt tēvoci šurpu. Vispirms es teicu, ka tas nebūs ētiski un ka mans tēvocis nekad mūžā kaut ko tādu nedarīs. Tas ilga kādu nedēļu, un šajā laikā Morso darīja visu iespējamo, lai mainītu manu nostāju. Un tad, kad es biju viņu novedis gandrīz līdz ārprātam, es piekāpos. Es teicu, ka pat tad, ja man izdosies atdabūt tēvoci uz šejieni, es nevaru apsolīt, ka viņš piešķirs viesnīcai zvaigznīti. Morso apgalvoja, ka to lieliski saprotot, bet tikai vēloties, lai viņam būtu iespēja parādīt savu izveicību virtuvē. Es izrādīju šaubas par šo projektu un turēju viņu kā uz adatām vēl pāris dienas. Tad es paziņoju, ka mīlu viņa meitu un arī viņa mīl mani, un ka tad, ja es piekritīšu atvest savu tēvoci, viņam jāpiekrīt mūsu laulībām. Kā jūs
varat iedomāties, tas viņu iedzina histēriskā trakumā. Tikko ceptā Tarte aux Pommes[16] tikai par mata tiesu aizlidoja man garām, un visu atlikušo dienas daļu es neuzdrošinājos rādīties virtuvē. Tomēr, kā jau es biju cerējis, vecā kunga apsēstība bija pārāk liela, un nākošajā dienā viņš ārkārtīgi negribīgi atļāva mums saderināties. Dienu pēc tam, kad biju uzvilcis meitenei pirkstā saderināšanās gredzenu, es aizbraucu uz Parīzi apciemot savu tēvoci.
- Bet jūs teicāt, ka jums nav tēvoča, - es iebildu.
— Nē, monsieur, īsta tēvoča man nav, bet man ir aizvietotājs, vecs draugs vārdā Albetrs Henrijs Perigords. Viņš bija pārtikušas ģimenes melnā avs un dzīvoja kaut kādos bēniņos Sēnas kreisajā krastā, mazliet gleznoja, mazliet blēdījās un visumā dzīvoja kā pašam tīk. Viņam piemita tieši tās īpašības, kādas man bija vajadzīgas: ļoti aristokrātiska un augstprātīga sejas izteiksme, plašas zināšanas par ēdieniem un dzērieniem, mantotas no tēva, liela gardēža, turklāt viņš bija neiedomājami resns - tieši tāds, kādu varētu iedomāties esam Mišelina cilvēku, - un spēja ēst un dzert vairāk kā jebkura cilvēciska būtne, kādu es savā mūžā esmu sastapis. Viņš rija pārtiku tā, kā valis rij sīkās garneles, ja tā varētu izteikties.
Es aizbraucu uz Parīzi, apciemoju Albertu Henriju viņa bēniņos un sastapu viņu, kā parasti, bez sū pie dvēseles un (atkal kā parasti) mežonīgi izsalkušu. Es ielūdzu draugu vakariņās un izklāstiju savu plānu. Es teicu, ka vēlos, lai viņš uz nedēļu dotos man līdzi, uzdodamies par manu tēvoci, un tad atkal mierīgi atgrieztos Parīzē. No turienes viņam jāuzraksta Morso pieklājīga vēstule, kurā teikts, ka viņš darīšot visu iespējamo šīs zvaigznītes sakarā, bet neko neapsolot, jo galavārds nepiederot viņam: viņš varot tikai ieteikt.
Lieki teikt, ka Albertu Henriju pilnīgi apbūra izredze ceļot uz laukiem un veselu nedēļu cik tik lien mieloties ar ēdieniem, ko gatavojis tāds kulinārijas ģēnijs kā Morso.
Es aizsūtīju Morso telegrammu, kurā darīju zināmu, ka mans tēvocis uz nedēļu ieradīsies ciematā, un tad mēs abi ar Albertu Henriju aizgājām uz krāmu tirgu un nopirkām viņam respektablu lietotu drēbju kārtu, jo viņam vajadzēja izskatīties pēc turīga cilvēka. Ņemiet vērā, tas nebija viegli, monsieur, jo Alberts Henrijs neapšaubāmi svēra savus simts kilogramus līdz pēdējam gramam. Bet galu galā mums izdevās viņam šo to sameklēt, un tas viss kopā ar aristokrātisko izturēšanos lika viņam līdz matu galiņiem izskatīties pēc Mišelina cilvēka iedomātā tēla.
Beidzot mēs ieradāmies šeit un sastapām manu topošu sievastēvu histēriskas sajūsmas stāvoklī. Viņš izturējās pret Albertu Henriju kā pret Karaliskās ģimenes locekli. Protams, es biju piekodinājis Morso nekādā gadījumā neieminēties manam tēvocim, ka zina par tā saistību ar Mišelinu, un arī Albertu Henriju es biju brīdinājis par to neizpļāpāties Morso.
Bija bauda redzēt viņus kopā, monsieur. jo vairāk Morso luncinājās ap Albertu Henriju, jo augstprātīgāks un valdonīgāks kļuva Alberts Henrijs, un jo viņš kļuva valdonīgāks, jo vairāk Morso ap viņu luncinājās. Mans topošais sievastēvs līda vai no ādas laukā, lai nodrošinātu panākumus. Virtuve bija izberzta tā, ka katrs vara katls un panna laistījās kā mēness ap pļaujas laiku. Pieliekamais bija līdz augšai piedzīts ar visiem iespējamajiem augļiem un dārzeņiem, visa veida gaļu un medījumiem. Vēl vairāk, tam gadījumam, ja pēkšņi atklātos, ka viņam nav nepieciešamo sastāvdaļu katras "Mišelina cilvēka" iegribas apmierināšanai, mans topošais sievastēvs bija spēris pat tik nepieredzētu un dārgu soli kā nolīdzis mašīnu ar visu šoferi, kas vienmēr bija gatavs pilnā ātrumā nesties uz tuvāko lielo pilsētu un sagādāt itin visu, ko vien augstais viesis būtu iekārojis.
Vecais vīrs apklusa un, atmiņās kavēdamies, iesūca vīnu, pie sevis nosmiedamies. — Nekad es vēl nebiju redzējis tādu gatavošanu, monsieur, un tādu ēšanu arī nē. Morso ģēnijs bija pilnā plaukumā, un ēdieni, kas plūda ārā no virtuves, bija komplicētāki, lieliskāk pagatavoti, aromātā un noformējumā brīnišķīgāki par visu, ko viņš līdz šim bija gatavojis. Protams, tas ļāva atplaukt Alberta Henrija dižēdāja ģēnijam. Viņi sacentās viens ar otru, monsieur, kā divas armijas par pārākumu kaujaslaukā. Tā kā ēdieni kļuva arvien izsmalcinātāki, Alberts Henrijs tos pasūtīja arvien lielākos kvantumos, tā ka beidzot viņš katrā maltītē ēda sešus vai septiņus ēdienus, neskaitot sieru un saldo.
Ja ēšana, aizskalojot veselas vīna upes, bija Hērakla varoņdarbs, tad ēdienu gatavošana arī bija neprātīgs pasākums. Nekad es vēl nebiju tik smagi strādājis, par spīti tam, ka mēs bijām nolīguši vēl trīs pagaidu strādnieces, kas sagatavoja dārzeņus un darīja tamlīdzīgus darbus. Morso uzvedās kā vājprātīgs: viņš plosījās pa virtuvi kā dervišs, izspiedza instrukcijas, kapāja, maisīja un nogaršoja, un laiku pa laikam elsdams ienesās ēdamistabā paskatīties, kā Alberts Henrijs stumj iekšā ēdienu tādos apbrīnojamos daudzumos, ka bija grūti ticēt savām acīm. Viens uzslavas vārds no Alberta Henrija lūpām, un Morso, aiz laimes pietvīcis, galopā nesās atpakaļ uz virtuvi, kur ar entuziasmu metās pie jauna, vēl apbrīnojamāka ēdiena gatavošanas.
Varat man ticēt, monsieur, ka tad, kad viņš gatavoja savu Lievre Royale[17] — un tā pagatavošana ilga divas dienas, - aromāts bija tāds, ka to varēja saost visā ciematā, un ciematnieki, visi kā viens, metās ārā no mājām, lai, stāvēdami savos dārziņos, varētu sevi aplaimot kaut vai tikai ar šī ēdiena smaržu. Tajā brīdī, kad rosība bija sasniegusi kulmināciju un Alberta Henrija apetīte likās pieņēmusi visgigantiskākos apmērus, viņš (tikko notiesājis neticami bagātīgu un aromātisku zoss cepeti) piecēlās kājās, lai uzsauktu tostu pietvīkušajam Morso, … un nokrita zemē beigts.
Vecais vīrs atgāzās krēslā un ar labpatiku vēroja manu reakciju.
- Augstā debess! - es iekliedzos. - Un ko jūs darījāt?
Patron svinīgā izskatā nobraucīja zodu.
- Neslēpšu jums situācijas nopietnību, monsieur, - viņš teica. - Ievērojiet, kā viss samudžinājies. Ja izsauktu ārstu, tas neglābjami atklātu, ka Alberts Henrijs nav Mišelina cilvēks, un tad Morso atsauktu manu saderināšanos ar savu meitu, jo tajos laikos bērni klausīja vecākiem, īpaši meitas. To es nevarēju pieļaut. Par laimi tajā brīdi, kad Alberts Henrijs sabruka uz grīdas, ēdamistabā bijām tikai mēs ar topošo sievastēvu. Man vajadzēja domāt ātri. Lieki teikt, ka Morso krita histēriskā izmisumā, kad atklāja, ka Alberts Henrijs ir beigts, un līdz ar viņu — visas izredzes uz zvaigznīti. Lai noskaņotu viņu pareizā virzienā, es izskaidroju visu situācijas šaušalī- gumu: ar savu kulinārijas mākslu viņš faktiski nogalinājis Mišelina cilvēku. Ja viņš grib cerēt, lai viesnīca vispār kādreiz parādītos Mišelina Ceļvedī, par zvaigznītes iegūšanu nemaz nerunājot, šo šausminošo faktu par katru cenu jānoslēpj Mišelina kompānijai.
Pat savā patreizējā stāvoklī, histēriski raudādams, viņš saprata manu vārdu gudrību. Ko gan, viņš lūdzās, mums tagad darīt? Mon Dieu, es nevarēju viņam teikt, ka man par to tikpat maz jēgas kā viņam. Man vajadzēja pārņemt iniciatīvu, vai ari visa situācija sabruktu.
Pirmkārt, es teicu, viņam jānoslauka asaras, jāsaņem sevi rokās un jāatgriežas virtuvē, jāaizsūta meita uz viņas istabu ar ieganstu, ka viņa pārstrādājusies (kas bija balta patiesība). Viņam jāatlaiž visi virtuves puikas, sakot, ka monsieur Albertam Henrijam Perigordam sāp galva un viņš licies gulēt. Ne ar kādu ieganstu neviens nedrīkst rādīties ēdamistabā.
Savedis mazliet kārtībā viņa izskatu - jo šausmu neprātā viņš bija norāvis pavāra cepuri un samīdījis zem kājām, un sviedis pudeli teicama Medoc pret sienu, tā ka lielākā daļa vīna bija apšļakstījusi viņu — es aizsūtīju Morso uz virtuvi. Tad es aiz vilku Alberta Henrija ķermeni no ēdamistabas cauri hallei lejā uz pagrabu, kurā mēs vēsumā glabājām vīnus, medījumus un putnus. Es atgriezos augšā un atklāju, ka Morso izpildījis visus manus rīkojumus, tātad uz brīdi mums iestājās atelpa.
Morso bija sācis izrādīt ievērojamas panikas pazīmes, un es zināju, ka viņš sabruks, ja es viņu neatbalstīšu. Es atkorķēju šampanieša pudeli un iedevu viņam iedzert. Viņa galēji sasprindzinātajā stāvoklī vīnam bija pārsteidzoša iedarbība, tas viņu jūtami nomierināja. Mēs apsēdāmies kā divi noziedznieki, monsieur, apspriezdami labākos paņēmienus, ka tikt vajā no līķa, kas sver vairāk kā 100 kilogramus. Tā bija šausminoša apspriede, varat man ticēt.
Morso par visu vari gribēja nogaidīt, kamēr satumst, un tad līķi ar ponija ratejiem aizvest uz mežu vairākus kilometrus aiz ciemata un tur meža norā pamest. Es iebildu, kas gadījumā, ja līķi atradīs, ļaudis ciematā atcerēsies, ka Alberts Henrijs dzīvojis viesnīcā, un jautās, kāpēc līķis atrasts tik tālu. Tas tūlīt radīs aizdomas pret Morso. Vai viņš, es apjautājos, gribētu kļūt pazīstams visā Francijas garumā un platumā kā šefpavārs, kurš ar savu gatavošanu nobendējis Mišelina cilvēku? Morso atkal izplūda asarās un teica, ka izdarīs pašnāvību, ja par viņu tā sāks runāt.
Es teicu, ka mums jābūt saprātīgiem un jāizdomā veids, kā atbrīvoties no līķa, pašiem neiepiņķējoties. Es pastāstīju, ka mans "tēvocis" ir vecpuisis un viņam ir ļoti šaurs paziņu loks, tā ka viņa nozušana nekādu trauksmi neizraisīs. Tā tiešām bija patiesība, Albertam Henrijam bija ļoti šaurs paziņu loks, jo viņš bija visai neuzticams. Es skaidri zināju, ka Parīzē ikvienā viņa nozušana drīzāk izraisīs atvieglojumu nekā bažas. Man grūti nācās to iestāstīt Morso, tāpēc, lai viņu nomierinātu, es apgalvoju, ka pa nakti izdomāšu, kā atrisināt šo problēmu. Bet varat būt drošs, monsieur, es nudien biju pilnīgā neziņā, ko iesākt.
Tajā brīdī pie galda pienāca viesmīlis un paziņoja, ka mana maltīte ir gatava.
- Labi, labi, - vecais vīrs teica, - nekavējieties. Iesim, monsieur, es atļaušos jūs pavadīt uz ēdamistabu.
Viņš piecēlās un ieveda mani viesnīcā, un no turienes mazā, bet brīnišķīgi iekārtotā ēdamistabā, un atvilka krēslu, lai es varētu apsēsties. Viesmīlis atnesa šķīvi ar grauzdiņiem un lielu šķīvi ar pastēd. Pēkšņi pār mani nāca apskaidrība.
- Sakiet, — es teicu Patron, - šī Pastēte Alberta Henrija Perigorda gaišajai piemiņai … tā šādi nosaukta par godu jūsu draugam?
- Protams, monsieur, - patrons atbildēja, — tas bija vispēdējais, ko es varēju izdarīt.
Es nogriezu gabalu pastētes, uzliku uz grauzdiņa un iebāzu mutē. Tā bija garda līdz neprātam.
- Fantastiski, Patron, - es teicu, - brīnišķīga pastēte. Jūsu draugs būtu lepojies, ka tā nosaukta viņa vārdā.
- Paldies, monsieur, — viņš paklanīdamies pateicās.
- Bet sakiet, - es atsāku, - jūs nepabeidzāt savu stāstu. Jūs nevarat mani pamest neziņā … ko jūs izdarījāt ar līķi?
Vecais vīrs vērās manī un brīdi minstinājās, it kā prātodams, atklāt šo noslēpumu vai nē. Beidzot viņš nopūtās.
- Monsieur, - viņš teica, — mēs izdarījām vienīgo, ko varējām izdarīt … nudien, vienīgo, ko pats Albrts Henrijs, esmu pārliecināts, būtu vēlējies.
- Ko tad? - es jautāju kā tāds cietpauris.
- Mēs pārvērtām manu draugu pastētē, monsieur. Droši vien tā ir kaut kāda likteņa ironija, ka tieši par šo . pastēti Mišelins mums piešķīra zvaigznīti, bet mēs tik un tā bijām par to ļoti pateicīgi. Bon appetit, monsieur. - Pie sevis klusi smiedamies, viņš pagriezās un iegāja virtuvē.