Pats nākdams no ģimenes, kurā grāmatas uztvēra par tik pat neiztrūkstošu dzīves sastāvdaļu kā gaiss, ūdens un ēdiens, es vienmēr esmu šausminājies par to, cik maz vidusmēra cilvēks ir lasījis vai vismaz izliekas lasījis. Man vienmēr licies savādi, ka šīs pasaules diktatori allaž skatījušies uz grāmatām ar neuzticību, jo grāmatas, kā es uzskatu, sagādā milzīgu draugu un skolotāju pulku. Es zināju, ka ir grāmatas, kas spēj ietekmēt cilvēkus - Sugu izcelšanās, Kapitāls, Bībele, bet to, cik lielā mērā grāmata var izraisīt haosu, es nudien pilnībā sapratu tikai tad, kad iepazīstināju Royal Palace Iiighcliffe Hotel ar Hevloku Ellisu.
Ieradies Bornmutā, es, cik ātri vien iespējams, devos uz savu iemīļoto grāmatveikalu -//.(?. CMmmm Kraistčerč- roudā. Šajā garajā, šaurajā ēkā dota mājvieta bagātīgai un aizraujošai jaunu un lietotu grāmatu kolekcijai. Pagrabā un pirmajā stāvā jums pretī kaut kā drūmi veras jaunās grāmatas daudzkrāsainajos pretputekļu apvākos, bet uzkāpiet pa nelīdzenajām, čīkstošajām kāpnēm otrajā stāvā un jūs nonāksiet īstā Dikensa laikmeta valstībā. Šeit katrā istabā no grīdas līdz griestiem gūzmojas milzīgs daudzums vecu grāmatu. Tās rindojas gar šauro kāpņu telpu sienām, tās ielenc jūs, ieskauj jūs kā brīnišķīgā, siltā, smaržīgā klēpī.
Izņemiet grāmatas no plauktiem, un katra no tām smaržos citādi. Viena smaržo ne tikai pēc putekļiem, bet arī pēc sēnēm; cita pēc rudens meža vai irbuleņu ziediem karstā saulē, vai pēc ceptiem kastaņiem; un cita ož mitri un kodīgi kā gruzdošas ogles; vēl cita smaržo pēc medus. Un tad vēl, it kā ar smaržu vien nepietiktu, rodas īpaša sajūta, pieskaroties smagajiem ādas sējumiem, gludiem kā roņāda, ar burtu zeltaino mirdzumu, kas dziļi kā vēna iegulies spīdīgajā muguriņā.
Gāmatas koka stumbra resnumā, grāmatas brīnum- nūjiņas tievumā, grāmatas, kas iespiestas uz tik plāna un maiga papīra kā uzpirkstītes ziedlapiņa, uz tik balta un trausla kā ledus vai uz tik smalka un viegli plīstoša kā sarmas kārtiņa uz zirnekļu tīkla. Un tad iesējumu krāsas: saullēkti un saulrieti, rudenīgi liesmaini koki un viršu pakalni ziemā; daudzkrāsainas, lāsumainas beigulapas kā Marsa mākoņu formācijas. Un šis jutekliskais prieks narkotizēt un iejūsmināt jūs, vēl pirms sākat studēt nosaukumus (Lielā zaļā sala — Madagaskara; No Pekinas līdz Lhasai\ Cauri Brazīlijas mūžamežiem-, Sjerraleone - tās iedzīvotāji, produkcija un slepenās apvienības), un tad pienāk žilbinošais moments, kad atverat grāmatu kā maģiskas durvis.
Veikals ap jums acumirklī izzūd un jūs stāvat, ieelpodams Amazones bagātīgās smaržas kopā ar Vollesu, kaulējoties par ziloņkaulu ar Mēriju Kingsliju, satiekaties ar uzbrūkošu gorillu kopā ar du Šallu, izmīlat tūkstošus daiļu sieviešu tūkstošos romānu, soļojat uz giljotīnu kopā ar Sidneju Kartonu, jūs smejaties laivā kopā ar Edvarda laikmeta džentlmeņiem, ceļojat uz Ķīnu ar Marko Polo; to visu jūs darāt, stāvēdams uz nelīdzenas grīdas bez kādas grīdsegas, turēdams rokā maģisku pasi un neiztērēdams ne penija. Vai varbūt man vajadzēja teikt, ka to var izdarīt, neiztērējot ne penija, bet man pašam liekas neiespējami ieiet grāmatveikalā tukšām rokām un tāpat arī no tā iziet. Mana čeku grāmatiņa vienmēr kļūst plānāka un parasti man jāpasūta taksometrs, lai aiztransportētu savus pirkumus uz mājām.
Šajā konkrētajā gadījumā es jau biju iztērējis daudz vairāk nekā biju paredzējis (bet kurš garā stiprs cilvēks varētu atturēties, nenopircis grāmatu par ziloņiem vai par gorillu anatomiju?), kad pēkšņi ieraudzīju plauktā savu acu augstumā (tā ka es nekādi to nevarēju palaist garām) rāmi sagūlušu veselu rindu sējumu, ko jau sen biju kārojis iegādāties. Šis komplekts bija iesiets tumšos, kastaņbrūnos vākos un visas grāmatas, ja neņem vērā katras biezumu, bija pilnīgi vienādas. Iespiestais nosaukums tik neskaidrs, ka gandrīz nebija salasāms, un es nudien itin viegli būtu palaidis garām šo Pandoras lādi [18] grāmatu izskatā, ja kāds nomaldījies ziemas saules stars šajā mirklī neielauztos caur putekļaino logu un neapgaismotu sējumu nosaukumu: Hevloks Elliss. Seksa psiholoģija.
Ikviens, kas nodarbojas ar retu dzīvnieku pētīšanu, turēšanu vai, kas vissvarīgākais, vairošanu, skaidri zina, cik svarīgs ir sekss, un tāda dzīvnieka, kas var pastāstīt un aprakstīt savu seksuālo pieredzi un iespaidus - saprātīgā dzīvnieka, cilvēka - seksuālo impulsu studēšana ir milzīgs atspaids dzīvnieku pasaules mazrunīgāko pārstāvju pētīšanā. Kaut gan man jau piederēja visai plaša bibliotēka par cilvēku seksu, tajā trūka meistardarba, kuru es medīju jau ilgu laiku - klasiskais Hevloks Elliss, kuru tagad lielā mērā pārspējuši modernie pētnieki, bet kas joprojām ir vērdgs agrīnais šī priekšmeta pēūjums un neapšaubāmi bagātīgs informatīvs materiāls.
Jaunā lēdija, kas palīdzēja man nonest grāmatas lejā pa kāpnēm, droši vien nodomāja, ka mana vecuma cilvēkam gan nebūtu vajadzības iegādāties deviņus sējumus par seksu. Džons Rastons, veikala īpašnieks, kurš pazina mani jau ilgus gadus, bija saprotošāks.
-Jā, - viņš teica, šūpodamies uz priekšu un atpakaļ kā dejojošs lācis. —Jā, Hevloks Elliss. Bieži mums tas neparādās.
- Es to esmu meklējis veselu mūžību, - es atbildēju. — Esmu sajūsmināts.
- Jauka, tīra kopija, - Džons teica ar neapzinātu humoru, paņemdams sējumu par homoseksuālismu un iedziļinādamies tajā.
Tā mans Hevloks Elliss tika iesaiņots kopā ar pāris citiem, pēdējā mirklī pievienotiem pirkumiem (kurš cilvēks ar miesu un asinīm spētu atteikties no Pērtiķu valodas vai Vergu tirgoņu žurnāla, vai Patagoniešiem?), un Džons Rastons pavadīja mani līdz viesnīcai, kur visu nākošo nedēļu es veltīju gandrīz tikai Hevlokam, atzīmēdams ar zīmuli tās vietas, ko uzskatīju par piemērotām dzīvnieku vairošanai. Nepamanīju tikai to, ka viesnīcā, kas ziemas vidū bija gandrīz tukša, mana rīcība tika vērota tikpat uzmanīgi kā es vēroju savus dzīvniekus. Personāls redzēja mani, dziļi iegrimušu grāmatā (jo visi sējumi izskatījās ļoti līdzīgi) un izdarām tajā atzīmes, un tā vienmēr, gan dreifējot no kokteiļu bāra uz restorānu, gan no restorāna uz tuksnesīgo atpūtas istabu. Kad man pusastoņos atnesa brokastis, mani redzēja guļam gultā un lasām Hevloku, un nakts šveicari redzēja mani divos naktī, joprojām iedziļinājušos grāmatā. Šajā lasāmvielā neapšaubāmi jābūt kaut kam īpašam, ja jau tā mani saista tik ilgu laiku.
Man pašam nebija ne jausmas par interesi, kādu bija radījusi mana aizraušanās ar Hevloku, kamēr bārmenis - itālietis Luidži reiz mani uzrunāja:
— Liekas, ka jūs lasāt kādu ļoti interesantu grāmatu, mister Darel?
— Tas ir, — es nomurmināju, — Hevloks Elliss.
Viņš neko vairs neteica, negribēdams atzīties, ka nezina, kas ir Hevloks Elliss. Tad mani uzrunāja Stefans Gramps, pārvaldnieka vietnieks no Vīnes:
— Izskatās, ka jūs lasāt visai intersantu grāmatu?
-Jā, - es teicu, - Hevloku Ellisu.
Arī viņš negribēja parādīt savu nekompetenci, tāpēc tikai visgudri pamāja ar galvu.
Hevloks mani bija pilnīgi pārņēmis, ne tikai ar saviem pētījumiem, bet arī ar savu personību, kādu šķita atklājam viņa proza—nopietnu, pedantisku un bez mazākā humora, ar tādu pieeju jautājumam, uz kādu spējīgi tikai amerikāņi, kad tie uztver problēmu pilnā nopietnībā. Prūšu oficiera pedantiskums, gatavojot omleti, zviedru mākslinieka nopietnība, šveiciešu baņķiera piesardzība - tas viss lika man nepamanīt faktu, ka cilvēki man apkārt mirst nost no ziņkārības tikt skaidrībā, ko es lasu. Neglītais, iesarkanais iesējums un gandrīz nesalasāmais nosaukums nedeva viņiem nekādu pieturas punktu. Tad kādu dienu, lielā mērā pateicoties gadījumam, mans noslēpums tika atklāts, un vienā mirklī sacēlās tāds jampadracis, kuram līdzīgu man reti kad nācies novērot. Viss pavisam nevainīgi nodka restorānā; es lasīju Hevloku, desādams avokado un teicamu lazanju (jo restorānu bija pilnībā sagrābuši itālieši, kaut ari daži virtuves darbinieki bija angļi). Starp makaronu un bagātīgās Parmas siera piedevas kumosiem es lasīju par dažādiem sieviešu daiļuma aspektiem, par to, ko cilvēki uzskata par pievilcīgu dažādās pasaules malās. Es nonācu pie kādas Sicīlijā lietotas frāzes, kura manuprāt varētu sagādāt bagātīgu vielu pārdomām, ja vien man būtu kaut mazākā nojausma par to, ko tā nozīmē.
Hevlokam piemita kaitinošā pārliecība, ka ikviens cilvēks brīvi pārvalda itāliešu valodu, tāpēc nekādu tulkojumu parindeņos nebija. Es kādu brīdi lauzīju galvu par šo frāzi, un tad atcerējos, ka vecākais viesmīlis Inočenco ir no Sicīlijas. Neapjauzdams, ka tādējādi aizdedzinu degauklu pie pulvera mucas, es pasaucu viņu pie sava galda.
- Vai viss kārtībā? - viņš apjautājās, pārlaizdams galdam lielo, gaišbrūno acu skatienu, lai pārliecinātos.
- Ļoti garšīgi, — es teicu. - Bet es jūs nesaucu ēdiena dēļ. Vai jūs reiz neteicāt, ka esat no Sicīlijas?
- Jā, no Sicīlijas, — viņš pamāja.
- Tad varbūt jūs iztulkotu man šo te? - es lūdzu, norādīdams uz vajadzīgo vietu.
Efekts bija dīvains un nepieredzēts. Lasot viņa acis neticami plati iepletās. Tad viņš uzmeta man ašu ska- tienu, apmulsumā pāris soļus atkāpās, tad pienāca atpakaļ pie galda, izlasīja frāzi vēlreiz, paskatījās uz mani un atkāpās no galda, it kā man pēkšņi būtu pieaugusi vēl viena galva.
- Kas tā par grāmatu? - viņš apjautājās.
- Hevloks Elliss. Seksa psiholoģija.
-Jūs to lasāt jau veselu nedēļu, - viņš pārmetošā tonī teica, it kā būtu pieķēris mani kādā nepiedienīgā rīcībā.
- Nu, tai galu galā ir deviņi sējumi, - es iebildu.
- Deviņi? - viņš iesaucās. - Deviņi? Un visi par seksu?
-Jā. Tā ir plaša tēma. Bet mani interesē, vai tas, kas te
teikts, ir taisnība. Vai jūs Sicīlijā tā sakāt par sievietēm?
— Es? Nē, nē! — Inočenco steidzīgi protestēja, attaisnodams savu vārdu [19] . - Es nekad tā nesaku.
- Nekad? - es pārsteigts pārjautāju.
- Varbūt mans vectēvs kādreiz kaut ko tādu teicis, - Inočenco teica, - bet tagad vairs nē. Ak, nē, nē! Ne tagad. — Viņš kā apburts paskatījās uz grāmatu. - Jūs teicāt, ka tas vīrs saraksdjis deviņas grāmatas? - viņš vēlreiz jautāja. — Visas par seksu?
-Jā, — es apstiprināju, — par visiem tā aspektiem.
— Un to jūs ari lasījāt visu nedēlu?
— Tad jūs tagad esat eksperts, — viņš teica, mulsi iesmiedamies.
- Nē, viņš ir eksperts. Es tikai mācos.
- Deviņas grāmatas, - Inočenco apbrīnā atkārtoja, bet tad viņa domas atgriezās pie saviem amata pienākumiem. — Vai vēlaties sieru, mister Darel?
— Nē, pateicos, — es teicu, - tikai vēl mazliet vīna.
Viņš atnesa pudeli, atkorķēja un ielēja man kādu lāsi
nogaršošanai, tomēr viņa skatiens palika kā piekalts pie grāmatas. Es atzinu vīnu par labu, un viņš man to ielēja.
—Deviņas grāmatas, — viņš pie sevis atkārtoja, skrūvēdams korķi nost no korķviļķa. — Deviņas grāmatas par seksu. Mama Mia!
—Jā, - es nobeidzu sarunu, — Hevloks savu darbu veicis, kā nākas.
Inočenco pameta mani un es atgriezos pie Hevloka nopietnā un skrupulozā pētījuma par karstasinīgajiem sicīliešiem. Pa to laiku mans karstasinīgais sicīlietis bija, man nezinot, izklāstījis viesmīļiem, ka misteram Darelam piederot deviņas grāmatas par seksu, kas noteikti ir īsts rekords viesnīcas iemītnieku vidū. Jaunās ziņas izplatījās viesnīcā tādā ātrumā kā uguns pakulās. Kad es tajā pēcpusdienā atgriezos no iepirkšanās, divi šveicari metās man atvērt viesnīcas durvis, un aiz reģistrācijas letes nevis viena, bet veselas četras reģistratores, daiļas kā puķu dobes, apžilbināja mani ar saviem smaidiem. Mani mazliet pārsteidza šis pēkšņais entuziasms, bet savā sirdsšķīstībā es to nesaistīju ar sev piederošo Hevloku Ellisu. Es uzkāpu savā istabā, pasūtīju tēju un atlaidos gultā palasīt. Drīz vien stāva viesmīlis Gevins, garš, slaids jauneklis ar smalkiem sejas pantiem, blondu matu ērkuli kā nesukātas palsa zirga krēpes un lielām, zilām acīm ienesa tēju.
— Labdien, — viņš teica, neatlaidīgi vērdamies uz manu grāmatu.
— Labdien, Gevin, - es teicu. — Nolieciet to turpat uz galda, labi?
Viņš nolika paplāti ar tēju uz galda un palika stāvot, skatīdamies uz mani.
— Nu? — es jautāju. - Jūs kaut ko vēlaties?
— Vai šī ir tā jūsu neķītrā grāmata?
— Neķītrā grāmata! - es sašutis atkārtoju. - Tas ir Hevloks Elliss, vispilnīgākais darbs seksa psiholoģijā. Neķītra grāmata, ko neteiksiet!
— Jā, tieši to es domāju, - Gevins teica, - sekss.
—Sekss, gluži pretēji angļu uzskatiem, nav neķītrs, - es mazliet bargi aizrādīju.
—Nu … jā … ziniet… es zinu, ka nav, - Gevins teica. - Bet, tā sakot … mantādomāt … visi citi domā, ka ir, vai ne?
— Par laimi, zināma minoritāte pieturas pie citiem uzskatiem, — es atcirtu. - Jūs arī, man gribētos ticēt.
— O, jeā … mantādomāt, es to pilnīgi atbalstu. Es uzskatu - lai ikviens dara to, kas tam tīk, vairāk vai mazāk, - Gevins teica un piebilda, - ja vien tas nau kau' kas tāds, ko neklājas darīt … ziniet, kā zāļot meitenes un nosūtīt uz Buenosairesu un tādām vietām … kau' kā tā.
-Jā, pat seksam jābūt godīgai spēlei, - es svinīgi teicu.
Gevins virpināja rokās salveti un brāzmaini nopūtās.
- Ko ta' šis saka? - viņš beidzot jautāja.
- Par ko?
- Par seksu, protams.
- Par kādu tieši aspektu?
- Kā jumsim teicāt? Aspektu? - viņš apjucis jautāja.
- Nu, vai jūs interesējaties par parasto seksu vai lezbismu, homoseksuālismu, sadismu, mazohismu, onā- nismu?
- Nu gān! - Gevins mani pārtrauca. — Vai ta' šis raksta par to visu? Nopietni?
-Jā, - es teicu. — Tie visi ir seksa paveidi.
- Diāvs Avgstais! — Gevins iesaucās. — Jeā … nu, jumsim laikam taisnība. Dzīvo un ļauj citiem dzīvot, tā es dom'ju.
- Tieši tā.
Gevins iesēja salvetē mezglu un velēja ar to sev pa delnu. Bija acīmredzams, ka viņš beidzas nost aiz vēlēšanās kaut ko pajautāt.
-Jums ir kāda problēma? - es jautāju.
- Manvai? - viņš iekliedzās, atkāpdamies pie durvīm. - Nē, nē! Man nau problēmas. Man nau. Nekādas problēmas.
- Tātad doktors Hevloks Elliss nevar jums palīdzēt? - es neatlaidos.
- Ak, nē, - Gevins teica, - mantādomāt … man nau problēmas. Ne tādas kā citiem ļaužiem … Es pēc brītiņa atnākšu pēc paplātes, labi?
Viņš strauji izmetās pa durvīm.
Pašlaik, es spriedu, ziņām par Hevloku Ellisu viesnīcā vajadzētu dunēt kā bungu rīboņai džungļos. Es sūcu tēju un ar interesi gaidīju. Pēc stundas Gevins atkal bija klāt.
- Vai tēja garšoja? — viņš jautāja.
Nekad iepriekš viņš tādu jautājumu nebija uzdevis.
- Jā, pateicos, — es atbildēju un gaidīju.
Brīdi valdīja klusums, kamēr Gevins izveicīgi žong- lēja paplāti uz plaukstas.
- Vēl ko izlasījāt? - viņš beidzot jautāja.
— Dažas lappuses.
Viņš piepūta vaigus un nopūtās.
— Es pieņemu, tā ir laba grāmata, ko lasīt, ja jumsīm ir … nu, problēma.
— Ļoti mierinoša, - es apstiprināju. - Viņš visu uztver saprātīgi un nerada cilvēkam vainas kompleksu.
-Jeā, nu … tas ir labi. Ir tik traki, ja cilvēkam ir komplekss, vai ne?
— Kaitīgi. Ļoti kaitīgi.
Atkal iestājās klusums. Viņš pārcēla paplāti no labās plaukstas uz kreiso.
— Jeāāā …., - viņš domīgi teica. - Man ir draugs, kuram ir komplekss.
— Tiešām? Kāds komplekss?
—Nu, to tā grūti izskaidrot, va' ne; viņš ir tīri smuks čalis, va' ne … nu, mantādomāt, viņš nav nesmuks, va' ne. Es domāju, viņš patīk meitenēm. Patiesībā, ja teikt jumsīm taisnību, ir, ēēē, divas tādas, kas par šo pilnīgi plēšās, - viņš kautrīgā apmierinājumā teica. - Divas no tām portugāļu istabenēm … Jeāā, klūp viena otrai virsū. Plēš viena otrai matus un dunkājas. Traki temprementī- gas tādas ārzemnieces, jumsīm tā neliekas?
— Ļoti, - es piekritu. — Vai tāda arī ir jūsu drauga problēma? Pārāk daudz karstasinīgu portugāliešu viņa gultā?
— Nē, nē! Nē … nē … ne tas. Šim tās nepatīk, saprot'.
— Jūs gribat teikt, ka viņam jau ir draudzene?
— Nē, nē! Ko es gribēj' teikt … šim nepatīk meitenes, saprot'? - viņš izgrūda. - Mantādomāt, šim nepatīk … nu, ziniet, … blandīties apkārt ar viņām.
-Jūs gribat teikt, ka viņam patīk puiši? - es jautāju.
Viņš nosarka.
— Nu, nē … es domāju … nu, viņš teica, ka esot … nu, ziniet, blandījies ar dažiem puišiem un … nu, viņš saka …
Viņa balss nedroši aprāvās.
— Viņš saka, ka dod priekšroku puišiem, nevis meitenēm? — es jautāju.
- Nu … ēēē … kau' kā tā. Tā šis saka.
- Nu, tas jau nav nekas slikts. Vai viņu tas uztrauc?
-Jūs domā, ka nav nekas traks būt par … tādu kā
mīksto, ko? - viņš jautāja.
-Ja cilvēks tāds piedzimis, tas nav grēks. Tur neko nevar līdzēt, tāpat kā nevar mainīt acu krāsu.
- Ak, - viņš teica, šīs domas spārnots, - nē … es pieņemu, ka to tiešām nevar.
- Varbūt jūsu draugs vēlas aizņemties Hevloku Ellisu un izlasīt, ko tas raksta par homoseksuālismu?
- Esmu pārliecināts, ka vēlas, - Gevins mazliet piesardzīgi teica. - Es domāju, droši vien vēlas. Es … ēēē, es šim pajautāšu, va' ne, un tad jumsīm pateikšu.
- Varbūt jūs paņemsiet to tūlīt, katram gadījumam?
- Nu, - viņš teica, neatraudams skatienu no grāmatas, - nu, es to tiešām varētu pajemt, un … ja šis to negribēs lasīt … nu, es … es to vienkārši atnesīšu atpakaļ. Labi?
- Lai notiek, - es teicu. - Piekodiniet, lai viņš to neaplej ar alu.
- Ak, nē, — viņš teica, traukdamies ārā pa durvīm ar grāmatu padusē, — es neapliešu.
Durvis aiz mana pirmā pacienta aizcirtās.
Piektajā rītā Gevins atnesa man brokastis. Viņš mundri iesoļoja istabā.
- Nu? - es apjautājos. - Vai jūsu draugs guva kādu labumu no grāmatas?
- Mans draugs? - Gevins vienaldzīgi pārjautāja.
-Jā. Jūsu draugs ar kompleksu.
- Ak, tas … jā, nu … šis teica, ka esot ļoti interesanti. Es pats arī iemetu aci. Ļoti interesanti. Mantādomāt, šis raksta par to lietu … nu, saprātigi. Es gribēju teikt, šis nesaka, ka tu ir kau' kāds sasodīts pediņš … kau' kā tā.
- Tā arī jābūt, — es piekritu, malkodams tēju.
- Jeā, - Gevins teica. — Tomēr man jumsīm jāsaka tā - visas tās reģistrācijas meičas ir traki satraukušās par to bišku, ko šis tur raksta par lezbietēm.
— Jūs to devāt viņām lasīt? - es jautāju. - Vai jūs saprotat, ka tad, ja pārvaldnieks jūs pieķers, mani no šejienes izsviedīs, un jūs zaudēsiet darbu par pornogrāfiskas literatūras izplatīšanu?
— Nu nē, šis mani nepieķers, — Gevins dziļā nicinājumā noteica.
— Nu, un ko reģistratores saka? - es apjautājos, pie sevis prātodams, vai varu vēl kādreiz riskēt parādīties lejā.
-Jūs ziniet Sandru? To blondo. To tīri smuko. Nu re, viņa dzīvo kopā ar Mēriju … to resno ar brillēm. Un tagad, kad izlasīja, ko šis raksta tajā grāmatā, Sandra saka, ka iešot dzīvot atsevišķi. Viņa saka, šī brīnījusies, kāpēc Mērija vienmēr grib šai vannā berzt muguru, un nu šī zinot un vairs to necietīšot. Un Mērija tik satriekta par to … raudot vienā gabalā un sakot, ka šī nav lezbiete. Viņa saka, cilvēkam tik grūti dabūt pašam muguru tīru un šī tikai gribējusi palīdzēt, bet Sandra saka, ka šai tāpat esot klapatu diezgan ar saviem puišiem, nemaz nevaj'got kopā ar Mēriju iet vannā.
— Tur viņai taisnība, - es prātīgi piezīmēju. — Un kas ir ar abām pārējām?
— Ak, nu, vecā mis Empsa saka, šī dzīvošot kopā ar Mēriju, jo tai patīkot, ka kāds noberž muguru un šī neredzot tur nekādu ļaunumu. Un Sandra saka, ka mis Empsa provējot savaldzināt Mēriju, un mis Empsa tā dikti noskaitās un kliedza, ka labāk gribot, lai meitene tai berzē muguru nekā vīrietis berzē priekšu, kas Sandrai gan laikam patīkot labāk. Un tad Sandra kļuva zili mella un saka, ka esot jaunava tāpatās kā mis Empsa, bet esot tāda tāpēc, ka tā gribot, bet mis Empsa esot tāpēc, ka citādi nesanāk. Tā nu tagad šīs viena ar otru nerunā.
— Mani tas nepārsteidz, - es secināju. - Vai jums neliekas, ka vajadzētu viņām iedot sējumu par nesavtīgajām mātes jūtām?
— Nē, ar šīm viss būs kārtībā, — Gevins teica. - Mazs ķīviņš tām nāks par labu; gaiss tīrāks.
— Bet tas arī atņem Mērijai viņas iemīļoto nodarbošanos, - es aizrādīju.
- Ar viņu viss būs kārtībā, - Gevins apgalvoja. - Viņas visas šovakar iet uz viesībām, un tāpēc viss būs kārtībā.
- Vai jūs arī iesiet uz tām viesībām? - es jautāju, kārodams pēc aculiecinieka atskaites.
- Nē, — Gevins teica, ar zināmu izaicinājumu skatīdamies man acīs, - es iziešu ar savu draugu Rupertu.
- Nu, lai jums labi veicas.
- Varu derēt, ka veiksies, — viņš teica un dižmanīgi izgāja no istabas.
Vēlāk tajā pašā dienā, kad es piegāju pie letes saņemt naudu par čeku, visas meičas stāvēja sarkanām acīm un sakniebtām lūpām. Mani apkalpoja ar tik ledainu laipnību, kāda būtu samulsinājusi pat balto lāci. Taču Hevloks vēl nebija beidzis pilnu haosa loku. Drīz man radās pastāvīgs pacientu pieplūdums. Bija kāds jauns šveicars, vārdā Deniss, jauks, bet nožēlojami nepievilcīgs skots, turklāt vēl ar diviem fiziskiem defektiem. Viņam bija valodas traucējumi un lieliska, kvēlojoši sarkana pūtīšu reljefkarte uz sejas, no kuras kautrīgi blenza apaļas, brūnas acis. Viņš atnesa man telegrammu un mīņādamies palika stāvam durvīs.
- Atbildes n-n-n-n-nebūs, ser? - viņš jautāja.
- Ne, pateicos, Denis.
- Vai varu jums v-v-v-v-vēl ko p-p-p-p-p-pagā- dāt, ser?
- Šobrīd nē. Ja vien jums nav ārkārtīgi skaista māsa ar zemu morāles līmeni.
- N-n-n-n-nē, ser. Mana māsa ir p-p-p-p-p-precēju-
sies, ser.
- Jo labāk viņai, — es sirsnīgi teicu. — Ir tik jauki uzzināt, ka šī mūžvecā institūcija vēl darbojas. Tas silda sirdi tāpat kā satikšanās ar dinozauru.
- Tā g-g-g-g-grāmata, ko jūs aizdevāt Gevinam, ser … vai tajā daudz teikts par 1-1-1-1-l-laulībām, ser?
- Hevloks daudz raksta par laulībām, - es teicu. — Kas jums padomā?
- Vai viņš kaut ko saka par b-b-b-b-b-bild-d-d-dinā- šanu, ser?
- Par bildināšanu? Nu, nezinu gan. Nedomāju, ka viņš piedāvā kādas gatavas instrukcijas. Tur vairāk ir vispārīgs viedoklis, kā izturēties pēc kāzām.
- Bet vispirms t-t-t-t-taču vajag b-b-b-b-bildināt, ser, — Deniss aizrādīja.
- Protams. Bet tas ir pietiekoši vienkārši. Kuru esat iecerējis bildināt?
- S-s-s-s-s-sandru, - viņš teica, un mana sirds sažņaudzās. Sandra būtu pēdējā, kas viņam piemērota, pat ja viņš izskatītos miljons dolāru vērts, bet to, paskatoties uz viņa pūtītēm un tikko izperēta baloža dzeltenajām pūciņām klāto zodu, nekādi nevarētu apgalvot. Pievienojot tam visam valodas raustīšanu, viņa izredzes iegūt Sandru bija kaut kas līdzīgs viņa izredzēm kļūt par premjerministru.
- Nu, tas ir pietiekoši viegli, — es sirsnīgi teicu. — Jūs izejiet ar viņu pastaigāties, sagādājiet viņai patīkamu vakaru, un tad pie pašām beigām bildiniet. Vienkārši. Grūtības sāksies pēc tam, kad viņa būs pateikusi jā.
- Man ir p-p-p-p-p-pumpas, - Deniss sērīgi teica.
- Visiem ir pumpas, - es atbildēju. - Es negrasos jūsu priekšā izģērbties, bet man visa mugura ir vienās pumpās. Tā izskatās pēc Andu augstāko virsotņu topogrāfiskā uzņēmuma.
- Jums tās ir uz m-m-m-m-muguras, - Deniss aizrādīja. - M-m-m-manas ir uz s-s-s-sejas.
- Tās tikpat kā nav redzamas, - es meloju. - Es tās pat nebūtu pamanījis, ja jūs nepievērtu tām manu uzmanību.
- Es s-s-s-s-tostos, - viņš teica. - Kā var b-b-b-b-bil- dināt, ja s-s-s-s-stostās?
- Tikai viegls valodas defekts, - es ņēmos viņu pārliecināt. - Kad lielais brīdis būs klāt, jūs būsiet tik aizkustināts, ka aizmirsīsiet par stostīšanos.
- Es arī s-s-s-s-sarkstu, — Deniss turpināja, sagatavojies izklāstīt manai novērtēšanai visus savus defektus.
- Visi sarkst, - es aizrādīju. - Pat es sarkstu, tikai zem bārdas un ūsām nevar saredzēt. Tas liecina par maigu, smalkjūtīgu raksturu. Tas nav nekas apkaunojošs. Patiesībā Hevloks astotajā sējumā mazliet raksta par sarkšanu.
- Vai viņš kaut ko r-r-r-r-raksta par s-s-s-s-stostīšanos un p-p-p-p-pumpām? — Deniss cerīgi jautāja.
- Par pumpām nē. Tas nudien nav viņa izpētes objekts. Vai gribat aizņemties grāmatu un izlasīt, ko viņš par to saka?
-Jā, 1-1-1-1-lūdzu, - Deniss dedzīgi teica. Viņš paķēra astoto sējumu un nozuda. Sarunas beigās es jutu tādu nespēku kā psihiatrs pēc garas, grūtas darba dienas. Cerēju, ka Hevloks sagādās kādu brīnumlīdzekli Deni- sam, jo viņš patiesi bija jauks, nopietns zēns, bet es to apšaubīju; pārāk daudz kas vērsās pret viņu.
Nākošais, kas meklēja Hevloka padomu, bija Džovanni, viens no restorāna oficiantiem, garš, glīts, gludi skūts, tumšsejains vīrs ar aizkustinošām acīm, kas atgādināja labi koptu andlopi. Viņš izskatījās tik pārdabiski pašpārliecināts, ka grūti būtu noticēt, ka viņam vispār ir kādas problēmas, seksuālās jau nu vismazāk. Bet reiz viņš nogaidīja, kamēr es lēnā garā tieku galā ar pusdienām, palikdams pēdējais restorānā, tad nostājās sešu pēdu attālumā no mana galda un cieši skatījās uz mani tik ilgi, kamēr es pārtraucu rakstīt.
- Nu? - es nopūtos. — Kāda jums problēma, Džovanni?
- Ēēē, — viņš teica, strauji panākdams uz priekšu, - es tik-a grib-a pajautāt-a … tā grāmata, ēēē … vai tur ir ari par sadism-a? — Jā, — es atbildēju. - Kāpēc jūs jautājat? Vai jums ir nepārvarama tieksme piekaut Inočenco?
- Nē, nē! Tas nav-a par mani. Mana draudzen-a.
- Ak tā, — es piesardzīgi teicu. — Kas viņai par problēmu?
Džovanni zaglīgi pameta skatienu apkārt, lai pārliecinātos, ka esam vieni.
- Viņa kož-a.
- Viņa kož?
-Jā-a.
- Kam viņa kož? - es mazliet apjucis jautāju, jo tā nu bija lieta, ko es vismazāk varēju iedomāties.
- Viņa kož-a man-a, — viņš paskaidroja.
- Ak tā, — es jutos zināmā mērā zaudējis pamatu zem kājām, jo pat Hevloks nebija mani sagatavojis dzirdēt par meiteni, kas kož raženiem itāliešu viesmīļiem.
- Kāpēc viņa jums kož?
- Viņa saka, man lab-a garša, — viņš svinīgi atteica.
- Nu, un vai tas nav jauki?
- Nē. Tas sāp-a, - Džovanni aizrādīja. - Reizēm-a man bail-a, ka viņa pārkodīs-a man vēnas-a, un es noasiņoš-a.
- Protams, nē. Jūs nevarat noasiņot no dažiem mīlas kodieniem.
- Tie nav-a daži mīlas kodieni, - viņš sašutis iebilda, — viņa ir-a sadism-a.
- Sadiste, — es izlaboju.
-Jā, tā ar'-a, - viņš piekrita.
- Bet mīlas kodieni ir ļoti bieži sastopama parādība, - es paskaidroju. — Tie ir tikai tādi mīlas un kaisles pierādījumi.
Viņš vēlreiz paskatījās apkārt, lai pārliecinātos, ka esam vieni, un tad atpogāja kreklu.
- Vai tas-a ir-a mīla vai sadism-a? — viņš apjautājās, atklādams platas krūtis, caur kuru karakulam līdzīgo apspalvojumu varēja saredzēt vairākus glītus, apaļus kodienu rimbuļus ar zobu nospiedumiem. Vairākās vietās āda bija pārkosta, un vienā pat uzlipināts plāksteris.
- Nu, tas tiešām varētu būt sāpīgi, - es atzinu, - bet es nudien nedomāju, ka to varētu kvalificēt kā sadismu.
- Nē? - Džovanni sašutis iebrēcās. - Ko tad-a jūs gribat-a, lai viņa dara? Apēd-a mani?
- Kāpēc jūs nevarētu kost pretī? - es ierosināju.
- Es to nevar-a. Viņai tas nepatiks-a.
Tiešām likās, ka viņam ir problēma, un galvenokārt tāda, ka viņam nav ne jausmas, kas ir īsts sadists.
- Vai vēlaties aizņemties grāmatu par sadismu? - es jautāju. — Vai tas palīdzēs?
- Jā-a, — viņš starodams apgalvoja. — Es tad viņai izlasīšu to-a, un šī redzēs-a, ka ir sadism-a.
- Nu, visu es viņai gan nelasītu, - es piesardzīgi teicu.
- Galu galā, jūs negribēsiet viņu uzkurināt lietot pātagu un tādas lietas.
- Es to papriekš-a izlasīšu pats-a, — Džovanni teica, brīdi apdomājies.
- Jā, jūsu vietā es vispirms to visu cenzētu pats. Vakarā es jums to grāmatu aiznesīšu, Džovanni.
- Paldies-a, mister Darel, - viņš teica un, kreklu pogādams, paklanījās.
Pēc divām dienām viņš man atdeva grāmatu, izskatīdamies diezgan satraukts.
- Viss-a kārtībā, - viņš nočukstēja.
- Labi, — es teicu. — Kas notika?
- Viņa domāja, kamēr es las-a, ka es grib-a to darīt ar viņu. Un viņa saka - nē, nekad-a! Un es teicu - ja tu beigsi to sadism-a, tad es-a ari.
- Un viņa piekrita?
- Jā-a. Viņa piekrita.
- Un tas iedarbojās?
- Pagājušā nakt-a, - Džovanni teica, piemiedzis aci,
- pagājušā nakt-a viņa bija rāma kā dūja, kā brīnišķa dūja … tik maiga.
- Ļoti jauki, - es teicu. — Nē. Viņa ir dusmīga uz man-a. - Kāpēc? - es apjucis jautāju.
- Viņa bija tik maiga, tik rāma, tik brīnišķīga, ka es tad viņai iekod-a, — viņš atzinās. - Tagad viņa saka, ka nekad vairs ar mani negulēs-a.
- Gan viņa pārdomās, — es mierināju. Bet Džovanni izskatījās šaubu pilns, un līdz tam laikam, kad es pametu viesnīcu, daiļā kodēja joprojām nebija padevusies viņa lūgumiem.
Nelaimīgajā notikumā ar virtuves puiku un vīnu pārzini es pavisam negribot (ar Hevloka palīdzību) kļuvu par iemeslu ķildai, kuras rezultātā, par laimi, vienīgais zaudējums bija pilnīgi piedegusi tās dienas zupa. Viss sākās ar to, ka es atklāju īsāko ceļu cauri pagrabam zem viesnīcas, kas mani izveda tieši pie klintīm, aiztaupot jūdzēm garu gājienu pa ceļu. Tā kā mans īsākais ceļš veda gar atkritumu tvertnēm, es periodiski sastapu virtuves puiku vai vīnu pārzini. Virtuves puika bija jauks īru jaunietis ar slinku smaidu, ļoti zilām acīm, kastaņbrūnu matu ērkuli un tik vasarraibumainu seju kā melnā strazda ola. Vīnu pārzinis, deši pretēji, bija tumsnējs, drūms indivīds ar īgnu seju, kas smaidot tomēr izmainījās. Viņam bija ļoti pievilcīga, spēcīga, zema balss ar īstu Dorsetas akcentu. Ziņas par manām neapšaubāmi bezgalīgajām zināšanām seksā (kuras pārstāvēja Hevloks Elliss) bija izfiltrējušās līdz pat pagrabam, un abi šie pievilcīgie jaunie cilvēki uzticēja man savas bēdas. Pirmais bija vīnu pārzinis Deivids.
- Vai ziniet, suer, — viņš atzinās, viegli piesarcis, - man liekas, ka vuiņa ir velnišķīgi smuka. Vuiņa zin, ka es tā domāju; vuiņa zin, ka es gribu vuiņu precēt. Bet vuiņa man neļaujās darīt to. Nepakam arī nē. Bet vuiņa negrib, ka es daru to ar kādu citu, saprot'? Ne jau ka' es to gribētu, saprot'? Bet es saku, vai nu vuiņa to dara ar mani vai es to daru ar kādu citu. Taisnībai jābūt, suer, vai jums tā nešķiet?
- Viņa domā, ka no atturības mīlestība tikai pieaugs, - es teicu un tūlīt to nožēloju, jo Deivids uzmeta man pārmetošu skatienu.
- Tas nav nekāds joks, suer. Tas mani nomāc, nopietni! Es domā', varbūt jūsu grāmatās atrastos kaut kas, nu tā, ko es varētu iedot vuiņai palasīt? Kaut kas tāds kā, nu … pamudinājums, vai?
- Es aizdošu jums sējumu par seksuālo izglītību un atturību, - es apsolīju. - Kaut arī es negarantēju rezultātu.
- Protams nē, suer. Es saprot', - viņš teica. - Es tikai gribu kaut ko, kas vuiņai liktu sarosīties, suer.
Es aizdevu viņam sesto sējumu.
Pēc tam man tuvojās brūnmatis Maikls. Viņam ar savu meiteni bija tieši tā pati problēma. Es nodomāju, ka mūsu sabiedrību pamatoti uzskata par diezgan vaļīgu seksuālajā jomā, bet ka šajā viesnīcā ikviens liekas uzvedamies agrīnā Viktorijas laikmeta garā. Neapšaubāmi, meitenes šķita pieķērušās savai jaunavībai ar pārsteidzošu neatlaidību.
- Baidos, ka jums vajadzēs gaidīt savu kārtu, Maikl, - es teicu. - Es tikko aizdevu Deividam to grāmatu, kas jūs interesē.
- Ak viņam. Protams, viņš ir nožēlojams neveiksminieks, - Maikls noteica. - Es pat nezināju, ka viņam vispār ir meitene. Neizskatās, ka viņam pietiktu spēka pat pačurāt, par visu citu nemaz nerunājot.
- Nu, viņam ir gan meitene, un viņš cieš tāpat kā jūs. Tāpēc izrādiet mazliet līdzjūtības.
- Līdzjūtība ir tas, kas man pašam ir vajadzīgs, - Maikls atbildēja. - Tā meitene padara mani traku. Viņa sagrauj manu veselību. Pat mana reliģija dabū ciest, un tas ir ļaunākais, kas ar īru var notikt.
- Kāda veidā viņa ietekmē jūsu reliģiju? - es jautāju, šāda atklājuma pārsteigts.
- Protams, jo man nav grēku, ko nožēlot, - viņš sašutis skaidroja. — Un tēvs O'Melijs man netic. Vēl vakar viņš mudināja izsūdzēt grēkus, un kad es teicu neesmu grēkojis, tēvs, viņš lika man par meliem piecdesmit reizes noskaitīt Ave Maria. Kāds kauns!
- Es jums iedošu to grāmatu, tiklīdz dabūšu atpakaļ, - es apsolīju. - Ja paveiksies, tā palīdzēs gan jums, gan Deividam.
Kā gan es varēju zināt, ka viņi lenc vienu un to pašu meiteni, ja pat viņi paši to nezināja?
Es biju izgājis pastaigāties gar klintīm, iegriezies Rus- sel Coates Museum, šajā drausmīgi kroplīgajā sliktās gaumes piemineklī, un Mākslas galerijā, un pašlaik pa savu īsāko ceļu atgriezos viesnīcā, kad manā priekšā atklājās aizraujoša aina. Maikls un Deivids purpursarkanām sejām stāvēja viens otram pretī, Maikls ar asiņojošu degunu un Deivids ar pārsistu pieri, un no turpmākiem savstarpējiem uzbrukumiem abus atturēja tuklais šefpavārs un tā vietnieks. Uz grīdas nosviests gulēja mans dārgais Hevloks, turpat blakus šefpavāra samīdītā, ar asinīm notraipītā cepure un bīstami ass gaļas cirvis. Es metos glābt savu grāmatu, jo abi pretinieki joprojām rāvās viens otram virsū un griezīgi zākājās. No abu neskaidrās vāvuļošanas es sapratu, ka Maikla draudzene parādījusi viņam Hevloku un tas, zinādams, ka grāmata var būt nākusi tikai no Deivida, uzglūnējis tam un uzbrucis ar gaļas cērtamo. Deivids, veikls puisis būdams, izvairījies no ieroča, iegāzis Maiklam pa degunu un laidies lapās. Maikls sviedis viņam ar pudeli un pārsitis pieri. Pirms tie paguvuši klupt viens otram krāgā, šefpavāri abus izšķiruši.
- Vai jums neliekas, ka jūs uzvedaties muļķīgi? - es apjautājos.
- Muļķīgi? — Maikls auroja. — Kad šis pielaizīgais protestantu riebeklis dod manai Andželai neķītras grāmatas!
- Tavai Andželai! - Deivids šņāca. - Vuiņa nav tava Andžela; viņa tikpat kā apsolījusi mani precēt. Un tā nav neķītra grāmata. Tā ir mistera Darela grāmata.
- Viņa neprecēsies ar tevi, tu protestantu maita! Un lai es nobeidzos uz vietas, ja tā nav neķītra grāmata! — Maikls kliedza. - Jūs man piedosiet, ka tā saku, mister Darel, bet jums vajadzētu kaunēties, nudien vajadzētu, par to, ka sadarbojaties ar šo bandubērnu, kas mēģina man atvilt vienu no skaistākajām un kārdinošākajām meičām kādu es esmu sastapis ārpus Trijās. Dievs sodi, ja tas nav taisnība!
- Bet jūs pats gribējāt aizņemties grāmatu, lai iedotu to Andželai, - es aizrādīju.
- Protams! Un es to drīkstu, esmu viņas līgavainis, - Maikls teica.
Es uzskatīju par labāku nesākt apstrīdēt īra loģiku.
- Klausieties, - es teicu, - mani galīgi neuztrauc, ka jūs kaujaties vai nogalējat viens otru; tā ir jūsu darīšana. Jūs abi esat vienlīdz vainīgi, jo abi gribējāt izmantot šo grāmatu, lai iedabūtu Andželu gultā. Jums pašiem vajadzētu kaunēties. Es nevēlos izšķiest savu īpašumu šadā veidā. Ja es to visu pastāstīšu pārvaldniekam, jūs izmetīs no šejienes un jūs tāpat nevarēsiet apprecēt Andželu. Starp citu, es nedomāju, ka jums vispār ir kādas izredzes. Es vakar redzēju viņu vakariņojam kopā ar Naidželu Merivezeru.
Naidžels bija viesnīcas jaunais, izskatīgais direktors.
- Ar Naidželu Merivezeru? - Maikls pārjautāja. - Ar to cūku! Kas viņai ar šo iesākams?
- Merivezers? — ari Deivids neticēja. - Vuiņa teica, ka šis vuiņai nepatīkot.
- Jā, — Maikls apstiprināja, — viņa teica, ka viņai no tā nākot vēmiens.
- Tā nu ir, — es secināju, - izskatās, ka jums abiem izgājis greizi.
- Tas izšķir visu, — Maikls teica. - Man ar sievietēm viss cauri. No šī brīža dzīvošu kā sasodīts mūks.
- Pēc visa, ko es vuiņas labā essu darījis, - Deivids žēlojās, — pievilt mani ar Merivezeru, no kura vuiņai nākot vēmiens, kā pati saka.
Tobrīd no virtuves sāka plūst spēcīga deguma smaka.
- Svētā Marija, Dieva Māte! — Maikls novaidējās.
- Mana zupa! Mana zupa! Sasodītie īru mēr- gļi, — šefpavārs iespiedzās un, sagrābis Maiklu aiz rokas, tenteriem ierāva viņu virtuvē.
Otrs šefpavārs, sārts Hammersmitas koknejietis čar- lijs, palaida vaļā otru bēdu nomākto mīlnieku.
- Es nezinu, ko par viņu domāt, tiešām nezinu, - Deivids teica.
- Nedomājiet, — es ieteicu. — Ejiet iedzert un pasakiet Luidži, lai ieraksta manā rēķinā.
- Jūs esat ļoti laipns, suer, - Deivids atplauka un devās augšā uz bāru.
- Kāda laime, ka jūs te nācāt garām, - Čarlijs teica, kad Deivids bija nozudis. - Tie abi idioti bija gatavi viens otru nogalēt — ar to sasodīto gaļas cirvi.
- Sakiet, — es jautāju, - kas ir Andžela?
Čarlijs brīdi blenza manī. — Jūs gribat teikt …, - viņš iesāka, un tad sāka smieties.
- Nu, kaut ko man taču vajadzēja teikt, - es paskaidroju, - citādi mums te vajadzētu stāvēt visu dienu.
- Un es tā pieņemu, ka ari Naidželu Merivezeru jūs nekad neesat redzējis? - Čarlijs ķiķināja.
- Es neesmu viņu redzējis, - es teicu, - bet man stāstīja, kas viņš esot vispievilcīgākais no jaunajm direktoriem, traks uz skuķiem un bez naudas problēmām.
- Pilnīgi pareizi, - Čarlijs teica. - Viņš ir īsts putnusuns.
- Putnusuns? - es pārsteigts jautāju.
— Nūjā, ziniet, vienmēr skrien kādam putniņam pakaļ [20] .
— Jā, - es piekritu. — Putnusuns. Kāds labs apzīmējums. Nu, viss labs, kas labi beidzas.
- Sakiet, - Čarlijs teica, - kas tā ir par grāmatu, par ko viņi tā satraucās?
Es paskaidroju. - Tie ir teicami sējumi, ja tos pienācīgi izmanto, — es teicu, — bet šajā iestādē visi, kas vien tos lasa, kļūst pilnīgi traki.
— Vai tajās ir arī kādi padomi par laulības dzīvi tādā, nu … intīmā lietā? - Čarlijs noprasīja ar cerīgu izteiksmi acis.
Mana sirds sažņaudzās. — Nu … jā, - es teicu, - bet atcerieties, ka tā tiešam ir tikai tāda kā mācību grāmata.
—Jā, - Čarlijs uztvēra, - Tas varētu būt tieši tas, kas man vajadzīgs. Mācību grāmata - kā skolā, vai tā verētu teikt?
- Ak kungs. Vai esat pārliecināts?
— Ziniet, - čarlijs konfidenciāli iesāka, — mēs ar sievu pēdējā laikā nevaram īsti labi sadzīvot. Viņa ir tāda kā mazliet nospiesta, un mazliet kašķīga, ja saprotat, ko es gribu teikt. Nekas nav tā, kā vajag. Pirms pāris nedēļām viņa bija skatīties vienu no tām seksīgajām fonogrāfa filmām, un viņa saka, ka es to lietu nedarot pareizi. Viņa saka, ka tas pats vecais paņēmiens visu laiku darot viņu traku. Viņa saka, ka man neesot nekādas iztēles. Es viņai teicu, ka šī pati arī nav nekāda Kama-johai'-Sutra, bet viņa saka, ka tā esot tikai mana vaina.
— Nu, var jau būt.
- Un tajās jūsu grāmatās … vai tur ir kaut kas teikts par tādām lietām? Ziniet, dažādi paņēmieni un tādā garā?
— Jā, — es piesardzīgi atbildēju.
- Tātad es varu to mazliet aizņemties? - viņš lūdzās. - Tā, lai uzlabotu tehniku?
Kā gan es varētu atteikt druknam pusmūža vīriedm, kas izlūdzas mācību grāmatu par to, kā uzlabot kaislīgo tuvošanos savai sievai? Tas būtu augstākajā mērā cietsirdīgi.
— Lai notiek, — es samierinājies teicu. — Es jums aizdošu otro sējumu.
— Paldies, ser. - Viņš pavīpsnāja. — Bā! Varu derēt, ka tas manu veco skuķēnu sapurinās. Varu derēt, ka viņa būs līksma līdz neprātam.
Viņš maldījās. Divas dienas vēlāk, kad es pusdienoju, viņš izkliboja no virtuves un pienāca pie mana galda, nesdams otro sējumu. Viena viņa acs bija pa pusei ciet, un uzpampums laistījās visai interesantās krāsu kombinācijās, sākot no purpura virs vaigukaula līdz koši sarkanai un rožainai ap aci.
— Sveiki, — es teicu. - Ko jūs esat izdarījis ar savu aci?
Viņš rūpīgi nolika Hevloku uz galda.
- Es neko neesmu izdarījis, — viņš teica. - Tā vecā sieva šito visu paveica. Pēc visas tās trakās šķendēšanās par nolādēto seksu viņa man uzklupa un notēsa kā sasodīts pāļdzinis. Un vai zināt, kāpēc, ser?
- Kāpēc? - es saintriģēts jautāju.
čarlijs izdvesa grūtsirdīgu tāda vīrieša nopūtu, kurš saskāries ar sievietes loģiku. — Tāpēc, ka es atnesu uz mājām neķītru grāmatu, ser. Lūk, kāpēc, - viņš teica.
Es nolēmu, ka Hevloks ir jau izraisījis pietiekoši daudz problēmu, un tāpēc man vajadzētu savākt visus aizdotos sējumus atkal kopā. Turklāt pēc divdesmit četrām stundām es gatavojos pamest viesnīcu, un tā kā Hevlokam kā vieglai lasāmvielai bija tik lieli panākumi, tad baidījos, ka varu neatgūt visas grāmatas.
Es tikko biju apstaigājis viesnīcu, atstādams zīmītes Denisam, Gevinam un Stellai (istabenei, kas bija satrau- kusies par savu draugu: Viņš domā tikai par seksu. Nopietni, viņš neinteresējas pat par futbolu.), kad uzskrēju virsū pašam pārvaldniekam, misteram Vzerstonam-Tompsonam.
— O! Labdien, mister Darel, - viņš teica. — Es tā saprotu, ka parīt jūs mūs pametīsiet?
—Jā, diemžēl, - es atbildēju. — Man jāatgriežas Džersijā.
— Protams, protams, jūs droši vien esat ļoti aizņemts ar visiem saviem gorillām un tamlīdzīgi, - viņš māksloti iesmējās. — Bet mēs tiešām priecājamies, ka apmetāties mūsu viesnīcā.
— Es arī priecājos, — es atbildēju un kāpos atpakaļ uz liftu. — Un visiem kapotājiem jūsu ļoti pietrūks, — misters Vezerstons-Tompsons turpināja, veikli iespraukdamies starp mani un liftu, - manuprāt viņiem tāpat pietrūks jūsu mazās … ha, ha! … bibliotēkas.
Es pie sevis novaidējos. Misters Vezerstons-Tompsons bija aptucis, gārdzošs, allaž iesviķojis piecdesmitgadnieks, kas spēcīgi oda pēc viskija, Parmas vijotītēm un lētiem cigāriem. Viņš bija precējies ar kādu iznīcinošu, pašrocīgi balinājušos blondīni, savus divdesmit piecus gadus jaunāku par pašu. Viņa ne tikai meta aci uz vīriešiem, viņa tos zvejoja kā ar tīklu. Misteram Vezerstonam-Tompso- nam bija problēmas, bet es netaisījos aizdot viņam Hevloku, lai tās atrisinātu. Es izmanīgi paspraucos viņam garām un no jauna uzņēmu vīli uz liftu. - Ak jā, Hevloks Elliss, — es teicu. - Ārkārtīgi interesanta sērija.
— Esmu par to pārliecināts, esmu pārliecināts, - misters Vezerstons-Tompsons dedzīgi piebalsoja. - Es tā iedomājos, ka varbūt tad, kad visi kalpotāji būs beiguši … ēēē … veldzēties pie šī gudrību avota … es varbūt drīkstētu …
—Ak vai, ļoti žēl! - es ar nožēlu izsaucos. - Jums vajadzēja man to pateikt ātrāk. Es tikko visus sējumus iesaiņoju un aizsūtīju uz Džersiju.
Viņa vilšanās bija dziļi patētiska, bet es nocietināju savu sirdi. - Ak, — viņš teica, - nu, labi. Neņemiet galvā. Tur nekas nav līdzams. Es vienmēr esmu teicis, ka šāda veida grāmatas ir savā ziņā interesantas, bet patiesībā, ja cilvēks ir tik pieredzējis kā jūs un es … nu, tad tās mums neko daudz nevar iemācīt.
- Nē, nudien, - es teicu, - būtu vajadzīgs kaut kas vairāk par grāmatu, lai papildinātu jūsu pieredzi.
Misters Vezerstons-Tompsons iesmējās un viņa acis iezibējās, apcerēdams savas iztēlotās spējas. — Nu, nenoliegšu, man ir šis tas, ko atcerēties, - viņš iespurcās.
- Esmu pārliecināts, ka ir, - es piekritu, iekāpdams liftā. - Patiesībā jums vajadzētu raksūt grāmatas, nevis lasīt.
Es atstāju viņu (Kazanovu, Marku Antoniju un Ramonu Navarro vienā personā) noraidoši smejamies par manu komplimentu viņa pavedinātāja spējām.
Līdz nākošajam ritam es biju atguvis visus sava Hev- loka Ellisa sējumus, izņemot to, kuru biju aizdevis Gevi- nam. Hevolks, es atklāju, nebeidza viņu valdzināt. Deniss atzinās, ka nu viņš ir pilnīgi apjucis. Pirms iepazīšanās ar Hevloku viņš bija domājis, ka pastāv tikai viens šķīsts un nevainīgs seksa veids. Stella teica, ka Hevloks ne tikai nav izraisījis viņas draugā interesi par futbolu, bet padarījis viņu trakāku nekā jebkad, un pagājušajā naktī viņai nācies izmisīgi cīnīties par savu nevainību.
Atlika tikai atgūt to sējumu, kuru biju aizdevis Gevi- nam. Tajā bija runa par normālo seksu, jo Gevins bija ķēries pie pilnīgām visu deviņu sējumu studijām. Man teica, ka viņš aizbraucis pavadīt nedēļas nogali Šefīldā, bet līdz pirmdienas rītam, kad es grasījos aizbraukt, viņam vajadzēja būt atpakaļ.
Manas aizbraukšanas rīts atausa jauks un skaidrs, un mani pamodināja klauvējiens un apartamentu ārdurvju atvēršanās. Tad durvis atkal aizvērās. Es iedomājos, ka man droši vien atnestas brokastis.
- Iekšā! — es miegaini uzsaucu, bet nekāda atbilde nesekoja. Nodomājis, ka tā būs bijusi kāda pārcentīga istabene, kas grasījusies uzkopt istabu, jau gaismiņai svīstot, es pagriezos uz otriem sāniem un no jauna aizmigu. Kad es pēc laiciņa piecēlos un devos uz vannas istabu, es ieraudzīju uz grīdas pie pašām ārdurvīm guļam Hevloku
Ellisu. Tātad tas, ko es dzirdēju, bijis Gevins, kas atnesis man atpakaļ astoto sējumu. Es pacēlu grāmatu, un no tās nokrita zīmīte.
"Paldies par grāmatu," - tajā bija rakstīts. - "Kaut es nekad to mēslu nebūtu aizņēmies. Aizdevu to Ruperlam, un atgriezies atradu viņu manā gultā ar skuķi. Man ar seksu viss cauri. Ar cieņu, Gevins."
Hevloks, līdz pēdējam mirklim cīņas spara pilns, bija devis pēdējo belzienu.
***
"Pasaule bez putniem, bez mežiem, bez dažādiem lieliem un maziem dzīvniekiem būtu tāda, kurā personīgi es negribētu dzīvot.
Ja jums patika šī grāmata (un, iespējams, arī dažas citas manas grāmatas), lūdzu, atcerieties, ka bez dzīvniekiem šīs grāmatas nebūtu radušās un tās nebūtu tik interesantas.
Dzīvnieki ir tā pasaules iedzīvotāju daļa, kurai nav balsstiesības un nav pat balss, kura var izdzīvot tikai ar mūsu gādību.
Katra no mums spēkos ir censties pasargāt pasauli, kurā mēs dzīvojam, no degradācijas briesmām. Es daru, ko spēju, vienīgajā man zināmajā veidā un es vēlētos jūsu atbalstu".
Džerija Darela Neskartās dabas aizsardzības fonds turpinās — paplašina savu redzes loku un darbu dzīvnieku un to dzīves vietu aizsargāšanā mūsu bērnu, mūsu pasaules nākotnes labā.
Ja vēlaties vēl ko uzzināt par šo darbu, lūdzu, atrakstiet uz kādu no šeit minētajām adresēm:
Jersey VVildlife Preservation Trust Les Augres Manor Trinity
Jersey JE3 5BP Channel Islands
Wildlife Preservation Trust International 3400 West Girard Ave Philadelphia Pennsylvania 19104 USA
VVildlife Preservation Trust Canada 56 The Esplanade Suite 205, Toronto Ontario
Canada M5E 1A7
SIA "Alberts XII", Alberta ielā 12, Rigā, LV-1010. Reģ. apl. Nr. 332141. Iespiesta tipogrāfijā "Rota - 2". Pas. Nr. 80. Vāks iespiests a/s "Preses nams" tipogrāfijā, Balasta dambi 3, Rīgā, LV - 1081.