Neapzinoties likteni, esam turpat līdzās, Adrians Rukvisls, izmeties kreklā, pie spoguļa raidīja pats sev grimases. Katru rītu pulksten septiņos Adrians mēdza savā bēniņu guļamistabā šādi satikties ar savu attēlu. Spogulis bija liels, ar platu, zeltītu rāmi, tā virsma bija pelēka un nožēlojama kā dīķis pēc garas un bargas ziemas. Tas atainoja gan Adrianu, gan visu istabu pelēcīgā dūmakā, it kā skatītu caur milzu zirnekļu tiklu. Adrians blenza uz savu attēlu ar tādu kā naidīgumu.
- Trīsdesmit gadi! - viņš apsūdzēdams teica. - Trīsdesmit gadi… puse dzīves pagājusi! Un ko tu esi redzējis? Ko tu esi paveicis? Neko!
Viņš nikni raudzījās spogulī, nepatikā nopētīdams savus nevaldāmos, tumšos matus, kurus nekāds ūdens daudzums nespēja nolīdzināt, lielās, jūtīgās acis un plato muti. Tā bija, viņš secināja, caur un caur nepievilcīga seja. Viņš nedaudz pievēra plakstus, savilka muti iespējami ņirdzīgākā vieplī un tik sparīgi nošņācās, ka nāsis iepletās, cik plati vien iespējams.
- Ser, - viņš rūca caur sakostajiem zobiem, - laidiet vaļā lēdiju, vai arī es būšu spiests iejaukties. Lai jūs būtu cik aprobežots būdams, jūs nevarat nezināt, ka esmu labākais paukotājs ārpus Francijas.
Viņš apklusa un cieši palūkojās uz savu attēlu; viņam nācās atzīt, ka, pat ņemot vērā paša dabiskos aizspriedumus, viņš neizskatījās pēc labākā paukotāja ārpus Francijas. Piedzīvojums, kā viņš pirms brīža secināja, bija tas, pēc kā viņš tiešām alka, bet tā vien likās, ka cilvēkiem ar tādu ģīmi kā viņam piedzīvojumi gadījās visai reti. Reiz bija gadījies kaut kas tāds (un viņš nosarka aiz kauna, tikai iedomādamies vien par to), ko viņš iedomājās esam par savu lielo iespēju — Adrians tika apturējis, kā pašam šķita, satrakojušos zirgu vilktu bušu. Tad noskaidrojās, ka īstenībā tā bija zirgu vilkta ugunsdzēsēju mašīna, kas bija nosūtīta dzēšanas darbos. Kājas lūzums, ko nācās paciest, bija tīrais nieks salīdzinājumā ar miertiesneša rājienu un faktu, ka degošais veikals nosvila līdz pamatiem.
Adrians bija reverenda Sebastiana Rukvisla un Ro- venas Rukvislas savienības produkts. Vecāki bija tikuši pie viņa kādā acumirklīgā novirzē no garīgajām normām garas un neiedomājami garlaicīgas laulības dzīves laikā, kas pilnībā tika veltīta tā kunga rīkojumu izpildei. Nudien, ilgu laiku Adrians bija pārliecināts, ka viņa tēvs ir vienīgais cilvēks valstī ar tiešu pieeju Visaugstajam. Adriana parādīšanos šajā pasaulē viņa tēvs uztvēra ar patiesu apmulsumu, bet māte - ar skaļu un priecīgu pārsteigumu.
Viņa audzināšana Midovsvītas ciematā bija tik rāma, nevainīga un garlaicīga, ka Adrians spēja tikai ar grūtībām atcerēties dažus fragmentus no tās. Midovsvīta bija viens no tiem mazajiem, nomaļajiem ciematiņiem, kur konversācija aprobežojās ar meteoroloģiskiem un lauksaimnieciskiem tematiem un veselu sēriju neartikulētu ņurdienu, un dienas lielākais uztraukums bija satraucošās atmiņas par to, kā pirms desmit gadiem fermera Redla govij atskrējuši dvīnīši. Te Adrians uzauga, un viņa vienīgā izklaidēšanās bija lielā zvana zvanīšana, reizi nedēļā viesības mācītājmuižā un vizītes pie tiem vietējās zemniecības slimniekiem, kas bija pārāk vārgi, lai atvairītu reverenda Rukvisla smagnējo gādību.
Kad Adrians sasniedza divdesmit gadu vecumu, viņa tēvs un māte vienā rāvienā tika aizsaukti no šīs pasaules, kad Visvarenais (kādā īpašas izklaidības brīdī) aizmirsa tos pabrīdināt, ka tiltam starp Midovsvītas un Heleboras ciematiem ir izskaloti pamati. Tā Adrianam tika atņemts tēvs, māte un mācītājmuiža. Viņa tēva ietaupījumi bija tik pieticīgi, ka gandrīz nebija samanāmi, un bija skaidrs, ka Adrianam pašam nāksies pelnīt iztiku. Un tā lieliskajā 1890. gada vasarā, bruņojies ar tēva drauga ieteikuma vēstuli, viņš devās uz lielo, izplūdušo, grabošo, žvadzošo, piedūmoto lielpilsētu un kļuva par ierēdni augsti respektablā Bindvida, Korneliusa un Čuntera iestādē, kas nodarbojās ar augļu un sakņu piegādi augstākās sabiedrības lēdijām un džentlmeņiem. Te viņš pavadīja desmit gadus, kuros netrūka smaga darba, toties negadījās nekādi piedzīvojumi, šajā laikā saņemdams karalisku atalgojumu - 15 šiliņus nedēļā. Tomēr Adrians juta, ka dzīvē ir vēl kas cits bez iezārkošanās pie Bindvida, Korneliusa un Čuntera. Pašlaik šī doma bija pārņēmusi visus viņa prātus, un par to viņš runāja ar savu spoguļattēlu.
- Citi cilvēki, - viņš murmināja, soļodams šurp turp pa istabu un reizumis pašķielēdams uz spoguli, lai pārliecinātos, vai tas otrs vēl ir turpat, - citi cilvēki dzīvo satraucošu, interesantu dzīvi. Ar viņiem notiek visādi neparasti atgadījumi … viņiem ir piedzīvojumi. Kāpēc man to nav?
Viņš atkal paskatījās spogulī. Viņa plakstiņi nolaidās. Viņš ņirdzīgi pasmīnēja.
- Es jūs brīdināju, ser, — viņš teica dusmās drebošā balsī, — laidiet vaļā lēdiju, vai būs sliktāk.
Viņš ar ķemmi izdarīja efektīgu uzbrukuma kustību.
Aizņemts ar savām domām, Adrians neievēroja lēnus, dīvainus būkšķus un gārdzoņu, kam vajadzēja brīdināt, ka viņa saimniece izdara vienu no retajiem iebrukumiem bēniņos. Pērkonīgs klauvējiens pie durvīm lika viņam pielēkt kājās tik nelaimīgi, ka iedomātais zobens izkrita no rokām.
- Vai jūs esat šeit, mister Rukvisl? - misis Lavīnija Dredža apjautājās griezīgā baritonā, it kā šī būtu pēdējā vieta pasaulē, kur viņa cerētu savu īrnieku atrast.
- O jā, misis Dredža, - Adrians atsaucās, steigšus pamezdams skatu apkārt istabai, lai pārliecinātos, ka tā ir gatava saņemt viņas vērtējumu. - Nāciet iekšā.
Misis Dredža atspiedās pret durvīm, elsdama smagi kā leviatans [1] , kas tikko izniris no pārsimt asu dziļuma.
Viņas kauli bija plati kā Šīras zirgam vienā no efektīgākajām variācijām, un uz varenā karkasa balstījās liels, mīksts, baudkārs dzīvsvara blāķis. Korsetes, veļas un galošu uzdevums bija balstīt un noturēt šo masu kopā, un misis Dredžas augums trauksmaini čīkstēja un stenēja pie katra elpas vilciena. Viņas melnie mati bija saņemti kopā augstu uz galvas un sanagloti ar veselu mežu matadatu; ap kaklu bija aplikts milzīgs daudzums kaklarotu, kas grabēja un šķindēja, viņas krūtīm cilājoties.
Šī misis Dredžas agrā parādīšanās iedzina Adrianu panikā. Kādu gan šausmīgu noziegumu, viņš brīnījās, viņš šoreiz būtu pastrādājis? Adrians skaidri atcerējās, ka noslaucījis kurpes, vakar pārnākdams, tātad tas nevarētu būt iemesls. Vai viņš būtu aizmirsis izlaist kaķi ārā? Nē, tas nevar būt. Vai viņš aizmirsis izmazgāt vannu?
- Vai … ēēē … vai jūs gribējāt mani redzēt? - Adrians jautāja, tajā pašā brīdī saprazdams, cik tas ir idiotisks jautājums. Misis Dredža diez vai būtu ar savu vaļa augumu stiepusies augšā pa trim kāpņu posmiem, ja nebūtu gribējusi viņu redzēt. Tomēr, saskaņā ar angļu konversācijas mākslu, misis Dredža apstiprināja, ka jā, viņa gribējusi to redzēt. Tad viņa izslēja degunu un augšlūpu un ošņāja tik skaļi un sparīgi, ka kuplās ūsas trīcēja.
— es ceru, mister Rukvisl, ka jūs neesat smēķējis 'ite? — viņa draudoši apjautājās.
- Nē, nē. Dievs tēvs, nē, - Adrians teica, cerēdams, ka sekmīgi paslēpis pīpi no šīm prasīgajām, melnajām acīm.
— Es priecājos, — misis Dredža teica un dziļi nopūtās, tā ka viss viņas stāvs izdvesa vismuzikālāko čīkstoņu. — Misters Dredžs nekad nesmēķē mājā.
Ātri vien, nokļuvis misis Dredžas sabiedrībā, Adrians bija uzzinājis, ka viņas vīrs ir miris (jādomā, nosmacis, kā Adrians iedomājās). Bet misis Dredža, nešaubīgi ticēdama aizkapa dzīvei, vienmēr atsaucās uz viņu kā klātesošu. Tas bija mulsinoši, un viens no Adriana nakts murgiem bija reiz trepju platformā hallē pēkšņi saskrieties ar misteru Dredžu - domājams, ar stikla acīm un rūpīgi piebāztu ar zirgu astriem.
- Es atnācu jūs pasaukt, - misis Dredža iesāka, - gadījumā, ja jūs būt' aizmidzis.
- O, liels paldies, - Adrians teica.
- Un vēl, - misis Dredža turpināja, pārmetoši skatīdamās uz viņu, - jums ir vēstule.
No visām lietām pasaulē, ko Adrians varēja iedomāties misis Dredžu sakām, šī bija pati vispēdējā. Kopš mātes un tēva nāves viņš nebija saņēmis nevienu vēstuli. Viņa nedaudzie draugi dzīvoja pietiekoši tuvu, lai tiem nebūtu vajadzības sazināties ar vēstuļu palīdzību.
- Vēstule? Vai jūs esat pārliecināta, misis Dredža? — Adrians samulsis jautāja.
-Jā, — misis Dredža stingri teica, - jums adresēta vēstule, - un piebilda, lai izkliedētu jebkādas šaubas, - aploksnē.
Adrians blenza uz viņu. Misis Dredža no viņa skatiena pietvīka un sapiktojās.
- Misters Dredžs, — viņa augstprātīgi teica, - saņem milzīgi daudz vēstuļu, un es gan ceru, ka zināšu, kā tāda izskatās.
- O jā, protams, — Adrians aši piekrita, - bet cik neparasti. Es brīnos, kas man varētu rakstīt. Liels paldies, misis Dredža, ka atnācāt man to pavēstīt. Jums tiešām nevajadzēja tā rūpēties.
- Nepavisam, — misis Dredža majestātiski teica, pagriezdama savu vareno torsu vairāk vai mazāk kāpņu virzienā. — Misters Dredžs vienmēr saka, ka vienādiņ jādara kaimiņiem tas pats, ko viņš darītu jums, tikai jūs esat devis iemeslu, bet 'iņš iespējams nav.
Ar šiem vārdiem viņa smagi no tusnīja pa kāpnēm lejā. Adrians aizvēra durvis un atsāka šurpu turpu soļošanu. Kurš gan visā pasaulē, viņš sprieda, varēja viņam rakstīt? Aplicis apkaklīti, apsējis kaklasaiti un uzvilcis žaketi, Adrians nāca pie slēdziena, ka vienīgie, kas ņemtos viņa dēļ iztērēt puspeniju pastmarkai, ir Bindvids, Korneliuss un Čunters, tādā kārtā darot zināmu, ka viņiem vairs tā pakalpojumi nav vajadzīgi. Pilns ļaunu priekšnojautu, viņš novilkās lejā virtuvē.
Misis Dredža bija uzsākusi savu ikdienas cīniņu ar sutināmo katliņu, cepešpannu un visiem citiem virtuves piederumiem, kurus sievietes lielākoties uzskata par saviem draugiem, bet misis Dredža — par veselu plejādi nepielūdzamu ienaidnieku. Adrians apsēdās, līdzās šķīvim bija aploksne ar viņa vārdu un adresi, skaidri uzrakstītu akurātā, drošā rokrakstā. Misis Dredža atgāzelējās no pavarda, vienā rokā turēdama cepešpannu ar kremētām asinsdesas atliekām, ko viņa ierausa Adriana šķīvī. No blāvi zilajiem dūmiem, kas no tā cēlās, abi zagšus sāka klepot.
— Misteram Dredžam garšo asinsdesa, - misis Dredža mazliet piesardzīgi teica.
— Garšoja? Tas ir, garšo? — Adrians pārjautāja, bakstīdams šķīvja pārogļoto saturu ar dakšiņu. - Es domāju, tas ir kaut kas šausmīgi labs.
-Jā, - misis Dredža apmierināta teica. - Tas palīdz viņam vienmēr būt labā formā.
Adrians iebāza dakšiņas tiesu ugunskarstās, bezgaršīgās, ādai līdzīgās substances mutē un centās savilkt vaibstus jūsmīgā izteiksmē.
— Labs, ko? — vaicāja misis Dredža, kas vēroja viņu kā vanags.
—Gards! — teica Adrians, kas bija stipri apsvilinājis mēli. Misis Dredža smagi apsēdās un atbalstīja masīvās krūtis uz galda.
— Nu, - viņa teica, fokusējusi mazās, melnās acis uz vēstuli, — vai jūs to neatvērsiet?
- O jā, — teica Adrians, kuru bija pārņēmusi nevēlēšanās to vispār vērt vaļā, - tūlīt. Šī asinsdesa ir tiešām teicama, misis Dredža.
Bet misis Dredža neļāvās novirzīties sāņus kaut kādu gastronomisku sīkumu dēļ.
— Tas var būt kas svarīgs, - viņa aizrādīja.
Adrians nopūtās un paņēma aploksni. Viņam nebūs
miera no misis Dredžas, pirms nebūs izlasījis vēstuli un atstāstījis viņai tās saturu. Juzdams viņas ciešo skatienu, Adrians atplēsa aploksni un izvilka no tās divas papīra lapas.
Jau pirmie vārdi piesaistīja viņa uzmanību, tie bija: "Mans mīļais brāļadēl". Adrians neskaidri atcerējās, ka reiz, kad viņš bija apmēram desmit gadus vecs, viņa tēvocis Amoss bija iepriekš nepieteicies ieradies mācītājmuižā kopā ar trim drūma izskata kollijiem un zaļu papagaili ar plašām valodas zināšanām, kas sastāvēja no visīsākajiem un indīgākajiem vārdiem.
Viņš atcerējās savu tēvoci kā jauku un enerģisku vīru, kura negaidītā ierašanās un papagaiļa lingvista spējas noveda pat reverenda Sebastiana Rukvisla kristīgo lēnprātību līdz lūzumam. Pēc pāris dienu viesošanās tēvocis Amoss nozuda tikpat mīklaini kā parādījies. Tēvs vēlāk stāstīja, ka tēvocis Amoss esot ģimenes melnā avs, - bez mazākās morāles, - un, tā kā tas bija acīmredzami sāpīgs jautājums, Adrians nekad vairs tēvoci nepieminēja.
Tagad viņš stīvu skatienu urbās tēvoča vēstulē un viņu pārņēma tāda kā grimstoša sajūta, it kā vēders kopā ar visu asinsdesu grasītos tūlīt izgāzties.
Mans mīļais brāļadēl!
Iespējams, ka tu neatcerēsies, ka pirms dažiem gadiem mēs iepazināmies diezgan atbaidošā mācītājmuižā, kuru tavs tēvs un māte stūrgalvīgi apdzīvoja. Kopš tā laika esmu dzirdējis par viņu paraušanu gaisā —jāatzīstas, bez pārliekām sērām, jo sarunās ar taviem vecākiem pirms daudziem gadiem viņi man vienmēr ļāva nojaust, ka viņu vienīgā vēlēšanās šajā dzīvē ir to pamest un nonākt Tā Kunga apkampienos. Tomēr šis sīkums tevi padarījis par manu vienīgo dzīvo radinieku. Cik atceros, tajos laikos tu biji diezgan jauks puika, kaut arī iespējams, ka pa šiem gadiem tavi vecāki pacentušies piebāzt tavu galvu ar visādām blēņām un blakšūdeņiem, par ko man nav ne mazākā priekšstata.
Lai būtu kā būdams, patreizējos apstākļos es neesmu spējīgs diskutēt par likteni. Vietējais dziednieks darījis man zināmu faktu, ka es vairs ilgi nedzīvošu. Šī doma mani īpaši nesatrauc, jo esmu nodzīvojis īstu dzīvi un piekopis gandrīz visus vispievilcīgākos grēkus. Tomēr viens mani uztrauc, un tas ir manas līdzdzīvotājas liktenis. Viņa bijusi man līdzās vismaz 18 gadus, un kopā mēs esam piedzīvojuši baltas un nebaltas dienas. Tādējādi man negribētos apzināties, ka manas gaisā paraušanas dēļ viņa tiktu pamesta viena pasaulē, bez vīrieša, kas to pieskatītu. Es apzināti saku "vīrieša", jo viņa slikti saprotas ar sava dzimuma pārstāvēm.
Pamatīgi pārdomājis šo jautājumu, esmu nācis pie slēdziena, ka tu - mans vienīgais dzīvais radinieks - būsi tas, kas pārņems šo pienākumu. Tam nav jākļūst par apgrūtinošu slogu tavai kabatai, un, ja tu aizstaigāsi pie Amasora un Tvista, tirgotāju baņķieriem Kotonvolstrītā 110, Sitijā, tu atradīsi uz sava vārda noguldītas 500 mārciņas. Es lūdzu izmantot šo summu, lai nodrošinātu Rozijai tādus apstākļus, pie kādiem viņa pieradusi.
Tā kā scēnas pie nāves gultas nav pievilcīgs skats, es nosūtu Roziju pie tevis nekavējoties, lai viņai nevajadzētu stāvēt man līdzās un mocīties, vērojot mani izpūšam pēdējo elpu. Tā nu viņa ieradīsies gandrīz vienlaicīgi ar šo vēstuli.
Lai ko arī tavs tēvs būtu par mani teicis (un visticamāk, ka tas viss ir patiesība), vismaz vienu labu darbu esmu paveicis savā citādi izvirtušajā eksistencē. Tavs tēvs savā ievērojamajā plānprātībā vienmēr bija čempions to nelaimīgo vidū, kas mituši šajā pasaulē pamesti un bez draugiem, un es vienīgi varu cerēt, ka tu esi mantojis šo īpašību. Tādēļ, lūdzu, dari, ko vari, Rozijas labā. Tas viss viņai bijis liels šoks, un es ceru, ka tu viņu mierināsi viņas bēdās.
Tavs karsti mīlošais tēvocis Amoss Rukvisls
P. S. Diemžēl Rozijai - un es jūtos pie tā zināmā mērā vainīgs — ir ievērojama tieksme uz to, ko tavs tēvs (kam nekad netrūka nodrāztas frāzes) pastāvīgi dēvēja par "dēmona dziru". Lūdzu tevi sekot viņas alkohola patēriņam, jo no pārmērīga daudzuma viņa kļūst nevaldāma. Bet, ak vai, nejau viņa vienīgā.
A.R.