Adrianam likās, ka visa pasaule kļūst tumša un drūma; ledusaukstas strūkliņas, ignorējot gravitācijas likumus, skraidīja pa viņa augumu uz augšu un uz leju. Cauri dūkoņai ausīs viņš neskaidri saklausīja misis Dredžas balsi.
- Nu? - viņa jautāja, - par ko tur ir?
Dievs augstais, Adrians nodomāja, to nav iespējams viņai stāstīt.
- Tā … tā ir vēstule … ēēē … no … āāā … kāda mana tēva drauga, - viņš izvairīgi teica. - Viņš vienkārši iedomājies, ka man varētu interesēt, kā viņiem klājas laukos.
- Pēc desmit gadiem? - nosprauslojās misis Dredža. - 'iņš ir gan steidzies, ko?
-Jā … jā, tas ir ilgs laiks, - Adrians teica, salocīdams vēstuli un iebāzdams kabatā.
Bet misis Dredža nebija no tiem cilvēkiem, kam pietiek ar īsu izklāstu. Viņas pašas šausminošais mistera Dredža nāves apraksts parasti aizņēma pusotru stundu, tāpēc šis skopais vēstules satura atstāstījums viņu apmierināja visai maz.
- Nu, un kā tad klājas? - viņa taujāja.
- O, - Adrians teica, - šķiet, viņi visi ir pie labas veselības, ziniet.
Misis Dredža gaidīja, viņas melnās acis nepielūdzami
urbās īrniekā,
- Daži mani paziņas ir apprecējušies, — Adrians izmisīgi turpināja, un … un … dažiem piedzimuši bērni.
- Jūs gribat teikt, - misis Dredža teica, acīs pavīdot cerībai, - ka tiem, kas apprecēj'šies, piedzim'ši bērni, vai citiem?
- Visiem, - Adrians nedomādams atteica. - Nē, nē, es, protams, domāju tos, kuri apprecējušies. Nu, vispār viņi visi … ēēē … jūtas lieliski, un man … āāā … man jāuzraksta viņiem un jāapsveic.
- Jūs domājat apsveikt tos, kas apprecēj'šies? - pārjautāja misis Dredža, kas vienmēr gribēja, lai viss būtu pilnīgi skaidrs.
- Jā, — Adrians apstiprināja, — un ari tos, kam piedzimuši bērni, protams.
Misis Dredža nopūtās. Tā viņa nebija iztēlojusies šo stāstu. Ja tā būtu bijusi viņas vēstule, viņa tās saturu būtu izlietojusi ar sīkstuļa taupību un veselu nedēļu aplaimojusi Adrianu ar informācijas un minējumu druskām.
- Labi, - viņa filozofiski teica, uzviļņodama kājās,
- pieņemu, ka jums nu būs ar ko nodarboties vakaros.
Cik ātri vien spēdams, joprojām tēvoča vēstules radītā šoka varā, Adrians ieslidināja asinsdesas paliekas mutē, noskaloja uz leju ar tēju un piecēlās.
- Jau ejat? - misis Dredža pārsteigta vaicāja.
- Jā. Es nupat iedomājos, ka pa ceļam uz darbu jāieskrien pie mistera Paklhammera, — Adrians teica.
- Vai tik j's nepavadiet pārāk daudz laika ar viņu, - misis Dredža bargi aizrādīja. - Šis vīrs var ļauni ietekmēt tādu godīgu, jaunu cilvēku kā jūs.
- Jā, es piekritu, jums taisnība, - Adrians lēnprātīgi atteica. Viņš ierindoja misteru Paklhammeru savos tuvākajos draugos, bet nebija noskaņots tieši šobrīd strīdēties par to.
- Nenokavējiet vakariņas, — misis Dredža brīdināja.
- Man ir lieliska šelzivs.
No visiem argumentiem būt punktuālam, Adrians sprieda, šim visvairāk trūka pievilcības.
- Nē, noteikti nenokavēšu, - viņš apsolīja un nozuda, pirms misis Dredža izdomā jaunu tēmu, kā viņu aizkavēt.
Misters Paklhamnļers pēc amata bija galdnieks un zārcinieks, kam piedtrēja darbnīca ar lielu pagalmu apmēram ceturtdaļjūcpi no misis Dredžas mītnes. Pirms pāris gadiem Adrians /bija devies uz turieni, lai salabotu savu lielo koka ceļasofnu. Viņš un misters Paklhammers tūlīt viens otram iepatikās, un kopš tā laika viņi bija tuvi draugi. Adrianam, kļirš savas kautrības dēļ reti iemantoja draugus, misteri Paklhammers kļuva par tādu kā biktstēvu. Pašlaik viņa vienīgā doma bija pēc iespējas ātrāk nokļūt pagalmā un apspriest ar draugu šo vēstuli, kas draudēja sagraut viņa kluso, kārtīgo dzīvi pašos pamatos. Viņš bija pārliecināts, ka misters Paklhammers zinās, ko darīt.
Steigdamies leju6 pa ceļu, viņš sāka piekrist sava tēva vērtējumam par tēvoča Amosa raksturu. Kā viens cilvēks vispār varēja tā rīkoties? Nemaz nerunājot par naudu (ko viņš novērtēja par pasakainu), kā viņš varēja iesviest nevainīgam brāļadēlam rokās dāmu vidējos gados ar " () tieksmi pēc pudeles? Ijas nekādā gadījumā nebija cilvēcīgi. Šajā mirklī Adrianu apstulbināja vēl viena šausmīga doma, un viņš apstājās tik strauji, ka katliņš noripoja zemē. Viņš neskaidri atcerējās tēva teikto, ka tēvocis Amoss strādājis cirkos un gadatirgos. Ja nu šī Rozija ir akrobāte vai — kas vēl ļaunāk — viens no tiem izlaidīgajiem, nelabojamajiem sieviešiem, kas, vizuļojošos triko tērpušies, žonglē uz zirga muguras? Jau tā ir pietiekoši ļauni, ka tavā dzīvē pēkšņi parādās akrobāte, bet ja tā turklāt ir piedzērusi akrobāte — tas vispār nav izturams. Kā šis tēvocis vispār varēja kaut ko tādu nostrādāt? Paķēris nokritušo cepuri, Adrians gandrīz skriešus sasniedza mistera Paklhammera pagalmu.
Misters Paklhammers sēdēja uz tikko pabeigta zārka un pašlaik pabeidza brokastis, kas sastāvēja no pintes alus un gigantiskas sviestmaizes ar sieru. Viņš bija mazs, plecīgs vīrs ar laipna buldoga fizionomiju. Savā laikā viņš bijis arī cīkstonis un svarcelšanas ras vīram bija palikuši tikai muskb kad visi muskuli bija nokarājušies viņš kustējās tikai ar grūtībām.
- Sveiks, puis! - viņš sveicināja}, dams ar sviestmaizi. - Gribi broka
- Nē, nē, — Adrians atteica, emociju pārpilnības. - Man vajadzīgs jūsu padoms.
- Nū? — misters Paklhammers Sarauca savas pinkainās uzacis. - Kas noticis? Tu izskaties tā, it kā būtu redzējis spoku.
- Vēl ļaunāk, vēl ļaunāk, — Adrians dramatiski paziņoja, - esmu pagalam … izlasiet šo.
Viņš iegrūda vēstuli misteram Paklhammeram, kurš to ar interesi aplūkoja.
- Es neprotu lasīt, - viņš vienki nav iznācis laika iemācīties, vienmēr Izlasi man to, puis.
Emocijās drebošā balsī Adrians izlasīja viņam tēvoča Amosa vēstuli. Kad viņš beidza, iestājās klusums, jo misters Paklhammers bija nokodis lielu kumosu sviestmaizes un apcerīgi gremoja.
- Nu, - Adrians beidzot teica, - ko man darīt?
- Ko darīt? - misters Paklhammers jautāja, pārsteigumā norijis visu kumosu. - Kā, nu dari tieši to, ko tēvocis tev liek!
Adrians pārsteigumā stīvi blenza uz savu draugu un netika gudrs, vai misters Paklhammers nav sapratis vēstules saturu vai ari šķīries no prāta.
- Bet kā es to varu, — viņš jautāja, balsij kļūstot arvien skaļākai, - kā es varu pieņemt svešu sievieti … piedzērušu svešu sievieti? Misis Dredža nekad neielaidīs viņu mājā … un tad vēl mans darbs. Dievs augstais, mani atlaidīs, ja par to uzzinās. Un ja nu tā tiešām ir kāda akrobāte — ko tad?
:empions. No šīs karje- iļiļu kalni, tāpēc tagad, kā notecējusi svece,
Adrianu, laipni pamā- stis? Drusku alus, ko? jūdams bez elpas no
īrši teica, — kaut kā r šis un tas gadījies.
- Neredzu tur nekā slikta, - misters Paklhammers kritiski teica. - Es reiz vienu tādu redzēju. Tās varen tumīgs meitietis. Visa /nokārta ar spīguļiem. Tīri smuka apaļlellīte.
- Ak dievs, - Adrians mokpilns iekliedzās, - es ceru, ka šī te neieradīsies, vasa nokārta ar spīguļiem.
- Nevar noliegt, -^misters Paklhammers domīgi sprieda, - ka 500 mārciņu ir pasakaina summa, tiešām pasakaina. Kāpēc gan tey nepamest darbu - ar tādu naudu … tu vienmēr teici, kļa to gribi.
- Un kā ar to plītējošo sievišķi? — Adrians sarkastiski apjautājās.
- Nu, jūs abi lieliski varētu iztikt ar 120 mārciņām gadā, un pēc četriem gadiem uzsākt nelielu biznesu, - misters Paklhammers teica. - Ja viņa ir no tiem gadatirgu ļaužiem, jūs Varētu izveidot kaut ko līdzīgu joku ludziņām. Man ir lieliskas Punch and Judy[2] lelles, tu tās vari lēti dabūt.
- Man nav ne mazākās vēlēšanās pavadīt tuvākos četrus gadus kopā ar kādu resnu, spīguļiem nokārtu Punch and Judy spēlējošu dzērāju, - Adrians skaļi un skaidri paziņoja. — Gribu, lai jūs domātu radoši.
- Es nesaprotu, kāpēc tu cel tādu brēku, puis, — misters Paklhammers bargi aizrādīja. - Tu lieliskā kārtā esi mantojis sievieti. Daudzi jauni cilvēki nez ko atdotu, lai būtu tavā vietā.
- Es tiešām labprāt gribētu, lai viņi būtu manā vietā, - Adrians izmisīgi teica. - Ja viņi vēlas pavadīt atlikušo dzīves daļu ar piedzērušu akrobāti — vienmēr laipni!
- Tavs tēvocis taču neraksta, ka viņa plītē visu laiku, - misters Paklhammers saprātīgi piezīmēja. - Viņa varbūt ir tīri jauka. Kāpēc tu vienkārši nepagaidi, kamēr viņa ierodas?
- Es varu iedomāties, pēc kā viņa izskatās, un šī doma man uzdzen šausmas … Es taču pat nezinu viņas uzvārdu.
- Domāju, galvenais ir tas, kaļ tu zini viņas vārdu, - misters Paklhammers filozofiski tļeica. - Tas tevi tūlīt nostāda ar viņu intīmākās attiecībās.
- Es negribu būt ar viņu nekādas intīmās attiecībās! - Adrians kliedza, un tad, šausmu pārņemts, atjēdzās: - Dievs! Ja nu viņa ierodas, kamfer es esmu darbā, un satiekas ar misis Dredžu?
- Ak jā, - misters Paklhammers domīgi teica, - tas ir gan kaut kas. No tā derētu izvairīties.
Adrians staigāja šurpu turpu,1 izmisīgi domādams, kamēr misters Paklhammers pabeidza dzert alu un noslaucīja muti. 1
- Izdomāju, - Adrians beidzot teica. - Misis Dredža šodien iet uz kapsētu apmeklēt ļnisteru Dredžu un paliks tur visu dienu. Parasti viņa nav mājās līdz vakaram. Ja es varētu aizsūtīt uz darbu zīmīti, ka esmu slims vai kaut ko līdzīgu, tad varētu būt tur un sagaidīt šo Roziju.
- Laba doma, - misters Paklhammers piekrita. - Es aizsūtīšu jauno Deiviju uz veikalu, lai pasaka, ka tu neesi vesels. Neuztraucies par to. Vislabākais, ko tu vari darīt, ir aši jozt atpakaļ un pieskatīt māju. Es būšu uz vietas, ja tev manis savajadzētos.
Tā Adrians, nolādēdams dienu, kad bija ilgojies pēc piedzīvojumiem, devās atpakaļ uz misis Dredžas apartamentiem un zagšus paglūnēja ap stūri. Viņam par lielu atvieglojumu, pašlaik parādījās misis Dredža, tērpusies brīvi kritošā bombazīna tērpā, lielu purpur- sarkanu cepuri galvā, balansēdama rokās milzīgu rožu klēpi, kas bija viņas iknedēļas nodeva kā cieņas apliecinājums mistera Dredža kapam. Viņa aizpeldēja kā liels, draudīgs karakuģis pilnās burās un nozuda skatienam.
Adrians staigāja šurpu turpu, un viņa prātā drūzmējās problēmas risinājumi, visi vienlīdz traki un nerealizējami. Viņš varētu doties jūrā. To viņš gan tūlīt noraidīja, jo jutās slikti pat lēni braucoša omnibusa augšstāvā, tātad skaidrs, ka viņš - vai vismaz viņa vēders - nav radīts jūrnieka karjerai. Vai viņam jārīkojas pēc mistera Dredžk parauga un jāizliekas, ka viņš, Rukvisls, nelaimīgā kārtā pēkšņi miris? Kaut arī šis risinājums šķita intriģējošs, bija neiespējami to pieņemt, jo te panākumus gūtu tikai kāds ar lielākām aktiera dotībām.
Tas nekur neder,Adrians izmisīgi domāja, slaucīdams mitrās rokas mutautiņā, man vienkārši jābūt pret viņu nelokāmam. Man jāatzīmē, ka esmu jauns cilvēks, kas tikko ienāk pasaulē, un šobrīd es nevaru uzņemties atbildību par svešu dievieti. Es viņai izsniegšu tās 500 mārciņas, un tad viņai nāksies aiziet. Bet ko tad, ja viņa izplūst asarās un krīt ļīistērijā, vai, vēl ļaunāk, ja viņa būs piedzērusies un kareivīgi noskaņota? No šīm domām viņam uz pieres parādījās sviedri. Nē, viņam jāpaliek stingram, laipnam, bet nepielūdzamam. Cerēdams, ka viņam pietiks drosmes būt laipnam, būt stingram, Adrians atsāka staigāšanu.
Ap pusdienlaiku viņš bija tiktāl sanervozējies, ka pat no koka krītoša lapa lika viņam zaudēt savaldību. Viņš tikko kā nosprieda, ka nāve būtu vieglāka par šo agonizē- jošo gaidīšanu, kad uz ceļa parādījās rati. Tā bija milzu ore, ko vilka astoņi līdz nāvei pārguruši zirgi, un vadīja drukns, aizkaitināts mazs vīriņš spilgti dzeltenā katliņce- purē un vestē ar sarkanām un dzeltenām rūtīm. Adrians laiski brīnījās, ko gan tādos milzu ratos varētu vest. Braucējs dzeltenajā katliņā acīmredzot bija sasniedzis mērķi, jo izvilka no vestes kabatas papīra lapiņu un ņēmās pētīt māju numurus. Tad, Adrianam par pārsteigumu, viņš apturēja savu kavalēriju misis Dredžas mājas priekšā. Ko gan šī vienkāršā mājsaimniece nopirkusi? Rati bija pietiekoši lieli, lai ietilpinātu gandrīz jebko. Viņš piegāja tuvāk vedējam, kas slaucīja seju lielā mutautā.
- Labrīt, - Adrians teica, degdams ziņkārē. Vīrs uzmauca katliņu stingrāk galvā un uzmeta Adrianam nosvīdušu skatienu.
- 'brīt, - viņš strupi atteica, - ja šis rīts ir labs, par ko es, atklāti sakot, šaubos.
- Vai jūs … ēēē … vai jums ir kaut kas šai mājai? - Adrians jautāja.
-Jā, vīrs teica, konsultējies ar papīra gabalu savā rokā. - Vismaz man ir kaut kas rņisteram Rukvislam.
Adrians satrūkās un šausmās nosvīda.
- Rukvislam … vai esat pārliecināts? - viņš nobālis jautāja.
-Jā, - vīrs teica, - Rukvislam.! Misteram A. Rukvislam.
- Es esmu misters A. Rukvisls, ļ- Adrians teica trīcošā balsī. — Kas…?
- O, - vīrs novilka, veltīdams viņam nelabvēlīgu skatienu, - ak tad jūs esat misters Rukvisls? Labi, jo ātrāk jūs savāksiet savu īpašumu, jo ātrāk es būšu laimīgs.
Viņš aizčāpoja uz ores aizmuguri, un Adrians, viņam sekodams, ieraudzīja to cīnāmies ap masīvām durvīm.
- Bet ko jūs esat atvedis? - Adrians izmisis jautāja.
Atbildes vietā vīrs atrāva lielās divviru durvis un
atklāja Adriana neticīgo šausmu pilnajam skatienam lielu, krunkainu un ārkārtīgi laipna izskata ziloni.