- Te viņa ir, — vedējs ar redzamu atvieglojumu teica, — un visa jūsu.
- Nevar būt, - Adrians vārgi nomurmināja, — tas nevar būt mans … es negribu ziloni.
- Paklau, — vedējs bargi teica. — Essu ceļojis visu nakti, vai ne, lai atgādātu šo sasodīto lopu jums. Jūs esat misters A. Rukvisls, tātad tas lops ir jūsu.
Adrians sāka domāt, ka šīrīta šoks sašķobījis viņam prātu. Bija jau pietiekoši traki mēroties spēkiem ar akrobāti, un nu atklājas, ka viņam bez tam vēl jāuzņemas atbildība par ziloni. Pēkšņi viņu pārņēma briesmīgas aizdomas.
- Kā to sauc? - viņš aizžņaugtā balsī jautāja.
- Rozija, — vedējs atteica, — vismaz tā šie man stāstīja.
Izdzirdot savu vārdu, zilonene viegli sašūpojās uz priekšu un atpakaļ, un izdvesa sīku pīkstienu, kādu varētu radīt ļoti maza klaiinete. Viņa bija ieķēdēta ratos ar divām ap priekškājām apvītām ķēdēm, kas melodiski klinkstēja, viņai kustoties. Viņa pavedinoši izstiepa snuķi uz Adriana pusi un Uzpūta viņam mazu mākonīti. Ak dievs, Adrians nodomāja, kaut tā labāk būtu bijusi piedzērusi akrobāte!
- Pagaidiet, - viņš teica vedējam, — ko lai es ar viņu iesāku?
- Tā, - vedējs atteica ar vāji slēptu apmierinājumu, - ir jūsu problēma, draugs. Es essu nolīgts tikai atgādāt viņu, un essu ari atgādājis. Tāpēc nu, tā kā nessu vēl brokastojis, ja jūs laipni aizdabūtu viņu prom no maniem vāģiem, es dotos prom.
- Bet jūs nevarat mani atstāt te ceļa vidū ar ziloni, - Adrians protestēja.
- Kāpēc ne? - vedējs apjautājās.
- Es nevaru viņu te turēt, - Adrians izmisīgi iesaucās, norādīdams uz misis Dredžas sešas kvadrātpēdas lielo dārziņu. - Viņa te neielīdīs, tas pirmkārt … un viņa nomīdīs visus stādus.
- Par to jums vaj'dzēja padomāt, pirms pasūtāt viņu, - vedējs aizrādīja.
- Bet es neesmu viņu pasūtījis. Man viņu atstājis mans tēvocis, - Adrians teica, pats saprazdams, cik tas izklausās neticami.
- Viņš nebūs jūs diezko mīlējis, — vedējs noteica.
- Esiet prātīgs, - Adrians lūdzās, - jūs taču nevarat vienkārši izkraut šo ziloni manā priekšā un aizbraukt.
- Tikai nevaj'g, - vedējs teica, balsij raustoties un sejai kļūstot arvien sarkanākai. - Es tiku nolīgts, lai atvestu ziloni. Zinu, tas bija muļķīgi no manas puses, bet te nu mēs esam. Visu nakti essu bij's uz kājām. Viņa gāza riņķī ratus pie katra krodziņa, kajn braucām garām. Tas bija pats sasodītākais ceļojums, kādu esmu piedzīvojis, kaut essu vedējs jau 24 gadus. Un nu viss, ko vēlos, ir pēc iespējas ātrāk no tās atbrīvoties. Ja jūs laipni viņu aizvāktu, es varētu doties prom.
Pat, ja izdotos iedabūt Roziju1 misis Dredžas dārziņā, kā gan, Adrians prātoja, lai izskaidro ziloņa pēkšņo parādīšanos? Nevarēja cerēt, ka misis Dredža to nepamanīs. Bet kaut ko vajadzēja darīt, jci vedējs bija nelokāms, un ar katru mirkli kļuva arvien salkanāks un piktāks. Te Adrianam radās ideja. Paklhammers, viņš nodomāja, Paklhammera pagalms. Tā būs īstā vieta, kur viņu turēt.
- Klau, — Adrians izmisīgi teica vedējam, — vai varat viņu aizvest gabaliņu tālāk? Man ir kāds draugs ar lielu pagalmu. Tur mēs varēsim viņu novietot.
Vedējs dziļi nopūtās.
- Essu atgādājis jūsu ziloni jums, - viņš teica. — Man nav viņa jāved nekur citur.
- Bet tas tikai mazu gabaliņu uz priekšu pa šo ceļu, un jūs par to dabūsiet sovrinu, - Adrians lūdzās.
- Lai notiek, tas ir kas cits, - vedējs piekrita un atkal aizcirta durvis, aizsegdams skatam Roziju, kas bija satvērusi snuķī salmu kušķi un koķeti vēdinājās. Vedējs uzsauca zirgiem, tie rāvās uz priekšu, un masīvie rati aizrī- bināja pa ceļu; Adrians uztraukts slāja līdzi un centās pārliecināt sevi, ka misters Paklhammers neko vairāk dzīvē nevarētu vēlēties kā ziloni savā pagalmā. Viņš atstāja ratus uz ceļa un iegāja pagalmā. Misters Paklhammers joprojām sēdēja uz zārka un pašlaik tukšoja vēl vienu pinti alus.
- Sveiks, puis! — viņš jautri uzsauca. - Sagaidīji savu akrobāti?
- Mister Paklhammer, - Adrians savaldīgi teica, — jums man jāpalīdz. Jūs esat vienīgais cilvēks, pie kura varu griezties šajā murgā.
- Kāpēc, puis, kas noticis?
- Vina … tā … ir ieradusies, — Adrians teica.
— Kā viņa izskatās? - misters Paklhammers ieinteresēts taujāja.
- Viņa … Rozija, - Adrians teica, - ir zilonis.
- Zilonis? — misters Paklhammers iesvilpās. - Tā nu gan tev ir zināma problēma.
— Var teikt ari tā, - Adrians vēsi piekrita.
— Zilonis, - misters Paklhammers domīgi atkārtoja. - Nu, nu. Tas ir drusku negaidīts gājiens.
—Es jums piekrītu, - Adrians teica. — Es vienkārši nezinu, ko ar viņu iesākt. Skaidrs ir tikai tas, ka tas nožēlojamais, kas viņu atgādāja, bez šaubām, grib no tās atbrīvoties. Viņu nevar ievietot misis Dredžas dārziņā, tāpēc man vajadzēja viņu atvest šurp. Vai atļausiet man viņu te atstāt, kamēr izdomāšu, ko darīt?
- Jā, jā, puis, protams, misters Paklhammers labprāt piekrita, — te ir vietas, cik uziet. Jādomā, te nekad nav mitinājušies ziloņi. Tās būs nelielas pārmaiņas.
— Paldies dievam, - Adrians atviegloti teica, - esmu jums ļoti pateicīgs. — Viņš atgriezās uz ceļa pie vedēja, kurš šķita palēnām izkūstam mutautā.
- Viss kārtībā, — Adrians teica, viņa var te palikt.
Vedējs atvēra ores durvis, un Rozija, draugus ieraudzījusi, līksmi iespiedzās.
- 'ite ir atslēgas, - vedējs teica, pasniegdams tās Adrianam. — Katrai ķēdei sava.
- Vai viņa ir rāma? - Adrians nervozi vaicāja, atskārzdams, ka līdz šim mirklim viņam nav bijusi nekāda pieredze ar ziloņiem.
- Es tā domāju, - vedējs teica. - Jūs to drīz uzzināsiet, ne tā?
- Varbūt man vajadzētu sagādāt kaut ko ēdamu, — Adrians sprieda, - lai novērstu viņas uzmanību. Ko viņi ēd?
— Bulciņas, - misters Paklhammers teica, vērodams Roziju.
— Apžēlojieties, — Adrians izsaucās, — kur es šajā dienas laikā dabūšu bulciņas?
— Varbūt auzas? — vedējs ierosināja.
- Nē, nē, ziloņi ēd bulciņas, - misters Paklhammers neatlaidās.
- Es tiešām gribētu, lai jūs beigtu pļāpāt par bulciņām, - Adrians saniknojās, - mēs pašlaik nevaram dabūt nekādas bulciņas.
- Kā būtu ar siermaizi? — misters Paklhammers iejautājās. - Es iešu kādu sadabūt, un tad pamēģināsim.
Viņš driz atgriezās ar milzīgu sviestmaizi un pasniedza to Adrianam. Ļoti piesardzīgi, turēdams cienastu izstieptu kā ieroci, Adrians tuvojās Rozijas milzīgajam, pelēkajam stāvam.
- Te būs, Rozij, - viņš aizsmacis teica, - lieliska siermaize … laba meitene.
Rozija mitējās šūpoties un, acis mirkšķinādama, vēroja viņa tuvošanos. Kad viņš bija pienācis pietiekoši tuvu, viņa izstiepa snuķi, neticami ātri un delikāti nocēla Adriana katliņu un uzlika savā masīvajā, apaļajā galvā. Adrians satrūcies atlēca atpakaļ, nosvieda sviestmaizi un smagi uzmina vedējam uz kājas. Tas viņa jau tā nikno noskaņojumu neuzlaboja. Pacēlis sviestmaizi, Adrians no jauna tuvojās Rozijai.
- Re nu, Rozij, - viņš drebošā balsī teica, - jauka siermaize. - Rozija laiski vēlreiz izstiepa snuķi, paņēma cienastu no Adriana drebošās rokas un iebāza mutē, kas Adrianam izbailēs Ūkās esam mucas lielumā. Slāpētas gremošanas un čāpstināšanas skaņas liecināja, ka ziloņi ēd sviestmaizes. Steigšus, kamēr viņas mute vēl pilna, Adrians notupās, atslēdza abas atslēgas un noņēma ķēdes no Rozijas kājām.
- Nu, lūk, — viņš teica, atkāpdamies no ratiem, — nāc nu … laba meitene.
Rozija dziļi nopūtās, noņēma katliņu un sāka ar to vēdināties, bet neizrādīja ne mazāko vēlēšanos atstāt ratus.
- Parasti es esmu visai pacietīgs, - vedējs teica tādā tonī, kas neiedvesa uzticību, - bet vēlētos piezīmēt, kamēr jūs man nomīņājat visas kājas un pārēdināt šo ziloni ar siermaizēm, es kopš agra rīta neesmu ne kumosa baudījis.
— Nu jā, es cenšos dabūt viņu ārā, — Adrians sarūgtināts teica, - Nevar taču šādu milzeni steidzināt.
— Varbūt arī jums patiktos kāda siermaize ar pinti alus? — misters Paklhammers apjautājās vedējam.
— Tas būtu ļoti laipni, vedējs manāmi atplauka, - nudien ļoti laipni.
Kamēr vedējs un Adrians stāvēja un blenza uz Roziju, kas atkal sāka šūpoties šurpu turpu un izdvesa sirdi plosošas nopūtas, misters Paklhammers iegāja .mājā un atgriezās ar vēl vienu sviestmaizi un pilnu kausu alus. Vedēja sajūsma, redzot šos atribūtus, bija tīrais sīkums, salīdzinājumā ar Rozijas entuziasmu, kad viņas redzeslokā nokļuva alus kauss. Viņa tik gari un skanīgi notau- rējās, ka Adrians palēcās, un klupšus krišus izaulēkšoja no ratiem. Misters Paklhammers stāvēja kā zemē ieaudzis, kamēr Rozija, joprojām taurēdama, satvēra kausu snuķī un ielēja tā saturu savā milzu mutē.
—Nu jā, viena problēma būtu atrisināta, — vedējs teica, - bet kā būs ar manu alu?
— Tagad mēs vismaz zinām, ka viņai garšo siermaizes un alus, — Adrians teica, - kaut arī neticās, ka viņa vienmēr pārtiek tikai no tā.
— Nevēlos, lai jūs uzskatītu mani par bezjūtīgu, - vedējs aizrādīja, - bet mani pašlaik vairāk nodarbina mans paša vēders nekā viņas.
Rozija atdeva tukšo kausu misteram Paklhammeram un cerīgi sekoja tam dziļāk pagalmā. Atradusi pietiekoši inteliģentu cilvēku, kas likās saprotam viņas vajadzības, ziloniete nevēlējās to izlaist no redzesloka. Viņas gaita bija lēna un stalta, ja nu vienīgi mazliet skurbi grīļīga, un ausis plandījās un plakšķēja tai gar galvu. Viņa izdvesa sīkus apmierinājuma spiedzienus un sekoja misteram Paklhammeram cieši pa pēdām. Adrians aizcirta aiz viņas ores durvis, atspiedās pret tām un noslaucīja seju. Tas nu bija pirmais solis.
Kaut arī Roziju intriģēja balto ēveļskaidu kaudzes, dēļu grēdas un vesela rinda tikko pabeigtu zārku, viņa joprojām uzmanīja misteru Paklhammeru, jo tas noteikti varētu viņu aizvest pie galvenās alus āderes. Tomēr galu galā viņiem laimējās iezagties mājā, Rozijai nemanot. Misters Paklhammers sagatavoja vēl sviestmaizes un alu, un, ļaudamies pārtikas un dzēriena ietekmei, pat vedējs kļuva gandrīz labvēlīgs.
- Jokainu lietiņu tēvocis jums atstājis, - viņš teica Adrianam.
- Es to gan nenosauktu par jokainu, - Adrians rūgti teica. - Ko es ar viņu lai iesāku, dievs vien zina.
- Pārdodiet viņu, - vedējs ieteica, malkodams alu,
- pārdodiet to cirkam. Es darītu tā.
- Es nevaru, — Adrians paskaidroja, — tas ir tas vismuļķīgākais. Man atstātas 500 mārciņas viņas pieska- tīšanai.
- Interesanti, cik bulciņas par to varētu nopirkt, — vedējs prātoja.
- Viņa noteikti ēd arī ko citu bez bulciņām, - Adrians žēlabaini teica, — ziniet, kāpostus vai kaut ko tamlīdzīgu. Vienalga, vēlāk nāksies paeksperimentēt.
- Neraizējies, puis, — misters Paklhammers teica,
— viņa te droši var palikt pāris dienas, kamēr tu izdomāsi, ko vislabāk darīt. Es viņu pieskatīšu.
Šajā brīdī Rozija izlēma, ka zārki, kaut ari zināmā mērā pievilcīgi, tomēr nav pietiekami saistoši. Viņa pievērsās mājai un cieši ielūkojās logos. Lielā sajūsmā viņa ieraudzīja savus draugus, sapulcējušos vienā istabā, patērējam viņas iecienīto dzērienu.
Šajā pulciņā jautās tāda svētdienīga un draudzīga atmosfēra, kas Rozijai šķita neatvairāma. Tā viņu ierosināja. Rozija bija pārliecināta, ka tiem nebūtu nekas pretī, ja viņa pievienotos, un ar snuķa galiņu uzmanīgi pieklauvēja pie rūts. Tas bija smalks, sievišķīgs mājiens, ka viņa labprāt piebiedrotos kompānijai, vienalga, kādi svētki tiktu svinēti. Bet viņas draugi bija tā iegrimuši sarunā, ka to pat nemanīja. Tas, kā Rozijai šķita, bija negodīgi. Galu galā viņa tikko bija veikusi garu un nogurdinošu ceļu, veldzējusies ar vienu vienīgu alus pinti, un nu šie sēdēja tur iekšā, žūpoja un viņai pat nepiedāvāja. Parasti Rozija bija neizmērojami pacietīga, bet vērot vedēju tukšojam kausu pēc kausa viņai bija par daudz. Viņa pabāza snuķa galu zem loga rāmja un parāva. Logs ar varenu krakšķi un šķindoņu izgāzās, un Rozija, sajūsmināta par sava eksperimenta rezultātu, iestiepa snuķi caur logu un skaļi notaurēja.
- Dieva dēļ, — Adrians iekliedzās, tuvu nervu sabrukumam, — dodiet viņai vēl alu, mister Paklhammer, lai viņa apklustu.
- Sādā veidā, - vedējs aizrādīja, - jūs lielāko daļu savu 500 mārciņu iztērēsiet par alu un remontiem.
Misters Paklhammers iegāja virtuvē, atrada lielu skārda bļodu un to pielēja līdz malām ar alu. Viņš iznesa to pagalmā, un Rozijas spalgie sajūsmas spiedzieni jau kļuva apdullinoši. Viņa iegremdēja snuķi lieliskajā, brūnajā šķidrumā, iesūca un tad iešļāca mutē ar mazam ūdenskritumam līdzīgu skaņu. Drīz vien bļoda bija tukša, un Rozija, sīki, apmierināti atraugājusies, aizslāja pagalma ēnas pusē un apgūlās atpūsties.
- Labi, man nu laiks doties ceļā, - vedējs teica, - liels paldies par viesmīlību.
- Nav par ko, - misters Paklhammers atvairījās.
- Un jums, ser, - vedējs pievērsās Adrianam, - es vēlu milzīgi daudz laimes. Man ir tāda nojauta, ka laime jums ar šo jokupēteri būs gan vaj'dzīga.