Misters Paklhammers izvadīja vedēju sveiku un veselu no pagalma un atgriezās mājā, kur atrada Adrianu, galvu rokās atspiedušu, drūmi vērojam tukšo alus kausu.
- Es vienkārši nespēju skaidri domāt, - Adrians nožēlojami murmināja, — es nevaru iedomāties, ko iesākt.
- Iedzer vēl drusku alus, - ierosināja misters Paklhammers, kura dzīves filozofija bija vienkārša un tieša.
- Neraizējies … mēs kaut ko izdomāsim.
- Ļoti jauki no jūsu puses mierināt mani, - Adrians īgni teica, - bet tas esmu es, kam tagad pieder zilonis. Mēs pat nezinām, ko tas ēd.
- Bulciņas, — misters Paklhammers neatkāpās no savas sākotnējās idejas. - Piemini manus vārdus, viņai lieliski garšos bulciņas.
- Es domāju - varbūt vedējam taisnība? - Adrians cerīgi iejautājās. - Ja es atrastu kādu cirku, kur viņa justos labi, un samaksātu īpašniekam tās 500 mārciņas, lai par viņu parūpējas - vai tas būtu likumīgi?
- Nezinu, vai tas būtu likumīgi, - misters Paklhammers teica, domīgi savilcis lūpas, - bet tā būtu izeja.
- Bet kur lai atrod cirku? - Adrians prātoja. - Neesmu nevienu redzējis kopš septiņu vai astoņu gadu vecuma.
- Piekrastē, - misters Paklhammers nekavējoties atbildēja. - Cirki, gadatirgi un tamlīdzīgas padarīšanas vienmēr ir jūrmalā.
- Bet līdz piekrastei ir vismaz 50 jūdzes, — Adrians teica. — Kā lai viņa tur nokļūst?
- Lai aizstaigā, - misters Paklhammers teica, - fiziski vingrinājumi viņai nāks par labu. Viens gan ir skaidrs
- tu viņu nevari te turēt bezgalīgi. Man, protams, vienalga, bet zilonis nav tā lieta, ko tu vari turēt pagalmā, neizraisīdams tenkas. Visapkārt okšķerē kaimiņi.
- Jā, neko darīt, — Adrians teica. — Man jāpaziņo misis Dredžai un veikalam, ka mans tēvocis mirst, un tāpēc man uz kādu laiku jāaizbrauc. Nedomāju, ka veikalā būs kādi iebildumi — man tik un tā pienākas atvaļinājums. Kā jūs domājat, cik ilgs laiks vajadzīgs, lai nogādātu viņu piekrastē?
- Tas no daudz kā atkarīgs, — misters Paklhammers teica.
- No kā atkarīgs? - Adrians jautāja. - Cik jūdzes zilonis var dienā noiet?
- Nē, es nedomāju par to, — misters Paklhammers atbildēja, - bet gan, cik krodziņiem jums būs jātiek garām.
- Nudien, - Adrians novaidējās, - es biju par to aizmirsis.
- Paklau, — misters Paklhammers ierosināja, - vai tu atceries tos vecos ponija ratelus, kas man ir nojumē? Lūk, ja mēs tos salabotu un pierīkotu kaut ko līdzīgu iejūgam, Rozija varētu tos vilkt. Tu varētu tur salikt savas drēbes, drusku alus un pārtiku …
- Nekādu alu, - Adrians strauji iebilda, - nekādu alu šī radījuma klātbūtnē.
- Labi, tad pārtiku, - misters Paklhammers piekrita, — un tad, kad viss būs iekrauts, - aiziet, a?
Par spīti raizēm, Adriana sirdī modās viegla entuziasma atblāzma. Viņš vienmēr bija kārojis piedzīvojumus, vai ne tā? Nu, lūk, un kāds piedzīvojums varēja būt lieliskāks par ceļojumu kopā ar ziloni? Pirmo reizi kopš tēvoča vēstules saņemšanas viņš sāka just, ka nav tik traki, kā bija licies. Viņš jutās gandrīz saintriģēts par perspektīvu ceļot kopā ar Roziju uz piekrasti.
- Ja es trijās dienās varētu sasniegt piekrasti, — viņš domīgs teica, — tad, jādomā, vēl pāris dienas paies, kamēr atradīšu cirku. Skaidrs, teiksim - līdz glābiņam pavisam desmit dienas vai varbūt divas nedēļas.
- Jā, - misters Paklhammers piekrita, - ja viss būs labi, tev vajadzētu šajā laikā ar visu tikt galā.
- Kārtībā! - Adrians teica, pielēkdams kājās un uz kādu mirkli atkal kļūdams par labāko paukotāju ārpus Francijas. — Es to izdarīšu!
- Brašs puisis! - misters Paklhammers noteica. - Es labprāt dotos tev līdzi, bet nevaru pamest darbnīcu. Varu derēt, ka jūs lieliski pavadīsiet laiku. Labi, tagad saorganizēsimies. Es izvilkšu ratiņus, nomazgāšu un pie- krāsošu, un rit tie būs pilnīgā kārtībā.
Adrians piegāja pie loga un paskatījās ārā. Rozija mierīgi gulēja, reizēm pakustinādama ausis, un no viņas vēdera nāca rūkoņa kā attāla pērkona dārdi.
— Viņai derētu kaut ko paēst, - viņš norūpējies teica, - paklausieties vien, kā nabadzītei rūc vēders.
—Nemaz neuztraucies, - misters Paklhammers atteica, - es par to parūpēšos.
Viņi abi izgāja pagalmā un piesardzīgi, lai nepamo- dinātu Roziju, izvilka no nojumes sagrabējušus ponija ratiņus.
—Lūdzu, te būs, - misters Paklhammers teica, apbrīnā blenzdams uz rateļiem. — Kad tos drusku piekrāsos, būs kā jauni. Tagad tu, puis, varētu tos nomazgāt, kamēr es aiziešu un sadabūšu Rozijai kaut ko ēdamu.
Adrians atnesa pāris spaiņus silta ūdens, beržamo suku un, klusi svilpodams, ņēmās sparīgi mazgāt ratus. Viņš bija iegrimis darbā un pamatīgi satrūkās, kad silts, pelēks snuķis, no kura plūda spēcīga alus dvaka, pēkšņi visai sirsnīgi apvijās viņam ap kaklu. Viņš vēl nebija pieradis pie fakta, ka ziloņi, par spīti saviem gabarītiem, ja vēlējās, spēja kustēties klusāk par peli. Rozija stāvēja viņam aiz muguras, labvēlīgi lūkodamās uz leju. Viņa iepūta Adrianam ausī domīgu, alus piesātinātu dvesmu un izdvesa sīku apsveikuma pīkstienu.
— Paklau, — Adrians skarbi teica, atstumdams viņas snuķi, — beidz te slaistīties. Tu jau tāpat sagādā pietiekoši daudz klapatu. Ja esi laba meitene, ej tagad un liecies slīpi.
Atbildes vietā Rozija iegremdēja snuķi vienā no spaiņiem un skaļi iesūca krietnu malku. Tad, rūpīgi nomērķējusi, viņa izšļāca ūdeni uz rateļu sāniem. Viņa atkārtoja visu procedūru vēlreiz, kamēr Adrians dziļā apbrīnā to vēroja.
— Nu, — viņš beidzot teica, - ja tu gribi palīdzēt, tad cita lieta.
Drīz viņš atskārta, ka Rozija šļāc ūdeni uz norādīto vietu tik ilgi, kamēr saņem jaunu norādījumu. Vienīgais, ko viņam nācās darīt, bija no jauna piepildīt spaiņus. Spēks, ar kādu Rozija izšļāca ūdeni no snuķa, krietni palīdzēja mazgāšanas procesā, tāpēc ātri vien visi netī
rumi un zirnekļu tīkli bija notīrīti un rateļi sāka izskatīties pavisam citādi. Šajā brīdī atgriezās misters Paklhammers, stiepdams uz muguras piebāztu maisu.
- Nesadabūju bulciņas, - viņš teica, acīmredzami vīlies, ka neizdosies pierādīt šo savu pieņēmumu, - bet nopirku drusku nesvaigas maizes.
Viņi izvilka no maisa divus lielus, brūnus klaipus, Adrians pastiepa tos Rozijai bez īpaša pārliecības, ka viņa pieņems šo nostāvējušos cienastu. Rozija izgrūda priekpilnu spiedzienu un aprija abus klaipus tādā ātrumā un ar tādu entuziasmu, kādu pašam jāredz, lai noticētu.
- Re nu, — Adrians teica, - barošanas problēma atrisināta. - Viņš izkratīja no maisa pārējo maizi, un Rozija tai uzklupa kā īsta negauša.
- Man jāsaka, — misters Paklhammers atzinīgi teica, — ka tu esi gan pārvērtis šo vāģu izskatu.
- Gandrīz visu padarīja Rozija, - Adrians paskaidroja.
- Rozija? — misters Paklhammers jautāja. - Kā tu to domā?
- Nu, viņa palīdzēja. Viņa šļāca virsū ūdeni … mēs tikām galā divreiz ātrāk.
- Neticami! - misters Paklhammers teica. - Interesanti, vai viņa prot arī kādus trikus?
- Nedomāju, ka pašlaik vajadzētu sākt to noskaidrot, — Adrians steigšus iestarpināja. - Šķiet, tagad es varētu aiziet līdz bankai un noskaidrot, kā ir ar to naudu, vai ne?
- Ļoti pareizi, - misters Paklhammers teica. - Mēs ar Roziju paliksim tepat. Ar mums viss būs kārtībā. Kamēr tu būsi prom, es nokrāsošu ratus.
Kad Adrians pēc dažām stundām atgriezās, viņu sagaidīja mistera Paklhammera dziedāšana, ko reizēm papildināja Rozijas spiedzieni. Iegājis pagalmā, viņš ieraudzīja Roziju guļam zemē un misteru Paklhammeru, atspiedušos pret viņas plecu, dziedam tai kreisajā ausī serenādi. Abi bija notašķījušies ar krāsu, bet tukšā bļoda ar putu paliekām un tukšais pinies tilpuma kauss nepārprotami liecināja, kā misters Paklhammers un Rozija nostiprinājuši savu draudzību. Ņemot vērā abu mālderu stāvokli, Adrianu pārsteidza, cik lieliski izskatījās ratiņi. Misters Paklhammers acīmredzot bija ļāvis savam apslēptajam mākslinieka ģēnijam pilnu vaļu. Ratiņu korpuss bija spilgti narcišu dzeltens, bet ilksis - koši sarkanas.- Riteņu spieķiem bija izvēlēta zila un zelta krāsa, un kopumā viss braucamrīks laistījās kā dārgakmens.
- Sveiks, puis! - misters Paklhammers uzsauca, grīļīgi iztaisnodamies. - Mēs ar Roziju drusku uzdziedājām … viņai patīk laba mūzika. Kā tev patīk rati, a?
— Lieliski, — Adrians ar entuziasmu teica. — Jūs ar tiem esat lieliski ticis galā.
- Vienmēr domāju, ka varētu gleznot, - misters Paklhammers drūmi deklarēja, - bet mūsdienās pēc tā nav pieprasījuma. Vai dabūji naudu?
-Jā, dabūju, — Adrians teica. — Bija jāparaksta vesela kaudze papīru … tāpēc es tik ilgi biju prom.
—Labi, tad tavā vietā, - misters Paklhammers teica, izvilkdams pulksteni un blenzdams uz to miglainu skatienu, - es tagad joztu uz mājām un visu pastāstītu tai Dredžietei.
-Jā, tā būs labāk, - Adrians piekrita. - Bet jūs pa to laiku nepiedzirdiniet Roziju pār mēru, labi? Atcerieties, ko mans tēvocis rakstīja vēstulē.
— Kāds malciņš alus, — misters Paklhammers stingrā pārliecībā aizrādīja, - nevienam pāri nenodarīs.
Adrians piegāja pie sava milzīgā, snaudošā protežē un papliķēja tam pa galvu.
- Ar labu nakti, Rozij, vecenīt, - viņš teica.
Rozija atvēra vienu mazo, draiskulīgo aci un pašķielēja uz viņu. Gandrīz izskatījās, ka viņa smaidītu, Adrians nodomāja, it kā zinātu par viņu rītdienas plāniem un tos pilnībā atbalstītu. Viņa smalki iespiedzās, aizvēra aci un aizmiga, pirms vēl Adrians izgāja no pagalma.
Kā jau viņš bija nojautis, misis Dredža visu rūpīgi pārbaudīja. Adriana aizbildinājumi par mirstošu tēvoci saimnieci nepavisam neapmierināja, un savos centienos izdibināt visu līdz galam viņa tiktāl apstulbināja gan Adrianu, gan pati sevi, ka galu galā neviens no viņiem vairs īsti nesaprata, ko otrs runā. Galu galā atzinusi savu sakāvi, misis Dredža beidza uzbrukumu un ļāva Adrianam (kuram jau galva plīsa pušu) doties gulēt.
Nākošajā rītā, rūpīgi sakravājis ceļasomu, Adrians devās pie mistera Paklhammera. Viņš bija pavadījis grūtu nakti, mocīdamies murgos par milzīgiem iesviķo- jušu biezādaiņu bariem, kas bradā pa krāsainiem poniju ratiņiem, tāpēc jutās zināmā mērā atvieglots, kad, ieiedams pagalmā, sadzirdēja Rozijas prieka spiedzienu, ieraudzīja viņu steidzamies pretī un sajuta viņas snuķi sirsnīgi apvijamies sev ap kaklu. Rozijas neviltotajā drau- dzīgumā bija kaut kas īpaši neatvairāms, Adrians nodomāja. Viņš bija sācis iemīlēt šo gigantisko rūpjubērnu.
Ar mistera Paklhammera palīdzību viņš iekrāva ratiņos visu to mantību, kas Ūkās ceļā nepieciešama. Tur bija konservu un dzērienu klāsts Adrianam, trīs maisi ar maizi Rozijai, segas, cirvis, pirmās palīdzības komplekts no mistera Paklhammera krājumiem ar noslēpumainām un pēc izskata iedarbīgām zālēm, izturīgas virves ritulis, brezenta apmetnis, kas lietus gadījumā spētu, pēc mistera Paklhammera domām, apsegt Adrianu un Roziju kopā, Rozijas ķēdes, ja ievajadzētos viņu piesiet, muciņa alus, rūpīgi noslēpta, lai Rozija to nepamanītu, un - visbeidzot - Adriana bandžo. Šo instrumentu Adrians bija nopircis pirms pāris mēnešiem, bet progress viņa spēlētprasmē bija lēns, jo vingrināties viņš varēja tikai tad, kad misis Dredža viesojās pie mistera Dredža kapsētā. Bet misters Paklhammers domāja, ka būtu lietderīgi to šoreiz paņemt līdzi. Kad dodies pārgājienā, viņš paskaidroja Adrianam, nekas nevar būt labāks par mūziku. Ar mūziku un aliņu, viņš apgalvoja, varēsi nonākt, kur vien vēlies.
Beidzot rati bija piekrauti un viņi ar zināmām grūtībām iejūdza Roziju, kuru šī jaunā rotaļa bija apbūrusi, un kura visādi centās palīdzēt. Tad, lai liktu viņai saprast galveno domu, Adrians veda viņu vairākas reizes apkārt pagalmam, turēdams tās ausi kā pavadu.
- Nu labi, - Adrians beidzot teica, - šķiet, ka mums tagad jāiet. Es nevaru vien beigt jums pateikties.
- Nedomā par to, puis, - misters Paklhammers atteica. - Vienīgais, ko man gribētos, ir doties jums līdzi. Varu derēt, ka jūs abi lieliski pavadīsiet laiku. Neaizmirsti rakstīt un darīt man zināmu, kā klājas, labi?
- Noteikti, - Adrians apsolīja, - un vēlreiz pateicos.
Misters Paklhammers sirsnīgi papliķēja Rozijai pa
sāniem un atvēra vārtus. Rozija, Adriana vadīta, rate- ļiem grabot un čīkstot izlāčoja uz ceļa, un misters Paklhammers stāvēja un nolūkojās viņiem pakaļ.
Kaut arī viņi pēc iespējas turējās nomaļās ieliņās, daļu pilsētas nācās šķērsot, pirms viņi nokļuva laukos, un tieši tās centrā Adrians ievērojami papildināja savas zināšanas par ziloņiem un efektu, kādu tie izraisa apkārtējos. Piemēram, visai drīz viņš atklāja, ka zirgus pārņem kolektīvas nervu lēkmes, pēkšņi satiekoties ar Roziju. Nebija nekādas atšķirības, vai tie iejūgi omnibusos vai ekipāžās, jo rezultāts, ciktāl Adrianam izdevās izsekot līdzi, bija vienāds. Šādos brīžos tie mēdza izgrūzt griezīgus zviedzienus, sacelties pakaļkājās un tad pilnos auļos mesties prom pa ielu, kamēr pārbiedētie īpašnieki izmisīgi raustīja grožus. Rozija par to bija bezgala pārsteigta; viņa bija pieradusi pie vienkāršajiem, prātīgajiem cirka zirgiem, kurus vienmēr uzskatīja par saviem draugiem, un šī neprātīgā pilsētas zirgu izturēšanās Roziju mulsināja un sāpināja, lai neteiktu vairāk.
Vēl viena informācija (sovrina vērtībā), ko Adrians ieguva par ziloņiem, bija tāda, ka tie ēd augļus un dārzeņus. Pagriezušies ap stūri, viņi saskrējās ar kādu vecu vīru, kas stūma pilnu ķerru ar tirgus preci, kuru ieraugot, Rozija sajūsmā ietaurējās un palielināja ātrumu. Viņa nepievērsa uzmanību Adrianam, kuri raustīja viņas ausi un izkliedza komandas. Zilonenes vienīgā doma bija saistīta ar šo pārtikas klāstu, ko liktenis tik gādīgi nolicis viņai priekšā. Ķerras īpašnieks, pēkšņi ieraudzījis krāsainos rateļos iejūgtu ziloni, kurš ievērojamā ātrumā un acīmredzamā iznīcināšanas nodomā nesas viņam virsū, metās bēgt tik žigli, kā tas viņa gados nemaz nebūtu iedomājams. Rozija, izgrūzdama savādas spiedzošas un rūcošas skaņas, kā vienmēr, kad bija satraukta, nostājās pie pamestās ķerras un - par spīti Adriana protestiem - ar lielisku apmierinājumu stūķēja mutē augļus un dārzeņus. Kamēr viņa bija šādi aizņemta, Adrianam vajadzēja sameklēt ķerras īpašnieku, nomierināt viņa satrauktos nervus un samaksāt zaudējumus. Bet jebkurā gadījumā, Adrians sprieda, tas nozīmēja, ka Rozija tagad ir krietni ieturējusies, un jācer, ka ar to viņai pietiks visam turpmākajam ceļam. Viņam bija taisnība, jo pēc maltītes Rozija mundri soļoja tālāk, un viņas vēders labpatikā muzikāli burkšķēja.
Pamazām mājas kļuva arvien retākas, līdz kamēr, kad viņi apstājās kalna galā, pilsēta, mirdzoša un izplūdusi, palika aiz muguras. Priekšā pavasara saulē vizuļoja lauki kā burvīgs mežu un tīrumu paklājs ar upju līkumiem un miglainiem pakalniem, cīruļu treļļu un dzegužu iemidzinošās kūkošanas pieskaņoti. Adrians dziļi ieelpoja tīro, āboliņa smaržas piesātināto gaisu.
- Te nu mēs esam, Rozij, - viņš teica, - laukos. Domāju, meitenīt, ka ļaunākais ir aiz muguras.
Vēlāk viņš saprata, ka tas bijis pats muļķīgākais apgalvojums, kādu jebkad izteicis.